JG redakcijai:

Par mākslu, kopš tā nav vairs saausta ar ikdienu, kā tas bija sirmā senatnē ir sarunātas vislielākās muļķības vai arī gudrības. To dara amatieri un profesionāļi, palīgā ņemot gan Dievu, gan Ļeņinu.

Būtiski tas neko negroza, jo dzīvu mākslu jau nerada ar prātu vai gataviem priekšrakstiem, tāpēc filozofēt par tās dziļākiem iemesliem vai mērķtiecību ir absurds. Ja māksla allaž pieņem lasāmas, klausāmas vai skatāmas formas, tad tā viegli kļūst par pagātni, kuŗas apbrīnošana vai cienīšana atgādina, manis pēc, izsmalcinātu perversitāti.

Rodas iespaids, ka mākslas cienītājs (Lasītāju vēstules JG 76) mākslu meklē tikai tās atzītajos izpausmes veidos. Vai priekšstati un vadlīnijas – Prokrusta gulta – palīdz izprast mākslas jēgu?

Nav jāuztraucas par jaunu apvāršņu meklēšanu un tabu laušanu. Tomēr, „ūdens nolaišanu” mākslas cienītājam nevajadzētu aizmirst... Kā ir ar dzimumaktu kā mākslas izteiksmes formu, kuŗu nevairās lietot eksperimentālais teātris – kas tur būtu destruktīvs vai no antimākslas?

Laimonis Mieriņš

 

 

 

JG redakcijai:

Man vairs nav jāoponē Ainas Siksnas rakstam „Vēlreiz par Enkvista grāmatu” (JG 78). To labāk, kā es to spētu, ir veicis Arturs Landsmanis savā De mistolkade legionärerna. Par šo brošūru ir labs Imanta Alkšņa raksts laikrakstā Latvija Amerikā. („Pārprastie leģionāri”, L.A., 11.7.70).

Eleonora Upatniece, ASV.

 

 

 

JG redakcijai:

Izlasot Dr. Oļģerta Purava recenziju (JG 77) man radušies šādi iebildumi: Recenzents raksta: „Daudz atkārtojas lauku precību un mīlestības problēmas un lauku dzīves apraksti... Grebzdes materiāli šeit rāda savu iedzimto vienpusību.” Tā kā grāmata saucas Sērmūkšļu pagasta ļaudis, tur pilsētniekus nav ko meklēt. Bez tam Irma Grebzde ir dzimusi un augusi uz laukiem, kā arī studējusi agronomiju. Kas vēl jaunai autorei (darba pirmiespiedums 1947. gadā Vācijā) varētu būt tuvāks kā Latvijas zemnieku dzīve? Minētos darbus lasot, taisni jūt, cik autore bijusi patiesa iepretim savām domām un jūtām. Dīvaina ir recenzenta doma: „... bet krājuma pastāvīgai vērtībai jābalstās uz tiem stāstiem, kam plašāka lasītāju saime.” Kāpēc Dr. Oļģerts Puravs domā, ka Sērmūkšļu pagasta ļaudīm nebūs plaša lasītāju saime? Bez tam lasītāju daudzums gan vismazāk nosaka kāda darba literāro vērtību.

Ja tiešām nepieciešams autora 23 gadus veca darba pārspiedumu vērtēt, tad recenzentam gan būtu jāiejūtas attiecīgā darba vidē un laikā, atzīmējot arī, kā autors šais gados literāri ievirzījies. Tiesa, Irma Grebzde neseko nekādiem moderniem -ismiem, viņas darbi nav radušies nekādu mākslīgu uzbudinājumu iespaida, bet neatkāpdamās ne no sava literārā ceļa ne no savas rakstnieces personības, tā pastāstu sen jau nomainījusi pret noveli un romānu.

Ņina Luce, Austrālijā

 

 

 

 

JG redakcijai:

Liekas tiešām absurdi, ka laikā, kad visā pasaulē ir satraukums par pārmērīgo iedzīvotāju daudzumu un dabas iznīcināšanu, tiek sludināts tieši pretējais – dzimstības veicināšana. /Sk. lasītāju vēstules JG 76. un 79.nr./ Protams, ka latvieši vien pasauli nepārplūdinās, bet to tie izdarīs gan kopā ar citām mazām un lielām tautām, ciltīm, dzimtām, ģimenēm, grupām vai organizācijām, kas atradīs kaut kādus attaisnojumus savu locekļu pavairošanai. Bez tam latviešu tautas pašreizējā situācija nav pietiekams attaisnojums, jo tautas eksistenci nenosaka tikai cilvēku dzimstība, skaits vai rases tīrība. Neskatoties uz mazāku iedzīvotāju skaitu, senlatviešu ciltis saglabāja brīvību daudz ilgāk nekā Latvijas nacionālā valsts. Ja kādam tik ļoti interesē tautas saglabāšana, to var arī panākt ar dažādiem citiem līdzekļiem: atgriešanos dzimtenē, iecietību pret pašreizējiem Latvijas iedzīvotājiem, cittautiešu piesaistīšanu, bērnu adoptēšanu, naida un kaŗa izbeigšanu, higiēniskāku dzīves veidu /mazāk viesību, iedzeršanas, vairāk veselīgas barības/ utt. Kvalitāte var atvietot arī kvantitāti. Saistīsim latviešu tautas eksistenci ar plašākiem ētikas principiem, ņemot vērā arī pārējo pasauli. Tad varbūt tā pievērsīs mums vairāk vērības nekā tad, kad noslīgsim šaurā nacionālismā. Ja pasaulē tiks izkārtotas iedzīvotāju, dabas saudzēšanas u.c. problēmas, arī latviešu pastāvēšanai būs lielākas izredzes.

V. Jurevičš, Staten Island, N.Y., U.S.A.

 

 

 

JG redakcijai:

Šur tur (piem., Laikā un s.g.b.) manīti visai demagoģiski uzbrukumi JG recenzentiem, kas it kā lūkojot diskreditēt „latvisku” darbu autorus. Tā kā esmu viens no JG recenzentiem, tad šai sakarā dažas piezīmes.

Man nav ne mazākās vēlēšanās noniecināt „latvisko” daiļliterātūru, ja tajā nacionālisms apvienots ar māksliniecisko vērtību (tā tas ir, piem. Jāņa Veseļa darbos); turpretī nedomāju slavināt „bruņotos diletantus” vai „nomaldījušos” rakstniekus vienīgi tādēļ, ka viņu ražojumos pausti zināma paveida uzskati un sentimenti.

Dažs „kritiķu kritiķis” iebilst pret „šādiem rakstiem, kas domāti kā literātūras kritika” vai tml. Šis citāts patiesībā jāsaprot gaužām tiešā veidā: netrūkst ļaužu, kas grib ideoloģiskus slavinājumus vai paļas un negrib mākslas kritiku (resp. tādas recenzijas, kuŗu mērauklas nav pārsvarā ārpusmākslinieciskas). Te nu patiešām ir tas daudzinātais „atbildības trūkums” (pret savas tautas kultūru) un „Seklā kultūras izpratne”!

Gundars Pļavkalns, Austrālijā