DZIMTENES APCIEMOJUMU PROBLĒMA
Arvien vairāk sāk pierādīties, ka dzimtenes apciemojumi latviešiem svešumā kļūst par problēmu. Līdz šim visumā šos apciemojumus atzina par nevēlamiem. Latviešu Nacionālās Apvienības Kanadā pēdējā padomes sanāksmē š.g. martā šis jautājums tika plašāk pārrunāts. Diemžēl, rezultātā gan nekas daudz vairāk nav konstatējams, kā „iežēlošanās” par tiem, kam slimi vai mirstoši piederīgie. Šai sanāksmē J. Grodnis savā referātā, kas publicēts laikraksta Latvija Amerikā š.g. 23. un 27. marta nrā., minēja sen dzirdētos aizspriedumus, neiedziļinoties problēmas būtībā. Līdz ar to dzimtenes apciemojumu jautājumā līdzšinējā nostāja palika nemainīta. LNAK un citas centrālās organizācijas un vispār latvieši trimdā paliek gluži tādās pozīcijās, kā to Padomju Savienība visvairāk vēlas.
Jāievēro, ka komūnistiem iztapīgie, pakalpīgie un viņu nolūkiem izraudzītie trimdinieki neklausīs aizliegumiem, bet centrālām organizācijām nav nekādu iespēju savu aizliegumu īstenot. Tāpēc šie atsevišķie trimdinieki aizbrauks tā vai tā. Bet centrālo organizāciju aicinājumam paklausīs gan varbūt taisni tie, kas varētu veikt lielāku vai mazāku misiju latviešu tautas nacionālo interešu labā. Līdzšinējā pieredze bijusi, ja no šis pēdējās grupas kāds ir aizbraucis uz Latviju, tad tas tiek nosodīts, pasludināts par neuzticamu un apkaunots. Pats dzimtenes apciemotājs parasti jūtas it kā noziedzies, spiests klusēt par redzēto un dzirdēto. Bieži vien tas aiziet no sabiedriskās dzīves un pat latviešu vidus.
Neapstrīdama patiesība, ka dzimtenes apciemotāju skaits pēdējā laikā strauji pieaug, bet reizē ar to izraisītie asumi, latviešu savstarpējā šķelšanās un citas parādības var lielākā vai mazākā mērā apdraudēt pat mūsu kultūras un sabiedriskās dzīves kopšanu. Komūnistiem tiek pakalpots, manuprāt, ka uz dzimteni neaizbrauc tie, kas, satiekoties ar piederīgiem, skolas, studiju, darba un domu biedriem, savstarpējās sarunās dotu viņiem pareizu priekšstatu par dzīvi brīvajā pasaulē.
Neapstrīdama patiesība, ka mums nepieciešami tieši sakari ar dzimteni, lai labāk sekmētu latviešu tautas nacionālos mērķus. Tāpēc nebūtu aizliedzami dzimtenes apciemojumi, taisni otrādi – tie būtu pat veicināmi. Kādā veidā ar šiem apciemojumiem būtu sekmējama un īstenojama mūsu tautas nacionālo mērķu sasniegšana, par to būtu jādomā un kāds atrisinājums jāatrod tieši mūsu centrālajām organizācijām, pie tam iespējami drīzā laikā.
Lai dzimtenes apciemojumu problēmu sekmīgāk risinātu, ir svarīgi labi zināt motīvus, kāpēc dzimtenes apciemojumi uzskatīti par nevēlamiem. Jāzina arī citi ar to saistītie jautājumi. Tiek uzsvērts, ar dzimtenes apciemojumiem mēs parādām, ka ar tur pastāvošo varu sākam samierināties un atzīstam tās tiesiskumu, Pie šīs atziņas parasti turas valstsvīri un diplomāti. Bet mūs, parastos trimdiniekus, izņemot nedaudzus, nevar kvalificēt ne par valstsvīriem, ne diplomātiem. Ja mūsu Latvijas valsts diplomātiskais personāls un trimdas zemju centrālo organizāciju vadītāji vai arī atsevišķas personas brauktu uz dzimteni un meklētu sakarus ar tur esošās varas pārstāvjiem vai komūnistu funkcionāriem” tad tā būtu nenoliedzami mūsu mērķu un interešu nodošana. Ja apciemotāji tur brauktu un paliktu, pakļaujoties turienes administrācijai, neveicot nekādas pretkomūnistiskas funkcijas, tad šādu rīcību varētu uzskatīt par samierināšanos ar komūnistu varu. Bet apciemotāji, kas atgriežas atpakaļ, ar savu atgriešanos vien jau apliecina, ka viņi nav samierinājušies ar pastāvošo varu un apstākļiem dzimtenē.
Tiek uzsvērts arī, ka dzimtenes apciemojums ir polītiska trimdinieka stājas un goda aptraipīšana, īsta polītiska trimdinieka ideāls ir ar savu ideju un gara spēku darboties savas tautas vidū pret tautas apspiedēju, izmantojot savas tautas atbalstu. Par polītisku trimdinieku neviens nekļūst sava prieka pēc. Parasti tas notiek apstākļos, kad valsts vara ierobežo brīvību tik tālu, ka apdraudēta katra individa un visas tautas nacionāla eksistence. Nereti apdraudēta atsevišķa tautas locekļa fiziskā eksistence tīri polītisku iemeslu dēļ. Polītisks trimdinieks nekādā ziņā nav kā pusaudzis, kas, sastrīdējies ar vecākiem, aizcērt durvis un aiziet pasaulē. Polītiska trimdinieka stājas un goda apliecinātāji ir viņa darbi. Viņa gara brālis ir partizāns. Polītiskais trimdinieks izmanto katru iespēju, lai būtu tuvos sakaros ar tautu. Tikai tādā veidā viņš var sekmīgi savus iecerētos mērķus īstenot. Kā karavīram ir nepieciešama frontes izlūkošana, tāpat polītiskam trimdiniekam sakari ar tautu.
Ja uz Latviju sūtītu pāris speciāli sagatavotus trimdiniekus, tie drīz tiktu tur atklāti un neatgrieztos. Bet lielākai daļai no mums apciemot nav bīstami. Taisni tiem ir iespēja radīt kopības saites ar mūsu tautu.
Izteiktas bažas, ka no apciemotājiem komūnisti iegūst dolārus savu polītisko mērķu sekmēšanai resp. propagandai. To viņiem nekad nav trūcis un netrūks, ja arī mēs neviens nebrauktu. Tos viņi iegūst, palielinot apspiesto tautu trūkumu, bet mēs būsim atsacījušies no savu nacionālpolītisko mērķu sekmēšanas, atsakoties no iespējas apciemot savu dzimteni.
Tāpat ir rūpēs par braucēju un sagaidītāju drošību. Liekas, šis bažas ir lielākas nekā īstenība, Vispirms, pašreizējos apstākļos komūnisti nav ieinteresēti sīku incidentu radīšanā, ja tie nenoder iespaidīgas propagandas scēnas radīšanai. Tiem ir efektīvs sekotāju dienests, lai aizkavētu apciemotāju izdarības, kas viņiem liktos nelabvēlīgas, ierobežojot kustības brīvību līdz atgriešanās brīdim.
Bet vai latvieši būtu tik bailīgi trusīši un vientieši, ka neatrastu izdevību savstarpējām sarunām? Protams, drošības labā apciemotāji nedrīkst ņemt līdz neko rakstītu, nedrīkst izrādīt nekādu interesi par stratēģiskiem militāriem vai zinātnisku pētījumu noslēpumiem vienkārši tāpēc vien, ka tie nav vajadzīgi, bet var radīt tikai incidentus.
Tāpat nedrīkst pulcināt barus un teikt runas. Sapratīgi apciemotāji sarunājas tikai ar sev tuviem atsevišķiem cilvēkiem– Ja komūnisti vērstos pret viņiem, tie pierādītu, ka pēc piecdesmit gadu valdīšanas viņi saviem pilsoņiem nevar atļaut visminimālāko brīvību – savstarpējas sarunas. Tas mums dotu propagandas materiālu izkliegt visai pasaulei, ka tādas lietas notiek vēl šodien. Šim nolūkam būtu ļoti noderīgi pie zemju centrālajām organizācijām izveidot sekcijas, kas pētītu un meklētu iespējas nepatikšanu un pārpratumu novēršanai un apciemotājiem dotu nepieciešamāko informāciju.
Mums jāpatur prātā teiciens – ja kāda tauta nav spējīga radīt indivīdus, kas labprātīgi uzņemtos risku nest upurus tautas labā, tā nav cienīga būt brīva. Par saviem nacionāliem mērķiem cīnās un nes upurus pat neattīstītas tautas. Nevienai tautai bez cīņas un upuriem brīvība nenāk (izņemot dažām britu kolonijām, ko tie atstāj ekonomisku apsvērumu dēļ). Arī latviešiem neviens brīvību nepasniegs uz sudraba paplātes.
Ir bažas, ka apciemotāji var kļūt profesionālo propagandistu nevarīgi upuri. Tāpēc jāievēro princips, lai apciemotāji nebrauc polītiski disputēt. Ar propagandistiem vai funkcionāriem zaudētām vai uzvarētām vārdu cīņām maza nozīme. Labāk vairīties tos sastapt. Pirmie kristieši ar savu vēsti necentās pārliecināt savus vajātājus, bet sludināja tiem, kas meklēja dzīves patiesības un taisnību. Arī komūnisti visā pasaulē neiet pārliecināt zvērinātus pretiniekus, bet meklē tos, kas viņu maldus klausās. Arī apciemotajiem šis princips jāievēro. Bez šaubām, ja kāds spēj, ir svētīgi profesionāļu pārliecībā iemest kaut mazu šaubu dzirksti. Tāpat ir svarīgi ar labi mērķētiem jautājumiem, neļaujot sevi novirzīt, iegūt informāciju, kas ir vairāk nekā oficiāla propaganda.
Reiz jāatmet daudzie maldi un jāatzīst, ka ne pasaules lielvaras, ne starptautiskie iestādījumi, bet latviešu tauta dzimtenē, kaut maza un nevarīga, ir galvenais un izšķirīgais faktors Latvijas brīvības atjaunošanai. Un ja mēs neviltoti gribam to, ko sakām, tad visiem iespējamiem līdzekļiem ir jāstiprina šis faktors. Tāpēc sakari ar dzimteni un tautu ir nepieciešami.
Prese kā sakaru līdzeklis ir aizliegta. Šī aizlieguma pārvarēšana ir grūta un bīstama, jo legāli mums nav iespējams aizsūtīt uz Latviju ne šeit iznākošos preses izdevumus, ne grāmatas. Sekmīgiem radio raidījumiem ir nepieciešama aktuāla informācija no dzimtenes, kuŗas mums nav. Centrālās organizācijas dažādu aizspriedumu dēļ, kas dažreiz tuvojas demagoģijai, neveltī radio raidījumiem ne pienācīgas ievērības, ne atbalsta.
Pašreizējā stāvoklī nedrīkstam par zemu novērtēt, ko latviešu tautas nacionālo mērķu sekmēšanai var dot satikšanas ar radiem, skolas, studiju, darba un domu biedriem un to savstarpējās sarunas. Kādreiz dzimtenē kontrolētās radio un preses laikā kāda svarīga noklusēta ziņa nāca tautas ausī un īsā laikā bija zināma no robežas līdz robežai un, galvenais, pārrunāta un izdebatēta. Tas nozīmē – tautā radīts attiecīgs noskaņojums.
Ja pie mums iebrauc kāds no dzimtenes, vai katrs alkst tam kaut ko jautāt. Tāpat tiek iztaujāti tie, kas iebraucēju satikuši. Mēģina izlobīt, kas aiz dzirdētā slēpjas un ko tas nozīmē. Tas pats ir pretējā pusē.
No dzimtenes apciemotājiem nevaram sagaidīt viņu apciemojumu rezultātā ātrus panākumus. Dažu apciemotāju sēkla var krist arī uz klintīm, bet dzimtenē ir arī daudz auglīgas zemes.
Līdzīgs ar līdzīgu visātrāk atrod vienotājas saites, tāpēc apciemotāji vienlīdz vēlami no visiem vecuma un sabiedriskiem slāņiem.
Mums ir krietna jaunatne un jaunā paaudze, kas neatceras dzimteni, bet auga, izglītojās laikā, kad vecāki cīnījās ar svešuma grūtumiem. Lai viņi brauc un iepazīstas ar saviem brālēniem un māsīcām un to draugiem. Šī saskare var būt neaprakstāmi interesanta.
Tāpat mums ir zinātnieki un visu nozaru mākslinieki, kam dzimtenē no bijušiem laikiem draugi un domu biedri. Jaunākajiem būtu svētīgi tādus rast. Šie apciemojumi būtu sevišķi nozīmīgi tautas interešu labā.
Ar jaunās paaudzes, intelliģences, zinātnieku un mākslinieku apciemojumiem būtu lielā mērā paveikta arī kultūras apmaiņa bez nevēlamās komūnistu varas propagandas.
Komūnisti meklē, maina un lieto cīņas taktiku, kas iedarbīgāka, dažreiz atklājot paši sev vājas vietas. Mēs turpretim necenšamies izmantot radušos izdevību, bet esam tik histēriski nobijušies, ka baidāmies pat pakustēties savos vecajos ierakumos, lai nedabūtu kādu propagandas, skrambu.
JG redakcijai:
JG 66. numurā lasāms (skat. 59.lp.), ka Eduards Šēnfelds komponējis dziesmu ar Gundara Pļavkalna vārdiem, – Paskaidroju, ka dziesmas tekstu sacerējis Antiņš Silazieds, kā tas minēts stāstā „Dzejnieka Kornēlija laime un gals” (JG 53 ). Pļavkalns šo tekstu mazliet stilizējis.
Stāsts par Kornēliju vispār ir zināmā aspektā diezgan „eliotisks” ... (Tie, kas pētījuši gan cittautu literatūras kritiku, gan mūsu jaunāko dzeju, sapratīs, ko es ar šo konstatējumu domāju.) – Kornēlijs nav individuāls „portrets”; te jārunā par sintēzi un tipu.
Gundars Pļavkalns, Austrālijā
PĀRDOMAS PAR ABSTRAKTO MĀKSLU
JG 66. numurā lasīju Imanta Bites rakstu „Viela, doma, aizdomas”, kuŗu viņš nobeidz šādi:
„Ar citiem vārdiem – t.s. ‘abstraktais mākslas darbs’ ir nabadzīgāks tieši abstraktajās vērtībās par priekšmetīgo, reprezentējošo mākslas darbu, Šis ir loti svarīgs punkts, mākslas darba aistētisko līmeni mērījot, un būtu interesanti šai jautājumā dzirdēt „abstrakto” mākslinieku vai teorētiķu uzskatus.
Līdz tam paliek spēkā autora uzskats, ka reprezentējošās, „saprotamās” gleznas vai skulptūras dažādie veidi, kas nav novesti līdz dissociācijai, ir ne tikai bagātāki savā saturā, bet īsteni apzīmējami kā abstraktāki par tā saucamajiem „abstraktajiem” mākslas darbiem, kas tik bieži savos nosaukumos ietveŗ lietu, izjūtu vai norišu norādes resp. saistīti ar konkrētām realitātēm, lai gan nespēj tās ne reprezentēt, ne arī izraisīt priekšstatus par tām.”
Diemžēl neesmu lasījusi autora izteiktās domas JG 61. un 62. numurā, bet tikai apceres nobeigumu 66. numurā ar izteikto vēlēšanos dzirdēt „abstrakto” gleznotāju uzskatus. Savā grāmatā Uz darbnīcas sliekšņa 96. lp. es rakstu: „Faktiski es nekad neesmu pievienojusies mākslas iedalījumam pēc dažādiem mākslinieciskiem veidojumiem. Māksliniekam pašam tāds iedalījums ir vienaldzīgs. Viņu interesē katra laba un īsta māksla, vienalga, vai tā būtu ekstrēma vai vairāk vienkāršota, pieticīga. Es neticu tikai tādai mākslai, kas izpaužas kā ierobežota, ieslēgta un izdomāta, jo es arī neticu tā saucamām „noteiktām reālām patiesībām”, neticu ierobežojumiem, iesākumam un nobeigumam mākslā.” Priekšvārdos izteiktas domas, ka abstraktā māksla neizzudīs, ka tā pastāvēs līdztekus citiem mākslas virzieniem, un tālāk 6. lappusē teiktais: „Vienīgi patiesi pārdzīvojumi, strādājot ar vielu, un enerģiska prāta darbība var radīt apgarotu mākslas darbu – figūrātīvu, konstruktīvu, sirreālistisku, abstraktu” norāda, ka nepieskaitu sevi kādai noteiktai gleznotāju grupai un esmu pret dažāda veida vispārinājumiem mākslā. Atbildi Imantam Bitēm rakstu, nebalstoties uz kādiem teorētiskiem pieņēmumiem, bet tikai kā gleznotāja, kas cīnās, ar vielu un kuŗu ikdienas meklējumos vada pašas darbs. Teoretizēšana par dažādām mākslas problēmām gleznotājus var maz interesēt. Viņu problēmas sakņojas darbā un nav atkarīgas no virzieniem. Apstrīdams arī apgalvojums, ka moderno virzienu sludinātāji apvij sevi ar anachroniskā mākslinieka auru. Mūsdienās ģērbs, bārda un mati nebūt nav mākslinieka pazīmes, Modernais gleznotājs reģistrē sava laikmeta garu, ar kuru identificējas un kuŗā strādā.
Imants Bite pats atzīst, ka būtībā ne naturālais, ne abstraktais gleznojums vai skulptūra neatšķiŗas. Jautājums vienmēr koncentrēsies tikai par šo elementu veiksmīgu izvēli un pasniegumu. Skaidrāk taču pateikt nevar, tādēļ katra mākslinieka ziņā ir izvēlēties savu personisku izteiksmes veidu.
Runājot par abstraktām, abstraktākām un visabstraktākajām vērtībām, nonākam pie tās bezjēdzības, kas, manuprāt, valda daudzajās diskusijās par mākslu. Arī „satura bagātība” ir sauklis, ar kuŗu būtu jārīkojas apdomīgi.
Nevaru pievienoties arī uzskatam, ka katra nereprezentējošās mākslas darba abstraktais koeficients ir nesalīdzināmi zemāks kā naturālā, illūzorā vai reālistiski darinātā darbā. Visi ievērojami mākslas paveidi balstās uz abstraktajām vērtībām. Roka jau pacelta, un pirksts rāda brīdinoši uz gleznotāju: Attopies! Ka saturs var būt pārbagātināts un reprezentējošais mākslas darbs ir nebrīvs un sastindzis, tādus piemērus redzam visvairāk. Maldīgi ir uzskati, ka modernās mākslas darbos ir grūti saskatīt gleznotāja spējas – talantu. Ir vienmēr bijuši cilvēki, kuŗi to ir varējuši un varēs, bet ir arī tādi, kas to nekad nespēs. Arī tie, kas uzliek normas, paužot programmatiskus uzskatus, mākslas būtībai netuvosies un gleznas pasaule tiem gaužām sveša. Techniska nevarība un baigs konvencionālisms var iežņaugt mūsu mākslu. Ir arī dzirdēti pārmetumi moderniem gleznotājiem par nacionālo interešu nodevību, bet tā vienīgi var būt nodevība pašam pret sevi un mākslas mūžīgi pastāvošiem kritērijiem.
Abstraktajos darbos var runa būt par abstrakto vērtību izkristallizēšanu – absolūto vērtību iesaistīšanu. Šeit atkal uzsveru, ka viss atkarīgs no mākslinieka un mākslinieciskā rezultāta. Skatītājam katrā atsevišķā gadījumā ir jārevidē sava mākslas izpratne. Ja grib izmērīt mākslas darba aistētisko līmeni, tad, ceru, ka tas notiks vistiešākā ceļā ar aci. Visas filozofiskās teoretizēšanas, lai cik gudras un niansētas, tomēr nekad nespēs pilnīgi apgaismot mākslas komplicēto un nenotveramo seju.
Lidija Dombrovska-Larsena, Kopenhāgenā
REPLIKA
Pateicos par man piesūtīto L. Dombrovskas-Larsenas rakstu, kuŗā norāde uz manas JG publicētās apceres „Viela, doma, aizdomas” nobeiguma daļu.
Ja cienījamā māksliniece laipni izlasītu manas apceres sākuma un vidus daļu, viņai labi zināmos JG attiecīgajos nr-os, liekas, kļūtu skaidrs, ka es savā apcerē, tāpat kā viņa savā rakstā, vēršos pret cēliem, tukšiem vārdiskiem darinājumiem, kas būtībā ir tikai „bezjēdzības elements diskusijās par mākslu”.
Skaidrības labā atļaujos pazemīgi jautāt:
1) Kas ir „laba un īsta māksla”? Metodi tās noteikšanai.
2) Izteikā „nodevība pret sevi un mākslas mūžīgi pastāvošajiem kritērijiem” lūdzu paskaidrot, ko nozīmē jēdziens „mākslas mūžīgi pastāvošais kritērijs”.
3) Kas domāts ar „absolūto vērtību” mākslas darbā?
Imants Bite
