JG redakcijai:
Divi pieturas punkti JG 82. numurā:
1)
Imantam Saksam Raimonda Paula dziesmu izpildījumi liekas „nelatviski un jēli”. „Līdzīgi ansambļi” pie tam „vairojas kā sēnes pēc lietus”. Sakša vērtējums raksturo pašreizējo mūsu dziesmas strupceļu (kāpēc nevairojas koŗi, simfoniski kvarteti?). Fakts, ka ‘klasiskā’ stila dziesmas nesasniedz plašāku publiku, bieži vien liek šī žanra komponistiem, izpildītājiem un kritiķiem no sava šaurā kalngala skarbi vērtēt tos, kas darba tautu uzrunā ar saprotamu, jūtīgu dziesmu valodu. Un pat otrādi: ja ‘latviskums’ (katram gan laikam savā izpratnē) lietojams kā mēraukla, kas tad īsti ‘latvisks’ būtu atrodams klasiskā un semiklasiskā mūzikā?
‘Pop’ mūzika nepretendē uz nemirstību (tāpēc tā ir šāsdienas mūzika, kamēr klasiskā ir vienmēr vakardienas), bet tai pieder momenta aizrautība, saviļņojums, svaiguma dvaša, pat ‘jēlums’ (Sakša ievestais termins ir nepārprotami ‘klasisks’, jo klasiskā mūzika nav vairs ‘jēla’, bet novecojusi, putekļaina, nospēlēta diezgan). Es nesauktu Paula dziesmas par ‘nelatviskām’ (ja tās dzied latviešu valodā), nedz ‘jēlām’ (lai gan formas ziņā viņām pieder manāma vecmodība).
„Ja valsts grib būt gaumes un stila noteicēja un kultūru piekabinās nacionālu vērtību saglabāšanai, tad tā neko jaunu neradīs; drīzāk, tā iebalzamēs.” Lai gan nedomāju, ka šai pusē Paulam „līdzīgi ansambļi” tik traki vairojas (tādi te būtu vairāk uz rock vai folk pusi; ievērojamu latviešu deju orķestru nav), apsveicu tomēr tos, kas mēģina izbēgt no iebalzamēšanas. Vai kaut ko jaunu atradīsim, – nezinu. Bet varam meklēt.
2)
Gundaris Pone domā, ka „Māksla ir polītika, tikai ar citiem līdzekļiem”. Andrejs Amalriks, turpat JG 82. numurā, apgalvo, ka „ ... polītika un māksla nav savienojamas, bet gan atrodas pretstatā, un tamdēļ katra polītiska rīcība, kas iejauc mākslu, ne tikai vienmēr nodara mākslai ļaunu, bet ievieš tanī arī kompromisa garu, kas mākslai ir svešs.” Es gribētu Amalrikam pievienoties. Makluhans teica, ka skrienam uz rītdienu, skatīdamies vakardienas spoguli, un to Pone ir darījis: viņa spogulis, liekas, ir „šķiru cīņas” spogulis. Par cik tas šāsdienas mākslas/sabiedrības attieksmes rāda pareizi, – varētu debatēt. Labāk pastāstīšu par savu pieredzi „revolūcionārā” Kvebekā.
Par ‘brīvu’ Kvebeku, par tās skaistumu, par tās apslāpētām gara mantām dziedāja, pirms radās polītiskas prasības, pirms izveidojās sakarīgi sastādītas šķiras un partijas, kuŗas lietoja dzejnieku temas un vārdus. Māksla tātad nerisinājās vīs „parallēli” ar „jaunās buržuāzijas” prasībām, bet gan tai šīs prasības ‘iepotēja’. Kad prasības izveidojās, kad formālizējās partijas plāni, taktika, tad uzreiz „jaunai buržuāzijai” bija prasības pret mākslu: turpiniet ‘sludināt’. Bet īstā māksla bija jau aizgājusi tālāk. (Protams, palika propagandisti un reakcionāri). Tā meklēja iekšējas cilvēciskas vērtības, no kuŗām varētu veidot jaunu sabiedrisku sirdsapziņu; to darot, nācās sadurties ne vien ar reakcionāriem, bet arī ar ‘revolucionāriem’: abi pieprasīja mākslas paklausību, gribēja to katrā ziņā izmantot polītiskiem mērķiem.
Apmēram tādā ‘stāvoklī’ arī esam šodien. Tāpēc pārāk viegli darīts liekas Pones „ascendances” (funkcionāla māksla) un „dekandences” (dekoratīva māksla) sadalījums. Pareizāka būtu runa par izmantošanu/neizmantošanu; tad izraudzīta sabiedrība „izkurtējumu” varētu attiecīgi vērtēt. (Nelikšu arī lielas cerības Ķīnas ‘revkultūras’ rokās; būtu muļķīgi to darīt, jo Mao ir apstiprinājis Ļeņinu: „...proletāriešu literātūra un māksla ir revolūcijas zobrati”, un pats tālāk paskaidrojis: „...mēs gribam nodrošināt literātūras un mākslas ietilpināšanu revolūcijas mašinērijā; kā spēcīgi ieroči literātūra un māksla vienos un izglītos pilsoņus, palīdzēs tiem ar vienu sirdi un vienu prātu cīnīties pret ienaidniekiem un tos iznīcināt,” – Jenanas Literātūras/mākslas forumā, 1942. g. maijā. Mākslai, kuŗai jādarbojas ar minētiem priekšnoteikumiem, paredzu tikpat ievērojamus panākumus kā krievu ‘socreālismam’. (Ja ‘reālismu’ vai kāda ‘ieroča’ kaujinieciskumu noteiks valsts/partija, nevis mākslinieks un pilsonis/noņēmējs, tad izglītības un augšanas process tiks neizbēgami sakropļots. „Institucionāla pārkaļķošanās” notiek katru dienu, un brīva māksla to neievēro.) Varbūt varam runāt par divām mākslām: vadošo un ‘sekojošo’, – tā seko sabiedriskām maiņām, skandina strāvojumu daiļumu, izpatīk momenta populārai psīchei. ‘Sekojošā’ ir redzama, viegli kritizējama, analizējama; ar ‘vadošo’ ir grūtāk: to bieži vien nesaprotam, tā veido jaunus stilus, jaunu izpratni, jaunas variācijas, meklē jaunus tulkojumus, – un tās sataustāmais birums publiku sasniegs ar nokavēšanos, kā peļķes viļņi krastu pēc akmens iemešanas.
Kamēr māksla varēs vadīt un ne tikai sekot (te mēs varam dot vienīgi uzmundrinājumu, nepieprasot paklausību), tikmēr būs arī izredzes „morālo un kulturālo” izārstēt; toties to nepaveiksim, norakstot mākslu zaudētājos līdz ar citām (varbūt redzamākām), sabiedriskām izdarībām, kā, piem., polītiku. „Māksla ir sacelšanās pret likteni.” (André Malraux).
Juris Mazutis, Montreālā
JG redakcijai:
Var jaust, ka komponists Gundaris Pone gribētu totālu valsti savienot ar mākslas brīvību. Tāda kombinācija gan liekas neiespējama. Bet no otras puses jāvaicā – kam vajag domu brīvības? Tā derīga tiem, kam ir domas. Bet cik tādu ir? Vairākumam pietiek ar to, ko viņiem stāsta, aģitē, suģestē. Arī māksliniekos ir tādi, kam nav grūti iekļauties totālā valstī, ko es gan nevienam latvietim negribu novēlēt.
J.R., Vašingtonā, D.C.
JG redakcijai:
Ar lielu interesi lasīju Jaunās Gaitas 80. numurā M. Čulīša rakstītās ziņas par komponistu Hariju Ori. Lai ziņas par sirmo latviešu komponistu būtu pilnīgākas, vēlētos pastāstīt sekojošo:
Vecos Latvijas laika izdevumos esmu atradis 4 H. Ores dziesmas jauktam korim: „Ģetzemenē” /J. Sanders/; „Lec saule, dej saule”; „Lieldienu rītā” /J. Sanders/; „Lauztās priedes” /Rainis/ ar pavadījumu klavierēm. Oriģinālā šis pēdējais darbs rakstīts ar orķestra pavadījumu un godalgots Vidziesmu svētku koŗdziesmu sacensībā. Šajos dziesmu svētkos šo darbu atskaņojuši apvienotie koŗi un orķestris T. Reitera vadībā.
Meklējot latviešu komponistu skaņdarbus mūzikas krātuves archīvam, 1963. g. Eldera konservatorijas bibliotēkā Adelaidē atradu dažus Harija Ores kļavieŗdarbus – sešus opusus. Daži no tiem ar latviskām temām: „Two Latvian Pieces” op. 1; „Two Latvian Bagatelles” op. 21; „Three Latvian Folksongs” op. 27. Man izdevās dabūt visu šo darbu kopijas un piedevām Harija Ores adresi Hongkongā. Aizrakstīju un apjautājos par viņa skaņdarbiem. No H. Ores saņēmu divas vēstules, un 1964. g. vidū pienāca nošu sūtījums ar 11 opusiem – lielākā daļa klavierēm, daži vijolei un čellam. Šie darbi publicēti izdevniecībā „W. Paxton & Co.” Londonā. Izņemot „Two Lyric Pieces”, kas publicēta „Stainer & Bell Ltd.” Londonā un „Festival Series of Piano Duets” – „J. Curwen & Sons Ltd.” Londonā.
Dažām H. Ores kompozicijām izdevniecība pievienojusi īsas ziņas par komponistu un viņa darbiem:
Harry Ore, a citizen of Latvia, was born 22. Sept. 1985, in St. Petersburg, now Leningrad, Russia. He studied composition with Josej Wihtol and Anatol Liadoff, and the piano with Oskar Holzapfel and Gottfried Galston.
Since the Great War, Mr. Ore has lived in the Orient. During his residence in China, he became very much interested in Chinese music and has transcribed for the piano a number of traditional Chinese melodies. Among them may be mentioned „Goldshower from the Weeping Tree”, „The Widow’s Sorrows”, „The Autumnal Moon as Seen from a Palace”, „The Hungry Horse Rings the Bell”, and „The Raindrops Knocking at the Leaves of the Banana Tree”.
At present /1957/ Mr. Ore is teaching and composing in Hong Kong, China. His principal compositions include „Two Latvian Rhapsodies”; „Variations and Fugue on a Theme of Beethoven, for two pianos”; a „Violin Sonata”; a „Violoncello Sonata”; a „String Trio”; a „String Quartet” and numerous short piano pieces.
Bez tam ziņas par komponistu Hariju Ori atrodamas Jēkaba Vītoliņa Latvijas laika izdevumā Mūzikas vēsture /Jāz. Vītola virsredakcijā/. Tur bez jau agrāk minētām H. Ores bibliogrāfiskām ziņām uzskaitīti vairāki viņa sākuma posma skaņdarbu Par viņa kompozīcijām dots īss vērtējums: „Tīra technika, skaidra, akadēmiska forma. Virziens konservatīvs, moderniem meklējumiem svešs.”
Toreiz mana sarakstīšanās ar H. Ori pārtrūka, bet tagad pirms pāris nedēļām pienāca viņa vēstule /datēta 17.3.1971./. Viņš raksta, ka pašreiz esot 85˝ gadus vecs, atrodoties slimnīcā un kopš diviem gadiem nespējot staigāt, bet citādi veselība esot laba. Tālāk viņš piemin vēstuļu apmaiņu ar prof. T. Ķeniņu un prof. L. Slaucītāja apciemojumu slimnīcā. Vēstules turpinājumā H. Ore vēl pastāsta, ka 1923. g. koncertējis Austrālijā, spēlējot Melburnas un Sidnejas universitātēs. Viņam toreiz piedāvāta privātskolotāja vieta Taunsvilē, bet viņš tomēr atgriezies Honkongā.
Tie, kam interesētu Harija Ores kompozīcijas, lai raksta Mūzikas krātuves archīvam Austrālijā /29 Airport Rd., Brooklyn Pk., South Australia 5032/
E. Biezaitis
LAA – Mūzikas krātuves vadītājs.
JG redakcijai:
V. Baltiņa-Bērziņa rakstā „Mūsdienu dzeja” (JG 75) norāda, ka „mūsu laikā esam apmāti ar jaunuma apmātību.” Tiešām tā ir „jaunuma apmātība” un nevis kaut kas jauns, ja mūslaiku rakstnieki un dzejnieki, kā to lasām minētajā rakstā, par jaunu un modernu tagad uzskata nesaprotamo, neskaidro, dažādas aplamības, neparasto, nejēdzības, pretīgo, riebīgo, neglīto, abnormo un deformēto. Šādus „jaunumus” tie grib likt pagātnē radīto vērtību vietā, pret kuŗām, būdami nejūtīgi, vēsi un vienaldzīgi, viņi vēršas ar cinismu un ironiju. Baltiņa-Bērziņa atzīst, ka šās rīcības iemesls ir neapmierinātība ar civilizācijas, technikas, likumu un morāles spaidiem.
Neapmierināti jaunu ceļu meklētāji ir arī t.s. hipiji, kas, protestēdami pret materiālismu, cenšas atraisīties no dzīves pārsmalcinātības, modernajām ērtībām un civilizācijas sasniegumiem. Tie mēģina atgriezties pie vienkāršas un dabiskas dzīves. Viņi atzīst Kristu par savu ceļa rādītāju, uzsvērdami, ka Kristus ir mācījis nekrāt mantu.
Hipiju nojauta ir pareiza. Atgriešanās pie Kristus mācības un tās ievērošana ir vienīgais ceļš, kā atbrīvoties no mūslaiku ļaunumiem. To apstiprina A.J. Kronins: „Could we but put in practice the Sermon of the Mount, all the problems of our poor tortured universe would be solved.” (Adventures in Two Worlds, 307.lp.) Kā hipijiem, tā arī mūslaiku sabiedrības vairumam tomēr Kristus mācības būtība ir sveša.
Vēlos piezīmēt, ka Kristus mācības īstenošanas iespējas esmu apskatījis savās jaunatnei domātajās grāmatās – Kristus baušļi, Vecās Derības mācība nav pieņemama kristiešiem un angļu valodā – Christ’s Catechism. Šinīs grāmatās nav baznīcu dogmu. Būtu priecīgs, ja JG lasītāji vēlētos ar tām iepazīties.
J. Martinsons, Austrālijā
