JG82 Uldis Ģērmanis. Zemgaliešu komandieris. VII Strēlnieki kā triecienvienības Rīgas frontē 1916. gadā

Uldis Ģērmanis

ZEMGALIEŠU KOMANDIERIS

VII STRĒLNIEKI KĀ TRIECIENVIENĪBAS RĪGAS FRONTĒ 1916. GADĀ

„Latviešu strēlnieku pulkos bija pavisam citāds gara stāvoklis nekā krievu pulkos. Mēs cīnījāmies savā dzimtenē, mums bija daudz tādu morālisku faktoru, kuŗi cildināja garu un dūšu.” Vācietis, I, 18. lp.

Plkv.ltn. J. Vācietis Rīgas frontē 1916. g.

1916. gada martā iesākās lielākas krievu operācijas, kuŗu gaitā latviešu strēlniekiem nācās veikt visai grūtus uzdevumus. Kā jau minēts, latviešu strēlnieku bataljoni ietilpa krievu 12. armijā. Marta ofensīva tika izdarīta galvenokārt pēc Francijas mudinājuma, lai atvieglotu bīstamo stāvokli pie Verdenas. Krievu uzbrukumā piedalījās Ziemeļu un Rietumu frontes kaŗaspēks; galvenie triecieni bija jāizdara virzienā uz Panevēžu (Panevežys) un Vilkomiru Lietuvā. [1]

Marta ofensīva Rīgas frontē, t.i. Ziemeļu frontes labajā spārnā, bija jāsāk 1916. gada 21. martā. Dažas dienas pirms uzbrukuma ģen. Radko Dimitrijevs, kas tai laikā komandēja VII Sibirijas korpusu, apmeklēja vairākus latviešu bataljonus, lai ar kaujinieciskām runām uzkurinātu strēlnieku cīņas sparu. [2] Pirmajā triecienā latviešu strēlniekiem (1. un 2. l.s.b.)izdevās izlauzties caur trīs vācu aizsardzības līnijām. [3] Taču sibiriešu strēlnieki, kuŗi piederēja pie labākajiem krievu kaŗaspēkā, nespēja veikt savus uzdevumus kopīgajā uzbrukumā. Nesaņēmuši no sibiriešiem nekādu atbalstu, arī latvieši beigu beigās bija spiesti atiet izejas pozīcijās. Strēlnieki bija cietuši ievērojamus zaudējumus, viņu sarūgtinājums bija liels. [4]

Vācietis stāsta:

Uzbrukumā bija jāiet pirmajā līnijā 1. un 2. latviešu bataljoniem kopā ar 51. un 52. Sibirijas strēlnieku pulkiem un 484. kājnieku pulku. Otrā līnijā rezervē bija 5., 6. un 7. latviešu strēlnieku bataljoni. Patiesībā uzbrukumā gāja latvieši un 51. Sibirijas pulka bataljons, citi negribēja līst ara no ierakumiem un tiešā uzbrukuma vietā iesāka milzīgu šaušanu no flintēm un ložmetējiem. Izcēlās liels skandāls. Latvieši izlauzās vācu ierakumiem cauri, bet, tā kā krievi viņus nepabalstīja, tad ap plkst. 10 viņiem bija jāiet savos ierakumos ar smagiem zaudējumiem. (...) sibirieši ir pa lielākai daļai izklīduši apkārtnes aizmugures mežos. [5]

Vācietis apgalvo, ka viņam izdevies izskaidrot ģenerālim Radko Dimitrijevam patieso situāciju, par kuŗu sibiriešu brigādes ģenerālis bija sniedzis maldīgas ziņas. Tādā veidā toreiz novērsta turpmāka bezjēdzīga asins izliešana. Viņš nobeidz savu relāciju par marta ofensīvu ar piezīmi:

Jau 8. martā (v.st.) izrādījās, ka kaujas spējīgu kaŗaspēku priekš tādiem nopietniem uzbrukumiem Rīgas frontē ir maz. Ģenerālis Radko visas savas cerības lika uz latviešiem, bet izrādījās, ka latvieši vieni paši nevar panākt neiespējamo priekš visas armijas. [6]

Bet eksperiments ar latviešu bataljoniem bija izdevies labāk nekā cerēts. 1916. gada 11. maijā 12. armijas komandieris (šajā amatā 26. martā bija iecelts ģen. Radko Dimitrijevs) pavēlēja papildināt katru latviešu bataljonu ar divām rotām; vienā latviešu strēlnieku bataljonā turpmāk tātad bija sešas rotas. [7] Tiklīdz komplektēšana bija pabeigta, strēlniekus gaidīja jauni pārbaudījumi.

1916. gada jūlija vidū latviešu un sibiriešu strēlnieki piedalījās lielāka apmēra operācijās Rīgas frontē. Tā sauktā jūlija ofensīva bija saskaņota ar ģenerāļa Alekseja Brusilova plašo ofensīvu Dienvidrietumu frontē. Latviešu un sibiriešu strēlnieku uzbrukumiem bija jāsaista vācu spēki ziemeļos, lai tos nevarētu pārvest uz krievu un austriešu kaujas lauku.

Operāciju norise un iznākums visumā bija tāds pats kā marta ofensīvā. Lai gan krievi upurēja vairāk nekā 25.000 vīru, sibiriešu pulku stereotipie masveidīgie uzbrukumi beidzās ar neveiksmi. [8] Latvieši mēģināja aizstāt krievu šablonisko taktiku ar elastīgāku cīņas veidu. Pulkvedis Auzāns pieprasīja atļauju izdarīt nakts uzbrukumu, kuŗā 7. l.s.b. kopā ar sibiriešu strēlniekiem izdevās vāciešus pārsteigt. [9] Arī 1. un 6. l.s.b. ielauzās vācu nocietinātajās pozīcijās, bet cieta lielus zaudējumus, kas pa daļai izskaidrojami ar 3. Sibirijas strēlnieku divīzijas komandiera ģenerāļa Trikovska (Trikovskij) nesaudzīgo latviešu bataljonu izmantošanu. [10]

Vācieša bataljons izdarīja demonstratīvu uzbrukumu gar Rīgas un Jelgavas šoseju, lai saistītu šai rajonā vācu rezerves un nekādus lielus zaudējumus necieta. Vācietis uzsveŗ, ka „savu uzdevumu zemgalieši izpildīja slaveni”, bet pašu jūlija ofensīvu viņš nosauc par galīgi neveiksmīgu. [11] A. fon Hedenstrēms savā chronikā 21. jūlijā atzīmē, ka latviešu sabiedrībā jūtams nemiers par ciņu norisi. Tiek izteiktas bažas, ka krievu ģenerāļi aiz polītiskiem motīviem grib nodeldēt latviešu bataljonus, izlietojot strēlniekus kā lielgabalu barību. [12]

Par ofensīvo stratēģiju Rīgas frontē Vācietim ir vairākas kritiskas piebildes:

(...) priekš vāciešiem Rīgas fronte bija ultra pasīva fronte. Krieviem vajadzēja aizsargāt Rīgu tādā pat garā, tas ir: labi nostiprināties un mierīgi aizstāvēties līdz tam, kad nāks laiks pāriet uzbrukumā vismaz uz reizi visā ziemeļfrontē. Nekāda separāta stratēģija Rīgas frontē nebija ieteicama, kaut vai tādēļ, ka priekš viņas trūka aktīva stratēģiska objekta. Daži latviešu patrioti, starp tiem daži pulku komandieri, domāja, ka Jelgava varot būt par tādu, bet tas pierāda tikai šauru kaŗa izglītību. Ar Jelgavas ieņemšanu Rīgas fronte paliktu vairākreiz gaŗāka (...) Tātad arī priekš krieviem Rīgas fronte bija ultra pasīva fronte (...) Bet ne tā domāja 12. armijas stābs. Tur domāja, ka kaŗaspēks ir priekš plūkšanās, un, pabalstīts no dažiem godkārīgiem ģenerāļiem, minētais stābs uzņēma no sākuma sīkus, bet loti sīvus uzbrukumus vācu aizžogojumiem, bet beigās – visasiņainākās operācijas ar lielākām kaŗaspēka dalām. (...) Pēc stāba aprēķiniem Rīgas frontē no 1915.-1917. gadam krievi pavisam zaudējuši 125.000 cilvēku kritušu, ievainotu, gūstā saņemtu, bet ieguvuši ar Ziemsvētku uzbrukuma /1917. gada janvāŗa ofensīva, U.Ģ./ palīdzību četras kvadrātverstis /4,55 kv. km/ no vāciešu pozicijām (...), kuŗas mēs /latviešu strēlnieki/ ieņēmām pa Ziemsvētku kauju laiku. [13]

Vācietis tomēr stipri pārspīlē „separāto stratēģiju” Rīgas frontē. Viņš aizmirst, ka tiklab 1916. gada marta, kā arī jūlija uzbrukumi ietilpa plašākās ofensīvās operācijās, kas bija izplānotas Galvenajā mītnē. Šais gadījumos 12. armijas stābam tikai atlika izpildīt pavēles (kritizēt, protams, var izpildes veidu). Pavisam citādi tas ir ar 1917. gada janvāŗa ofensīvu, par ko būs runa nākošajā nodaļā.

1916. gada vasaras nogalē latviešu formācijās vēl nesamanīja nekādas noguruma pazīmes. Kā Vācietis, tā Bangerskis uzsveŗ labo noskaņojumu, kas joprojām raksturoja sadzīvi latviešu strēlnieku bataljonos. Bangerskis, šķiet, pat ir mazliet pārsteigts par to, cik ātri strēlnieki atkopjas pēc smagajiem pārdzīvojumiem un asiņainajiem zaudējumiem, un Vācietis paskaidro: „Kur nāca latviešu strēlnieki, tur bij jautra dzīvība, vai tas būtu aizmugurē, vai pozīcijās.” [14]

Līdz 1916. gada rudenim strēlnieku bataljoni piedalījās vēl dažās mazākās operācijās un veica izlūkošanu Rīgas frontē. 2. Rīgas un 3. Kurzemes l.s.b. izcēlās aizstāvot t.s. Nāves salu – tilta galā pozīciju Daugavas kreisajā krastā apm. 30 km uz dienvidiem no Rīgas. [15] Oktobŗa sākumā latviešu strēlnieku bataljonus no kaujas līnijas pārvietoja uz Rīgas Jūrmalu, Zemgaliešu dzīvi un garastāvokli šī „atvaļinājuma” laikā raksturo kāds strēlnieks, kas tikko bija dabūjis atļauju no krievu pulka pārnākt pie latviešu strēlniekiem:

Rīgā mūs iedalīja piektā pulkā, kuŗš pašlaik atradās Rīgas Jūrmalā. Strēlnieki tai laikā dzīvoja ‘lustīgi’. Katru vakaru rīkoja ballītes, kuŗas krievu daļās neredzējām ne pa augstiem svētkiem. (...) te strēlnieki gāja kopā ar oficieriem ballītēs. Un godu ar’, kad pagadījās – atdeva, kad ne – nekā liela par to nebija. Krievos par tādu joku strēlnieks būtu dabūjis zilu aci, vai pazaudējis vienu otru zobu. Uztura arī te bija daudz labāka nekā krievos. Parasto zivju vietā dabūjām gaļu. Vārdu sakot, dzīve te bija daudz labāka, omulīgāka. [16]

Vācietis kommentē: „No iesākuma mēs domājām to kā dāvanu no ‘krusttēva’ /tā bija iesaukts ģen. Radko Dimitrijevs, kuŗu uzskatīja par labvēlīgu latviešiem. U.Ģ./, bet vēlāk izrādījās, ka ‘krusttēvs’ apdomā jaunu operāciju, kuŗā vajadzēja latviešiem spēlēt galveno lomu.” [17]

Kā iepriekš minēts, 1916. gada maijā un jūnijā latviešu strēlnieku bataljonos palielināja rotu skaitu. Bangerska atmiņās ir norādījumi, ka tas varētu būt noticis pēc OK vai dažu augstāku latviešu virsnieku ierosinājuma. [18] Tiešāk par šo jautājumu izsakās Goppers, kas tai laikā komandēja lielo latviešu strēlnieku rezerves bataljonu (nosaukums „rezerves bataljons” ir visai nepiemērots, jo tā sastāvā toreiz bija apm. 15.000-16.000 vīru):

1916. gada vasarā Rīgas frontē bij mēģinājumi pāriet uzbrukumā. Šie mēģinājumi vispārīgi nebija sekmīgi, bet latviešu bataljoni, kuŗi šajos uzbrukumos pa vienam vai pa diviem bij pievienoti krievu pulkiem, parādīja sevišķas kaujas spējas un izturību, kādēļ radās domas izmantot latviešu kaujas daļas kā triecienu grupas, apvienojot viņas lielākās vienībās. Šīs domas ir jāstāda sakarā ar Kurzemes atbrīvošanas ideju, kuŗa nobrieda kā kaŗa aprindās, tā arī latviešu sabiedrībā. 1916. gadā stipri izplatījās baumas par miera noslēgšanu. Tādas baumas loti uztrauca latvju sabiedrību; kuŗa baidījās, ka miera noslēgšana pie patreizēja frontes stāvokļa draud ar Kurzemes pievienošanu Vācijai, tātad ar latvju tautas sadalīšanu starp divām monarchijām, kas nozīmētu tautas drīzo galīgo iznīcināšanu. Ņemot to vērā, latviešu divīziju (atsevišķu brigāžu) kā triecienu grupu formēšana tapa par latvju sabiedrības, kā arī latvju kaŗavīru karstāko vēlēšanos, jo tikai šādā ceļā varēja cerēt uz Kurzemes atbrīvošanas idejas realizēšanu. [19]

Jāpiezīmē, ka minētās latviešu vēlmes saskanēja ar ģenerāļa Radko Dimitrijeva operatīvajiem plāniem Rīgas frontē 1916. gadā. [20] Šis jautājums tomēr nav pietiekami noskaidrots militārajā literātūrā (par to ir gan vispārīgi norādījumi).

Ar virspavēlnieka galvenā stāba priekšnieka ģen. Aļeksejeva 1916. gada 28. (15.) septembŗa pavēli nr 1288 tika uzdots latviešu strēlnieku bataljonus pārformēt par pulkiem, izveidojot no tiem divas brigādes. [21]

Krievu pulkos kaŗa sākumā bija četri bataljoni, bet pēc lielajiem zaudējumiem 1914./15. gadā armijas vadība bija spiesta pulku sastāvu samazināt līdz trim bataljoniem. [22] Jaunie latviešu strēlnieku pulki bija vēl mazāki: katrā pulkā bija divi bataljoni resp. astoņas rotas un astoņas speciālas komandas, kur pēc statiem skaitījās 50 virsnieki, 7 kaŗa ierēdņi (ieskaitot ārstus), 2.497 instruktori un kareivji. [23] Latviešu strēlnieku pulki paturēja agrāko bataljonu numerāciju un nosaukumus. Komplektēšana risinājās ātrā gaitā, un jau oktobrī Rīgas frontē bija noorganizētas divas latviešu brigādes: I brigādē ietilpa 1.-4. l.s.p., II brigādē – 5.-8. l.s.p.

Sakarā ar šīm pārmaiņām vairākas jaunas personas parādījās vadītājos posteņos. Tā, piemēram, pulkvedis Mārtiņš Peniķis (1874-1964) kļuva 2. Rīgas l.s.p. komandieris, bet pulkvedis Kārlis Goppers (1876-1941) atstāja strēlnieku rezerves pulku un pārņēma 7. Bauskas l.s.p. vadību. Viņi abi vēlāk bija Latvijas armijas ģenerāļi: Peniķis ilgāku laiku (1928-1934) armijas komandieris, Goppers – Vidzemes divīzijas komandieris un Rīgas garnizona priekšnieks (1924-1934). Abi ir vairāku nozīmīgu militārvēsturisku rakstu autori. Gopperu, kas Krievijas pilsoņu kaŗā cīnījās pret lieliniekiem, 1940. gadā apcietināja NKVD; viņš tika spīdzināts un nošauts 1941. gadā. Plkv.-ltn. Jukums Vācietis arī turpmāk palika zemgaliešu (5. Zemgales l.s.p.) komandieris; 1916. gada beigās viņu paaugstināja par pulkvedi. Vēl kā bataljona komandieris viņš 17. (4.) septembrī nosvinēja savas militārās darbības 25 gadu jubileju, par ko Līdumā (10.9.16., v.st.) parādījās plašāks raksts, kuŗā Vācietis starp citu raksturots kā savu strēlnieku garīgais audzinātājs un skolotājs.

Novembŗa sākumā ģenerālmajors Augusts Misiņš (1863-1940) no 3. Sibirijas strēlnieku divīzijas pārnāca pie latviešu strēlniekiem un tika iecelts par I brigādes komandieri. Ģenerālstāba pulkvedis Andrejs Auzāns (1871-1953), kuŗš 1916. gada kaujās bija vadījis 7. Bauskas l.s.b., kļuva II brigādes komandieris. [24] Arī šie virsnieki vēlāk bija Latvijas armijas ģenerāļi: Misiņš piedalījās Latvijas brīvības cīņās, bet Auzāns neatkarības laikā bija armijas stāba topografijas daļas priekšnieks un mācības spēks kaŗa skolā, kā arī sarakstīja vairākus militārus apcerējumus (mira trimdā, Vācijā).

II brigādē radās zināma rivālitāte un saspīlējums starp Auzānu un Vācieti. Abi pulkveži bija absolvējuši Kaŗa Akadēmiju, tikai Vācietis, pretēji Auzānam, nebija pieskaitīts ģenerālstābam (viņš gan īsāku laiku bija izpildījis ģenerālstāba virsnieka vietu dažos divīziju un korpusu stābos). Bet Vācietis bija atradies ilgāk ierindā, un viņam bija lielāka frontes pieredze; viņš skatījās kritiski uz brigādes komandieri. Rakstnieks un bijušais strēlnieku virsnieks Edvins Mednis liecina, ka „Vācietis bija asā opozicijā pret Auzānu”, kas nelaida godkārīgo zemgaliešu komandieri pie noteikšanas. [25] Šo pulkvežu sadarbību apgrūtināja arī viņu stipri atšķirīgie raksturi. Spartāniski vienkāršais, stingrais un prasīgais, bet tāpēc ne visai iemīļotais Auzāns [26] bija daudzējādā ziņā tiešs pretstats zemgaliešu vidū populārajam, sabiedriskajam un ar dzīvu iztēli apbalvotajam Vācietim.

Vēlāk daudz diskutētajā ofensīvā, kuŗai bija lemts norisināties Rīgas frontē 1917. gada janvārī, Auzānam bija ļoti ievērojama loma. Vācietis tad arī nav kavējies savā grāmatā Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme asi kritizēt šīs operācijas plānošanu un īstenošanu. Šo kritiku neapšaubāmi ir ietekmējušas minētās pretišķības, kā arī Vācieša neveiksmes janvāŗa ofensīvā, bet tur ir arī daži interesanti un vērā liekami norādījumi.

1916. gada vēlā rudenī latviešu strēlnieku pulkos notika intensīvas taktiskas apmācības apvidū. Sevišķu vērību pievērsa nakts uzbrukumiem un stipri nocietinātu pozīciju pārvarēšanai. Šajos treniņos starp citu mēģināja apgūt tās metodes, kuŗas bija izstrādājis 1.Daugavgrīvas l.s.p. uzņēmīgais un drosmīgais kapteinis Frīdrichs Briedis (1888-1918) [27] un ar kuŗu palīdzību bija gūti ievērojami panākumi mazākos uzbrukumos. Brieža taktikā liela nozīme bija pārsteiguma momentam, kādēļ viņš savus triecienus mēdza izdarīt bez iepriekšēja artilērijas atbalsta. Šādu uzbrukumu priekšnoteikumos ietilpa rūpīga izlūkošana, laba apvidus pazīšana un izcili iztrenētas triecienvienības. Šo taktiku, kuŗas dedzīgs piekritējs bija arī ģenerālis Radko Dimitrijevs, turpmāk mēģināja izlietot plašā apmērā, sagatavojot neparastāko ofensīvu Rīgas frontē visā Pirmā pasaules kaŗa laikā – t.s. Ziemsvētku kaujas jeb „dvēseļu puteni”. Apzīmējums „dveselu putenis” pirmoreiz parādās Vācieša „galma dzejnieka” E. Virzas balādē „Nakts parāde”; tas kļuva plaši pazīstams un lietots, kad trīsdesmitajos gados iznāca Aleksandra Grīna kaŗa romāns Dvēseļu putenis (A. Grīns bija 4. Vidzemes l.s.p. virsnieks).

Bet iekams es pievēršos Vācieša nostājai pret Ziemsvētku kaujām un viņa darbībai šo cīņu posmā, īsumā jāapgaismo stāvoklis propagandas frontē tajā laikā.

REVOLUCIONĀRA UN PRETKRIEVISKA PROPAGANDA 1916. GADĀ.

Jau V nodaļā minēts, ka LSD partijas organizācijas tūlīt no kaŗa sākuma izvērsa revolucionāru pretkaŗa propagandu, izplatīdamas lielāku skaitu uzsaukumu un aģitācijas lapiņu. Tās iespieda ne vien latviski, bet arī krieviski un lietuviski. Šo darbu LSD neatlaidīgi turpināja, par spīti represijām un biedru izkliedei, kuŗu radīja mobilizācija un evakuācija.

Latviešu strēlnieki, kas ātri bija ieguvuši izcilu cīnītāju slavu un kuŗu vidū ļoti populāra bija doma par Kurzemes atbrīvošanu, ar pretkaŗa propagandu 1915. un 1916. gadā bija grūti ietekmējami. Tomēr jau 1916. gada vasarā bija izveidojies slepens sociāldemokratu pulciņš latviešu strēlnieku rezerves bataljonā, kas toreiz bija novietots Tērbatā un tās apkaimē. Pulciņa nosaukums bija „Pelēkie”, jo tādā krāsā bija strēlnieku mēteļi (šineļi). Tā aktīvākie locekļi bija daži tautskolotāji, kas dienēja bataljona stābā. Nelegālo darbu šie sociāldemokrati veica ar lielu piesardzību: aģitācija strēlnieku vidū bija individuāla, t.i. pulciņa dalībnieki apstrādāja atsevišķas personas, kuŗām varēja uzticēties. Kad LSD pēc februāŗa revolūcijas iznāca no pagrīdes, „Pelēkie” savu darbību izbeidza. [28]

Neliels sociāldemokratu pulciņš ar lieliniecisku noslieci 1916. gada pavasarī nodibinājās arī 4. Vidzemes l.s.b. Vēlākais LSD CK loceklis Roberts Bauze (1895-1942) liecina, ka šo partijas biedru aģitācijai zināmi panākumi bijuši jau 1916. gada rudenī, taču lielākas darba iespējas viņiem radušās tikai pēc 1917. gada janvāra ofensīvas (pēc „Ziemsvētku kaujām”). [29]

Trockis aprāda:

General Russki klagte, im Dezember 1916, Riga sei das Unglück der Nordfront. Das sei, wie Dwinsk (Daugavpils), ein ‘von Propaganda durchsetztes Nest’. [30]

Taču tai laikā revolucionārā propaganda bija notikusi tikai sporādiski un šaurā apjomā. Tām nemiera un nepaklausības izpausmēm, kuŗas palaikam parādījās Ziemeļu frontes kaŗaspēkā, pa lielākai daļai bija spontāns raksturs. Daudzās sakāves, lielie zaudējumi, nesaudzīgā apiešanās ar kareivjiem, sliktā militārā organizācija un apgāde bija galvenie faktori, kas stipri bija iedragājuši krievu kaŗavīru morāli un cīņas gribu.

Ar visiem iespējamiem līdzekļiem vājināt cara impērijas pretestības spējas, protams, bija arī vācu ķeizariskās valdības interesēs. Kad Vācijai 1914. gada rudenī zuda cerības gūt ātru uzvaru Rietumos, tā sāka attīstīt visai sarežģītu subversīvu darbību pret polītiski nestabilāko antantes locekli – Krieviju. Mērķis bija separāts miers Austrumos, lai vācu armijai nebūtu jācīnās divās frontēs. Tā kā mēģinājumiem panākt šādu mieru ar cara valdību nebija panākumu, tad līdzekļi slepenajam graušanas darbam tika palielināti; tos izlietoja, lai atbalstītu revolucionāro (galvenokārt lielinieku) un nacionālās atbrīvošanas (it īpaši somu un ukraiņu) kustību.

Tādā kārtā izveidojās dīvaina sadarbība, kuŗā bija iejaukti vācieši, krievu un nekrievu revolucionāri, nekrievu nacionālisti un vairāki skandināvu (arī daži Šveices) kreisie sociālisti. Kopenhāgena un jo sevišķi Stokholma kaŗa laikā bija ievērojami centri šai subversīvai darbībai. Jāatzīmē, ka robeža starp nekrievu nacionālistiem un internacionālistiem bija visai labila. Bieži vien notika uzskatu maiņa un „pārbēgšana” pretējā nometnē. Tas bija atkarīgs no tā, vai attiecīgā persona notikumu attīstības gaitā polītisko atrisinājumu saskatīja nacionālā neatkarībā vai internacionālā brālībā. Vāciešiem bija nauda, un viņi iedomājās, ka spēs izmantot kā revolucionāro pagrīdi, tā nacionālos centienus Krievijā saviem mērķiem.

Šīs vācu slepenās stratēģijas izveidē izcila nozīme bija diviem vīriem, kas nāca ar padomiem, ierosinājumiem un veica neaizstājamu organizatorisku darbu. Tie bija: Baltkrievijā dzimušais žīdu tautības sociāldemokrats un plaša vēriena spekulants Dr. Aleksandrs Izraēls Lazarēvičs Helfands (Helphand) alias Parvus (1867-1924) [31] un igauņu nacionālists (bijušais lielinieks) Aleksandrs Kesküla (1882-1963), kuŗa segvārdi bija A. Šteins un Kivi. [32] Visa šī darba koordinētājs Vācijas ārlietu ministrijas polītiskajā nodaļā bija padomnieks (Vortragender Rat) Diego fon Bergens (1872-1943). [33]

Latviešu nacionālie centieni turpretī netika atbalstīti, jo tas nesaskanēja ar vācu
„austrumu polītikas” svārstīgajiem plāniem. Taču kādā atsevišķā vācu (un somu aktīvistu) organizētā propagandas akcijā 1916. gadā, kopā ar citiem nekrievu tautu pārstāvjiem, bija iejauktas arī dažas, gan maz pazīstamas, latviešu cilmes personas. Šī propagandas „bumba” izraisīja debates Krievijas Valsts domē un ārzemju presē; tā pamudināja arī krievu valdību izvērst zināmu pretdarbību.

Šo notikumu priekšspēlei var daļēji izsekot vācu ārlietu ministrijas polītiskā archīva aktīs (Politisches Archiv des Auswärtigen Amtes). 1916. gada 27. martā ārlietu viceministrs Arturs Cimmermans (Unterstaatssekretär Arthur Zimmermann) nosūtīja sūtnim Kopenhāgenā, grāfam Ulricham fon Brokdorfam-Rancauam (von Brockdorff-Rantzau), slepenu vēstuli, kuŗas pielikumā bija izklāstīts plašāks pretkrievu propagandas plāns. Tā saturs īsumā šāds: kāda baltvācu muižnieka (ein baltischer Edelmann) vadībā tiek organizēta Krievijas apspiesto tautu komiteja, kuŗā piedalās respektējami somu, baltvācu, latviešu, leišu, poļu, žīdu, ukraiņu, tatāru un gruzīnu pārstāvji. Komiteja nodomājusi: 1) ar kopīgu publisku deklarāciju (Erklärung) informēt pasauli par notikumiem (t.i. par nekrievu tautu apspiešanu) Krievijā, 2) pēc tam nepārtraukti informēt neitrālo valstu presi par krievu varmācībām (Greueltaten) un 3) propagandēt savu tautiešu vidū par atdalīšanos no Krievijas. Lai īstenotu programmas pirmo punktu, jāatrod kāda cienījama neitrāla persona vai organizācija (korporācija), kas uzņemtos minēto deklarāciju nosūtīt nozīmīgāko valstu valdībām un publicēt to savas zemes presē, no kurienes tā varētu nokļūt citu valstu laikrakstos. Brokdorfam-Rancauam jānoskaidro, vai Dānijā būtu atrodama šāda piemērota persona (kāds augstāks garīdznieks, kāds ievērojams neatkarīgs zinātnieks) vai organizācija. Cimmermans norādīja: „Sehr wichtig ist dabei, wie in der Anlage mit Recht hervorgehoben wird, dass sorgsam jeder Anschein vermieden werde, als sei die Bewegung von Deutschland hervorgerufen oder auch nur gefördert.” Raksta malā Brockdorfs-Rancaus ar zīmuli atzīmējis: „Varbūt Georgs Brandess?” (tai laikā ļoti populārs žīdu cilmes dāņu literātūras kritiķis. U.Ģ.). [34]

Līdzīga sondēšana notika arī Stokholmā, kur apstākļi vāciešiem bija krietni vien izdevīgāki. 1916. gada 9. maijā divi zviedru laikraksti – Aftonbladet un Nya Dagligt Allehanda, kas bija pazīstami ar savām simpātijām pret Vāciju un somu aktīvistiem (laikraksta Aftonbladet akciju majoritāte toreiz atradās vācu rokās), [35] publicēja telegrammu prezidentam Vilsonam, ko bija parakstījusi „Krievijas apspiesto tautu savienība (förbund)”. Rakstā bija minētas nekrievu tautām nodarītās pārestības, un tas nobeidzās ar šādiem vārdiem:

Tādā kārtā Krievija pati ir atgrūdusi mūs no sevis! Un arī turpmāk tā nebeigs vajāt mūsu tautiešus un nerimsies, iekams mērķis nebūs sasniegts – nekrievi kā nacionālas vienības iznīcināti. Tāpēc mēs saucam: Palīdziet mums! Sargait mūs no draudīgās iznīcināšanas!

Telegrammu bija parakstījuši baltvācu, somu, ukraiņu, poļu, leišu, latviešu, gruzīnu, muhamedāņu un žīdu pārstāvji. To vidū bija divi baltvācu baroni –Frīdrichs fon Rops (von Ropp) un Kurzemes kolonizācijas plānotājs Silvio Bredrichs (skat. JG, nr 80, 12. lp.), kā arī dēkainais somu nacionālists Konni Zilliacus, kas krievu un japāņu kaŗa laikā bija nodarbojies ar ieroču piegādi krievu revolucionāriem. [36] Redzamākais poļu pārstāvis bija Krievijas Valsts domes loceklis M. Lempickis, bet latviešu vārdā parakstījās „Groupe Letton en Suisse”. Šo deklarāciju resp. telegrammu iespieda arī grāmatā Krievija tāda, kāda tā ir (Ryssland sådant det är), kas tai pašā gadā iznāca A. Bonnīra (Bonnier) apgādā Stokholmā; tās redaktors bija somu aktīvists Dr. Hermans Gummerus, kuŗam bija kontakts ar vāciešiem Stokholmā un kuŗš pazina arī vācu sakarnieku ar krievu lieliniekiem, igauņu nacionālista A. Keskulu. [37] Šajā grāmatā (14. lp) bija publicēti arī latviešu pārstāvju vārdi, kas parakstījuši minēto telegrammu (to vidū kāds Kārlis Egle). Latviešu deputāti Valsts domē, dzejnieks Jānis Rainis ar domu biedriem Šveicē, kā arī skolotājs un literātūras vēsturnieks Kārlis Egle publiski norobežojās no šīs akcijas. [38]

Zīmīgi, ka zviedru sociāldemokratu vadonis Jalmars Brantings (Hjalmar Branting) jau toreiz nojauta šī pasākuma aizkulises. Kaut gan Brantings bija labvēlīgi noskaņots pret apspiestajām tautām Krievijā, viņš laikraksta Social-Demokraten slejās 10. maijā rezervējās pret telegrammu prezidentam Vilsonam, nožēlojot, „ka telegrammas parakstītāji, pirmoreiz nostādamies zviedru sabiedrības priekšā, izvēlējušies tādus preses orgānus kā NDA un Aftonbladet, kas ārpolītiski orientējušies vācu nesavaldīgo aneksijas (överannexionismen) tieksmju virzienā.”

12. maijā Brantings atbildēja uz protestiem pret sociāldemokratu nostāju šajā jautājumā, aprādīdams somu aktīvistu bīstamos sakarus ar vāciešiem. 24. maijā NDA kritizēja Brantinga „savādo viedokli” un uzbruka laikrakstam Aftontidningen par naidīgu nostāju tajā pašā lietā. 17. jūnijā NDA atreferēja debates, kuŗas telegramma Vilsonam bija izraisījusi Krievijas Valsts domē 8. jūnijā. Pēdējo uzbrukumu Brantingam šis laikraksts izdarīja 19. jūnijā, apzīmēdams viņu par „krievu despotisma advokātu”. Skaidrs tomēr, ka šis vācu propagandas pasākums nebija izdevies kā cerēts. Par to liecina arī Brokdorfa-Rancaua depeša valsts kancleram 1916. gada 24.maijā; sūtnis Kopenhāgenā rakstīja:

Nachdem aber der inzwischen von Stockholm ausgegangene Aufruf der Vertreter der nichtrussischen Stämme Russlands, wie ich bereits zu melden die Ehre hatte, in der hiesigen Presse eine scharfe Ablehnung erfahren hat, dürfte sich hier keine geeignete Persönlichkeit finden, die geneigt wäre, in Dänemark für dieses Komitee zu wirken. [39]

Taču krievu valdībai šī neitrālajā Zviedrijā publicētā telegramma bija visai nepatīkama. Kā krievu pretakciju šajā propagandas kaŗā var uzskatīt to ārzemju ceļojumu, kuŗā 1916. gada beigās devās Valsts domes deputāts Jānis Zālītis un kas notika ar krievu iestāžu un diplomātisko pārstāvju gādību. Vispirms viņš ieradās Stokholmā, kur iepazinās ar Krievu Sarkanā krusta komitejas Latviešu sekcijas darbu un ieguva informāciju par vāciešu rīcību un nodomiem Kurzemē (par centieniem izveidot Kurzemi par hercogisti Vācijas virskundzībā). Vēlāk Zālītis latviešu žurnālistiem izteicās:

Stokholmā, cik noprotams, strādā daudz vācu aģentu, kuŗi izplata par Krieviju un tās iekšējiem apstākļiem kompromitējošas baumas. Turpat var sastapt arī lielu vairumu Kurzemes vācu baronu. Zviedrija un citas neitrālās zemes pārpludinātas ar vācu plašo kaŗa literātūru. Īsti plaša tā ir arī par Kurzemi un latviešiem (...) [40]

No Zviedrijas Zālītis caur Norvēģiju devās uz Londonu, kur ar Krievijas sūtniecības gādību informēja angļu presi (Daily Mail, Times, Morning Post) par latviešu situāciju un nostāju. Sūtniecības padomnieks K. Nabokovs noorganizēja priekšlasījumu par latviešu lojalitāti pret Krieviju kaŗā ar Vāciju. Pēc Zālīša manuskripta to 15. (2.) decembrī Londonas universitātē nolasīja Dr. E.H. Raits (Wright). Šai sakarā publikai „miglas bildēs” tika rādītas arī Latvijas ainavas un latviešu strēlnieku attēli. Konservatīvais un valdībai intapīgais laikraksts Dzimtenes Vēstnesis par to rakstīja:

(...) Latviešu kareivju tipus un latviešu lauku skatus pavadīja piezīmes, ka tie esot gluži angliski – augstākā uzslava, uz kādu angli spējīgi. – Sarīkojuma īstais nolūks parādās atreferējuma beigās: Priekšlasījumu, kas spēcīgi uzsvēra latviešu gribu paglabāt vienu un vienotu Latviju, latviešu nelokāmu uzticību /krievu/ valstij (mans uzsvērums. U.Ģ.) uzņēma ar dziļu gandarījumu. Paskaidrojums, ka latvieši pa kaŗa laiku ir piemirsuši visas sūdzības par nodarītām pārestībām, un tas, ka neviens pats vārds negrēkoja pret šo paskaidrojumu, radīja cienību pret latviešiem (...) [41]

Zālītis vēlāk uzsvēra, ka krievu oficiālie pārstāvji ārzemēs visur viņam izrādījuši vislielāko uzmanību un pakalpību. [42]

Bet kamēr viens no latviešu strēlnieku pulku „tēviem” veica savu propagandas ceļojumu, strēlnieki nobeidza priekšdarbus 1917. gada janvāra ofensīvai Rīgas frontē jeb t.s. Ziemsvētku kaujām.

(Turpinājums JG83)