Jaunā Gaita Nr. 36, 1962

FILMA – MĀKSLA VAI INDUSTRIJA?

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Latvieši pēdējos gados sākuši interesēties par filmu. Laikraksts „Laiks” piešķiŗ daudz telpas A. Eglīša filmu kritikām; JG 34. numurā, kas veltīts filmai, no trim filmas satura un formas meklētājiem sevišķu uzmanību izpelnās T. Ķiķauka. Gunars Grava, izmantojot saņemtās vai lasītās ziņas, pakavējas pie Pad. Latvijas filmas, kamēr G.Irbe lieto mazliet izdaiļotu vispārpieņemtu šablonisku nostāju pret Ingmāru Bergmani. Šie autori mēģina nogrimt filmas dziļumos, jo visi trīs, līdzīgi Anšlava Eglīša Salutauram – „jo dziļāk grābj, jo lielāka ir māksla”. Visi trīs rakstītāji meklē jaunus ceļus, jaunas idejas, meklē lielākus dziļumus, aizmirsdami, ka filma ir tikai DAĻĒJI māksla. Kā Ķiķauka, tā arī Irbe mēģina
filmu iemiesot tās radītājā, kas, līdzīgi gleznotājam vai rakstniekam, var ieslēgties savā istabā un, neņemdams nevienu vērā, var radīt darbus, kas viņu apmierina vai patīk, un, ja publika šos darbus noraida, var atgriezties savā istabā, ciest badu un turpināt savu gleznu vai dzeju. Ja filmas direktoram vai režisoram būtu šī iespēja, filma gandrīz varētu kļūt par tīru mākslu, bet, diemžēl, šādas iespējas nav, un līdz ar to mēs nevaram runāt par filmu kā mākslu šī vārda pilnīgā nozīmē.
Mēs varam pat apgalvot, ka filmai „māksla” tika uzspiesta daudz vēlāk, kad filma bija iekaŗojusi savu paliekamo stāvokli civilizētā pasaulē. Filmas sākums bija technisks sasniegums. Filmas nākošais solis bija naudas kasēšana, un to var salīdzināt ar „popcorn” mašīnu, kas ar mechanisku procesu deva produktu, kas tīksmināja kādu no cilvēka nerviem, un par to šis cilvēks bija ar mieru maksāt
naudu.

Filma nav viena cilvēka darba rezultāts. Filmu rada cilvēku grupa, sākot ar libretistu, beidzot ar elektriķi. Nepareizs ir arī salīdzinājums (ļoti bieži dzirdēts) ar orķestri, kur diriģenta vadībā spēlē desmitiem mūziķu, jo diriģents pazīst visus instrumentus un visas notis (realizācijas elementus) un bez grūtībām tos var kontrolēt. Filmā režisors ļoti reti pārzina visas techniskās iespējas, jo, piemēram, par fotogrāfiju atbild fotogrāfs, kas, kaut arī nejaucas režisora darbā, atbild par veselu sēriju faktoru, kuŗos režisors nevar un daudzos gadījumos pat nedrīkst iejaukties.

Filmu sabiedrība ir kā fabrika, kuŗai nepārtraukti jāražo, lai nerastos zaudējumi. Bez tam katras filmas ražošana maksā lielus līdzekļus, un šos līdzekļus NEVAR ZAUDĒT MĀKSLAS VĀRDĀ, jo ir ne tikai jāatgūst ieguldījums, bet arī jāpelna. Bez tam filmas produkcijā piedalās lielāks vai mazāks cilvēku skaits, kuŗiem jāmaksā. Tātad filma atkal nav māksla, jo, kamēr gleznotājs var savilkt jostu ciešāk un atgriezties ar savu nepārdoto gleznu mājās, ar filmu to nevar izdarīt.

Ieguldījums ir par lielu, lai to vienkārši aizmirstu un filmu izrādītu tikai draugiem un sūdzētos par publikas slikto gaumi. Nenobeigtie un nenostabilizētie techniskie elementi un produkcijas lielā pašizmaksa nostata filmu audumu fabrikas lomā, kur jāražo labi, bet īpaši publikai patīkami audumi. Tāpat kā gaumes lieta ir zils audums ar baltiem vai balts audums ar ziliem apļiem, – ja tikai tādai drēbei ir pircēji, tāpat arī filmu producentiem ir jāražo filmas, kas publikai patīk, vai nu krāsainas vai melnas, mīlas stāsti vai gangsteru šaušanās.

Pats galvenais iemesls, kādēļ filma nav un, vispār runājot, nekad nebūs māksla, ir filmas pamatuzdevums – izklaidēt masas. Kamēr gleznotājs savu nonievāto gleznu var glabāt, līdz tomēr viens pircējs rodas, lai cik „mākslas pilna” būtu filma, nevar gaidīt, kamēr viens vai pat tūkstoš skatītāju to noskatās, jo arī tūkstotis nespēs samaksāt produkcijas izdevumus. Kamēr jebkuŗa māksla var apmierināties kaut vai ar 3-5 procentiem no visu iedzīvotāju skaita (un vēl daudz mazāk arī), filma to nevar. Jebkuŗa māksla balstās un var radīt, balstoties uz nelielu intelektuāļu grupu un radīt tikai viņiem. Filma to nevar. Tā ir masu izprieca, un kā tādai tai arī jākalpo.

Tālivaldis Ķiķauka gan min pēc viņa ieskatiem, sēriju „mākslas filmu”, bet palūkosimies dziļāk Ķiķaukas apgalvojumos:

– Sākot ar „Hiroshima Mon Amour” un beidzot ar „Rashomon” visas Ķiķaukas minētās filmas ir ieguvušas ļoti labas kritikas speciālos vai amatieru žurnālos un izdevumos. Tikai viena ir saņēmusi prēmiju. BET NEVIENA NAV DEVUSI PIETIEKOŠI PEĻŅU, LAI PRODUCENTS VELĒTOS DARINĀT OTRU LĪDZĪGAS KVALITĀTES FILMU.

Tādēļ arī šīs filmas nekad negūst filmu aprindu atzinību un filmu prēmijas, jo filma nav viena, bet desmitiem cilvēku saprašanas un kopdarbības produkts. Šīs filmas, arī neiekļautas mākslā, jo filma nav VĒL māksla, tomēr neveic arī savu pašreizējo uzdevumu – izklaidēt caurmēra cilvēku. Tātad šīs filmas nav māksla, un nav arī industriāls ražojums.

Kā tādas tās nevar un arī neapmierina mākslas meklētāju, neapmierina caurmēra cilvēku un līdz ar to arī neapmierina pašu producentu. Šīs filmas ir tikai strupceļā nonācis novirziens, kas vairs tālāk nevar attīstīties.

Gunars Irbe, tāpat kā Tālivaldis Ķiķauka, filmā neredz neko citu kā tikai režisoru un, izņemot libretu, visu pārējo neuzskata par neko, un tikai gadījuma pēc, it kā par gleznām runājot, piemin gaŗāmejot vienu otru filmas momenta fotografiju.

Tādēļ arī Ķiķaukas pieminētās filmas ir saņēmušas tik labas kritikas, jo šo filmu piekritēji NEVĒLAS redzēt filmas panākumos nevienu citu kā tikai režisoru, jo līdzšinējais standarts paredz, ka jebkuŗš mākslas darbs ir VIENA CILVĒKA RADĪTS.

Rezultātā varam teikt, ka filmai vēl šodien nav galīgo un standartizējamo radīšanas elementu, lai tā no izklaidēšanas industrijas varētu pārvērsties mākslā. Tikai tad, kad kādu dienu filmas radīšanas elementi būs galīgi izveidojušies un VARĒS TIKT STANDARTIZĒTI un ar šo mēru tikt mērīts un izpildīts katras radīšanas daļas uzdevums, tikai tad filma varēs sākt veidoties par mākslu.

 

Leo Ozols

 

Sliktu filmu var glābt laba montāža, labu filmu var pazudināt slikts montētājs. Leo Ozols „montējot” vienu no savām filmām.

LATVIJA AMERIKĀ, 1962. g. 11. aprīlī.