JG redakcijai:
Uz A. Lūša nedaudzajām rindām V. Jurevičs un sevišķi A. Feldmanis (JG 60) nākuši klajā ar daudz gaŗāku pretargumentāciju. Mūsu senču gadsimtos koptie tikumi, dainu dzidrajā skaistumā, teiku, pasaku, sakāmvārdu un mīklu raženajā gara bagātībā dzīvināti, vēl šodien mūs izcili atšķiŗ no godinātiem elkiem, kuŗus mēs gribam kopēt un pielūgt. Vajag tikai satiksmes stundās pabraukties pieblīvētos tramvajos, busos vai pazemi, lai redzētu šo starpību. Daudzās sejās var lasīt garīgu vienaldzību, pāragru novītumu, trulumu, kas iet līdz pakāpei, kur homo sapiens jau izskatās pēc pusdzīvnieka, ar kaislību, pagrimuma, naida, skaudības, rijības un noziedzību izvagotām sejām. Starp latviešiem ir samērā maz garīgo slimnieku, kamēr starp iezemiešiem to skaits nepārtraukti turpina pieaugt, tāpat arī aktīvās noziedzības. Mūsu gadsimtos koptais garīgais stiprums manifestējas dažādās izpausmēs.
Mūsu baznīca dod mums garīgu stiprinājumu, ikdienas spēkus, draudžu aktīvā locekļu daļa ir darbīgākais un stiprākais balsts arī visos pārējos mūsu nacionālos pasākumos. Archibīskaps Arnolds Lūsis ir šīs institūcijas augstākā garīgā autoritāte. Neviens, kas viņa darbību kaut cik pazīst, nespētu teikt vārdus, kādi šur un tur jau atskanējuši, kopš viņš uzņēmies smago pienākumu nastu.
Nepārtraukti meklēdams lielo patiesības atklāsmi jaunos aspektos, archibīskaps A. Lūsis pratis vienādi talantīgi runāt bērniem, jauniešiem un pieaugušiem. Vēlētos, kaut daudzas no šīm runām būtu teiktas visplašākām latviešu aprindām. Domu un ideju bagāts, tomēr ar ikvienu cilvēku viņš prot būt sirsnīgs, vienkāršs, dzīves vajadzībās pavisam pieticīgs. Lai ikviens domā, kā viņa garīgā attīstība pieļauj, bet kristīgais cilvēks mācījies izprast, ka Dievs tomēr prot sev izvēlēties vispiemērotākos kalpus.
-ris, Toronto
JG redakcijai:
Arnolds Feldmanis savā vēstulē JG 60. numurā atklāj, ka „Lūša kunga tēvišķīgais bāriens mūsu trimdas visdzīvākam un pilnasinīgākam izdevumam viņam radot citrona skābumu mutē”. Acīm redzot, autors necieš abstraktas frazes un illūzorisku sapņošanu. Lūdzu neņemt ļaunā, bet manā uztverē minētā vēstule tieši no šīm nevēlamām īpašībām vien sastāv. Taču drošs paliek drošs; pirms arī mana seja sāk viebties citrona skābuma ietekmē, lai atļauts apstāties tikai pie pāris raksturīgākām „frazēm”. Ja A. Feldmanis saka, ka īstās vērtības pastāvēs, kamēr pastāvēs latviešu tauta, tad jājautā: kas ir šīs īstās vērtības? Šodien to tik daudz, ka vienkāršam cilvēkam patiešām grūti izšķirt, kas te īsts, kas neīsts.
Tālāk – vēstules beigās autors izteic domu par varbūtēju saprašanos vienā punktā: „Ka mūsu trimdas uzdevums, ko mums uzlicis pats Radītājs, vēl nav beidzies, vēl ir par agru celt dievnamus un pilis uz svešas zemes un tanī saknes laist!” Šobrīd šie vārdi manās ausīs skan kā spilgtākais abstraktas frazes un illūzoriskas sapņošanas paraugs, bet pirms to galīgi noraidu, esmu ar mieru uzklausīt, uz kādas teorijas, pieredzes, prakses – vai „illūzijas” pamata šī gudrā fraze dibināta.
E. Šulcs, Kanadā
JG redakcijai:
Lasot Jaunās Gaitas pēdējos gados iznākušos numurus, rodas vēlēšanās ierosināt – pārspiest atsevišķā izdevumā vērtīgākos šai žurnālā publicētos rakstus, piemēram, Dr. Ojāra Krātiņa „īstenības jēdziens jaunākā latviešu literatūrā” (JG 57), fil. lic. Ulža Ģērmaņa „Latvijas neatkarības idejas attīstība” (JG 58-62) u.d.c. Šo izdevumu es ieteiktu uzdāvināt 1968.g. 18. novembrī visiem trimdas latviešu skolu vecāko klašu audzēkņiem. Tā būtu daudz laikmetīgāka un vērtīgāka dāvana nekā kādu veču (J. Neikena, Apsīšu Jēkaba etc) jauniešiem nesaprotamu darbu pārspiedumi, kādus droši vien mūsu kultūras fondi sagatavos.
Pirms dažām nedēļām dzirdēju divu apm. 12 gadus vecu latviešu meiteņu sarunu par redzēto pasaules izstādē Montrealā. Nācās konstatēt, ka abi bērni savā garīgā attīstībā pārsniedz mūsu caurmēra „tautas darbinieku” intelliģenci un īstenības jēdzienu par mūsdienu dzīves problēmām.
Pirms mēs izplānojam 1918.g. 18.novembŗa balles un rautus, derētu nopietnāk padomāt tieši par šiem visjaunākajiem starp mums.
-ājs, Kanādā
JG redakcijai:
Dr. J. Leļa 57 tezes un etnogrāfiski nepareizā tautas tērpa valkātāja (JG 63.numurā) lielā mērā paplašināja manu latviskās apziņas loku. Jautājums ir, ko darīt, lai mēs varētu īstenot mums uzticēto cēlo ideju Rietumu kultūras vēsturē. Bez vadītājām rosmēm mēs, latvieši, mūžam dalīsimies – katra puse savas leģendas radot un aizstāvot.
2x2 dalībniece, ASV
JG redakcijai:
Dr. Jāzeps Lelis JG 63. numurā pamatīgi izvērtējis trimdas latviešu sabiedrību. Tur nav ko atņemt. Bet būtu gan bijis ļoti vēlams, ka Dr. Lelis būtu devis arī savus ierosinājumus un ieteikumus, kas un kā būtu darāms gaužām nepatīkamā stāvokļa saglābšanai. Ceru, ka autors ar visu to nāks klajā kādā no nākamajiem numuriem.
V. Sņornieks, Kanadā
