JG81 Uldis Ģērmanis. Zemgaliešu komandieris VI

Ievērojot vācu operāciju ierobežotos mērķus minētajā laikā un telpā, dažus Bangerska apgalvojumus var zināmā mērā apšaubīt; katrā ziņā tie izteikti pārāk kategoriskā formā. Pareizs ir norādījums, ka pirmo bataljonu sekmes veicināja pārējo bataljonu noorganizēšanu. Jau 1915. gada novembrī OK saņēma atļauju dibināt četrus jaunus strēlnieku bataljonus un vienu rezerves bataljonu. Jaunās vienības dabūja šādus nosaukumus: 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras l.s.b. [2] Sakarā ar to izformēja abus stipri decimētos Daugavgrīvas zemessargu bataljonus, sadalot šo vienību cīņās pārbaudītos kaŗavīrus pajaunajiem bataljoniem.

Par 5. Zemgales l.s.b. dibināšanas dokumentu var uzskatīt 1915. gada 24. (11.) novembŗa pavēli nr 160 Daugavgrīvas cietokšņa garnizonam. [3] Šī bataljona kadri nāca no 1. Daugavgrīvas zemessargu bataljona; par komandieŗa vietas izpildītāju nozīmēja kapteini Kleinenbergu. [4]

Decembŗa sākumā (pēc v.st.: novembŗa beigās) no Viļņas kaŗaskolas Rīgā ieradās plkv.-ltn. Jukums Vācietis un pārņēma 5. Zemgales l.s.b. komandēšanu. [5] Līdz ar to iesākās notikumu attīstība, kas veda Vācieti un labu daļu no viņa vīriem („zemgaliešiem”) pretī dēkainam liktenim un augstiem militāriem amatiem.

Tūlīt pēc bataljona pārņemšanas viņš to iztīrīja no baltvācu virsniekiem. [6]
Tas tomēr nenozīmē, ka Vācietis būtu bijis briesmīgs vāciešu nīdējs, kā to apgalvo dažs baltvācu autors. [7] Jau agrāk minēts, ka viņš pats bija precējies ar baltvācieti. Viņa rakstos nekur nav atrodami kaut kādi vispārinājumi par vāciešiem negatīvā nozīmē. Viņš gan uzbrūk baltvācu minoritātes novecojušām privilēģijām, pārmet baltvāciešiem stūrgalvīgu cenšanos paturēt hegemoniju Baltijas polītiskajā un saimnieciskajā dzīvē, bet viņš skaidri atdala „junkuru kliķi” no vācu kulturāliem elementiem, ar kuriem latvieši varēja atrast kopīgu modus vivendi.” [8] Attēlodams cīņas ar vācu kaŗaspēku, viņš nekur ienaidnieku nenomelno, nepiedēvē tam nekādas pretīgas vai zemiskas īpašības. Vairākos gadījumos viņš ar lielu respektu izsakās par vācu kaŗa mākslu un atsevišķu vācu kaŗavīru izturēšanos. [9] Ja viņš dažkārt kritizē pretinieku, tad ne aiz naida vai pēkšņa jūtu uzplūduma, bet no militārā (militārās audzināšanas) viedokļa. Tādēļ nebūtu pareizi minētās „tīrīšanas” uzskatīt par zemgaliešu komandiera sevišķa vācu naida izpausmi. Manuprāt Vācietis to darīja piesardzības dēļ. Kaŗš bija vēl vairāk saasinājis latviešu un baltvācu saspīlētās attieksmes. Šādos apstākļos paturēt dažus baltvācu virsniekus latviešu bataljonā nozīmēja, ka nākotnē tur varēja rasties gluži nevajadzīgi konflikti un pārpratumi. Turklāt bija plaši izplatītas baumas par baltvācu nodevību un divkosību kaŗā pret Vāciju (par to skat. V nod.). Savos apcerējumos Vācietis nemēdz runāt par nodevībām un sazvērestībām, bet kā bataljona komandieris viņš nevarēja neievērot vispārējo noskaņojumu. Var saprast, ka viņš vēlējās likvidēt iespējamos nemiera un nesaticības dīgļus savā kaŗaspēka vienībā.

Visai raksturīgs Vācietim bija kāds cits no viņa pirmajiem rīkojumiem – nodibināt orķestri jeb „muzikantu komandu”, lai gan tāda nemaz nebija paredzēta bataljona organizācijas plānā. Viņam patika pompa un iznesība. Laikabiedri atceras, ka Vācietis bijis vislabāk ģērbtais strēlnieku virsnieks, jo uniformas viņam šuvuši labākie Rīgas drēbnieki. [10]

Viņš arī gādāja par to, lai visus „večus”, t.i. vīrus, kuriem bija vairāk par četrdesmit gadiem, pārvietotu uz rezerves bataljonu Tērbatā; 5. Zemgales bataljonā turpmāk bija tikai strēlnieki vecumā no divdesmit līdz četrdesmit gadiem. Pēc Vācieša norādījuma strēlniekus sadalīja pa rotām pēc novada principa: 1. rotā – tikai kurzemniekus un zemgaliešus, 2. rotā – vidzemniekus, 3. rotā – latgaliešus un 4. rotā – dažādu novadu vīrus. Strēlnieku vidū bija arī daži igauņi, leiši, krievi un pat pāris grieķu. [11] Bataljonam bez tam bija vairākas speciālas nodaļas jeb komandas: izlūku, ložmetēju, sakaru, jātnieku spridzinātāju un vezumnieku, kā arī jau minētā muzikantu komanda. Pēc organizācijas plāna latviešu strēlnieku bataljonā bija 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori (apakšvirsnieki) un kareivji. [12] 5. Zemgales l.s.b. vispirms apbruņoja ar Vinčestera (Winchester) šautenēm un Maksima ložmetējiem. Angļu šautenes tomēr kaujās izrādījās visai nepiemērotas, kāpēc „vinčesterus” vēlāk apmainīja pret japāņu sistēmas šautenēm.

Zemgaliešu karoga projektā bija viena puse Krievijas varas simboli, bet otrā–zobens pār sauli ozola vainagā un moto latviešu valodā: „Tēvu zemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm”. Kad šī karoga zīmējumu iesniedza ķeizaram apstiprināšanai, Nikolajs II uz tā uzrakstīja piezīmi: „Devīzi var dažādi saprast.” [13] Šāda veida karogs nav ticis pagatavots. Par zemgaliešu devīzi vēlāk kļuva sauklis: „Esiet kā vīri!”

Vācietis sacerēja arī īpašu „Atgādinājumu 5. Zemgales l.s.b. strēlniekiem”, kuŗu viņš lika iespiest un izdalīt visiem bataljona vīriem. Tas ir publicēts Līduma 1916. gada 4. marta (v.st.) numurā un satur virkni vienkāršu, viegli saprotamu militāru un higiēnisku norādījumu, kas sakopoti 10 paragrafos. Taču „Atgādinājuma” galvenais nolūks bija stiprināt strēlnieku cīņas gribu un mudināt viņus uz varonīgiem darbiem. Tā, piemēram 4.§. („Nejaušā sadursmē ar vāciešiem”) teikts: „(...) ar lodi un drošsirdību var lēti samizot vācieti”, bet 10.§. beidzas ar vārdiem: „Cīnīsimies līdz uzvarai, un mūs sagaidīs: Slava! Slava! Slava! /Paraksts:/ 5. Zemgales strēlnieku bataljona komandieris podpalkavnieks Vācietis.”

Bataljona un atsevišķo rotu apmācības notika pēc Vācieša izstrādāta plāna. Visu vērību pievērsa taktiskām mācībām apvidū un šaušanai, kā arī ierakumu un patvertņu būvei. Apmācībās lietoja kā latviešu, tā krievu valodu. Lielākai daļai virsnieku bija tikai ap divdesmit gadu, kamēr kareivji visumā bija vecāki. Tas sākumā radīja zināmas grūtības uzturēt stingru disciplīnu. Stāvoklis uzlabojās, kad bataljons saņēma vairākus piedzīvojušus virsniekus. Katru vakaru notika junda, kuŗā dziedāja „Dievs, sargi ķeizaru!”, „Dievs, svētī Latviju!” un „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”; nobeigumā noskaitīja tēvreizi. [14]

No sākuma zemgaliešus ar ietērpu un pārtiku apgādāja Daugavgrīvas cietokšņa intendants, bet pēc pāris nedēļām bataljonu piedalīja VII Sibīrijas korpusam, kas ietilpa 12. armijā. 1916. gada februārī 5. Zemgales l.s.b. nobeidza apmācības un nodeva kaŗavīru zvērestu. Pēc tam zemgalieši kopā ar 7. Bauskas l.s.b. piedalījās manevros, kas ilga dažas dienas. 19.martā visi četri jaunie bataljoni (5.-8. l.s.b.) devās ceļā uz frontes līniju Ķekavas virzienā. [15]

Savu grāmatu Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme Vācietis iesāk ar aprakstu par notikumiem Rīgas frontē 1916. gada martā; viņa tēlojums nobeidzas ar strēlnieku kaujām pie Perekopa Krimā pret balto ģenerāli Vrangelu (šajās cīņas viņš pats vairs nepiedalījās). Es turpmāk apskatīšu Vācieša sniegtos faktus, vērtējumus un viņa viedokli dažādos militāros un polītiskos jautājumos minētajā darbā un pārējos viņa publicētajos rakstos, konfrontējot to visu ar citiem pieejamiem avotiem un liecībām. Bet vispirms es mēģināšu īsi raksturot viņu kā bataljona un pulka komandieri (latviešu strēlnieku bataljonus pārveidoja par pulkiem 1916. gada oktobri), it īpaši ievērojot viņa attieksmes ar padotajiem kaŗavīriem. Daži vārdi sakāmi arī par Vācieša nostāju dažos tai laikā aktuālos jautājumos.

No 1915. gada beigām līdz 1917. gada oktobŗa revolūcijai Vācietis bija viena un tā paša bataljona resp. pulka komandieris. Jau šis apstāklis vien stiprināja viņa saites ar zemgaliešiem. Bez tam viņš apgājās ar saviem vīriem tādā veidā, kas radīja simpātijas un uzticību.

Jau iepriekš aprādīts, ka Vācietim patika zināma pompa un braša uzstāšanās. Zemgalieši ne tikai dabūja savu orķestri, bet viņu bataljonam bija vispār jākļūst par īstu parauga vienību. Vācietis tad arī centās panākt, lai bataljona apgāde un ietērps būtu iespējami labākais. To labi raksturo kāds atgadījums. 7. Bauskas l.s.b. komandieris pulkvedis Andrejs Auzāns bija atteicies pieņemt viņa strēlniekiem piesūtītās virsdrēbes, jo tās, pēc viņa domām, esot darinātas no „virsnieku drānas” un tāpēc kareivjiem par smalkām. Kad Vācietis to uzzināja, viņš tūlīt pieprasīja noraidītos tērpus savam bataljonam un lika tos izdalīt zemgaliešiem. [16] Profesors Kārlis Straubergs atceras, ka 5. Zemgales l.s.b. bijis iesaukts par „latviešu gvardiju”. [17]

Ar redzamu patiku 5. Zemgales l.s.b. kaujas žurnālā starp citu atzīmēti šādi notikumi:

20.martā (...) divīzijas stābs ziņoja, ka bataljonu apmetnē ieradīsies Rīgas nocietinātā rajona priekšnieks (...) Ģen. Radko Dimitrijevs /vēlāk 12.armijas komandieris, pēc tautības bulgārs/ sasveicinājās ar bataljona vienībām un, apstaigājis tās, palika ļoti apmierināts ar strēlnieku brašo izskatu (...) bataljona komandieris stādīja priekšā ģen Radko Dimitrijevam savus virsniekus, katru personīgi. Kad ģen. Radko Dimitrijevs brauca projām, bataljons viņu pavadīja ar urrā saucieniem. [18]

1916. gada 3. jūnijā (...) Pēc parādes frontes pavēlnieks griezās pie bataljona komandiera, teikdams: ‘Jūsu bataljonu es atradu labā kārtībā.’ Pēc tam 481. pulka komandieris uzaicināja visus virsniekus pusdienas. Tajās piedalījās arī /Ziemeļu/ frontes pavēlnieks ģen. Kuropatkins, kas pavēlēja 5. Zemgales l.s.b. komandierim sēdēt sev blakus (...). [19]

1916. gada 30.jūlijā (...) armijas komandieris ģen Radko Dimitrijevs (...) skates laikā plkv.-ltn. Vācietim teica šādus vārdus: ‘5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons ierindas ziņā pārāks par visiem (tverže vsech)’.” [20]

Kādu citu panākumu, kuŗā izpaudās viņa organizatora prasme, Vācietis varēja atzīmēt 1916. gada 17.martā. A. fon Hedenstrēms stāsta savā Rīgas militārajā chronikā:

(...) Der englische Major Tornhill besucht ein vom Oberstleutnant Wahzeetis befehligtes lettisches Schützenbataillon an der Rigaer Front, das zu Ehren des Gastes einen Ringkampf aufführt und ‘God save the King’ singt. Zu Tränen gerührt preist der britische Stabsoffizier in einer russischen Rede die Tapferkeit und das Kulturverständnis der lettischen Schützen. [21]

Asprātīgajam filozofijas doktoram Hedenstrēmam neapšaubāmi ir izdevies veikli pazoboties par majora Tornhilla apmeklējumu. Tomēr Vācietis ar šo tikšanos varēja būt pavisam apmierināts. Ievērojot angļu rojālismu un viņu interesi par sportu, jāatzīst, ka zemgaliešu komandieris bija parādījis labu psīcholoģisku izpratni, aranžējot angļu viesa uzņemšanu.

Minētie piemēri liecina par visai manāmu Vācieša godkārību. Šī īpašība bija par piedauzības akmeni saskarē ar citiem vecākiem virsniekiem, [22] bet nemazināja viņa prestižu zemgaliešu vidū. Visi aculiecinieki, kuŗus man izdevies sameklēt, ir vienprātīgi par to, ka Vācietis bijis neparasti populārs un iecienīts kā bataljona un pulka komandieris. Daži izraksti no intervijām un vēstulēm to apgaismo tuvāk:

Es esmu sastāvējis 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, sākot ar pulka dibināšanu līdz likvidēšanai (...) Par pulkvedi Vācieti man personīgi palicis iespaids kā par humānu un nacionāli noskaņotu cilvēku, kas nedzenas pēc karjeras un savu pulku ļoti taupīja. Tas nebija retums, ka apmācību laikā pulka komandieris sapulcināja savus strēlniekus ap sevi, uzrunāja latviski, kopēji uzdziedāja kurzemnieku dziesmu ‘Pūt, vējiņi’; viņš aizstāvēja strēlniekus no dažu zemāku virsnieku patvaļībām. Līdzīgi gadījumi bija vairāki arī kaujas apstākļos. [23]

Vācietis bija īsts kaŗavīrs, atradās ļoti tuvās attiecībās ar saviem strēlniekiem, gādīgs. Pusi no sava laika pavadīja tieši strēlnieku vidū, relatīvi maz uzturējās savā stābā. Nevienu pulka komandieri strēlnieki nebija tā iemīļojuši kā viņu. F. Briedi, piemēram, apbrīnoja, bet Vācieti mīlēja. [24]

Vācieti viņa pulks nesa uz rokām. Viņš nevien ļoti rūpējās par padotajiem, bet arī ārkārtīgi taupīja savu pulku. Citu pulku strēlnieki tādēļ dažkārt saukāja zemgaliešus par vaislas buļļiem. [25]

5. Zemgales pulka virsnieki uzskatīja Vācieti par garīgā ziņā izcilāko II latviešu strēlnieku brigādē (5.-8. l.s.b.). [26]

Vācietis visā pulkā bija populārs; centās izcelt savu pulku, ļoti rūpējās un gādāja par kaŗavīriem. Viņš bija pamaza auguma, plecīgs. Ārēji viņš zināmā mērā atgādināja Napoleonu. Kā cilvēks Vācietis bija simpātisks. [27]

Runājot par pulkvedi Vācieti, jāteic, ka viņš gan bija zināmā mērā godkārīgs cilvēks, bet citādi cilvēks ar latvisku sirdi. (...) Vācietis labprāt pievāca savā pulkā redzamus latviešu vīrus (...) [28]

Viens no spējīgākajiem latviešu liriķiem, Edvards Virza, bija iedalīts 5. Zemgales l.s.b., un tika dēvēts par Vācieša „galma dzejnieku”. Viņš vēlāk stāstījis: „Vācietis no visiem strēlnieku /augstākajiem/ virsniekiem bija visnacionālākais. Viņš vienīgais ar mums sarunājās latviski.” [29]

Latviešu literātūrā par strēlniekiem ļoti maz un nepilnīgi apskatīts valodas jautājums. Arī šai apcerējumā līdz šim esmu tikai norādījis, ka latviešu bataljonos bija atļauts komandēt latviski. Ir laiks konstatēt, ka šī atļauja nekad nav tikusi izmantota. Reglamenti bija tikai krievu valodā, un latviešu virsnieki prata komandēt tikai krieviski. Visa viņu militārā terminoloģija un domāšana taču bija veidojusies krievu armijā un kaŗa skolās: tā bija krieviska. It īpaši vecākie virsnieki ne vien dienesta laikā, bet arī ārpus tā parasti runāja krieviski, lasīja krievu laikrakstus, citēja krievu rakstniekus (Puškinu, Ļermontovu u.c.), bet viņiem bija pavisam maz zināšanu (dažkārt nekādu) par savas tautas literātūru un gara dzīvi vispār. Netrūka arī jaunāku virsnieku, kas sekoja vecāko kollēgu piemēram. Uzņēmīgais un drosmīgais vltn. F. Briedis pavisam vāji prata savu mātes valodu; viņš runāja krieviski un sauca sevi par „Breģe” („Brede”). Tikai retais no strēlnieku virsniekiem abonēja kādu latviešu avīzi, lasīja latviešu grāmatas. [30] Arī strēlnieku („streļķu”) vidū izveidojās īpatnējs žargons ar krievu vārdu un izteicienu iestarpinājumiem vai pārveidojumiem. [31] Pēc februāra revolūcijas, kad atcēla polītisko cenzūru, DzA asi pārmeta strēlnieku bataljonu OK pasivitāti latviešu valodas un nacionālās audzināšanas lietā. [32] Tā kā latviešu virsnieki nebija (nevarēja būt) sagatavoti nacionālpolītiskai domāšanai, tad nekādu nacionālu ideju popularizēšana strēlnieku bataljonos nenotika. Par latviešu nacionālajiem mērķiem tur neskaidrība bija tikpat liela kā uzsaukumā „Pulcējaties zem latviešu karogiem!” Galvenais sauklis, ko virsnieki propagandēja bija: „Cīņa pret vāciešiem līdz galīgai uzvarai!” Viņi gan apzinājās savu latvisko cilmi, un paši bija labprātīgi pārnākuši uz latviešu bataljoniem, bet par polītiskiem jautājumiem daudz galvu nelauzīja. Kaut gan latviešu strēlniekiem izveidojās savs īpatnējs nacionāls lepnums, savienots ar pārākuma sajūtu attieksmē pret citām kaŗaspēka daļām, tas neizpaudās mērķtiecīgā nacionālā ideoloģijā. Nacionāli apzinīgākais elements latviešu strēlnieku bataljonos bija literāti, publicisti un mākslinieki, kā arī daži jaunāki virsnieki. Bet arī viņi līdz revolūcijai neizrādīja tur nekādu polītisku aktivitāti. OK pārstāvji no savas puses nekad neaizmirsa uzsvērt latviešu lojalitāti Krievijas valdībai („zem divgalvainā ērgļa spārniem...”), lai novērstu jebkādas aizdomas par latviešu separātismu. Tas viss jāpatur prātā, lai saprastu turpmāko polītiskā noskaņojuma attīstību šajās formācijās.

Visos latviešu strēlnieku bataljonos turpretī norisinājās visai dzīva kulturāla un mākslinieciska pašdarbība. Cīņu starplaikos tika sarīkoti muzikāli priekšnesumi (ar orķestri, koŗa dziedāšanu), teātra izrādes, literāri priekšnesumi un priekšlasījumi. Daži bataljoni izdeva paši savus žurnālus (Latviešu Strēlnieks, Strēlnieks). Vācietis atbalstīja kulturālās nodarbības; viņš arī pats ir uzstājies ar priekšlasījumiem par sabiedriskiem jautājumiem, runādams spraigā un labā latviešu valodā. [33] Kāds saglabājies fotoattēls rāda Vācieti zemgalieši vidū frontes tuvumā pēc teātŗa izrādes, kuŗā arī sieviešu lomas tēlojuši paši strēlnieki.