JG redakcijai:
Jaunās Gaitas 84.numurā apskatā „Skaņas un atskaņas” Imants Sakss, pieminot manu recenziju par filmu Mūzikas mīlētāji (Music Lovers) raksta: „Visumā pievienojoties A.E. domām, man tomēr ir kāda piebilde. Proti, šajā filmā nav rādīts Arturs Rubinšteins, bet gan viņa brālis Nikolajs Rubinšteins (1835-1881) slavens pianists.”
Savukārt, visumā pievienojos Imanta Sakša domām, bet arī man ir kāda piebilde. Proti, savā atzīmē neesmu minējis Arturu, bet gan Antonu Rubinšteinu (1829-94) arī slavenu pianistu un komponistu. Antons Rubinšteins 1862. g. nodibināja Pēterburgas konservatoriju, viņa brālis Nikolajs 1864.g. – Maskavas konservatoriju. Čaikovskim savā laikā iznākusi saskaršanās ar abiem. Tomēr, netrūkst arī Artura Rubinšteina, arī slavena pianista, tikai viņš, dzimis 1886. g., par jaunu lai nonāktu profesionālos sakaros ar Čaikovski (1840-93). Par apmierinājumu mums ar Saksu var piemetināt, ka neesam pirmie un nebūsim laikam arī pēdējie, kam kļūmējas samainīt daudzos Rubinšteinus.
Anšl. Eglītis
JG redakcijai:
PAR ABSTRAKTO UN KONKRĒTO
Ja savā rakstā tik daudz neaizstāvēšos pret Kārļa Upatnieka izteiktajiem ‘infantilisma’ pārmetumiem (skat. JG 86.) un ja tā vietā mēģināšu analizēt dažus jēdzienus, kas parādās šajā rakstā, tad viens iemesls šādai rīcībai tas, ka Upatnieks runā pārāk daudz abstrakti par konkrētām parādībām, pat nedefinējot jēdzienus un terminus, ko pats pielieto (viens no šiem jēdzieniem ir neskaidrais ‘cilvēka cieņas’ jēdziens). Domāju, ka atbildot uz abstrakcijās bāzētiem pārmetumiem, radīsies tikai jauni, tikpat abstrakti un realitātē nenoenkurojami jēdzieni, kas, atdalīti no konkrētās pasaules, tikai pavairos liekas gara akrobātikas piemērus. Ar to nevienam nebūtu pakalpots. Tāpēc mēģināšu runāt par konkrētiem sociāliem mechanismiem, kas nosaka dažādu jēdzienu pielietojamību sabiedrībā un kultūrā.
Ja ļoti nemaldos, tad Kārļa Upatnieka piezīmes par manu apceri „Par paaudžu plaisu” JG 83. numurā un tajās manāmais norājiens balstās vairāk uz pieņēmumu, ka ‘normas’ un ‘normāls’ ir absolūti jēdzieni, kas izmantojami par mērauklu sabiedrības parādībām un vērtējumiem par šīm parādībām. Taču šāds pieņēmums rada nepareizus akcentus sabiedrības un normu attieksmēs. Normas nekad nav absolūtas, jo tās, pirmkārt, nekad nav visu cilvēku pieņemtas un vienādi interpretētas un, otrkārt, normas nav mistisks neatkarīgs lielums, bet gan pašu cilvēku gara produkts.
Lai normas spētu rasties, vispirms vajadzīga sociāla grupa, kas šīs normas rada, iemieso un kas pēc tām vadās reālajā sabiedriskajā dzīvē. Pieņemot, ka sabiedrībā darbojas daudzas savā starpā pretrunīgas interešu grupas, arī jāatzīst, ka sabiedrībā eksistē vairākas normu sistēmas. Tādas varētu būt, piem., atsevišķo konfesiju, polītisko partiju, filozofisko novirzienu utt. normu sistēmas. Sajās normu sistēmās var būt iekļautas kā ētiskas direktīvas, tā arī noteikumi, kas nosaka grupas locekļu savstarpējās attieksmes utt. Ja par kādu sabiedrību (kā vienību) saka, ka tā vadās pēc vienas zināmas normu sistēmas, tad tas nozīmē, ka kāda no šīm grupām ir panākusi (parasti ar lielākā vai mazākā apmērā pielietotas sociālas ietekmes vai varas palīdzību) to, ka šīs grupas normas tiek atzītas un ‘pieņemtas’ visas sabiedrības mērogā.
Maza piezīme: ar varu šeit nav tik daudz domāta fiziskā, cik sociopsīchiskā vara, kas kā tāda nav atdalāma no normām: „Katrs standarts atbilst kādas personas vai personu grupas normu interesēm; šīs personas vai grupas rīcībā ir zināma vara, ja šis standarts ir sabiedriski saistīgs. No šīs instances var pieņemt un ir jāpieņem, ka šis standarts tiks aizstāvēts ar varas līdzekļiem.” (F.K. Schumann, Zeichen der Unfreiheit. Zur Theorie und Messung sozialer Sanktionen. Freiburg 1969.)
Kopsavilkumā var teikt, ka absolūtais mērogs, no kuŗa izejot varētu spriest par kādas sabiedrības parādības normālitāti vai nenormālitāti, nav abstraktais ‘normas’ jēdziens, bet gan konkrētā interešu grupu konstellācija dotajā brīdī un dotajā sabiedrībā. ‘Normu’ jautājumam nevar pieiet ideālistiski-abstrakti, bet gan gluži tieši jāprasa, kas šīs normas ir radījis un kā interesēm tās kalpo.
Atgriežoties pie hipiju problēmas un hipiju nenormālitātes un tās reprezentēto ‘īstenību’, jāatzīst, ka hipiji nav pie savas nenormālitātes vainīgi – vainīga ir tā sabiedrības daļa, kuŗai ir vara noteikt, kas skaitās par normu. Normālitāte vai nenormālitāte nekad nav kādas parādības būtiski imanentais aspekts, jo neviena lieta nevar būt per se normāla; normāla tā kļūst tikai tad, ja to par tādu definē, vai, attiecinot šo secinājumu uz hipijiem: katra sabiedrība rada savus hipijus (nēģerus, žīdus utt.). Hipiju nelaime nav tā, ka viņu uzskati paši par sevi ir nenormāli, bet gan tā, ka šie uzskati saskan ar citām normām.
Hipiju kustība radās tajā acumirklī, kad liela daļa Amerikas jaunatnes sāka justies kā „Amerikas bāreņi” (Jerry Rubin, Do it! Ballantine Books, N.Y. 1970): negriba pret bezjēdzīgo karu Vietnamā, Amerikas milzīgās sociālās problēmas lika šai jaunatnei apšaubīt WASP (White Anglo-Saxon Protestant) ideoloģijas nesto normu kodeku, kas pieļāva tādas parādības, kā pretrunu starp Amerikas satversmi un Amerikas rasistisko sabiedrību. Apzinoties šos pretstatus, hipiji kļuva par tiem, „no kuŗiem mūsu vecāki mūs brīdināja” (Nick von Hoffman, grāmatā Revolution for the Hell of it by Free Dial Press, N.Y. 1968) un pagrieza Amerikas sabiedrībai muguru; viņi kļuva par sava veida subkultūru.
Subkultūru sociālā funkcija ir tā, ka tā rada jaunas normas, ar kuŗām subkultūras locekļi spēj pozitīvi un sekmīgi identificēties. (Norāde: par subkultūras teorijām rakstījuši: Albert K. Cohen, Kriminelle Jugend. rde 121, Reinbek 1961; R.A. Cloward / L.E. Ohlin, Delinquency and Opportunity. Glencoe 1960.). Citos vārdos: subkultūras normas parasti runā pretī sabiedrībā pieņemtajām normām, bet tas nenozīmē, ka šīs jaunās normas būtu mazāk normas nekā tās, no kuŗām subkultūras locekļi atteikušies. Abas normu sistēmas uzliek individam, kas pēc tām vadās, zināmas saistības.
Domāju, ka tieši pēdējais domu gājums norāda uz to, ka ‘norma’ nekādā ziņā nav absolūts jēdziens, kas ietverts a priori apskatāmajā parādībā, bet gan sabiedrības (t.i. tajā uzkrātā cilvēka gara) produkts. Neviena norma nevar būt un nav normālāka par kādu citu normu. Ja kādu normu tomēr definē par normālāku, tad tas notiek konkrētas varas interesēs. Tādas intereses arī vada mūsu piemērā minētos WASP ideoloģijas pārstāvju mēģinājumus panākt to, ka viņu pilsonisko normu kodeks tiek atzīts visas valsts mērogā (kaut vai ar sociālpsīchiskas varas palīdzību). Ja šis mēģinājums izdodas, kā Amerikā WASP pārstāvjiem, tad viņi var definēt visus tos, kas nepakļaujas viņu normām, par nenormāliem. Tā arī izskaidrojams amerikāņu vecās, konservatīvās paaudzes tuvredzīgais naids pret garmataini hipijisko jaunatni; ļoti iespaidīgos un brutālos simbolos to izsaka filmas Easy Rider beigu skati.
Tātad: par normālu uzskatāms cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar tām normām, kuŗas viņš atzīst par sev saistīgām. Ja nu Anšlavs Eglītis un Kārlis Upatnieks vērtē hipijus par nenormāliem, tad tikai tāpēc, ka hipiju normas nesaskan ar viņu normām un otrādi; vai citiem vārdiem: mana ‘infantilisma’ cēlonis ir tas, ka saprotu un daļēji identificējos ar hipiju uzskatiem. Tāpēc mans spriedums par Vudstokas filmu nav tik daudz emocionāls cik normāls.
Ar zināmām normām saistās arī otrs lielais domu gājums Upatnieka rakstā – konkrēti ar ‘dabisko cilvēku’, kas ‘uztur, vai vismaz cenšas uzturēt līdzsvaru starp emocijām un intellektu’. Tā kā pēc Upatnieka domām hipiju darbībai saprātīga ‘attaisnojuma nav un nevar būt’ (kāpēc?), būtu jāsecina, ka hipiju darbība norisinās vairāk vai mazāk nemērķtiecīgi, ne intellekta, bet ‘infantilas patikas un nepatikas’ līmenī.
Turpretim, ja atceras, ka cilvēki realizē sevi (t.i. kļūst par cilvēkiem) saskaņā ar pašu pieņemtajām normām, tad hipiju aktivitātes iegūst atkal jēgu un mērķtiecību (ko definē viņu normas) un nav vairs pakļautas patikas-nepatikas mechanismam, jo apzinātas pretnormas ievērošana ir neapšaubāmi saistīta ar intellekta darbību.
Ka hipiju kustībai netrūkst pat tīri techniskās intelliģences, to norāda tādi pasākumi, kā LNS (Liberation News Service) pagrīdes avīžu ķēde, hipiju brīvie veikali, komūnas, Vudstokas mūzikas festivāls 1969. gadā un militarizēto hipiju protesta sarīkojumi 1968. gada Čikagas demokratu konventa laikā, kas visi prasījuši zināmu organizētību un disciplīnu, vārdu sakot: mērķtiecību.
Ja Upatnieks par sevišķi infantilu hipijisma parādību uzskata trūkstošo mērķtiecību un emocionalitāti (‘patika un nepatika’) un ja Upatnieks izsaka cerības, ka ‘starp latviešu jauniešiem nav daudz tādu īstu hipiju, kam patiks iespējami ērmīgāk ģērbties, nekopt matus un seju, kratīties primitīvos ritmos un trokšņos un šļūkt pa slapjas, pielijušas pļavas nogāzi’, tad jājautā, vai arī daudzas vecās paaudzes izdarības nav nepamatojami emocionālas. Kā tad ir ar veco kanaku pudeļu kaujām? Vai tās ir nepieciešamas? Kāpēc vecā paaudze dejo valsi preses ballēs? Kāpēc notiek dziesmu svētki? Ne taču tāpēc, ka šīs izdarības būtu racionāli pamatojamas vajadzības vai nepieciešamības. Kā vecās paaudzes, tā hipiju aktivitātes šinī laukā kalpo zināmu socioemocionālu vajadzību apmierināšanai, kā arī sevis adekvātai izteikšanai. Tā atliek secināt, ka arī hipiji ir tikpat normāli un ‘dabiski’ cilvēki kā vecās paaudzes pārstāvji; konflikts šinī gadījumā rodas tikai tāpēc, ka ceļi un normas ved diametrāli pretējos virzienos, panākot to, ka otras puses normas vienmēr tiks definētas par nenormālām.
Beigās atliek atzīmēt, ka tieši normu konflikts noved pie parādības, kuŗu mēģināju skicēt JG 83 .nr. – proti pie paaudžu plaisas. No līdz šim sacītā izriet, ka paaudžu plaisa ir konkrētu sociālu mechahismu izpausme; tā nav izskaidrojama ar abstraktiem jēdzieniem, kas Upatnieka rakstā bez tam nesatur nekādus kritērijus to mērījamībai. Viens piemērs: Kad cilvēks kļūst ‘pieaudzis, garīgi nobriedis’? Vai tad, kad viņš sasniedzis zināmu vecumu? Vai tad, kad viņam sāk augt bārda? Utt. Jāpieņem, ka Upatnieka uztverē šāds briedums iestājās ar to, ka, piem., es atzīstu viņa tuvāk nedefinētās normas par sev saistīgām. Diemžēl, to nespēju kā jaunietis un arī kā zinātniskā ceļa uzsācējs: man atliek novērot un mēģināt analizēt novēroto.
Maza personiska piezīme: man liekas, ka Kārļa Upatnieka raksts JG 86.numurā arī apstiprina paaudžu plaisas esamību.
Ojārs Rozītis jun.
