VĒL PAR DR. J. LEĻA TĒZĒM
Dr. J. Leļa rakstu (JG 63) izlasījuši, mēs centīsimies to aizmirst, par to nedomāt, jo viņš mēģina sagraut mūsu omulību, uzbrūk ar pārāk „demokratiskiem” uzskatiem un demagoģiski nonicina mūsu vadītājas organizācijas. Ja Lelis pats reprezentē „vidējo paaudzi”, tad jābrīnās, kāpēc viņš pats sev mēģina iekost. Savā ziņā ASV jau nemaz nav tik demokratiskas, ka to uzskata iedoktrinētie ASV iedzīvotāji, kas nav spējuši demokratiju īstenot paši savā zemē un dot līdzīgas tiesības nēģeriem. Ir ļaudis, kas ASV valdības rīcībā saskata sava veida fašismu, imperiālismu un ārpolītikas nevarību, un seklas, materiālas kultūras izplatīšanos. Jājautā, vai tad Lelis nesaredz baļķus arī lielajās demokratijās, kuŗas viņš tik efektīvi kontrastē ar „skudru un mušu” samēros parādītajām trimdinieku izdarībām. Man ir aizdomas, ka Lelis ir personiski sarūgtināts par ideoloģiju trūkumu un meklēšanas vietā ir sagraizījis trimdas ābolu līdz pat serdei: ka viņam to nepiedos trimdas vecākā paaudze ir skaidrs, un par to, cik viņam radīsies jauni domu draugi vidējās paaudzes rindās, varam tikai zīlēt. Kādam būtu jāsarindo atpakaļ plauktos visas tās lietas, kuŗas mūsu acīgais soģis ir visapkārt izsvaidījis.
Tālivaldis Ķiķauka
JG redakcijai:
Ja man būtu tiesības piešķirt Kultūras Fonda balvu par kādu šajā gadā latviešu trimdas izdevumos iespiestu rakstu, es izvēlētos Ausmas Mednes apceri „Filozofiskās vadlīnijas Gunša Zariņa darbos”.
Kaut Jaunajā Gaitā parādītos vairāk līdzvērtīgu darbu! Tāpat mana atzinība G. Pļavkalnam par rakstu, apskatot mūsu Rīgas dzejnieces Vizmas Belševicas un trimdas dzejnieces Baibas Bičoles dzejas. Gribētos tikai pretoties Pāvila Vasariņa izsacītajam spriedumam par Paulas Jēger-Freimanes atmiņu grāmatu. Visu mūžu esmu apbrīnojusi un sekojusi cienījamās teātŗa kritiķes mākai vērtēt lugu izrādes, režiju panākumus un kritumus, aktieŗu spējas un t.t. Izlasot Jēger-Freimanes atmiņu romānu, radās sajūta, kaut nebūtu šis darbs titulēts ar viņas vārdu. Tik daudz pašslavināšanas un sevis apbrīnošanas neesmu lasījusi neviena cita latviešu autora darbā.
Irma Grebzde, Montrealā
JG redakcijai:
Rakstot par grāmatu Es atgriežos pie sevis, divi recenzenti to ir klasificējuši par romānu kā literatūras formu,
1) H. Tichovskis Laika š.g. 2. n-rā: „Lai piešķirtu savam sacerējumam romāna formu” u.t.t.
2) Pāvils Vasariņš JG 64.: „Formāli mēģinājums rakstīt literāru dzīves ‘romānu’ nav izturēts” u.t.t.
Tas ir pārpratums, jo tāds mēģinājums nav bijis autores nodomā. Grāmatas apakštitulā termins „romāns” nav lietots literāra žanra nozīmē, bet kā grāmatā atklājamās dzīves raksturojums, − dzīves, kas tās saturā pielīdzināma romānam.
Tā ka šai grāmatā aizsāktajam dzīves romānam sekos tās turpinājums citās grāmatās, − tās tad no formālās puses recenzentiem būtu vērtējamas tikai kā neparastāka veida meklējums autobiogrāfijās parastā pirmās personas stāstījuma vietā.
P. Vasariņa citātā ieviesusies kļūda (varbūt iespieduma). Tam jābūt: „kā vairogs aizsargājis viņu pret seklumu un banalitāti visapkārt” (ne vispār, kā iespiests).
Paula Jēger-Freimane
JG redakcijai:
]aunā Gaita pēdējā laikā publicējusi kommentārus par literatūras un literātu problēmām Latvijā. Tās ir akūtas. Rutīnas cenzoriem aiz muguras stāv supercenzors: „Glavļits”, KGB (čekas) galvenā pārvalde literatūras polītiskai cenzūrai un valsts noslēpumu saglabāšanai presē. Centrs Maskavā, filiāles un pārstāvju tīkls visās republikās. Latvijas PSR „Glavļitu” Chruščova laikā vadīja Rihards Šneiders, vīrs ar īsti staļinistisku rūdījumu.
Bez tam pastāv īpatnēja cenzūra en gros. To realizē, manipulējot tematisko plānu sastāvdaļu īpatsvaru. Tematiskie plāni ir gluži vienkārši grāmatniecības plāni, kuŗos minēti viena gada laikā paredzētie izdevumi. Bet tas nav galvenais. Svarīgākās ir proporcijas starp atsevišķām plāna nozarēm, piem., starp polītisko un daiļliteratūru, oriģinālliteratūru un tulkojumiem, latviešu un krievu valodas izdevumu kopējo metienu utt. Tie ir polītiski parametri, un saimnieciskās pārvaldes un plānošanas iestādes par tiem neatbild. Šīs sviras ir partijas vadības rokās.
Grāmatniecības plāni ir chronoloģiski pielāgoti saimniecības īstermiņa (gada) plāniem. Citādi tas arī nevar būt, jo papīru u.c. izejvielas ražo fabrikas, kas ievēro saimnieciskos ražošanas plānus, subsīdijas jāiekalkulē republikas finanču plānos u.t.t. Ievērosim, ka nav nozīmes novērst saimnieciskas dabas šķēršļus (piem., paaugstinot grāmatu tirgus cenas vai palielinot papīra piešķīrumus spiestuvēm), ja mīnētie polītiskie parametri nemainās. Pagājušā Latvijas rakstnieku kongresā gan bija skaļa runāšana par saimnieciskiem šķēršļiem Latvijas grāmatniecības attīstībā, taču − „neklausies uz maniem vārdiem, skaties uz darbiem” − kad runātāji apellēja pie LKP vadības un polītiskām instancēm Maskavā, viņiem atmeta tikai druskas.
A.T.
JG redakcijai:
Ja Jaunai Gaitai ir drosme iespiest tik labus rakstus kā Dr. Jāzepa Leļa Latviešu trimdas sabiedrības izvērtējums, nebīstoties no dažādu kliķīšu uzbrukumiem, tad, pateicībā par šādu drosmi, pieteicu savu abonementu.
A. Zvīdris, Kanadā
