Uldis Ģērmanis

ZEMGALIEŠU KOMANDIERIS

 

Sākums JG76

Saīsinājumi

 

V   LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONU TAPŠANA

 

5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karoga mets (abas puses)

„Ar slavu bija pušķots latviešu strēlnieku šūpulis Rīgas frontē, ar triumfa saucieniem viņus apsveica visās lielās Krievijas attālākās robežās.” Vācietis, I, 3. lp.

Kā bataljona komandieris 102. Vjatkas kājnieku pulkā Vācietis 1914. gada vasarā piedalījās krievu invāzijā Austrumprūsijā. Šis pulks ietilpa II korpusa 26. divīzijā. Kaŗam izceļoties, II korpuss bija iekļauts krievu 2. armijā, kuŗu komandēja ģenerālis Aleksandrs Samsonovs. Taču jau 1914. gada 22. augustā šo korpusu pievienoja 1. armijai (komandieris: ģen. Pauls Georgs Rennenkampfs). [1]

Vāji organizētais uzbrukums, kuŗu krievi steidzīgi iesāka pēc Francijas neatlaidīgiem lūgumiem un mudinājumiem, [2] izvērtās smagā sakāvē (bet tas atviegloja Francijas kritisko militāro situāciju). 29. augustā ģenerālis Samsonovs nošāvās. Divas dienas pēc tam beidzās t.s. kauja pie Tannenbergas, kuŗā tika satriekta krievu 2. armija.

1914. gada septembrī krievu 1. armija izcīnīja sīvas cīņas pie Mazuru ezeriem. Krievu kaŗaspēks bija spiests atkāpties un atstāt Austrumprūsiju. Sevišķi smagi cieta II un XX korpuss, kuŗiem bija jāgādā par flangu aizsardzību; šie korpusi bija arī iesaistīti pastāvīgās arjergarda cīņās. [3]

Kā minēts, Vācieša vadītais bataljons bija iekļauts II korpusā. Par viņa piedzīvojumiem kļūmīgajā kaŗagājienā Austrumprūsijā nav nekas publicēts. Viņš joprojām atradās ierindā, kad 1914. gada rudenī kaujas darbība jau norisinājās Polijā. Novembrī viņa bataljons nokļuva ielenkumā, no kuŗa gan viņš ar savas vienības atliekām izlauzās, bet tika kontuzēts un sašauts kājā. Līdz 1915. gada februārim Vācietis ārstējās slimnīcā, bet pēc tam sešus mēnešus mācīja taktiku Viļņas kaŗa skolā. [4]

Cīņās Austrumprūsijā piedalījās lielāks skaits latviešu virsnieku un vairāki desmit tūkstoši latviešu kareivju. Sevišķi daudz latviešu bija iedalīti XX korpusā. Pēc aptuvenām, grūti pārbaudāmām ziņām, dažos šī korpusa pulkos latviešu bijis ap 80%, tā ka pat krievu virsnieki saukuši tos par „latviešu pulkiem”. [5] Tas izskaidrojams ar to, ka krievu 1. un 2. armija lielā mērā komplektējās no rezervistiem, kuŗi bija mobilizēti Krievijas rietumu guberņās.

Kaut gan latvieši 1905. gada revolūcijā tik spēcīgi bija manifestējuši savu dumpīgumu, viņi izrādījās uzticami kaŗavīri cīņā pret ķeizarisko vācu armiju. Galvenais iemesls šai lojalitātei bija latviešu senais naids pret privileģēto baltvācu muižniecību jeb „vācu baroniem”. Kaŗa laikā šīs jūtas samērā viegli bija projicēt uz Vācijas vāciešiem, saskatot viņos Baltijas muižnieku sabiedrotos. Taču bez šādiem emocionāliem motīviem bija arī daži praktiski apsvērumi.

Latviešu pilsoniskajās aprindās bija visai izplatīts uzskats, ka, demonstrējot valdībai briesmu brīdī pilnīgu lojalitāti, latviešiem būs iespējams panākt zināmas reformas zemes pašpārvaldē un kultūras dzīvē. Šai nostājai pilnīgi atbilda latviešu deputāta Jāņa Goldmaņa pazemīgie un patētiskie lojalitātes apliecinājumi Valsts domē 1914. gada 8. augustā (26.7.). Viņš uzstājās latviešu un igauņu vārdā, starp citu teikdams:

Latviešu un igauņu starpā nav neviena cilvēka, kas neatzītu, ka viss, ko viņi sasnieguši labklājības ziņā, ir sasniegts tikai zem krievu ērgļa apsardzības. Un ka viss tas, kas latviešiem un igauņiem vēl sasniedzams, iespējams tikai tad, kad Baltija arī nākamībā paliek lielās Krievijas neatraujama sastāvdaļa. (...) Asiņu jūŗā, kuŗā iegribējies izpeldēties Berlīnē sēdošam Eiropas tirannam, arī latvieši un igauņi ielies savu pēdējo asiņu pilienu, (...) lai šis cilvēks ne tik vien izpeldas šajā jūŗā, bet arī noslīgst tajā. (...) Mums ir daudz rēķinu ar mūsu Baltijas vāciešiem (...) Kad paies tēvijai briesmīgās un grūtās dienas, tad mēs celsim šos rēķinus priekšā – jūsu caurlūkošanai. Tautas priekšstāvju kungi! (...) mēs, latvieši un igauņi, tagadējā svētā un taisnīgā cīņā iesim kopā ar krievu tautu līdz galam. (...) Lai dzīvo Krievija!

(Runu vairākkārt pārtrauca vētraini aplausi). [6]

Latviešu kreisais spārns šo runu bieži ir asi kritizējis, pārmetot pilsoņiem zemošanos un līšanu carisma priekšā un nespēju izveidot konstruktīvu nacionālu polītiku. [7]

Pēc kaŗa iesākšanās vairāki latviešu un krievu laikraksti izvērsa asu un bieži vien nesavaldīgu kampaņu pret baltvāciešiem. Latviešu ierosmē laikraksts Novoje Vremja (Jaunais Laiks) 1914. gada rudenī nosūtīja savu korespondentu A. Reņņikovu uz Baltiju. [8] Viņš publicēja baltvāciešiem naidīgu rakstu sēriju, kritizēdams apstākļus Baltijas guberņās. Reņņikova rakstus pārtulkoja arī latviski, un 1915. gadā Pēterpilī tie iznāca illustrētā grāmatā ar nosaukumu Brīnumu zemē, bet ģenerālgubernators P.g. Kurlovs aizliedza šo pamfletu izplatīt Baltijā. [9] Nopeldams baltvāciešus un apvainodams viņus nodevīgos nodarījumos, Reņņikovs no otras puses jūsmīgos vārdos bija attēlojis latviešu cīņas prieku un patriotismu: „No visām mūsu plašās tēvijas tautām gandrīz vispatriotiskākā kaŗā ar Vāciju pašreiz ir latviešu tauta. (...) viņi bez vārda runas tver ieročus, sēžas kareivju vilcienā un, jautri dziedādami, brauc uz rietumiem, pavadīti no savu sievu un māsu gaviļu saucieniem (...)” [10] Viņš norāda, ka par šo latviešu cīņas entuziasmu viņam liecinājuši Rīgas krievi. [11]

Reņņikovs pats nav nekāds objektīvs liecinieks; ir arī zināms, ka netrūka latviešu, kas dažādā veidā centās izvairīties no mobilizācijas. [12] Taču diezgan daudz latviešu tomēr aizrāva pretvāciskā propaganda un kaŗa romantika, kā tas redzams no aprakstiem laikrakstos, [13] kaŗa dalībnieku atmiņām [14] un latviešu radikāļu vērtējumiem. Viens no 1905. gada revolūcijas galvenajiem vadoņiem Latvijā, sociāldemokrats J. Jansons-Brauns ar sarkasmu rakstīja 1915. gadā: „Tas, ka kaŗš tika vests pret junkurisko Vāciju, sagrozīja prātus un uz laiku padarīja daudzus par akliem carisma kalpiem.” [15]

Šī „patriotiskā dedzība” kāpināja kaŗa izraisīto spiegu meklēšanas drudzi un bija par iemeslu daudzām denunciācijām pret baltvāciešiem (dažos gadījumos arī pret žīdiem, kuŗus uzskatīja par vāciešu draugiem). Baltvācu muižnieku pārstāvji (piem., Vidzemes landmaršals barons Ādolfs Pilars fon Pilchaus) centās izmantot savus teicamos sakarus ar galmu un ķeizara ģimeni, lai aizstāvētu savus tautiešus un baltvācu kultūras dzīvi, bet satrauktajā kaŗa atmosfairā viņiem manāmu panākumu nebija. [16] Tika slēgtas vācu skolas, aizliegts atklātās vietās runāt vāciski, notika arī aresti un deportācijas. Uzplauka arī vulgāra naida propaganda pret Vāciju, kas izpaudās starp citu bezgaumīgās brošūrās un pamfletos, kā, piemēram, „Prūšu cūka dažādos stāvokļos” u. tml. [17]

Pret šo pārmērīgo centību izkalpoties režīma priekšā un denuncēt citus (sevišķi iztapīgs bija konservatīvais Dzimtenes Vēstnesis, kas insinuēja arī pret latviešu liberālajām aprindām) sāka pacelt balsis kulturālākie latviešu pilsoņu nogrupējumi. Laikraksts Līdums, kas pārstāvēja latviešu lauksaimnieku intereses, bet kuŗa līdzstrādnieku vidū bija vairāki liberāli un nacionāli noskaņoti intellektuāļi un rakstnieki, 1915. gadā atkārtoti vērsās pret denunciantiem un „mazisku subalternu iztapšanas polītiku”. [18]

It īpaši pret latviešu „krievisko patriotismu” nostājās Dr. Miķelis Valters, kas no 1914. gada līdz februāŗa revolūcijai galvenokārt dzīvoja Somijā, bet sūtīja savus rakstus Līdumam. Viņa polītiskie uzskati no sociālisma arvien vairāk attīstījās liberālisma virzienā. Latviešiem labvēlīgu polītisku atrisinājumu viņš gaidīja no Krievijas sabrukuma, nevis no sadarbības ar cara valdību. [19] Taču tai laikā M. Valters ar savu pretkrievisko, rietumniecisko valsts tiesību ideju ietekmēto, orientāciju, jutās visai vientuļš latviešu pilsoniskajās aprindās.

No otras puses nav noliedzams, ka baltvāciešiem bija stipras simpātijas pret Vilhelma II Vāciju, kaut gan vairums turpināja lojāli pildīt savus pavalstnieku pienākumus. Viņu vidū bija arī ļaudis, kuŗi jau kaŗa sākumā sapņoja par Baltijas ģermānizāciju un inkorporāciju vācu impērijā („Mutterland”). Daži atsevišķi baltvācu muižnieki bija atstājuši Krieviju un darbojās Berlīnē, vai pat bija iestājušies Vācijas armijā. Jau 1915. gadā Berlīnē iznāca brošūra Das neue Ostland, kas bija domāta šaurākām aprindām resp. kā pamācība vācu valstsvīriem ekspansīvas polītikas izveidošanai Austrumeiropā. Autors bija dēkainais Kurzemes muižnieks Silvio Bredrichs (Silvio Broedrich-Kurmahlen), kas lidzīgi baronam Kārlim Manteufelam (Karl Baron Manteuffel-Katzdangen) jau pirms kaŗa bija nodarbojies ar vācu kolonistu nometināšanu Kurzemē. [20] Savā brošūrā viņš izklāstīja vērienīgus plānus par Kurzemes pilnīgu pārvācošanu. [21] Dedzīgs Baltijas aneksijas propagandētājs bija Kurzemē dzimušais profesors Teodors Šīmans (Theodor Schiemann), kas mācīja Krievijas vēsturi Berlīnes universitātē un bija arī ražīgs publicists. Viņam bija draudzīgas attieksmes ar Ķeizaru Vilhelmu II, tā ka viņš savu propagandu varēja izvērst visaugstākajā plāksnē. [22] Pa daļai līdzigā virzienā darbojās arī Baltijā dzimušie publicisti P. Rorbachs (Paul Rohrbach) un profesors J. Hallers (Johanness Haller).

Šie centieni sevišķi skaidri izpaudās kaŗa pēdējos gados, lai gan Vācijas valdības „austrumu polītika” visu laiku palika svārstīga, un tajā par ietekmi savā starpā cīnījās dažādi uzskati. Minētos aneksijas un ģermānizācijas plānus ir apcerējuši arī vairāki baltvācu un vācu vēsturnieki un publicisti. [23] Tātad latviešu aizdomām un antagonismam pret privileģēto baltvācu minoritāti bija diezgan solids pamats. Sakarsētajā kaŗa laika gaisotnē nenācās viegli saglabāt vēsu prātu un niansētu domāšanu, it īpaši psīchiski labilākiem cilvēkiem.

Latviešu kaŗavīri cara armijā stipri atšķīrās no krieviem, kuŗu vidū bija ļoti daudz analfabētu. [24] Sakarā ar relatīvi labi izveidoto tautskolu sistēmu Vidzemē un Kurzemē (latviešu skolotāju seminārs Vidzemē dibināts 1839., Kurzemē – 1840. gadā) un plaši izplatīto mājas mācību analfabētisms tur bija reta parādība. [25] Sliktāka bija situācija Latgales novadā, kas ietilpa Vitebskas guberņā. Tur jau 1860-tajos gados valdība iesāka rupju pārkrievošanas polītiku, aizliedzot starp citu Latgales latviešiem iespiest grāmatas ar latīņu burtiem („drukas aizliegumu” atcēla tikai 1904. gadā). Tādēļ stipri pazeminājās šī novada izglītības līmenis. [26]

Var piezīmēt, ka lielāks skaits latviešu vairāk vai mazāk prata vienu vai pat vairākas svešvalodas (galvenokārt vācu, krievu). Uzauguši grūtā darbā un nevienādajā sacensībā ar privileģētajiem baltvāciešiem paraduši palaisties tikai uz saviem spēkiem, viņi jau kaŗa sākumā parādīja teicamas kaŗavīru īpašības.

1915. gada februārī vācieši ielenca krievu XX korpusu, kuŗā vairāki pulki bija rekrūtēti galvenokārt no latviešiem. Tikai 113. un 114. kājnieku pulkam un dažiem simtiem kaŗavīru no citām vienībām izdevās izlauzties no ielenkuma. [27] Šo sagrāvi ir aprakstījis M.P. Kamenskis (Kamenskij) grāmatā XX korpusa bojā eja. Viņš salīdzina šī korpusa parādīto nāves nicināšanu izmisīgajās cīņās Augustovas mežos ar Napoleona gvardes stāju kaujā pie Voterlu (Waterloo). [28]

Latviešu kaŗavīru cīņas griba Austrumprūsijas invāzijas un pēc tam atkāpšanās kauju laikā palielināja viņu asiņainos zaudējumus. Pēc vairāku militāro rakstu autoru domām šie zaudējumi bija vislielākie, kādus latviešu kaŗotāji jebkad cietuši Pirmā pasaules kara dažādajās kaujās. [29] Taču viņu upuri nekur netika atzīmēti. Latviešiem jau nebija pašiem savu militāru vienību, un ārzemju novērotāju acīs viņi gluži dabiski bija „krievu kaŗavīri”. Kādā rakstā par 1915. gada notikumiem, ko Valsts domes deputāts J. Goldmanis publicēja 1917. gada augustā, viņš rezignēti piezīmēja: „(...) tomēr nekad un ne ar vienu rindiņu tas netiks ierakstīts vēstures lapās kā kāds latviešu nopelns.” [30]

1915. gada aprīļa beigās vācieši ar samērā ierobežotiem spēkiem (apm. sešām divīzijām, kuŗas gan vēlāk pastiprināja) sāka uzbrukumu Ziemeļlietuvā un Kurzemē. Krievu kaŗaspēks izrādīja vāju pretestību un atkāpās, spiežot apdraudēto apgabalu iedzīvotājus steigā evakuēties. Kurzemē (t.i. Kurzemes guberņā, kuŗā ietilpa vēsturiskie Kurzemes un Zemgales novadi) iesākās t.s. „bēgļu laiki”. Pa daļai spaidu kārtā, bet lielā mērā arī brīvprātīgi latvieši pameta savas lauku sētas un Kurzemes pilsētas, plūzdami uz austrumiem. Tautai draudēja nacionāla katastrofa. [31]

Pret šo panisko izrīcību, kuŗu stipri veicināja krievu un neapdomīgu latviešu izvērstā šausmu propaganda (vāciešus iztēloja par īstiem necilvēkiem), [32] sāka pamazam pacelt balsis gan literāti, gan sabiedriski darbinieki, aicinādami tautu atjēgties un neļaut sevi izklīdināt visos vējos. [33]

Kauja pie Jelgavas. Vispārīgajā sajukumā pēkšņi atgadījās kāds notikums, kas radīja jaunas cerības latviešu aprindās un izraisīja sabiedrisku aktivitāti. 1915. gada 2. un 3. maijā vācu avangards (6. kavalerijas divīzija) uzbruka Kurzemes pārvaldes centram – Jelgavai, kuŗu aizstāvēja galvenokārt divi (1. un 2.) Daugavgrīvas zemessargu bataljoni. Tie bija saformēti gandrīz tikai no latviešu rezervistiem (apm. 98%); arī lielākā daļa virsnieku bija latvieši. Kaŗa sākumā šie zemessargi bija nodarbināti nocietinājumu darbos Daugavgrīvas cietoksnī. Kad 1915. gada pavasarī krievu stāvoklis frontē kļuva kritisks, daļu no šīm zemessargu darba rotām apbruņoja, izveidojot divus kaujai derīgus bataljonus. Tos nodeva ģenerāļa Potapova ricībā. Jau marta sākumā bataljonus iesaistīja cīņās Klaipēdas apgabalā un Kauņas guberņā.

Divu dienu ilgajās cīņās pie Jelgavas latviešu zemessargu bataljoni piespieda vācu avangardu atkāpties. [34] Tā kā krievu kaŗaspēks tai laikā cieta vienu neveiksmi pēc otras, šis panākums guva lielu ievērību; [35] latvieši to izmantoja nacionālai demonstrācijai. 30. (17.) maijā Jelgavā notika pateicības dievkalpojums par pilsētas izglābšanu. Pēc dievkalpojuma 28 Jelgavas latviešu organizāciju pārstāvji sarīkoja „patriotiskas manifestācijas gājienu” uz gubernatora pili, kur viņus sagaidīja Kurzemes gubernators ar citiem augstākiem ierēdņiem un ģenerālis Potapovs. Latviešu vārdā runāja advokāts Jānis Čakste, bijušais Krievijas pirmās Valsts domes deputāts un vēlākais Latvijas republikas pirmais prezidents. Viņš lūdza gubernatoru nodot pateicību armijas Augstākajam Virspavēlniekam un sumināja ģenerāli Potapovu kā Jelgavas glābēju. Atbildes runā ģenerālis paskaidroja, ka pilsētu glābusi tikai latviešu kaŗavīru ārkārtīgā drošsirdība. Esot jau bijis nolemts Jelgavu atdot ienaidniekam, bet stāvokli glābuši abi latviešu bataljoni, kas „clnījušies kā lauvas krievu armijas pirmajās rindās”. Potapovs nobeidza runu, uzsaukdams: „Da zdrastvuet latyšskoe naselenie!” („Lai dzīvo latviešu iedzīvotāji!”). [36]

J. Goldmanis stāsta par turpmākiem notikumiem:

(...) ģen. Potapovs bij noturējis par latviešiem tik cildinošu runu, ka /baltvācu/ muižniecībai pakalpīgais Kurzemes gubernators /S.D. Nabokovs/ neatļāva to pilnīgi laikrakstā ievietot, bet latvieši ar īpašu delegāciju (J. Goldmanis, J. Zālītis, māc. J. Zanders, A. Ķēniņš, J. Glīzdiņš) ieradās pie Potapova un pasniedza tam zelta zobenu.” [37]

Šo gadījumu ar manāmu nepatiku savās atmiņās atzīmē arī Baltijas militārais ģenerālgubernators P.G. Kurlovs. [38]

 

 

Latviešu strēlnieku bataljonu nodibināšana.

Kā jau minēts, abu latviešu zemessargu bataljonu sekmīgās cīņas pret vāciešiem izcēlās jo vairāk tādēļ, ka krievu kaŗaspēks visu laiku zaudēja kaujas pret šo pretinieku. Smagās sakāves t.s. kaujā pie Tannenbergas, pie Mažūru ezeriem un Augustovas mežos, bija stipri iedragājušas krievu kaŗavīru pašpaļāvību un cīņas spējas; vietumis parādījās jau jūtamas demorālizācijas pazīmes. Vēstures literātūrā un veterānu atmiņās ir liela vienprātība par to, ka latviešu karavīru ieguldījums karagājienā uz Austrumprūsiju un it īpaši latviešu zemessargu panākumi pie Jelgavas ir devuši stiprākos impulsus domai nodibināt pilnīgi latviskas militāras vienības dzimtenes aizsardzībai. [39]

Šī doma radās latviešu pilsoniskajās aprindās galvenokārt dažu Rīga’s polītechniskā institūta studentu un akadēmiski izglītoto latviešu vidū. [40] Studentu pārstāvis K. Glīzdiņš bija šai lietā sazinājies ar ģenerāli Potapovu, kas par to izteicās pozitīvi – vajadzēja tikai atrast pareizo ceļu, kā nodomu īstenot. Tai pašā laikā vairāki sabiedrībā pazīstami latvieši (advokāti G. Ķempelis un V. Zāmuēls, diplom. inž. S. Paegle u.c.) griezās pie Valsts domes deputāta J. Goldmaņa ar lūgumu atbalstīt ideju dibināt latviešu brīvprātīgo vienības. [41] Viņš arī nekavējoties sāka kārtot šo visai sarežģīto uzdevumu.

Apzinoties Krievijas nacionālo daudzveidību un apspiesto nekrievu tautu neapmierinātību (par ko gan nevēlējās atklāti runāt), valdība uzskatīja territoriālas jeb nacionālas kaŗaspēka daļas par polītiski bīstamām un nevēlējās tādas pieļaut. [42] Taču kaŗa laikā šis princips bija nedaudz iedragāts: jau 1914. gada beigās atļāva dibināt poļu leģionu (par to poļi gan neizrādīja lielāku interesi) un pēc tam arī armēņu „družīnas”. [43] Latvieši tātad varēja atsaukties uz šiem precedentiem, ko viņi, protams, arī darīja. Tas tomēr nenozīmē, ka poļu leģions un armēņu „družīnas” būtu bijušas ierosmes avots latviešu centieniem izveidot nacionālas kaŗaspēka vienības. [44] Jāpiezīmē, ka latviešu pilsoniskajā sabiedrībā un presē par šo nodomu bija dažādi uzskati, jo sākumā nebija arī skaidrs, kāds raksturs un kādi uzdevumi varētu būt šādām formācijām. Tika izteiktas bažas, ka šāds pasākums tikai nesīs latviešiem liekus zaudējumus. [45]

1915. gada 1.jūnijā Rīgā notika iniciatoru apspriede, kuŗā piedalījās arī abi latviešu pārstāvji Valsts domē – J. Goldmanis un J. Zālītis, kā arī trīs jaunāki latviešu virsnieki. Pēc ilgām un karstām debatēm vienojās, ka vēlams dibināt latviešu brīvprātīgo „družīnas” (vienības). Nolēma arī dibināt Organizācijas komiteju brīvprātīgo vervēšanai un tai pakļautu brīvprātīgo pieņemšanas komisiju. [46] Vispirms, protams, bija jādabū Krievijas armijas vadības atļauja. Tāpēc Goldmanis 10. jūnijā (28.5.) griezās ar rakstveida lūgumu pie bruņoto spēku virspavēlnieka lielkņaza Nikolaja Nikolajeviča. Šī iesnieguma kopijas nosūtīja arī Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam ģenerālim M.V. Aļeksejevam un galvenā stāba priekšniekam. [47]

Izredzes uz labvēlīgu atbildi varēja likties visai nedrošas. Latvieši kopš 1905. gada bija izdaudzināti kā bīstami revolucionāri un cara režīma ienaidnieki. Lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs pats bija koordinējis kaŗaspēka operācijas pret revolucionāro Baltiju 1905. gada decembri. Doma par latviešu kaŗaspēka vienībām, protams, bija ārkārtīgi atbaidīga baltvācu muižniekiem, kuŗiem joprojām bija labi sakari valdībā un galmā (ķeizariene Aleksandra Fjodorovna, bija pēc cilmes Hesenes princese), [48] kaut arī kaŗš ar Vāciju bija vājinājis viņu pozīcijas Pēterpilī (kaŗa laikā to pārdēvēja krieviskajā vārdā – Petrograda). Tāpat noraidīgi pret šo latviešu nodomu izturējās Kurzemes gubernators Nabokovs un Baltijas ģenerālgubernators Kurlovs. [49] Kad ģenerālis Aleksejevs lūdza Kurlovu izteikties par šo jautājumu, ģenerālgubernators atbildēja: „Es uzskatu šādas kaŗaspēka vienības par nepieļaujamām un no valsts viedokļa par ļoti bīstamām.” [50]

Augstākais virspavēlnieks Nikolajs Nikolajevičs 11.jūnijā tomēr principā piekrita Goldmaņa priekšlikumam, atstājot tā galīgo izšķiršanu Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka ziņā. [51] Lietu nodeva atsauksmei ģenerālstāba pulkvedim Kosjakovam, kuŗš jau 15. jūnijā par to iesniedza ziņojumu ģenerālim Aļeksejevam. Kosjakovs noraidīja Baltijas civilo iestāžu polītiskos iebildumus pret latviešu vienību dibināšanu. Viņš uzsvēra, ka latvieši šai kaŗā parādījuši lielu lojalitāti pret Krieviju un visādā veidā palīdzējuši krievu kaŗaspēkam. Viņš slavēja latviešu kaŗavīru cīņas gribu un drošsirdību, kā arī viņu priekšzīmīgo disciplīnu. Pēc Kosjakova domām latviešu vienības būtu sevišķi noderīgas kaŗam Baltijā, kur tās labi pārzina apvidu un var sazināties ar iedzīvotājiem. Latviešu brīvprātīgos varētu arī izlietot pretizlūkošanā. [52] Jūlija sākumā Goldmani izsauca uz Ziemeļrietumu frontes stābu, kur viņam paziņoja, ka ģenerālis Aleksejevs „piekritis latviešu družīnu formēšanai”. Bez tam tika apsolīts atļaut lietot latviešu komandas valodu blakus krievu valodai, latviskus uzrakstus uz karogiem un sevišķu krūšu nozīmi. [53] Pēc latviešu (G. Ķempeļa) priekšlikuma komplektējamas vienības galu gala nosauca par strēlnieku bataljoniem; ierosmi esot devuši marseļēzes pazīstamie vārdi „formez vos bataillons”. [54]

No 23. līdz 30. jūlijam latviešu pārstāvji ar Ziemeļrietumu frontes stāba virsniekiem diskutēja latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas jautājumus un statūtus (noteikumus). Latvieši mēģināja izkaulēt arī solījumus par polītiskām reformām, kas dotu latviešiem lielākas pašpārvaldes tiesības (G. Ķempelis savās atmiņās runā par „plašām pašnoteikšanās tiesībām”, bet tās nekur nav precīzi dokumentētas). Viņi saņēma atbildi, ka polītiski jautājumi neietilpst militāro iestāžu kompetencē. [55] 1915. gada 1.augustā (19.7.) Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis Aleksejevs izdeva pavēli nr 322 (1848/3827) par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu. 5. augustā Ziemeļrietumu frontes stābā parakstīja pagaidu noteikumus par latviešu strēlnieku bataljoniem (tajos ietilpa arī noteikumi par Organizācijas komitejas tiesībām un uzdevumiem), un dažas dienas vēlāk tos apstiprināja arī bruņoto spēku virspavēlnieks Nikolajs Nikolajevičs. [56] Notikumu attīstība turpmākajos kaŗa un revolūcijas gados ir pierādījusi, ka ģenerālis Aleksejevs un lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs bija pieņēmuši vienu no saviem visnozīmīgākajiem lēmumiem.

Iepriekšējās lappusēs esmu mēģinājis attēlot latviešu strēlnieku bataljonu tapšanas priekšspēli. Šai sakarā norādīts uz faktoriem, kuŗi vai nu veicināja, vai arī kavēja šo vienību nodibināšanu. Jāatzīst, ka īstenībā samērā maz kas zināms par to, kā dažādie argumenti vērtēti, kad šo jautājumu iztirzāja krievu stābos. Lai būtu kā būdams, atrisinājums sagādā zināmu pārsteigumu. Galvenais izskaidrojums manuprāt jāmeklē krievu Ziemeļrietumu frontes vispārējā stāvoklī. Krievu armija, pēc lielajiem zaudējumiem Austrumprūsijā 1914. gadā, piedzīvoja sakāvi pēc sakāves arī 1915. gadā. Dziļais vācu iebrukums Lietuvā un Kurzemē nopietni satricināja Ziemeļrietumu frontes labo spārnu, kuŗa uzdevums bija aizsprostot ceļu uz Pēterpili. 1915. gada vasaras beigās krieviem vēl joprojām nebija izdevies izveidot stabilu aizsardzības līniju. 20. jūnijā vācu austrumu frontes vadība deva vācu Baltijas flotei direktīvas sagatavoties varbūtējām operācijām pret Rīgu. [57] (Šāds uzbrukums tomēr nenotika, jo vācu rietumu frontei bija vajadzīgi pastiprinājumi).

Krievu armijas vadība mēģināja apturēt vāciešus pie Daugavas līnijas (no Rīgas līdz Daugavpilij). Pastāvīgie zaudējumi un diezgan juceklīgā atkāpšanās negatīvi ietekmēja krievu kaŗavīru cīņas spējas. Neizglītotās kareivju masas bieži vien padevās panikai un dažkārt pameta savas pozīcijas bez nopietnākas pretestības. [58]

Šādos apstākļos armijas vadība centās darīt iespējamo, lai stiprinātu cīņas morāli un palielinātu pretestību vācu ofensīvai. Uz Baltiju nosūtīja pastiprinājumus, Rīgas rajonā izveidoja jaunu armiju (12. armiju), [59] un vairākas pārmaiņas notika augstākajos militārajos posteņos. Kā detaļa tai dažādo aizsardzības pasākumu virknē, kuŗus izdarīja 1915. gada vasarā, uzskatāma arī latviešu strēlnieku bataljonu nodibināšana. Kritiskais militārais stāvoklis acīm redzot bija galvenais faktors, kas pamudināja krievu armijas vadību piekrist latviešu priekšlikumam, kuŗu tā nekad nebūtu akceptējusi mazāk bīstamā situācijā. [60]

Pēc pagaidu noteikumiem strēlnieku bataljoni bija jākomplektē no latviešu brīvprātīgiem un latviešu kareivjiem (sākumā gan bija noteikts: no latviešu savvaļniekiem, t.i. brīvprātīgiem), kas dienēja krievu kaŗaspēka daļās, bet vēlējās pāriet uz latviešu vienībām. Pēc pašu vēlēšanās uz šiem bataljoniem nozīmēja virsniekus un apakšvirsniekus – latviešus un cittautiešus, kas prata latviski.

Drīz tomēr izrādījās, ka, pretēji noteikumiem, tiešie priekšnieki bieži vien centās latviešus (sevišķi virsniekus un apakšvirsniekus) paturēt savās vienībās, aizrādot, ka tie tur nepieciešami. Tāpēc radās diezgan daudz „pārbēdzēju”, kas patvaļīgi pameta krievu vienības, izmantodami kādu izdevīgu gadījumu – atvaļinājumu, ārstēšanos pēc ievainojuma u.tml. Tas radīja konfliktus un bija par iemeslu gaŗai sarakstei un izziņai. [61]

Latviešu strēlnieki (par strēlniekiem krievu armijā dēvēja ātras un veiklas militāras formācijas) tiesībās un pienākumos bija pielīdzināti regulāram karaspēkam; apbruņojumu un apgādi viņi saņēma no valsts parastajā kārtībā. Visiem brīvprātīgajiem bija jāpaliek ierindā līdz kaŗa beigām. Strēlnieku galvenais uzdevums bija atvieglot Baltijā operējošam krievu kaŗaspēkam izlūku un sakaru dienestu. Taču īstenībā viņiem nācās kļūt par triecienvienībām uzbrukumos un kritiskās situācijās.

Brīvprātīgo pieņemšanai, sadalei, informācijai un aprūpei, kā arī līdzekļu vākšanai bija paredzēts dibināt lielu Organizācijas komiteju. Tajā vajadzēja būt 30 locekļiem, kas pārstāvētu lielākās latviešu organizācijas. Šai jautājumā latvieši tomēr nespēja vienoties; tāpēc darbu turpināja agrāk izveidotā pagaidu Organizācijas komiteja, kuŗā bija 15 locekļi, kas gan visi neatradās Rīgā. [62] Tos bija izraudzījis Goldmanis, un vēlāk apstiprinājis Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks. Tā kā šo fronti naktī uz 1915. gada 31. augustu sadalīja Ziemeļu un Rietumu frontēs, tad turpmāk Organizācijas komiteja bija pakļauta Ziemeļu frontes virspavēlniekam.

Dibinot pagaidu Organizācijas komiteju, Goldmanis bija centies tai piesaistīt dažādu latviešu sabiedrības novirzienu pārstāvjus. „Tas tomēr neizdevās, jo abi galējie spārni – nelielā konservatīvā grupa, kas pulcējās ap advokātu Frīdrichu (Frici) Veinbergu un latviešu sociāldemokratu lielais vairums – izturējās noraidīgi. Komitejas priekšsēdis bija Goldmanis, viņa vietnieks – G. Ķempelis. „Tā kā Goldmanis un vairāki citi komitejas locekļi pa lielākai daļai uzturējās Pēterpīlī, tad faktisko darbu Rīgā (Organizācijas komitejas biroju) vadīja Ķempelis. Viņš arī bija brīvprātīgo pieņemšanas komisijas priekšsēdis. Šīs komisijas nodaļas ierīkoja nevien vairākās citās Latvijas pilsētas, bet arī dažās vietās Igaunijā un Krievijā, līdz kurienei jau bija nonākusi latviešu bēgļu straume. [63]

1915. gada 1. augustā (19.7.), tātad tai pašā dienā, kad ģenerālis Aleksejevs parakstīja pavēli nr 322, latviešu deputāti Goldmanis un Zālītis publicēja jau laikus sagatavotu uzsaukumu: Pulcējaties zem latviešu karogiem! To bija sacerējuši rakstnieki Atis Ķeniņš un Kārlis Skalbe, bet rediģējuši abi Valsts domes deputāti. Viņiem bija nācies atrisināt visai grūtu uzdevumu. Lai rastu atbalsi tautā, vajadzēja apellēt pie latviešu nacionālajām jūtām. No otras puses bija jāievēro lielākā piesardzība, lai nemodinātu krievu režīma aizdomas par separātiskām tendencēm. „Tāpēc uzsaukums kļuva par dīvainu konglomerātu, kur lojalitātes apliecinājumi Krievijai jaucās ar vispārīgām, miglainām nacionālām frazēm, kuŗas ikviens varēja tulkot pēc sava prāta, bet kuŗām trūka jebkāda konkrēta polītiska satura. Daži citāti no šī dokumenta apgaismo sacerētāju grūtības:

(...) Latviešu pulki kalpos Latvijas atkarošanai un aizstāvēšanai, lai tā arī turpmāk zeltu kā nešķiŗama varenās Krievijas daļa. (...) Ticiet Krievijas nesalaužamai varenībai, ticiet latviešu tautas gaišai nākotnei! Lai tad pulcējamies zem savas tautas karoga zem Divgalvainā Ergļa spārniem. (...) Tagad vai nekad! Kaŗalaukā jums, Latvijas dēli, jārada tagad tautas liktenis un slava. (...) Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni! Ar savu patriotismu, savu uzticību Caram un Krievijai un varonību cīņās pret mūsu vēsturisko ienaidnieku, latvieši ir pelnījuši iet kaŗā zem sava karoga. (...) Un jūs, kas esat izklīduši pa tāliem svešiem lielceļiem un minat bēgļu tekas – apstājaties: dzimtene jūs sauc! ‘Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!’ [64]

„Tautas liktenis”, „Latvijas nākotne” – ar šiem visai neskaidrajiem saukļiem tika rekrūtēti latviešu strēlnieku bataljoni.

 

Latviešu nacionālie mērķi. [65]

Jau iepriekš minēts, ka latviešu strēlnieku bataljonu „tēvi” domāja ne vien par savas dzimtenes aizsardzību, bet viņiem bija arī daži polītiski un nacionāli mērķi. Pusgadu pēc februāŗa revolūcijas Goldmanis presē izteicās: „Latviešu bataljoniem vajadzēja noderēt par ķīlu, ka mēs iegūsim Brīvo Latviju.” [66] 1917. gada vasarā, kad sacerēts šis Goldmaņa raksts, ar „brīvo Latviju” (šis sauklis bija pazīstams jau pirms februāŗa revolūcijas) latviešu sabiedrībā parasti saprata šaurāku vai plašāku polītisku autonomiju. Ideja par pilnīgi neatkarīgu Latviju tai laikā jau gan bija nobriedusi, bet to pauda samērā neliela nacionālpolītiski aktīva grupa, pie kuŗas nepiederēja strēlnieku bataljonu dibinātāji. Kaŗa pirmajos gados latviešu pilsoniskās sabiedrības prasības bija vēl pieticīgākas. [67]

Nelatviešu (galvenokārt baltvāciešu) publicistikā atrodami apgalvojumi, ka jau 1915. gadā latviešu polītiskais mērķis esot bijis panākt neatkarīgas latviešu republikas nodibināšanu. [68] Tās ir aplamības, kas ir pilnīgā pretrunā ar vēstures avotiem. Īstenībā latviešu polītiskajā aktivitātē pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas vērojams zināms regress. Daudzie nāves un cietuma sodi, deportācijas un emigrācija laupīja tautai vairākus tūkstošus polītiski aktīvāko locekļu. Citi rezignēja un kādu laiku novērsās no polītiskās darbības. Vairāki sociālisti no LSS un LSDSP pamazām pieslējās liberālām pilsoņu aprindām un kļuva tur par nacionālās ideoloģijas stimulētājiem, bet kaŗa sākumā viņu aktivitāte vēl nespēja uzrādīt manāmus rezultātus.

Pasaules kaŗa priekšvakarā (1913./14. g.) Dr. M. Valters un nacionāli noskaņotais sociāldemokrats Marģers Skujenieks savās publikācijās asi kritizēja kā pilsonības polītisko kūtrumu un veikalniecisko nacionālismu („pērciet pie latviešu tirgotājiem!”), tā latviešu marksistu nacionālo nihilismu. Arī laikraksts Līdums 1914. gada sākumā žēlojās par latviešu nepietiekamo nacionālo apziņu, kas atradās dīvainā pretrunā ar tautas lielajiem sasniegumiem saimnieciskajā un kultūras laukā. [69] Nekas neliecina par to, ka latviešu strēlnieku bataljonu organizētāju polītiskie mērķi būtu sniegušies tālāk par plašāku komūnālu pašvaldību un baltvācu muižniecības privilēģiju likvidēšanu.

Taču divi faktori – latviešu strēlnieku cīņas un bēgļu kustības radītais tautas posts – spēcīgi ietekmēja latviešu nacionālo apziņu un izraisīja ievērojamu sabiedrisku aktivitāti. Latviešu nacionālā ideoloģija kaŗa turpmākajos gados ātri attistījās, jau pirms 1917. gada februāŗa revolūcijas kā sociāldemokratu mērenajā spārnā, tā liberālo pilsoņu (vēlāko nacionāldemokratu) aprindās bija izstrādāti Latvijas polītiskās autonomijas projekti vai pamatprincipi.

Latviešu sociāldemokratu lielais vairums aģitēja noteikti pret latviešu militāro vienību dibināšanu, kuŗas vēlāk tika cildinātas kā „revolūcijas avangards”. Tāpēc nepieciešami īsi kommentāri par šis partijas attistību pēc 1905. gada revolūcijas.

 

 

Latviešu sociāldemokratu radikālizēšanās un vienības princips.

1905. gada revolūcijas sagrāve, turpmākās vajāšanas un cara žandarmērijas (polītiskās jeb drošības policijas) provokācijas jūtami vājināja LSDSP. Stiprākas kļuva tendences apvienot visas sociāldemokratiskās partijas Krievijā. Kad Krievijas sociāldemokratiskā strādnieku partija (KSDSP) piekrita latviešu prasībai dot viņiem pārstāvi apvienotās partijas CK, notika formālā apvienošanās KSDSP IV kongresā, kas sanāca 1906. gadā Stokholmā. Šajā kongresā arī žīdu sociālistu „Bunds” un Polijas SDP apvienojās ar KSDSP. Latviešu partija mainīja savu nosaukumu un turpmāk saucās par Latvijas Sociāldemokratiju (LSD), iekļaudamas kā autonoma territoriāla organizācija KSDSP. [70]

Apvienošanās sākumā neko negrozīja LSD organizācijā un darbā. Tā sasauca kā agrāk savas partijas konferences un kongresus, to vadīja pašu vēlētā CK. Taču latviešu partijai trūka oriģinalitātes teorētiskajā plāksnē; tai nebija pašai savu izcilāku teorētiķu (tos nespēja aizstāt vairāki spoži publicisti LSD kadros), kas spētu sociālisma idejas radoši piemērot Latvijas apstākļiem. Šim trūkumam laika gaitā bija loti kļūmīgas sekas.

LSD lepojās ar savu organizētību, disciplīnu, ar savu revolucionāro ievirzi un ievērojamo lomu 1905. gada revolūcijā, un it īpaši ar savas partijas vienību. Tāpēc tā arī varēja uzstāties kā vidiniece un samierinātāja krievu sociāldemokratu frakciju strīdos. Bet tieši šis latviešu sociāldemokratu apziņā iekaltais un tikpat kā par fetišu kļuvušais (vēsturnieka A. Ezergaiļa formulējums) vienības princips izrādījās liktenīgs viņu partijas tālākajai attīstībai. [71]

Ļeņins pievērsa lielu uzmanību latviešu partijai, cenzdamies dabūt to savā pusē cīņā ar krievu maziniekiem. 1912. gadā, kad notika KSDSP organizatoriskā sašķelšanās lieliniekos un maziniekos, Ļeņinam izdevās izveidot frakcionāru centru LSD. [72] Tai laikā visas sociāldemokratiskās partijas Krievijā bija stipri decimētas. Cara režīms sevišķi intensīvi vajāja nekrievu sociālistus, jo uzskatīja viņus nevien par revolucionāriem, bet arī par separātistiem. Tomēr LSD ar aptuveni 2.500 biedriem arī 1912. gadā bija lielākā marksistiskā partija Krievijā; krievu lieliniekiem toreiz bija ap 300-400, krievu maziniekiem ap 600-700 biedru. [73] Ļeņins neko nepārspīlēja, teikdams: „Būdama viens no Krievijas sociāldemokratijas priekšpulkiem revolūcijas laikā, latviešu strādnieku partija izrādījās priekšgalā arī smagajā kontrrevolūcijas laikmetā.” [74]

1914. gada 26. (11) janvārī Briselē sākās LSD IV kongress. Iepriekšējā gadā žandarmērija bija arestējusi lielāku skaitu latviešu sociāldemokratu, kas bija Ļeņina infiltrācijas pretinieki. [75] Krievu lielinieku vadonis pats ieradās Briselē, lai atbalstītu savus piekritējus un mēģinātu ietekmēt svārstīgos kongresa delegātus, kuŗu vidū bija arī slepenās polītiskās policijas („cara ochrankas”) provokātors Pēteris Augulis. Pēc ilgām un sīvām debatēm, kuŗās ar lielu izturību un neatlaidību piedalījās Ļeņins, [76] latviešu lielinieki ar minimālu balsu pārsvaru ieguva savā varā visu LSD CK. Līdz ar to viņiem bija iespējams pārņemt savās rokās arī visu partijas aparātu un presi; turpretī rezolūcijas pa lielākai daļai tika pieņemtas partijas vienības garā, un viena no tām noliedza partijai organizatoriski saistīties kā ar krievu lielinieku CK, tā ar krievu mazinieku Organizācijas Komiteju. [77]

Par vēstures ironiju var apzīmēt faktu, ka lielinieku uzvaru šai kongresā izšķīra provokātora Auguļa balss, kas rīkojās pēc tiešām „ochrankas” instrukcijām. Viņu arī ievēlēja LSD CK. Tikai krietni vēlāk Auguli atmaskoja, un lielinieki viņu 1919. gadā nošāva netālu no Rīgas. [78] Vairāki no Briseles kongresa uzvarētājiem (lielinieki J. Bērziņš-Ziemelis, R. Eiche, J. Lencmanis) izvirzījās augstos amatos pēc oktobŗa revolūcijas.

Vēl nekad latviešu sociāldemokratu partijā nebija piedzīvots, ka CK ievēl tikai viena virziena pārstāvjus. Maziniecisko uzskatu piekritēji kongresā (A. Ezergailis ieteic apzīmējumu: „vienībnieki”) bija pārsteigti un sašutuši. J. Jansons-Brauns ieteica atstāt kopējo partiju un dibināt patstāvīgu organizāciju. Taču vienības tradicija bija tik spēcīga, ka priekšlikumam neradās sekotāji. Vienībnieki arī loloja cerības, ka nākotnē izdosies atkarot zaudētās pozīcijas vai panākt kādu izlīdzinājumu. Bez tam vēl nebija pilnīgi noskaidrojusies lielinieku diktatoriskā ievirze. Savus maldus vienībnieki atklāja par daudz vēlu (galīgā šķelšanās beidzot notika 1918. gada vasarā). [79]

Vienības fetišisms bija tikai veicinājis LSD lielniecizēšanu, kuŗai bija ārkārtīga nozīme nākošajā Krievijas revolūcijā un šai sakarā arī latviešu strēlnieku vēsturē.

Pasaules kaŗš stipri apgrūtināja partijas darbību. Daudzus partijas biedrus iesauca armijā, kāda daļa devās bēgļu gaitās uz Iekškrieviju; daudzi vadītāji darbinieki atradās vai nu izsūtījumā Sibīrijā, vai trimdā, 1915. gada jūlijā Rīgas fabrikas un strādniekus sāka evakuēt uz dažādām Krievijas pilsētām (aizveda ap 350 fabriku iekārtu un apm. 85.000 strādnieku). [80] Evakuētie latviešu rūpniecības strādnieki vēlāk visai aktīvi piedalījās 1917. gada revolūcijā, un viņu bruņotās formācijas iesaistījās arī Krievijas pilsoņu kaŗā. [81]

LSD noteikti nostājās pret jebkāda veida atbalstu Krievijas valdībai „imperiālistiskajā kaŗā”; šai jautājumā latviešu lielinieki un mazinieki internacionālisti (Dr. F. Menders, Dr. P. Kalniņš u.c.) bija vienprātīgi. Izņēmums bija nelielā mazinieku aizsardzībnieku jeb aizstāvnieku grupa, kas faktiski bija sarāvusi saites ar partiju, bet kuŗiem līdz revolūcijai nebija pašiem savas organizācijas (P. Pekmanis, A. Rudevics u.c.; tāpat J. Rainis un F. Cielēns Šveicē).

Kaut gan partijas aparāts bija daļēji dezorganizēts, LSD pirmajā kaŗa gadā paguva izdot vairāk nekā 40 pretkaŗa lapiņu un uzsaukumu. [82] Tāpēc partija gluži loģiski aģitēja arī pret latviešu bataljonu dibināšanu. Nevarēja taču nodot internacionālos principus un atbalstīt cara režīmu. Latviešu sociāldemokratu viedokli labi raksturo J. Jansona-Brauna 1915. gadā rakstītie vārdi: „Viens no briesmīgākiem noziegumiem, kas guļ uz mūsu tautiskās buržuāzijas sirdsapziņas ir daudzināto latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana.” [83] Bet sociāldemokratu iespējas ietekmēt notikumu gaitu 1915. gadā bija gaužām niecīgas.

 

 

 

Strēlnieki ierakumos Olaines rajonā 1916. gadā. (4. latviešu strēlnieku pulks?) (J. Glīzdenieka uzņēmums. K. Lobes kollekcija.)

Strēlnieku pretgaisa aizsardzība. (J. Glīzdenieka (4. l.s.p.) uzņēmums. K. Lobes kollekcija)

Strēlnieki atpūtas brīdī pēc pusdienām 1916. gadā. (J. Glīzdenieka uzņēmums. K. Lobes kollekcija.)

Latviešu strēlnieku bataljonu rekrūtēšana un ugunskristības

Brīvprātīgo pieņemšanas komisija sāka savu darbu 1915. gada 12. augustā (30.7.) Šai mēnesī pieteicās vairāk nekā 3000 vīru. Pavisam 1915. un 1916. gadā latviešu strēlnieku bataljonos uzņemti ap 8000 brīvprātīgo. [84] Visi pārējie bija kaŗavīri, kas nāca no krievu kaŗaspēka daļām, vai arī bija iesaukti parastā kārtībā un nosūtīti uz latviešu vienībām.

Par latviešu strēlnieku kopējo skaitu vēstures literātūrā un veterānu atmiņās ir diezgan atšķirīgas ziņas. Tam ir dažādi iemesli, kļūdainus aplēsumus ieskaitot. Jāievēro, ka strēlnieku bataljonus komplektēja pakāpeniski un 1916. gada rudenī tos pārveidoja par pulkiem. Latviešu strēlnieki cieta ievērojamus zaudējumus, kāpēc viņi saņēma lielus papildinājumus. Kāda daļa ievainoto savās vienībās vairs neatgriezās, citus atkal aizkomandēja uz militāriem kursiem vai citām kaŗaspēka daļām, vai arī atvaļināja. Tāpēc jāizšķiŗ 1) kaŗavīru skaits latviešu strēlnieku bataljonos (pulkos) kādā noteiktā īsākā laika posmā un 2) to latviešu kaŗavīru skaits, kas vispār kādreiz dienējuši latviešu strēlnieku formācijās.

Ja par bataljonu komplektēšanu sākumā ir diezgan precīzas ziņas, tad, kaujām sākoties un papildinājumiem pieaugot, izsekot pārmaiņām ir grūtāk. Tai periodā, kad bataljoni bija kļuvuši par pulkiem, strēlnieku skaits (milzīgo rezerves pulku ieskaitot) aptuveni sasniedza vai arī nedaudz pārsniedza 30.000-35.000 vīru. [85] Tātad tikai neliela daļa no viņiem bija brīvprātīgie. Aplēst cik necik noteikti visu to latviešu skaitu, kas īsāku vai ilgāku laiku bijuši latviešu strēlnieku vienībās manuprāt nav iespējams. Taču nav šaubu, ka tas bija daudz (varbūt divkārt) lielāks par iepriekš minētajiem skaitļiem. (Par to skat. DzA, 14.6.17. nr 45, 2. lp.)

Bataljonu formēšanai un apmācībai bija jānotiek Daugavgrīvas cietokšņa komandanta ģenerāļa Miočinska (Miočinskij) uzraudzībā. Viņš uzticēja šo uzdevumu savam adjutantam kapteinim K. Baltiņam, dedzīgam latviešu militāro vienību idejas piekritējam. Pirmo brīvprātīgo kontingentu pārveda ar liellaivām no Rīgas uz Daugavgrīvas cietokšņa rajonu 14. augustā. Izvadīšana izvērtās patriotiskā demonstrācijā: pēc Ķempeļa uzrunas atskaņoja Krievijas himnu un latviešu tautas lūgšanu (vēlāko Latvijas himnu) „Dievs, svētī Latviju”, un aizbraucējus appušķoja ar baltiem un sarkaniem ziediem – latviešu nacionālajām krāsām. Dzejnieks K. Skalbe, kas bija aculiecinieks šim notikumam, raksta:

No kurienes šīs gaviles? Vai jaunība paredz mūsu dzimtenei gaišāku nākotni? (...) Puķes birst no atvērtiem namu logiem (...) Beidzot mēs stāvam Daugavas malā. Kuģītis ‘Valdemārs’ jau lēnām griež barku, kuŗa stāv pilna ar jauniem strēlniekiem, nost no krasta. Un baltas un sārtas puķu šaltis birst pār dārgo laivu, kuŗa nu izskatās kā viens puķu šķirsts. Barka aiziet, zēni kliedz urrā un vicina cepures, un viss krasts ir balts no lakatiņiem. [86]

Vispirms bija saņemta atļauja saformēt trīs strēlnieku bataljonus (kaut gan principā jau pagaidu noteikumos bija paredzēti astoņi). Šis darbs bija pabeigts augusta beigās, bet brīvprātīgo pieplūdums turpinājās. Tāpēc Organizācijas komiteja (OK) resp. Kempelis virspavēlnieka galvenajā mītnē pieprasīja atļauju sākt formēt ceturto bataljonu. To arī saņēma 1915. gada septembrī. Tai pašā reizē Kempelis iesniedza apstiprināšanai latviešu strēlnieku krūšu nozīmes un bataljona karogu projektus. Ja par krūšu nozīmi nekādu domstarpību nebija, tad karogu metus apstiprināja tikai pakāpeniski un dažos gadījumos ar iebildumiem. Līdz revolūcijai bija izgatavoti tikai trīs pirmo bataljonu karogi (tie vēlāk glabājās kaŗa muzejā Rīgā; visu karogu metu attēli ir publicēti rakstu krājumā Latviešu Strēlnieki, I, 1929). Šo karogu vienā pusē bija Krievijas divgalvainais ērglis vai cara iniciālis „N II” un bataljona nosaukums krievu valodā, bet otrā pusē – kāds latvisks simbols (visbiežāk stilizēta lecoša saule), kāda devīze, kas pa lielākai daļai bija ņemta no latviešu tautasdziesmām par kaŗu un kaŗavīriem un bataljona nosaukums latviešu valodā. Strēlnieku krūšu nozīmē bija zobens pār sauli ozollapu vainagā, bet tās augšmalā – divgalvainais ērglis (pēc revolūcijas strēlnieki to parasti izlauza no nozīmes); saules ripā bija burti – L.S.B. („Latviešu Strēlnieku Bataljoni”), dublēti slavu alfabētā. [87] Pirmie bataljoni dabūja nosaukumus: 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes un 4. Vidzemes („Līvzemes”) l.s.b.

Batalionu virsnieku kadri pašā sākumā rekrūtējās no latviešu virsniekiem, kuŗi dienēja Daugavgrīvas cietoksnī. Bet jau augusta otrā pusē sāka ierasties latviešu virsnieki no dažādām krievu karaspēka daļām. Viņu vidū pirmie bija stāba kapteinis (vēlāk – ģenerālis) Rūdolfs Bangerskis un virsleitnants (vēlāk –pulkvedis) Frīdrichs Briedis. Arī neliels skaits citu tautību (igauņu, leišu, krievu u.c.) virsnieku un kareivju ar laiku iestājās latviešu strēlnieku bataljonos.

Taču ilgi nācās gaidīt uz ietērpu un ieročiem, kas stipri traucēja apmācības. Septembŗa vidū Bangerski izsauca uz Ziemeļu frontes stābu, kur stāba priekšnieks ģenerālis M.D. Bončs-Brujevičs viņu izjautāja par latviešu attieksmēm pret Krieviju un Baltijas vāciešiem, kā arī par to, kādiem uzdevumiem vislabāk būtu izlietojami latviešu strēlnieku bataljoni. Bija manāms, ka kaut kur joprojām ir liela pretestība pret latviešu formācijām. No ķeizarienes Aleksandras sarakstes ar Nikolaju II ir redzams, ka tieši tai laikā viņa resp. galma aprindas, kuŗās bija stipra baltvācu muižnieku ietekme, mēģinājušas panākt jauno latviešu bataljonu (Aleksandra runā par „družīnas”) izformēšanu. [88] Jādomā, ka tikai kritiskais stāvoklis frontē novērsa šo nodomu īstenošanu. [89]

Nākošā dienā pēc sarunas ar stāba priekšnieku Bangerskis tikās ar Ziemeļu frontes virspavēlnieku ģenerāli N.V. Ruzski (Nikolaj Vladimirovič Ruzskij), kas jau bija informēts par viņa paskaidrojumiem Bončam-Brujevičam. Ruzskis apliecināja, ka stābs skatoties labvēlīgi uz latviešu bataljoniem un solīja nokārtot to apgādi. Frontes stābs tad uzdeva Bangerskim iesniegt rakstveida izklāstu par pārrunātajiem polītiskajiem jautājumiem un instrukciju par latviešu bataljonu izlietošanu. Pieprasītos rakstus stāba priekšnieks saņēma 23. (10.) septembrī. [90] Savās atminās Bangerskis piezīmē: „Drīz pēc tam kā no pilnības raga sāka birt ietērpu priekšmeti, apavi, un pienāca arī amerikāņu Vinčestra šautenes un beidzot arī Maksima sistēmas ložmetēji.” [91]

Minētajā instrukcijā, tāpat kā bataljonu pagaidu noteikumos, bija norādīts, ka strēlnieku galvenais uzdevums ir atvieglot krievu kaŗaspēka daļām sakaru un izlūku dienestu. Tāpēc arī apmācībās galveno vērību pievērsa darbībai apvidū, prasmei maskēties un pārvarēt dažādus šķēršļus. Taču mācības nepaguva nobeigt, kā bija iecerēts.

16. oktobrī vācieši no Jelgavas (tā bija kritusi viņu rokās, 1. augustā) sāka uzbrukt Rīgas virzienā. Šai operācijai bija noteikts diezgan ierobežots mērķis – iegūt sev labākas pozīcijas nākošajai ziemai. Bet tā kā krievu pretestība izrādījās visai vāja, vācu Jelgavas grupas vadība, mainot iepriekšējos plānus, 19. oktobrī pavēlēja kaŗaspēkam uzbrukumu turpināt, pievirzoties vēl tuvāk Rīgai, nekā sākumā bija paredzēts. [92]

Vāciešu tuvošanās Rīgai stipri satrauca krievu 12. armijas vadību. Jau 18. oktobrī 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas l.s.b. saņēma pavēli doties pretī ienaidniekam uz rietumiem no Rīgas. Līdzīga pavēle 3. novembrī pienāca 3. Kurzemes l.s.b. [93] Vairākos drosmīgos un veikli organizētos prettriecienos (tur sevišķi izcēlās vltn. F. Brieža vadītā 1. Daugavgrīvas l.s.b. 1. rota) strēlniekiem dažās militāri nozīmīgās vietās izdevās atsviest atpakaļ vāciešus un uzlabot vispārējo noskaņojumu šajā frontes iecirknī. Gadījās tomēr, ka strēlniekiem vajadzēja pat šaut uz krievu zemessargiem, kuŗus bija pārņēmusi pānika. [94]

Sākot ar 1915. gada novembri (oktobri) Augstākā Virspavēlnieka stāba oficiālie ziņojumi sāka atzīmēt latviešu strēlnieku kaujas darbību. Pirmoreiz tas notika 2. novembŗa (20.10.) ziņojumā, kur runāts par 31. (18.) oktobŗa norisēm: „Kādā no šāsdienas sadursmēm Rīgas frontē kaujas kristībā jaunajiem latviešu pulkiem /bataljoniem/ bija izdevība pierādīt savu izcilo varonību.” [95] 3. novembrī Rīgā kaŗaspēka parādes laikā vairākus vltn. F. Brieža rotas strēlniekus publiski apbalvoja ar Juŗa krustiem. [96]

Latviešu strēlnieku bataljonu OK 7. novembrī (25.10.) saņēma Augstākā Virspavēlnieka stāba priekšnieka ģen. M.V. Aļeksejeva (bij. Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka) telegrammu:

(...) Papildinādams savu 19. oktobra (v. st.) telegrammu nr 14.929, paziņoju, ka uz manu vispadevīgo ziņojumu par pirmo Latviešu Strēlnieku Bataljonu kaujas kristību un bezgalīgo mīlestību un padevību Ķeizaram un Dzimtenei Ķeizariskajai Majestātei labpatika uzrakstīt: ‘Sirsnīgi pateicos’. [97]

Bet kad Nikolajs II kopā ar troņmantnieku 11. novembrī (29.10.) ieradās Rīgā, viņš savā runā kaŗaspēka skatē ne ar vārdu nepieminēja latviešu strēlniekus. Toties cars teica: „Es esmu laimīgs, redzēdams Sibirijas pulku varonīgos priekš stāvjus.” [98]

Tai pašā laikā Augstākā Virspavēlnieka stābs turpināja paust latviešu strēlnieku panākumus; 13. novembŗa (31.10.) zīņojumā teikts: „(...) mūsu kaŗaspēks ieņēma Ķemerus un Antiņus (...) Kādā šāsdienas kaujā Rīgas frontē jaunie latviešu pulki /bataljoni/, darbodamies roku rokā (cieši blakus) ar mūsu kaŗaspēku, visgrūtākajos apvidus apstākļos no jauna pierādīja savu izcilo varonību,” [99] Līdzīgā veidā viņi cildināti arī 24. (11.) novembŗa ziņojumā: „Rīgas frontē („.) Šajā pašā dienā viena no jaunajām latviešu nodaļām, ātri uzbrūkot ienaidniekam, atkal izrādīja kareivisku drosmi un varonību.” [100]

Šīs frontes ziņas tūlīt kommentēja krievu prese, un tās atbalsojās krievu sabiedrībā. [101] Dzejnieks Kārlis Skalbe par to izteicās Līduma 26. (13.) novembŗa ievadrakstā:

Latviešu bataljoni ir ienesuši Rīgas frontē jaunu varonības pieplūdumu, jaunu tikumisku ierosinājumu cīņai; šis spēks tiek saprasts mūsu kaŗa aprindās. Augstā Virspavēlnieka stāba ziņojumi atzīmē latviešu bataljonu augsto varonību, par to runā krievu laikraksti; krievu sabiedrība, kā no Pēterpils ziņo, sarīko ‘latviešu varonīgiem strēlniekiem un varonīgai latviešu tautai’ jūsmīgas ovācijas.

Arī rietumu sabiedroto militārie atašeji un kaŗa korespondenti sāka interesēties par latviešu bataljoniem, kuŗi tādā kārtā ieguva zināmu publicitāti ārzemēs. [102] Šīs informācijas nozīmi tomēr nedrīkst pārspīlēt; bez tam latviešus dažkārt sajauca ar leišiem. Sakustējās arī latviešu emigranti un trimdinieki: latvieši ASV vāca ziedojumus strēlnieku bataljoniem, [103] un lielais dzejnieks Jānis Rainis, kas bija sociāldemokrats aizsardzībnieks, nosūtīja no Šveices apsveikuma telegrammu latviešu strēlaiekiem. [104]

Par jaunajiem pretiniekiem, protams, interesējās arī vācieši. Savos militārajos aprakstos viņi ir atzinīgi novērtējuši strēlnieku kaujas spējas. [105] Kāds vācu publicists, kas drīz pēc Kurzemes okupācijas apceļoja šo novadu, starp citu piezīmē: Unter des Zaren Fahnen kämpften lettische Regimenter mit solcher Erbitterung, dass sie Lob dafür ernteten im russischen Heeresberichte. [106] Kaŗa beigu posmā zviedru konservatīvajā un Vācijai labvēlīgajā laikrakstā Nya Dagligt Allehanda strēlnieki raksturoti šādējādi (ziņas, acīm redzot, nākušas no baltvācu avotiem):

Latviešu strēlnieki ne tikai ārīgi viņiem ļoti labvēlīgā veidā atšķīrās Rīgas frontē no krievu kaŗaspēka daļām, kuŗas atradās uz ļoti zema kultūras līmeņa; viņi izrādījās teicami apmācīti, labi disciplinēti un ļoti drošsirdīgi. Vairāki latviešu pulki ir izcēlušies kaujās pie Rīgas, un tie ir cietuši tik smagus zaudējumus, ka tos vajadzēja komplektēt no jauna. [107] 

Latviešu prese un sabiedrība strēlnieku ātros panākumus gluži dabiski reģistrēja ar lielu sajūsmu. Tomēr daudzie slavinājumi frontes ziņojumos un krievu laikrakstos radīja arī pārsteigumu un izbrīnu. Kā nekā strēlnieki bija tikko kā sākuši savas kaŗa gaitas un piedalījušies tikai mazākās, lokāla rakstura operācijās. Latvieši arī nebija paraduši saņemt oficiālu atzinību un uzslavu no cara režīma. No sociālista par nacionālu demokratu pārtapušais publicists Jānis Lapiņš mēģināja šo parādību analizēt Līduma 1915. gada 1. decembŗa (18.11.) ievadrakstā „Latviešu bataljoni”:

(...) Rīgas frontē sāk darboties jauna parādība – latviešu bataljoni, kuŗu varoņu darbi atzīmēti jau trijos stāba ziņojumos un vairākos Armijas Vēstneša ziņojumos. (...)  Kā gan izskaidrojama atzinība par latviešu bataljoniem? Ar to tiek demonstrēts, ka Latvija ir uzticīga Krievijai tad, kad vāci sola nodibināt Latviju kā patstāvīgu valsti? /J.L. neapzinīgi vai apzinīgi ir pārpratis vācu propagandu, U.Ģ./ Tā ir atbilde Latvijas uzticības zvērastam? Ne tikai tas (...)  Latviešu bataljoni jau divās vietās atsituši vācus no uzbāšanās Rīgai, un viņi ieguvuši popularitāti arī pie krieviem, jo krievu avīzēs šajos varoņu darbiem tukšos laikos (mans izcēlums. U.Ģ.) par tiem daudz raksta. (...)  Arī tagad par latviešu bataljoniem sacerēta daža laba leģenda (...)

Šajā rakstā vēl atzīmēts, ka vltn. F. Briedis, kas ir latgalietis, paaugstināts par kapteini, bet sešdesmit viņa rotas strēlnieki apbalvoti ar Juŗa krustiem.

Man šķiet, ka J. Lapiņa trāpīgais norādījums par „varoņu darbiem tukšajiem laikiem” lielā mērā izskaidro latviešu strēlnieku pēkšņo un lielo popularitāti –  Ikvienai patriotiskai propagandai kaŗa laikā varonīgi piemēri ir vajadzīgi, lai uzmudinātu savējos, lai stiprinātu cīņas morāli un optimismu. Latviešu strēlniekiem gadījās nākt īstajā laikā, un tāpēc, runājot ar Vācieša vārdiem, „ar slavu bija pušķots viņu šūpulis Rīgas frontē”. Tādā kārtā jau pašā sākumā ap viņu cīņām vijās leģendas, bet revolūcijas laikā latviešu strēlnieka vārds jau bija ieguvis gluži maģisku skaņu.

Bet, kamēr strēlnieku slava turpināja augt augumā, spēcīgi ietekmēdama latviešu nacionālo pašapziņu, Rīga bija pārstājusi būt latviešu kultūras centrs. Liela intelliģences daļa bija devusies līdz bēgļu straumei un apmetusies dažādās Krievijas pilsētās (it īpaši Pēterpilī un Maskavā, arī Pliskavā, Vitebskā u.c.) vai patvērusies Vidzemē (Valkā, Cēsīs). Arī vairāku latviešu laikrakstu redakcijas atstāja Rīgu, Tā, piemēram, Līdums 1915. gada rudenī pārcēlās uz Valku, bet konservatīvais Dzimtenes Vēstnesis – uz Pliskavu. Pēterpilī, kur darbojās latviešu bēgļu apgādāšanas organizācijas CK, 1916.-1917. g. iznāca tai tuvais laikraksts Baltija.

1915. gada septembrī grupa jaunāku publicistu un literātu sāka Maskavā izdot laikrakstu Dzimtenes Atbalss. Šie jaunie cilvēki, no kuŗiem vairāki vēl nesen bija piederējuši pie LSD vai LSS, bija ļoti radikāli un nacionāli noskaņoti. Tur tālu Krievijas senajā galvaspilsētā viņiem nākošajos gados bija lemts formulēt latviešu nacionālpolītiskās ideoloģijas visdrosmīgākos mērķus.

Tai pašā laikā vairāki latviešu trimdinieki Šveicē veica nozīmīgus nacionālus pasākumus. Jau 1915. gada oktobrī sociāldemokrats aizsardzībnieks F. Cielēns bija pabeidzis izstrādāt plašu Latvijas autonomijas projektu. Lai to īstenotu, bija jācenšas pārveidot Krieviju par demokratisku republiku federāciju. Šo projektu apsprieda trimdinieku aprindas un to izdevās arī slepeni iesūtīt Krievijā. [108] Cielēna ierosmē 1916. gada sākumā nodibinājās Latviešu nacionālā komiteja Šveicē ar dzejnieku J. Raini priekšgalā. Tā izplatīja informāciju par latviešu situāciju un viņu nacionālajām prasībām, kā arī cēla trauksmi par Vācijas ģermānizācijas nodomiem Baltijā, cenšoties Latvijas jautājumu padarīt par starptautisku problēmu.

 

(Turpinājums JG81)

 

 

Norādes

---

[1] Peniķis, I, 99., 631.-632. lp.; Vācietis šo kaŗagājienu ir aprakstījis savā darbā (krievu valodā) Kaŗa darbība Austrumprūsijā 1914. gada jūlijā, augustā un septembŗa sākumā. Stratēģisks apcerējums (Maskavā 1925), kas man līdz šim nav bijis pieejams.

 

[2] Maurice Paléologue, LaRussie des Tzars pendant la grande Guerre, I, Paris 1921, 55., 97. un 101. lp.

 

[3] Peniķis, I, 109. lp.

 

[4] Skat. Zemgalietis, op.cit., Līdums, 10.9.16. nr 207, 2. lp; tāpat „Podpalkavnieks Jukums Vācietis...,” Līdums, 4.3.16. nr 50, 5. lp.; cf J. Dombrovskis, „5. Zemgales l.s.p. 1917. gada janvāŗa kaujas”, LSki, VI, Rīgā 1939, 2938. lp.

 

[5] Par to J. Goldmanis, „Tā radās un cīnījās latviešu strēlnieku bataljoni”, M.G., 5. lp.; tāpat A. Iksēns, „Strēlnieku pulku priekšteči”, Strēlnieks, 1957, nr I, 27. lp. (par XX korpusa „latviešu pulkiem”); tāpat Latviešu Strēlnieki, I, Rīgā 1929, 18.-19. lp.; skat. arī P. Bērziņš, „Kādos apstākļos radās un veidojās 1916. g. Ziemassvētku kauju plāns”, LSki, VI, 2979. lp. 5. norāde.

 

[6] Latviešu Strēlnieki, I, 16.-18. lp.

 

[7] N.K., „Tautiskie mākleri”, Cīņa, 11.3.17. nr 5, 2. lp.; K. Ozoliņš, Divas revolūcijas, kaŗš ar muižniekiem. Kā Latvija cēlās 1917-1920, izd. Marksistu klubs Rīgā 1934, 16.-17. lp.; B. Kalniņš, De baltiska staternas frihetskamp, 44. lp.; J. Kaimiņš, Latviešu strēlnieki cīņā par Oktobra revolūcijas uzvaru, 12. lp.

 

[8] Latviešu Strēlnieki, I, 48. lp.; skat. arī Alfred von Hedenström, Rigaer Kriegschronik 1914-1917, Verlag von E. Bruhns, Riga 1922, 18. lp.

 

[9] Latviešu Strēlnieki, I, 48. lp.; skat. arī ievadrakstu ,.Nacionāla kūdīšana”, Līdums, 9.1.15. nr 9, 1. lp. (ziņojot par Reņņikova grāmatas aizliegšanu Baltijā, norāda, ka Pēterpils laikr. Večerneje Vremja apvaino latviešus separātismā, centienos nodibināt „Lielo Latviju”, uz kuŗu latviešu zemste, t.i. latviska pašpārvalde, būtu pirmais solis).

 

[10] A. Reņņikovs, Brīnumu zemē. Patiesība par Baltijas vāciešiem. Tulkojumu rediģējis A. Blūms, A. Dūna apg. Petrogradā 1915, 7.-8. lp.(atrodas Univ. bibl. Helsinkos); grāmata 1915. g. izdota arī krieviski –V strane čudes.

 

[11] Ibid., 131. lp.

 

[12] Par to skat., piem., Hermanis Kreicers, Nu ardievu, Vidzemīte. Kaŗa stāsti 1914.-1920., Tilta apg, /Minneapolis/ 1969, 22. lp.

 

[13] Skat. P.P. „Latviešu kareivji” Līdums, 13.8.14. nr 63, 2. lp,

 

[14] E. Našenieks, „Manas bēgļu un kaŗa laika atmiņas”, LSki, VI, 2638. lp.

 

[15] J. Jansons-Brauns, „Uz ežiņas galvu liku...” (Apcerējums par latviešu pilsonības „patriotismu”), L.S.V., 1:1, 4. lp. (šo apcerējumu vispirms publ. Cīņa 1915. g. dec., nr 135-138).

 

[16] Skat. Adolf Baron Pilar v. Pilchau, „Bilder aus meinem Leben als Landwirt, Verwaltungsbeamter und Politiker von 1875 bis 1920”, Baltische Hefte, 15. Band, Hannover-Döhren 1969, 31.-35. lp.

 

[17] „Prūšu cūka dažādos stāvokļos”, žurnālā Rota, red. J.B. Krūmiņš, Rīgā 1914. nr 14 (atrodas Univ. bibl. Helsinkos);’ skat arī R. Robs /R. Bīlmanis/, „Latviešu lubu literātūras valstībā”, Latviešu literātūras kritika, III (1912-1917), LVI Rīgā 1958, 727.-731. lp.; visai vulgāra naida propaganda izpaužas arī dažās Kārļa Skalbes reportāžās Līdumā, 5.5.15. nr 120, 1. lp. un 23.5.15. nr 136, 1. lp.

 

[18] Dr. M. Valters, „Tie grib pielabināties,..”, Līdums, 14.1.15. nr 14, 2. lp.; /J. Lapiņš/, „Kalpības gars un viņa cīņas līdzekļi”, Līdums, 31.3.15. nr 86, 1. lp.; skat. arī „Laikrakstu apskats”, Līdums, 3.5.15. nr 118, 1. lp. (ironizē par Dzimtenes Vēstnesi, kuŗa „patriotisms” izpaužoties žīdu nomelnošanā).

 

[19] Uzmanīgā veidā domas par Krievijas pārveidošanu Dr. M. Valters pauž rakstā „Valsts ideja un tautību jautājums” (Līdums, 18.2.15, nr 48, 1. lp.): „(...) Krievijas valsts ideja uzvarēdama uzvarēs vienīgi kā jaunlaiku tiesību valsts iekārta, kuŗā visas Krievijas tautas izteicas kā dzīvas polītiskas vienības ar savu pēc iespējas patstāvīgu iekšēju satversmi (...)”

 

[20] Par baltvācu kolonizācijas plāniem Baltijā priekš Pirmā pasaules kaŗa skat. R. Wittram, Baltische Geschichte, 235.-236. lp.; par to plašāk A.Plensners, Latvijas atbrīvošanās, I: Latvija pasaules kaŗa priekšvakarā, izd. A. Gulbis Rīgā 1928, 134.-166. lp. ; arī A. Reņņikovs, op.cit., 111.-117. lp.

 

[21] Silvio Broedrich-Kurmahlen, Das neue Ostland, Ostlandsverlag Charlottenburg /Berlin/ 1915; šīs brošūras saturs samērā plaši atreferēts rakstu krājumā Latviešu Strēlnieki, I, 111.-122. lp.

 

[22] K. Meyer, Theodor Schiemann als politischer Publizist, 216 ff.

 

[23] Skat. Claus Grimm, Jahre deutscher Entscheidung im Baltikum 1918/19. Essener Verlagsanstalt 1939, 465.-466. lp., kur starp citu teikts „Die mit grossen Hoffnungen begonnene Baltikumpolitik war /1919/ endgültig liquidiert (...) der deutschbaltische Anschlusstraum ausgeträuml (...) Mit letzter Anstrengung streckte das Deutschbaltentum seine Hand nach dem grossen Muttervolk aus (...)”; R. Vitrams raksta (Wittram, op.cit. 249., 252. lp.): „Hindenburg und Ludendorff sahen in Kurland künftiges deutsches Siedlungsland (...) Sie /die Deutschbalten/ glaubten auch damals /1918/ noch an den Sieg und wünschten die Angliederung der baltischen Lande ans Deutsche Reich.”; ļoti skaidri šīs baltvāciešu vēlmes un centieni parādās arī Dr. V. Līvena (W. Lieven) dienasgrāmatā Das rote Russland. Berlin 1918, 206. lp.; A. Pilars fon Pilchaus (op.cit., Baltische Hefte, Bd 15, 43. lp.) kritizē savu kārtas brāļu neveiksmīgo polītiku šādā veidā: „(...) noch schlimmer war es, dass so viele unserer Herren nicht das richtige Verständnis dafür hatten, dass man mit den gemässigten Kreisen der Nationalen /t.i. ar latviešiem un igauņiem. U.Ģ./ Fühlung gewinnen mussten, dass wir verpflichtet waren, baltische und nicht reichsdeutsche Politik zu treiben.”; par baltvāciešu cerībām kaŗa sākumā uz „ciešāku kopību ar Vāciju” („engere Gemeinschaft mit Deutschland”) skat. Dr. Valerian Tornius, Die Baltischen Provinzen, Verlag von B.G. Teubner Leipzig und Berlin 1915 („Vorwort”); skat. arī P. Braeunlich /reichsdeutscher Pfarrer/, Kurländischer Frühling im Weltkrieg. Persönliche Eindrücke, Verlag der Täglichen Rundschau Berlin 1917, 151.-152. lp. („Die Sicherheit unseres Vaterlandes und seine Zukunft erfordert gebieterisch die Vorschiebung seiner Grenzen bis zur alten Völkerscheide am Peipussee!”); cf Fritz Fischer, Griff nach der Weltmacht. Die Kriegszielpolitik des kaiserlichen Deutschland 1914/18, 2. Aufl., Droste Verlag Düsseldorf 1962, 164., 201., 349.-350. lp.

 

[24] Par izglītības līmeni Krievijas armijā skat. Lieutenant-General Nicholas N. Golovine, The Russian Army in the World War, Yale University Press New Haven 1931, 23. lp. (šai sakarā jāievēro, ka pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem 80% no Krievijas iedzīvotājiem bija analfabēti); skat. arī Peniķis, I, 15. lp. (autors norāda, ka pasaules kaŗa sākumā Krievijas armijā bijuši 38% analfabētu; diemžēl trūkst precīzāku ziņu par analfabētu sadalījumu pēc tautībām, kaut arī vispārējā aina ir diezgan skaidra – lielās analfabētu masas veidoja galvenokārt mobilizētie krievu zemnieki).

 

[25] Skat. A. Švābe, op.cit., 172.-174. lp. 458 ff; skat. arī P. Braeunlich, op.cit., 77. lp. („Dank dieser deutschen Erziehung gehört das Lettenvolk zu den gebildetsten im ganzen russischen Reiche.”).

 

[26] Skat. M. Bukšs, Die Russifizierung in den baltischen Ländern, Latgalischer Verlag /München/ 1964, 47 ff.

 

[27] Peniķis, II, 89. lp.

 

[28] M. Kamenskij, Gibel’ 20-go korpusa, cit. pēc Latviešu Strēlnieki, I, 20. lp.

 

[29] Par šiem latviešu zaudējumiem nav noteiktu ziņu; aptuvenos vērtējumos min apm. 20.000 vīru. Skat. Latviešu Strēlnieki, I, 19. lp.; E. Sināts, „Tautiskās ticības spārnotāji”, ZvP, 68. lp. (pēc šī autora domām Austrumprūsijā un Augustovas mežos latvieši zaudējuši 15.000-20.000 vīru); skat. arī A. Kroms, „Kā ugunīgi ziedi”, ZvP, 74. lp.

 

[30] J. Goldmanis, „Par latviešu strēlnieku pulku dibināšanu un viņu nozīmi”, DzA, 19.8.17, nr 64, 2. lp.

 

[31] 1915. gada vasarā vairāk nekā 400,000 latviešu atstāja Kurzemi (t.i, vairāk nekā puse no Kurzemes iedzīvotājiem). Pavisam kaŗa laikā no Latvijas ir evakuēti vai bēguši ap 850.000 cilvēku, kas gan visi nebija latvieši (tur ieskaitīti arī krievu strādnieki un ierēdņi, spaidu kārtā izraidītie žīdi u.c.). Par to skat. M. Skujenieks, Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 2.izd. Valsts statistiskā pārvalde Rīgā 1922, 294.-295. lp.; skat. arī A. v. Hedenström, op.cit., 55.-57., 59., 67., 84., 88., 92.-94., 101.-102. lp. (autors no Rīgas horizonta izseko bēgļu kustības attīstībai); vairāki autori ir attēlojuši latviešu bēgļu drūmo likteni Krievijā – skat., piem., K. Bachmanis, „Latviešu bēgļu dzīve Maskavā”, DzA, 1917, nr 32-37. Bēgļu kustība sagādāja latviešu tautai vislielākos dzīvā spēka zaudējumus kaŗa laikā, kas daudzkārt pārsniedza latviešu kaŗavīru upurus kaujas laukā.

 

[32] Šai ziņā diezgan daudz grēkoja arī tāds nacionāli noskaņots rakstnieks kā Kārlis Skalbe, sacerēdams asarainus briesmu stāstus par vāciešiem Kurzemē. Skat. 17. norādi.

 

[33] Līduma ievadrakstā „Nabadzīgākie iedzīvotāji, nebēdziet!”, (10.7.15. nr 183, 1.-2. lp.) teikts: Visi ir pārliecināti, ka viņiem jāglābj dzīvība, lai gan viņu dzīvība nav nopietni apdraudēta (...) Atrodas tagad arī tādi laudis, kas tieši veicina latviešu aizbraukšanu prom no Latvijas. Viņi ar vari gribētu no šejienes aizdabūt visu tautu, lai tā apmestos kaut kur izklaidu Krievijā, māca turienes zemkopjiem zemkopību, bet līdz ar to arī pārtautojas. Baltijā tad varētu nometināt svešas tautības locekļus. Ar visu garīgo enerģiju mums vajag pretoties šiem mēģinājumiem iznīcināt mūsu tautu šai kritiskā brīdi (...); Agronoms K. Ulmanis, „Kas visiem jāievēro tagadējā brīdī”, Līdums, 12.7.15. nr 185, 1.-2. lp. („Turēties dzimtenē un dzimtenes tuvuma ne uz acumirkli neizlaižot no prāta domas par atpakaļ atgriešanos pie pirmās izdevības”); rakstā „Bēgļu apgādāšanas nodaļa” (Līdums, 15.7.15. nr 188, 1. lp.) uzsvērts: „Neviens pārsteigti lai nebēg prom no Baltijas!”; rakstnieks Linards Laicens plašā izklāstā „Mazās kļūdas un lielās kļūdas” (Līdums, 17.7.15. nr 190, 1.-2. lp.) aprāda: Liela daļa izceļotāju, kuŗus tagad sauc par bēgļiem, savas mājas būs atstājuši tikai tādēļ, ka nav pratuši savaldīt savas sakarsētās fantazijas. Vai tas vecais, pusaklais kurzemnieks, kas (...) atklīdis svešumā – vai viņš zin, kādēļ viņš ir bēdzis? Vai tā kalpa sieva (...) ar saviem maziem bērniem (...) Tagad nu gandrīz visi laikraksti uzaicina neaizklīst tālu no dzimtenes un nebēgt no savām mājām. Bet vai tas nav par vēlu, kad ceļi ir bēgļu pilni? (...) šās sekas bij jāparedz jau kaŗa sākumā (...) Latvieši tagad viegli var izdarīt to vislielāko kļūdu, kādu jebkad kāda tauta izdara: viņi var apdraudēt savu pastāvēšanu (...) mūsu pienākums pret dzimteni prasa, ka mēs viņu neatstājam! (...) Parādāt šo varonību!; tāpat arī J. Jansons-Brauns, op.cit., L.S.V., I:1, 17. lp.; skat. arī A. v. Hedenström, op.cit., 70., 75. lp.

 

[34] Latviešu Strēlnieki, I, 22. lp.; Peniķis, II, 243., 246.-247. lp.

 

[35] Skat. „Laikrakstu apskats”, Līdums, 23.5.15. nr 136, 2. lp. (atreferē starp citu krievu laikraksta Rižskij Vestnik ļoti atzinīgos vērtējumus par abu latviešu zemessargu bataljonu cīņām un par latviešiem vispār).

 

[36] „Lieliska patiiotiska manifestācija”, Jelgavas nedēļas laikr. Zemkopis, 27.5.15. nr 21, 250. lp.; skat. arī Līdums, 21.5.15. nr 134, 1. lp. (ievadrakstu) un „Ģenerāļa Potapova runa par latviešu kareivjiem”, Līdums, 22.5.15. nr 135, 2. lp.; cf A. v. Hedenström, 47. lp.

 

[37] J. Goldmanis, „Tā radās un cīnījās latviešu strēlnieku bataljoni”, M.G., 7.-8. lp.; skat. arī K. Krastiņš, „Kas bija latviešu strēlnieku pulku ceļu nolīdzinātāji”, M.G., 27. lp.; cf A.v. Hedenström, 51. lp.; Latviešu delegātu un ģen. Potapova attēls publ. rakstu krājumā Latviešu strēlnieku bataljoni. Skices un epizodes, sast. Līgotņu Jēkabs, izd. J.A. Kukurs Pēterpilī 1916, 11. lp.

 

[38] P.G. Kurlov, Gibel’ imperatorskoj Rossii, Otto Kirchner & Co. Berlin 1923, 194. lp. („Viņš /ģen.Potapovs/ teica runu, kuŗā uzsvēra latviešu tautas spēku un tās izcilo lomu kaŗā ar Vāciju. Latvieši viņam pasniedza goda zobenu.”).

 

[39] A. Baumanis, „Atmiņas par vecajiem strēlniekiem”, ZvP, 73. lp.; J. Fricsons, „Latvju strēlnieku kopējās cīņās ar sabiedrotiem”, ZvP, 65. lp.; J. Goldmanis, op.cit., M.G., 7. lp.; K. Goppers, Strēlnieku laiki. Atmiņas, 2. izd., Rīgā 1931, 6. lp.; K. Krastiņš, op.cit., M.G., 27. lp.; Latviešu Strēlnieki, I, 31. lp.; V. Maizītis, „Latviešu strēlnieks Latvijas valsts celšanas un organizēšanas darbā”, ZvP, 26. lp.; F. Neimanis, „Ko strēlnieki devuši savai tautai”, ZvP, 66. lp.; Peniķis, II, 477. lp.; E. Sināts, op.cit., ZvP, 68. lp.; Latv. strēln. bataljoni. Skices un epizodes, 10. lp.

 

[40] Latviešu Strēlnieki, I, 32. lp.; skat. arī Dr. W. Lieven, op.cit., 117. lp.(„...die /die lettischen Schützen/ ein Lieblingskind der lettischen bürgerlichen Kreise waren...”); tāpat K. Jokums, „Kā radās latvju strēlnieku bataljoni”, L.S.V., I:1, 23. lp. („Kā katras tautas buržuāzijas kaŗaspēka, tāpat arī latvju strēlnieku bataljonu organizēšanas ideja imperiālistiskā slaktiņa laikā dzima Latvijas buržuāzijas galvā.”); tāpat J. Kaimiņš, op.cit., 24.-25. lp.

 

[41] Latviešu Strēlnieki, I 32. lp.

 

[42] Deņikins raksta: In the old Russian Army the national question scarcely existed (...) The territorial system of filling the ranks of the Army was considered to be technically irrational and politically – not void of danger. The Russian Turmoil, 248. lp.

 

[43] K. Goppers, op.cit., 5. lp.; Latviešu Strēlnieki, I, 33. lp.

 

[44] Jau kaŗa sākumā atsevišķu latviešu virsnieku ierosmē bija notikuši daži mēģinājumi dibināt mazākas latviešu militāras vienības, bet armijas vadība pret to bija izturējusies noraidīgi. Skat. Latviešu Strēlnieki, I, 40. lp.

 

[45] Skat. A. v. Hedenström, op.cit., 51. lp. (1915. g. 13. jūnija ieraksts).

 

[46] G. Ķempelis, „Kā radās latviešu strēlnieku bataljoni”, LSki, 548. lp., cit. pēc Peniķis, II, 477. lp.

 

[47] J. Goldmaņa iesniegums virspavēlniekam Nikolajam Nikolajevičam ir iespiests rakstu krāj. Latviešu Strēlnieki, I, 32.-35. lp.; tāpat Jānis Poriets /Porietis/, Sāpju ceļš. Latviešu veco strēlnieku cīņu laikmeta vēsturiskie dokumenti un atmiņas, Rīgā 1932 14.-16. lp.

 

[48] Skat. J. Kaimiņš, op.cit., 26. lp. vai arī šī darba pārstrādāto un papildināto izdevumu krievu valodā – Latyšskie strelki v bor’be za pobedu Oktjabr’skoj revoljucii, Riga 1961, 29. lp.; skat. arī M.D. Bonč-Bruevič, op.cit., 75.-77. lp. (autora baltvācu muižnieku stājas un rīcības raksturojums ir negatīvi pārspīlēts un tāpēc kļūdains; taču interesanti ir viņa norādījumi par Vidzemes landmaršala Pilara fon Pilchaua sakariem galmā, U.Ģ.).

 

[49] Latviešu Strēlnieki, I, 49.-50. lp.

 

[50] P.G. Kurlov, op.cit., 193. lp. Kurlovu sevišķi kaitina Goldmaņa uzstājība un neatlaidīgā cenšanās panākt atļauju latviešu vienību dibināšanai.

 

[51] Latviešu Strēlnieki, I, 36. lp.; skat. arī Peniķis, II, 477. lp.

 

[52] Latviešu Strēlnieki, I, 36.-40. lp.; tāpat J. Kaimiņš, op.cit., 27.-28. lp. (krievu izd,: 30.-31. lp.). Kaimiņa monografijas latviešu izdevumā plkv. Kosjakovs nosaukts par Kostjakovu (pārlabotajā krievu izd.: Kosjakovs; tāpat pārējā literātūrā).

 

[53] Peniķis, II, 477.-478. lp.; cf L. /Lapiņš?/, „Latviešu pulks ir atļauts”, Līdums, 8.7.15” nr 181, 1. lp. No šī avīžu raksta redzams, ka tai brīdī vēl nebija skaidrības par latviešu vienību apmēriem un apzīmējumiem. Autors arī domā, ka „latviešu pulkam” būs galvenokārt morāliska nozīme: „Latviešu pulks ir simbols, ka pret Vāciju kaŗo arī latviešu nācija kā patstāvīgs īpatnis.” Viņš informē (pareizi): „Latviešu pulkam ir atļauts uz karogiem blakus krieviskam likt arī latvisku uzrakstu. Bez tam atļauts pie mundiera nēsāt pazīmes, kas norāda uz latviešu īpatnību. (...) Latvju māksliniekiem tagad ir uzdevums pagatavot paraugus latvju kareivju nozīmēm un zīmēt karogus nacionālās krāsās (...)”

 

[54] Latviešu Strēlnieki, I, 42. lp.; tāpat R. Bangerskis, „Latviešu strēlnieki”, LE, II, 1327. lp. (latviešu literātūrā visnotaļ kļūdaini citēts: „formez les batailions”).

 

[55] Latviešu Strēlnieki, I, 42. un 51. lp. (par Goldmaņa prasībām pēc „plašākām tiesībām vietējā pašvaldībā”); tāpat R. Bangerskis, op.cit., LE, II, 1328. lp.; cf K. Jokums op.cit., L.S.V., I:1, 35. lp.

 

[56] Latviešu Strēlnieki, I, 43.-48. („Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem”) un 53. lp.(par pavēli nr 322); skat. arī Peniķis, II, 481. lp.; kādā rakstā par latviešu strēlniekiem, kas publ. LKV (XI, 21369. slejā), Bangerskis apgalvo, ka pavēli nr 322 parakstījis „Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģen. Ruzskis” (pareizi: ģen. Aļeksejevs). Šai sakarā jāpiezīmē, ka Ziemeļrietumu fronti naktī uz 1915. gada 31. augustu sadalīja Ziemeļu frontē (virspavēln. ģen, Ruzskis) un Rietumu frontē (virspavēln. ģen. Aļeksejevs), skat. Peniķis, II, 304. lp.; daži citi autori kļūdaini apgalvo, ka pavēli nr 322 parakstījis lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs. Skat. J. Goldmanis, „Latviešu strēlnieki vēstures svaru kausos”, ZvP, 12. lp.; tāpat A.V. Hedenström, op.cit., 64. lp.

 

[57] Peniķis, II, 264. lp.

 

[58] 1915. gada 8. oktobrī apmeklēdams Daugavgrīvas cietoksni, 12. armijas komandieris ģen. Gorbatovskis (Gorbatovskij) uzrunāja abus latviešu zemessargu bataljonus, kas tai laikā atkal piederēja pie cietokšņa garnizona. Viņš pateicās bataljonu kaŗavīriem par pašaizliedzīgu dienestu frontē un piebilda: „Ja arī pārējie /t.i. krievu/ zemessargi pie Taurogenas un Ventas tikpat droši stātos ienaidniekam pretī, tad tagad vācieši nestāvētu pie Rīgas vārtiem.” Peniķis, II, 379. lp. (pēc plkv. K. Baltiņa relācijas, LSki, 224. lp.).

 

[59] Peniķis, II. 306. lp.

 

[60] K. Goppers, op.cit., 7. lp.; tāpat J. Kaimiņš, op.cit., 26. lp.(krievu izd.: 29. lp.).

 

[61] Peniķis, II, 486 lp.; skat. arī K. Goppers, op.cit., 36.-37. lp. un R. Bangerskis, Mana mūža atmiņas, I, 309. lp. (par to, kā R.B. dabū atļauju doties uz latviešu strēlnieku bataljoniem).

 

[62] Organizācijas komitejā darbojās: Valsts domes dep. J. Goldmanis (priekšsēdis), adv. G. Ķempelis (priekšs. vietnieks), adv. A. Bergs, agron. J. Bisenieks, Liepājas pils. galva J. Breikšs, bankas dir. J. Brumelis, stud. K. Glīzdiņš, nodokļu insp. E. Kanēlis, bankas dir. Z. Meierovics, atvaļināts ģen. J. Plūme, inž. A. Priedītis, bankas dir. G. Seskovs, agron. V. Skujiņš, Valsts domes dep. J. Zālītis un adv. V. Zāmuēls. Skat. Latviešu Strēlnieki, I, 42.-43. lp.; arī Peniķis, II, 479. lp.

 

[63] Par brīvprātīgo pieņemšanas komisijas darbu skat. Latviešu Strēlnieki, I, 56.-62. lp.; arī Peniķis, II, 481.-482. lp.; cf J. Kaimiņš, op.cit., 30.-31. lp. (krievu izd.: 33.-34. lp.).

 

[64] Uzsaukums iespiests rakstu krāj. Latviešu Strēlnieki, I, 53.-55. lp.; arī Latv. strēln. bataljoni. Skices un epizodes, 12.-14. lp.; arī Peniķis, II, 480.-48. lp.; arī U. Poriet/i/s, op.cit., 21.-23. lp.; arī K. Jokums, op.cit., L.S.V, I:1, 40.-41. lp.; to stipri saīsināti citē arī A. v. Hedenström, op.cit., 68. lp.

 

[65] Plašāk par latviešu nacionālas ideoloģijas attīstību laikā starp 1905. gada un 1917. gada februāŗa revolūciju skat. U. Ģērmanis, op.cit., JG, nr 58, 35.-41. lp. un nr 59, 11.-13. lp.; arī idem, op.cit., Res Baltica, 28.-36. lp.

 

[66] J. Goldmanis, „Par latviešu strēlnieku pulku dibināšanu un viņu nozīmi”, DzA, 19.8.17. nr 64, 2. lp.

 

[67] Latviešu bēgļu organizāciju pārstāvju kongresā Peterpilī 1915. gada 12. septembrī (30.8.) deputāts J. Goldmanis izteicās: „/Tautai/ reiz zem Krievijas uzvaras karoga atkal jāiet atpakaļ savā dzimtenē, bet ne vairs kā vecā privilēģiju, patronāta un landtāgu zemē, bet gan kā atjaunotā, no Krievijas nešķiramā malienā, kuŗa uzbūvēta uz plašiem vietējās pašvaldības pamatiem.” (mani kursīv. U.Ģ.), kur dzīve iekārtota uz taisnības pamatiem”. Līdums, 2.9.15. nr 228, 2. lp.

 

[68] Skat. A. v. Hedenström, op.cit., 88. lp.; skat. arī rakstu „Bolsjevikemas pretorianer – Da lettiska skyttarna” („Lielinieku prētoriāņi – latviešu strēlnieki”), Nya Dagligt Allehanda (Stockholm), 27.10.18., 8. lp. kas neapšaubāmi nāk no baltvācu avotiem un kur teikts: Lai gan latviešu deputāti un latviešu prese nemitējās apliecināt savu lojalitāti Krievijai, bija tomēr zināms, ka latviešu centienu mērķis bija brīvā Latvija („brihwa Latvija”). Strēlniekiem (strehlneeks) vajadzēja palīdzēt šo mērķi sasniegt.; skat. arī „Nacionāla kūdīšana”, Līdums, 9.1.15. nr 9, 1. lp. (vēršas pret baumām krievu presē, ka latvieši sapņojot par „Lielās Latvijas” nodibināšanu, norādot arī uz agrākajām aplamībām par „latviešu republiku” 1905. gadā); skat. vēl W. Lieven, op.cit., 35. lp. (autors runā gan par vēlāku laiku – par baumām sakarā ar 1.maija svinībām 1917. gadā Rīgā: Morgen soll das grosse Ereignis stattfinden, man will am grossen internationalen Feiertage den lettischen Nationalstaat proklamieren. So spricht man in der Stadt. Jedenfalls fühlen sich die Letten schon vollkommen als die Herren im Lande...).

 

[69] Andr. L/eiše/, „Krievu atsauksmes par latviešu lauksaimniecību”, Līdums, 25.4.14. nr 32, 2. lp. („Un viena lieta, kuŗas mums ļoti trūkst, bet kuŗa minētā krievu darbinieka rakstā gan uzslavēta, ir nacionālā apzina.”); idem, „Kādās skolās sūtīt mūsu bērnus”, Līdums, 2.5.14 nr 34, 2.-3. lp.(„Jāatzīst bēdīgais fakts, ka pie latviešiem nacionālisms pārāk vāji attīstīts... To, ka vietējie krievi un vācieši latviešus atzīst par nacionālistiem, nevaram ņemt par piemēru... Lai paskatāmies uz igauņiem. Tie ir nacionālisti...”).

 

[70] B. Kalniņš, op.cit., 142.-144. lp.; cf LKP vēstures apcerējumi, I, 140 ff.

 

[71] Skat. Andrew Ezergailis, „The Bolshevization of the Latvian Social Democratic Party”, Canadian Slavic Studies, I, no. 2 (Summer 1967), 238.-252. lp. (par vienības principu: 239. lp.).

 

[72] B. Kalniņš, op.cit., 170. lp.; tāpat J. Krastiņš, Latvija Stolipina reakcijas gados (1908-1912), LVI Rīgā 1949, 51. lp.

 

[73] B. Kalniņš, op.cit., 169. lp.; cf J. Krastiņš, op.cit., 23., 27. lp.

 

[74] Cit. pēc Cīņa. 50 gadi, 12. lp.; cf Lenin Sočinenija, 2. izd., XIV, 340. lp.

 

[75] Skat. Voldemārs Caune, Konspiratora piezīmes, „Kultūras Balss” izd. Rīgā 1931, 23. lp. (autors bija LSD IV kongresa delegāts vienībnieks).

 

[76] Par LSD IV kongresu samērā daudz materiālu tāpēc ir Ļeņina rakstos. Skat. Lenin, Sämtliche Werke. XVII (1913-1914), Ring-Verlag A.-G. Zürich 1935 73.-82., 255., 370.-374., 868.-870., 875. lp.

 

[77] LKP kongresu, konferenču un CK plēnumu rezolūcijas un lēmumi, I 85.-86. lp.

 

[78] V. Caune, op.cit., 41. lp.

 

[79] B. Kalniņš, op.cit., 176.-177. lp.; LSD IV kongresa delegāts Fēlikss Cielēns savās atmiņās (op.cit., I, 385. lp.) raksta: Es atzīstos: drošas aktivitātes trūkums patstāvīgas partijas dibināšanā Briseles kongresā ir manas ilgās polītiskās darbības vislielākā kļūda, kuŗai bijušas liktenīgas sekas austrumu Eiropas vēsturē; par LSD turpmāko lieliniecizēšanu un lielinieku metodēm šī procesa veicināšanai skat. A. Ezergailis op.cit., 247.-252. lp.

 

[80] Latvijas PSR vēsture, II, LPSR Zin. Akad. izd. Rīgā 1955, 359.-360. lp.; arī B. Kalniņš, op.cit., 179. lp.; kritiskas piezīmes par evakuācijas norisi sniedz A. v. Hedenström, op.cit., 62., 72.-73. lp.

 

[81] LKP vēstures apcerējumi, I, 259.-260., 269. lp.; A.I. Spreslis, op.cit., 159.-162. lp., passim; A. Bukas „Uniona fabrikas strādnieku cīņas par Oktobri”, Cīņa, 9.10.57., 2. lp.; L. Dribins, „Zem proletāriskā internacionālisma karoga (latviešu boļševiki Petrogradas pagrīdē 1915.-1917. g.)”, PLK, 1963, nr 6, 33.-39. lp.; skat. arī Cīņa, 5.11.57., 4. lp.(materiāli par evakuēto latviešu strādnieku lomu Krievijas revolūcijā Valsts revolūcijas muzejā, Rīgā); šim jautājumam pieskaras arī vairāki atmiņu tēlojumi, kas publicēti L.R.S., I-II.

 

[82] L.M. Dažina, „Listovki bol’ševikov Latvii v gody pervoj mirovoj vojny” (Latvijas lielinieku lapiņas Pirmā pasaules kāŗa gados), Istoričeskij Archiv (Moskva), 1958, nr 4, 39.-66. lp.; arī K. Jokums, op.cit., L.S.V., I:1, 52. lp. (autors citē izrakstus no J. Jansona-Brauna apcerējuma „Latvijas sociāldemokratija kaŗa laikā”); cf A. v. Hedenström op.cit., 2. 97. lp.

 

[83] J. Jansons-Brauns, „Uz ežiņas galvu liku”, cit. pēc L.S.V., I:1, 18. lp.; skat arī J. Daniševskis, Prūšu junkuri Latvijā 1812.-1914., A. Golta izd. Rīgā 1914, 26.-27., 117. lp. (autors brīdina no kaŗa entuziasma un aprāda strādnieku šķiras traģisko situāciju pasaules kaŗā).

 

[84] Peniķis, II, 481.-482. lp.; skat arī J. Kaimiņš, op.cit., 30.-31. lp. (krievu izd.: 33.-34. lp).

 

[85] Šos skaitļus dabū, ja 8 aktīvo l.s.p. sastāvam, kāds tas paredzēts noteikumos, pieskaita rezerves pulku, kuŗa lielums bija svārstīgs (1916. gada novembrī rez. pulkā bija vairāk nekā 15.000 vīru). Skat R. Bangerskis, „Latviešu strēlnieki”, LE, II, 1329., 1337. lp.; skat. arī K. Goppers, op.cit., 35., 104. lp.; tāpat Latvijas PSR vēsture, II, 363. lp.; J. Kaimiņš dabū krietni lielākus skaitļus, jo, acīm redzot, aiz pārskatīšanās divreiz pieskaita rezerves pulka sastāvu aktīvo pulku vīru skaitam. op.cit., 33. lp. (krievu izd.: 37. lp.); līdzīgi kļūdījies arī T. Draudiņš, Latviešu strēlnieku cīņu ceļš 1917-1920, LVI Rīgā 1961, 7. lp.(krievu izd. Rīgā 1960, 8. lp.) un idem, „Trīs varoņdarbi”, Karogs, 1958, nr 3, 126.-127. lp. (apgalvo, ka pulkos bijuši 48.000 strēlnieku).

 

[86] K. Skalbe, Raksti, III: Sarkanās lapas, 1914-1920, izd. Daugava Stokholmā 1952, 258.-259. lp.; cf A. v. Hedenström, op.cit., 69. lp.

 

[87] Pirmo trīs bataljonu karogu un pārējo piecu bataljonu karogu zīmējumu attēli un apraksti, kā arī strēlnieku nozīmes attēls publ. rakstu krājumā Latviešu Strēlnieki, I, 72.-82. lp.; skat. arī R. Bangerskis, op.cit., LE, II, 1329.-1330. lp.(karogu apraksti); arī L.Auzāne-Vītoliņa, Auzāns, izd. Zelta Ābele Stokholmā 1955, illustr. pielik. starp 28. un 29. lp. (1. Daugavgrīvas l.s.b. karogs); strēlnieku nozīmes attēls grezno žurnāla Strēlnieks vāku.

 

[88] Ķeizariene Aleksandra savā vēstulē Nikolajam II no Carskoje Selo 1915. gada 4. sept. (v.st.) starp citu raksta: „Bet kā ir ar latviešu družīnu? Vai Tu esi izformējis to, sadalot tās vīrus pa citiem pulkiem, ko Tu biji nodomājis izdarīt, un kas visādā ziņā būtu drošāk un pareizāk?” Skat. Perepiska Nikolaja i Aleksandry Romanovych (Nikolaja un Aleksandras Romanovu sarakste), III (1914-1915), Moskva-Petrograd 1925, nr 344, 302. lp. (Slavu inst. Stokholmā).

 

[89] Tāpat J. Kaimiņš, op.cit., 32. lp. (krievu izd.: 35. lp,); skat. arī M.D. Bonč-Bruevič, op.cit., 116.-117. lp. (par kritisko stāvokli frontē 1915. gadā – kaŗaspēka iedragāto morāli, pāniku, padošanos gūstā, apdraudējumu Rīgai un vajadzību reorganizēt frontes).

 

[90] Bangerska iesniegtā izklāsta un instrukcijas tekstu skat. Latviešu Strēlnieki, I, 102.-110. lp.; arī J. Poriet/i/s, op.cit., 31.-37. lp.

 

[91] R. Bangerskis, Mana mūža atmiņas, I, 316. lp.

 

[92] Peniķis, II, 489., 494. lp.; skat arī A. v. Hedenström, op.cit., 79. lp

 

[93] Peniķis, II, 501., 524. lp. skat. arī R. Bangerskis, op.cit., I, 319.-328. lp. un Latviešu Strēlnieki, I, 128 ff.

 

[94] Peniķis, II, 532. lp.

 

[95] Līdums, 20.10.15. nr 269, 4. lp.; skat. arī „Latviešu bataljonu uguns kristības”, Līdums, 21.10.15. nr 270, 1. lp. (rakstā minēts, ka viena latviešu rota izsitusi no ierakumiem veselu vācu bataljonu; seko piezīme: „Rotas komandierus poručiks B/riedis/, kuŗam ir jau Juŗa krusts un zelta zobens, par šo varoņdarbu stādīts priekšā uz paaugstinājumu činā...”). Nākošajā dienā Līdumā parādījās raksts „Piimie brāļu kapi”, kuŗā teikts: Ceturtdien 15. oktobrī (v.st.) plkst. 2 dienā pirmos trīs kritušos varoņus izvadīja no Rīgas Latviešu Biedrības mājas uz mūža dusu. Tie bija: Jēkabs Tims, Andrejs Stūris, Jānis Gavenass. Goda vakts un vairāku desmit tūkstošu ļaužu klātbūtnē (...) Piemiņai komandieris noliek krāšņu vainagu ar tautas dziesmas tekstu: ‘Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā’ (...); skat. arī Latviešu strēlnieku bataljoni. Skices un epizodes, 76. lp.

 

[96] Skat. „Latviešu strēlnieku godināšana”, Līdums, 26.10.15. nr 274, 3.-4. lp

 

[97] „Viņa Majestātes Kunga un Ķeizara pateicība Latviešu Strēlnieku bataljoniem”, Līdums, 27.10.15. nr 275 2. lp.

 

[98] „Keizara majestāte Rīgā”, Līdums, 2.11.15. nr 280, 4. lp.; cf Puerre Gilliard /troņmantnieka Alekseja audzinātājs/, Le tragique destin de Nicolas II et de sa famille, Payot & Cie Paris 1921, 128. lp. (P.G. raksta: Le lendemain /11.11.15/ à Riga, qui formait comme un bastion avancé dans les lignes allemandes, nous passâmes quelques heures au milieu des admirables régiments de tirailleurs Sibériens, qui comptaient parmi les plus vaillantes troupes de l’armee russe...).

 

[99] Russkij Invalid, 31.10.15. nr 248, 1. lp. (Univ. bibl. Helsinkos); arī Līdums, 31.10.15. nr 279, 4. lp.

 

[100] Līdums, 12.11.15. nr 289. 4. lp.

 

[101] Vairāku (7) krievu laikrakstu ļoti atzinīgie kommentāri par latviešu strēlnieku cīņām ir publ. (diemžēl nenorādot datumu) L.S.V., I:1, 222.-223. lp.; tie paši reproducēti arī J. Porieša op.cit., 41.-44. lp.

 

[102] J. Goldmanis par to jūsmīgi un stipri pārspīlēti izteicas l.s.b. OK sarīkotajā patriotiskajā koncertā Pēterpilī 11. dec. (28.11.): Tauta (...) uzreiz liek atskanēt tik spēcīgai latviešu balsij, ka to dzird visas pasaules tautas. Parādījies uz skatuves jauns spēks: latviešu bataljoni! Skat. Līdums, 5.12.15. nr 309, 5. lp.

 

[103] Skat. „Amerikas latviešu balva Strēlnieku bataljoniem”, Līdums, 12.11.15. nr 289, 4. lp.

 

[104] Par šo telegrammu un Raiņa viedokli strēlnieku jautājumā skat. Jānis Kārkliņš, „Divas sarunas”, J. Rainis, Raksti, XVII: Kastaņola, izd. J. Abučs Västerås 1965, 464.-465. lp.

 

[105] Par to skat. Peniķis II 547 lp. (citē „Das Landwehr-Infanterie-Regt. Nr. 28 im Weltkrieg 1914-1918”, 176. lp).

 

[106] P. Braeunlich, op.cit., 90. lp.

 

[107] „Bolsjevikernas pretorianer – De lettiska skyttarna”, Nya Dagligt Allehanda, 27.10.18., 8. lp

 

[108] F. Cielēns, op.cit., I, 395.-399. lp.