JG50 Vecais Indriķis. Stila parōdijas

VECAIS INDRIĶIS

Stila parōdijas

Rakstnieka stilu var salīdzināt ar rokrakstu: vienam tas vienmērīgs, otram nesamērīgs, trešajam lēkājošs, ceturtajam guloši slīps, piektajam tas izlokās kā čūska, sestajam burti sakrituši kaudzē, septītais, liekot punktu, izdur cauri papīram, astotais izmežģī pirkstu rakstot vārdu „zvirgzdugrauds” utt.

Arī rakstāmie daikti nav visiem vienādi: daži iecienījuši pildāmspalvu, cits raksta ar nolauztu zīmuli, cigāra galu, pirkstu, bambusa spalvu, slotiņu, nokrāsotu adatu, krītu, trīsmatu otiņu, bet visvairāk iecienīta pēdējā laikā ir kļuvusi rakstāmmašīna. Ar to var iegūt visvienmērīgāko, plūstošo stilu, maigu kā dūju, tvirtu kā vēsmu, gludu kā glodeni, lokanu kā mīļotās matu sprogu, atsperīgu kā dūkano un piemīlīgu kā Latvijas Brūno.

Lai vislabāk parādītu stila atšķirības, pretiškības, kontrastus - iedomāsimies kādu vienkāršu gadījumu un ļausim runāt stiliem pašiem.

VIENKĀRŠAIS GADĪJUMS

Jānim slāpst. Vinš ierodas savā dzīvoklī un mēģina atrast glāzi, lai tajā ielietu ūdeni no krāna. Pēc brīža, izmeklējies pa atvilknēm, viņš glāzi atrod. Priecīgs viņš pieiet pie krāna, to atgriež, ielej glāzē ūdeni, padzeŗas, noliek glāzi atpakaļ izlietnē, noslauka lūpas un jūtas apmierināts.

(Katrs lasītājs var skaidri redzēt, saprast un izjust, ka šo vienkārāo gadījumu ir aprakstījis kāds, kam par stilu nav ne mazākās saprašanas ne arī spēju!)

ANŠLAVS E*LĪTIS:

Pagorījies un paknosījies Jānis uzrausās pa aizas stāvuma trepēm, atbultēja durvis, kuŗu patinētā virsma pauda pārnestību, atkabināja auklu un durvis atsprāga dīvaini izrobotas, pelējumu zaļas, vietumis plankumainas kā ietrūdējušas aknas, taču visnotaļ padevīgas kā mīļotās glāsts. Jānis alka
ūdens, seja tam bija pierietējusi sarkana kā vērsim, acis izbolījās uz āru
kā nēģerim un šaudījās dziļajos dobumos kā peles slazdā. Viņa savītušās
lūpas bija sakniebtas un izveidoja šauru līniju mata taisnumā. Drebelīga
roka sniedzās pēc glāzes. Zīdainis! Pirmziemnieks! Viņš salamā sevi un blenž
tukšumā. Hm. Nē, to nevar! Tik šabloniski ūdeni nedrīkst dzert. Pat Dareja algādži ķēniņam to pienesa ķiverē, nerunājot nemaz par Napoleona kruzuļaino kristalla poligonu un kur tad vēl Hamleta sidraba biķeris Klaudija tapainajos pirkstos, šādā ūdenī kristalla dzidrumā un stikla skaidrumā vizēja Skotijas aizliegtie, vienmēr apsargātie, slepenie „Cuttie Sark” viskija visizšķērdīgākie ražotāji, kas prata atrast aizvien jaunas, vēl nesagaršotas tīra ūdens vissmalkākās nianšu nianses, kas mutē kutināja ūku un lika siekalām pazemīgi atgriezties atpakaļ dziedzeros. Jānis ilgojās ūdens, kuŗā atspoguļotos izroboto Kaukāza kalnu silueti, kas Himalaja nogāzē teju teju nepieskārās dzidrajam aiterim. Vai vēl minēt svēto lamu dzintarmēļo ūdeni, vai slaveno laboratoriju trīsreiz destillēto un antiiōnizēto ūdeni, kas nav nemaz saredzams? Vai stāstīt vēl par brīnumūdeni, slepeno blakšu ūdeni, ko iecienijuši brīvmūrnieki, par teiksmaini vilinošoTimbuktu ūdeni, kas niknu lauvu apsargāts? Nē, pietiek.
Paņēmis glāzi ūdens, Jānis to paoda, papildināja, pārvietoja, apoda, tad momentā piegāza mutei un ļāva vēsajam slapjumam piepildīt mutes dobumu.

GUNĀRS I*BE:

Jānis nemācēja dzīvot. Viņam slāpa. Tā bija nenosakāma abstrakcija - nākotni viņš redzēja ūdens glāzē: tā bija simtdaļu sekundes gaŗa, nepārtraukta miršana. Arī pagātnes aizšūpošanās jūŗas viļņos viņam radīja slāpes. Tās bija murgainas. Tikai tagadne eksistēja, tā bija kustība.

„Kas paņēmis manu vienīgo ūdens glāzi?” Biruta. Tai nebija jēgas. Ūdens vajadzīgs tūdaļ. Tas bija tiešamība. Pasmējās, bet smējiens iznāca šķībs. Viņš malkoja. Tas bija fakts, viņa inerce bezdimensiju telpā. Ūdens bija viņa īssavienojums.

EDVĪNS M*DNIS:

- Ai, kas par vīrieti es esmu! - viņam slāpa ūdens un sievietes, un starp šiem abiem bija ielaidies nesaprašanās putns. Taču mazais salabšanas putniņš bija atkal atlaidies un viņam, Jānvidam, iededzināja siržu liesmu, kas dedzināja, pārdega, un radīja viņa iekšienē asins čukstus un dvesienus. Viņa krūtis dega ar liesmu saldā mierā un lielā drudzī. Ilgone Ziedniece bija viņa ūdens glāze - to tā viņam bija pasniegusi pati. Un bija tik labi, ka to vēl viņš nezināja...

Jānvids izskatījās kā ziedoņa sapnis, kas tiecas pēc Ziednieces - viņa zilā taurenīša - viņš uzspieda skūpstu glāzei un ātri izdzēra atvēsinošo veldzi. Pavasarīgi tēli plūda gar viņa acīm un dumpjojās, mocīdami viņa neapmierināto dvēseli, taču vētras putni dziedāja sirds melodiju un lika viņam saprast, ka mīla ir kas vairāk. Tai vajadzēja atdoties, un Jānvidam slāpa atkal no jauna.

GUNTIS Z*R*ŅŠ:

Ūdeni! Ūdeni! Ūdeni! Viņam bija vajadzīga glāze, jo viņš bija iekāpis sārtā.

A-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-

ā-ā-ā. Kaŗš. Miers. Nabadzība. Ūdenī bija iekritusi muša. Ložmetēji. Asiņu peļķe. Viss dega ar putekļiem. Tikai ne ūdens. Kāpēc? Nezināja, Neviens nezināja.

Sieviete krāsotām lūpām ienāca ar glāzi. Vai tajā bija ūdens? Viņš rāpās pa glāzes iekšpusi uz augšu. Milzu muša. Medūzas galva.. _

Ūdens, vajadzīgs īsts

ūdens, lai varētu

sākt

lēnām soļot.

Sīca muša.

-S-s-s-s-s-s-s-s-s-s-s-s-s-s-s-s-ssssssss——... sss-s-s-s-s-s-s-s-s-s-s-

AĪDA NIED*A:

Jānis ienāca pa durvīm. Ar atslēgu. Viņš pasmaidīja. Gaisma istabā bija tik gaiša, ka apžilba acis. Telpa bija nekurināta, nebija malkas.

Viņam slāpa. Viņš bija brīvs, to drīkstēja.

Dzēra ilgi un ar labsajūtu.

Ārā apmācās un lija, vajadzēja iedegt gaismekli. Ūdens glāze uz galda bija tukša, Viņā bija ielijis jauns dzīvības spēks.

DR. D. B*SK*PS:

Jānis, galīgi mīksts, iezagās istabā pēc glāzes ūdens. Tur kundzīte gulēja klusu kā pelīte un siltuma dēļ bija nolaidusi šleieri no krūtiņām. Mazās, apaļās krūtis cilājās šurp un turp, un Jānis atcerējās, ka viņam slāpst. „Guļ kā nogatavojusies ananasu zemeņu oga,” viņš izgrūda, un kundzīte pamodās. „Jāni Ivanovič, man ir jums kas jautājams,” viņa teica.

Viņš piegāja, abi sabučojās un tos pārņēma dziļa kvēle, kuŗai sekoja neaprakstāma laimes un prieka izjūta. Kundzīte dūca kā medus pilna bite un rādīja savus krūšu ziedu spilventiņus. Kad pamodās, bija jau pusdienas laiks.

Kundzīte gulēja, un krūtiņas rāmi cilājās, un tur Jānis piepasēja savu galvu dziļā dievinājumā. Viņam atkal slāpa.

MARG***TA KO**ĻESKA:

Jānis bija īsts nelaimes putns, Amadeus Melngailis, appilinājies kaireklīgām smaržām, kas bija lamatas sievietēm.

„Jādzer, kamēr vēl ir lūpa,” viņā sprieda, „nav jau āpsis, visa nauda makā.” Viņš to aptaustīja un gāzelējās kā pīļu tēviņš, un grozīja galvu ar visu gaļīgo pakakles tarbu.

Paņēmis ūdens glāzi, viņš to iestūma mutē. Plaušas krikstēja, laikam bija izpūtis visu veselību, taču atcerējās - suns vai cilvēks; kas beigts, tas beigts. Ar dzeršanu bija jāuzmanās, nevārēja kļūt par dulburi.

Viņš ieskatījās glāzē kā lapsene govij ausī - tā bija tukša. Tad viņš cēlās. Cēlās rokas, cēlās viss ķermenis ar visu salocīto, saņurcīto kreklu tā, ka pierietējušām biksēm izsprāga pogas.

DR. Z. MAUR*ŅA:

Jānis iedrīkstējās nodzerties un, klausīdamies Grīga Pēra Gintu, viņš domāja par Sokrātu, Platonu, Kantu, Akurāteru, Raini, Fichti, Dostojevski, Gēti, Šilleru, Danti, Romēnu Rollānu, Aspaziju un Tolstoju.

„Nabaga Tolstojs,” viņš nodomāja un viņa domām bija neepiska, pirmliriska likumība - maiņa un šķitums. Jānis zināja, ka viņš bija ne tikai apšaubīts un nonievāts, bet arī iekārots un apdzejots. Pacēlies pāri matērijas smagmei, viņš saprata, kāpēc ir Nobela prēmijas laureāts. Traģisks smaids plaiksnījās viņa sejā. Viņš bija Gandija, Tagores, Šveicera, Unamuno un Gundolfa draugs. Viņš pazina visus ievērojamos zinātniekus, rakstniekus un māksliniekus. Visi bija viņa draugi izņemot šveicaru ar uzpūsto dzērāja ģīmi un dekānu ar patvarīgo un gļēvo ģīmi.

Jānis piegāja pie loga, un viņu sveicināja ļaužu pūlis. Tie visi zināja, ka pēc glāzes izdzeršanas viņš bija kļuvis par īstu cilvēku.

ED. VI*ZA:

Jānis iegāzās istabā ar visām stenderēm un bez kāda iemesla sāka lēkt, kliegt un iebāzis mutē glāzes malu to nokoda vienā kodienā. Labi juzdamies, viņš iekoda zobos pusmucu alus un ar to griezās riņķī pa istabu. Tad, spēku izmēģinādams, viņš gāza ar dūri pa ozola galdu un no šī sitiena, kas bija līdzīgs āmura sitienam, atlūza krietna šķembele.

Tad viņš sāka griezties viesuļa ātrumā un, pieķēries pie vērbaļķiem sašūpojās un atskanēja krēslu brīkšķēšana, - tie zem viņa muguras un sprandas salūza kā sausāni. Krītot viņš pārplēsa bikses no augšas līdz apakšai. Arī pulkstenis, kas viņu visu laiku vēroja, pēkšņi apstāja tikšķēt. Pēdīgi sagrābis pilnu bļodu karstu pelnu, viņš tos drāza uz visām pusēm un tad apgāza galdu ar visu ēdamo. Tad, platu dzelzs stīpu ap roku aplicis un pa istabu visapkārt nemitīgi sizdams, viņš izbrucināja sienu tā, ka griesti, bez atbalsta kļuvuši, nogāzās ar milzīgu troksni un uz visām pusēm izšāvās biezi putekļu mākoņi.

Jānis bija slāpes remdinājis.

VILIS L*C*S:

- Kur ir glāze? Mazliet par tumšu. Vistas aklums. „Šinīs dienās Republikas kolchozu mākslinieciskās padomes ciema pārstāvis biedrs Jānis...” Šos vārdus dzirdot skaļrunī, viņa sirdī plosījās vētra un slāpa vēl arvien. Baigi smags gaiss, varbūt - pirms īsta negaisa.

Hm - cēlais, skaidrais cilvēks, jāsmej... Toreiz medsanbatā kaska galvā un ūdens vietā medspirts, ja kas sagāja dēlī, lai atbild tie ar vairāk „ķieģeļiem” pie apkakles. Tagad Partija ir kas vairāk, tā rakstāma ar lielo burtu. Un, tomēr, nolādēts, gribētos saņemt tādu imperiālistu sainīti ar bārdas skujamasmenīšiem, kožļājamo gumiju, lietus mēteli, nailona kažociņu Mildai... Nē, viņš nodrebēja pretībā, pacēla ūdens glāzi pie karstajām lūpām. Izdzēra to un kā neapstādināms pulkstenis gāja tālāk - pretī nākotnei.

Tur vēl arvien stāv ūdens glāze. Tā gaida arvien jaunus un citādus dzērājus, dzērējus, malkotājus, sūcējus, garšotājus, lējējus, slacējus, laistītājus, laizītājus, skalotājus, šļakstinātājus, sūcekļus un pumpētājus. Kādi stili un vārdu pušķi parādīsies nākotnē, to neviens nezina. Taču ir skaidrs, ka visu takas atkal krustosies pie tās pašas ūdens glāzes. Prozit!