JG redakcijai:
JG 81. numurā Laimoņa Mierina vēstule nesatur loģiku, tikai vārdu virknes. Tā kā vēstule īsa, to var uz vietas analizēt:
Par mākslu, kopš tā nav vairs saausta ar ikdienu, kā tas bija sirmā senatnē, ir sarunātas vislielākās muļķības vai arī gudrības. To dara amatieri un profesionāļi, palīgā ņemot gan Dievu, gan Ļeņinu.
Te nav nekā daudz ko iebilst. Jāpiezīmē, ka loti pareizi lietots vārds „vai” pirmajā teikumā. Tomēr mūsdienu māksla ir saausta ar ikdienu, resp. naudas taisīšanu.
Būtiski tas neko negroza, jo dzīvu mākslu jau nevada ar prātu vai ar gataviem priekšrakstiem, tāpēc filozofēt par tās dziļākiem iemesliem vai mērķtiecību ir absurds.
Dzīvā māksla būtu māksla, kas saausta ar ikdienu, kā teikts iepriekš. Cilvēks vispār kaut ko var radīt tikai ar gataviem priekšrakstiem vai ar prātu, t.i., radot jaunus priekšrakstus. Filozofēšana par dzīvās mākslas mērķtiecību un dziļākiem iemesliem ļoti ieteicama, jo tā ļautu izprast dzīvās mākslas iemeslu kā tādu, kas ir svarīgs jautājums katrā kultūrā.
Ja māksla allaž pieņem lasāmas, klausāmas vai skatāmas formas, tad tā viegli kļūst par pagātni, kuŗas apbrīnošana vai cienīšana atgādina, manis pēc, izsmalcinātu perversitāti.
Pirmkārt, māksla vienmēr un nevis allaž pieņem lasāmu, klausāmu vai skatāmu formu, jo bez tām mākslinieks nespēj izteikties. Kāpēc pagātnes apbrīnošana jāuzskata par kādu perversitāti, to gan nevaru saprast. Šķiet, vai tik L. Mierinām pašam nav kaut kādi naidīgi kompleksi pret pagātni. Katrs nobeigts .mākslas darbs ir pagātne. Tāpat katra jauna doma.
Rodas iespaids, ka mākslas cienītājs (Lasītāju vēstule JG 76) mākslu meklē tikai atzītajos izpausmes veidos. Vai priekšstati un vadlīnijas – Prokrusta gulta – palīdz izprast mākslas jēgu?
Mākslas cienītāji meklēja, meklē un meklēs mākslu tādās izteiksmes formās, kas viņiem aistētiski pieņemamas. Izteiksmes veidu atzīšana vai noraidīšana mākslā ir katra personīga lieta. Māksla ir izpausme. Ārpus izteiksmes veidiem māksla neeksistē. Mākslas cienītājiem mākslas jēga nesvarīga, svarīgs tikai aistētiskais moments, paša personīgais pārdzīvojums. Mākslas jēgu lai meklē mākslinieks savas rīcības attaisnošanai. Brīvajā pasaulē māksliniekiem nav jātaisnojas... Šķiet, ka L. Mieriņš pats iekritis divi Prokrusta gultās. 1. gulta – vēlēšanās lai atzītu L. Mieriņa uzskatus mākslā. 2. gulta – ar nepareiziem jēdzieniem izskaidrot pašam nepārredzamu problēmu.
Nav jāuztraucas par jaunu apvārkšņu meklēšanu un tabu laušanu.
Neviens jau neuztraucas, tikai izsaka savas domas!
Tomēr „ūdens nolaišanu” mākslas cienītājam nevajadzētu aizmirst...
Nav jāaizmirst, ka ūdens nolaišana nav mākslā galvenais...
Kā ar dzimumaktu kā mākslas izteiksmes formu, kuŗu nevairās lietot eksperimentālais teātris – kas tur būtu destruktīvs vai no antimākslas?
Dzimumakts nav mākslas, bet fizioloģijas norise. Mākslā kā tema tas var tikt ieviests sava svarīguma dēļ dzīvē. Nelaime tā, ka t.s. eksperimentālais teātris šo temu iekalkulējis ne jau mākslas, bet gan naudas dēļ.
Destruktīva parādība gan ir tā, ka daži vecās paaudzes elementi nelieto loģiku un semantiku savās lasītāju vēstulēs.
Māris Bite, students Oksfordā, Anglijā.
JG redakcijai:
No Māŗa Bites manas lasītāja vēstules „analizes” (JG 81) izriet, ka mums abiem kopīgs tikai apskatāmais temats.
Māris Bite apgalvo: „Cilvēks vispār kaut ko var radīt tikai ar gataviem priekšrakstiem vai ar prātu, t.i., radot jaunus priekšrakstus,” – Vai nu vienmēr tā ir? Mākslai taču organiski sveša kā loģika, tā „priekšraksti”, jo te darīšana ar jūtām un intuīciju. Tāpēc pagātne var arī „neeksistēt”, jo jaunrade ir būtiski irracionāla, destruktīvi konstruktīva un tomēr bez „mērķa”, gluži kā dzīvība.
Patlaban māksla ir kļuvusi ne tikai par pētniecības priekšmetu, bet arī par pašmērķi. Būsim atklāti – modernais cilvēks var iztikt bez mākslas. Tā nebūs garīga pašnāvība, ja iznīcināsim mākslas darbus, slēgsim mākslas skolas, muzejus. Un māksla tomēr „nemirs”, jo kā kulta objekts visās tās atzītajās izteiksmes formās tā pārstāv novecojušu konceptu. „Noslēpums” ir meklējams citur.
Laikam Māris Bite ir sava laikmeta noliedzējs. Tādēļ, jaunu apvāršņu labad kā „vecās paaudzes elements” iesaku viņam un līdzīgi domājošiem kādreiz pieiet mākslas problēmai ar humoru, gluži kā baznīcā pie dievgalda – loģikas tupeles atstājot ārpusē...
Laimonis Mieriņš
PIEBILDE PIE PIEBILDES
Uz manu vēstuli par A. Ezergaiļa rakstu „Krievu ieplūšana Latvijā” autors reaģējis Jaunās Gaitas 83. numurā ar pieciem „maigiem argumentiem”, kas ir tik maigi, ka neko neatspēko no sacītā. Minēšu pāris atbildes uz šo argumentu punktiem.
2. punkts – Krievu vēstures profesori, ko es minējis, esot propagandisti, tie nevarot runāt krievu tautas vārdā. Ja nu šie sarkanā režīma zinātnieki propagandē gāztā ķeizariskā režīma citu tautu iekarošanu – ieslodzīšanu vēsturiskajā Maskavas tautu cietumā – kā vērtīgu ieguvumu krievu tautai, tad tas tikai apstiprina manis minēto vēstures kontinuitāti. Gribētu jautāt A. Ezergailim, kas tad īsti ir pilnvarots runāt krievu tautas vārdā?
5. punkts – A. Ezergailis vēlas dzirdēt pierādījumus, ka „Tautas balss ir Dieva balss”. Vai tad viņš tiešām nezina, ka sarunās un rakstos bieži lieto parunas resp. allegorijas? Minēto parunu aizvien lieto ne tikai latvieši, bet ari citi.
A. Ezergailis cenšas pierādīt, ka krievu tauta nav vainojama kā bijušo, tā tagadējo valdnieku vardarbībās. Uz to atkal jāatbild allegoriski ar franču filozofa Mestra (J. Maistre) vārdiem: „Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi”. Tie nebija ne no Marsa nolaidušies kaŗotāji, nedz no elles izkāpuši velni, bet krievi, ar kuŗu armijām Kremļa valdnieki kā pagātnē, tā ari tagad ar rupju varu pakļāva sev daudzās nekrievu tautas, kuŗas bija un jo sevišķi tagad ar latviešiem pašā priekšgalā ir nolemtas noslīcināšanai krievu asimilācijas jūŗā. Neviena krievu polītiskā partija nav nosodījusi šo procesu un atzinusi apspiesto tautu beznoteikumu tiesības uz neatkarību. Arī neviens no redzamākiem krievu rakstniekiem nav nostājies par „nedalāmās” vergu impērijas sadalīšanu. Man nebūs nekādu iebildumu ne pret krievu cilvēku, nedz viņu kultūru, kad tie atvilksies vai tiks padzīti viņu etnogrāfiskajās robežās, bet līdz tam laikam es jutīšos kaŗa stāvoklī ar manas dzimtenes un tautas okupantiem – krieviem.
Tā kā A. Ezergaiļa izraisītā diskusija krievu jautājumā nav tikai mūsu iekšējā problēma, bet skaŗ visas tā paša likteņa tautas, būtu vēlams iepazīties ar viņa stāju šinī paverdzināto tautu nacionālās eksistences – būt vai nebūt – jautājumā. Tāpēc ierosinu šeit radušos diskusiju – manus un A. Ezergaiļa rakstus, kas skāruši poļus, nodot atsauksmei viņu emigrācijas pārstāvniecībai, žurnālam Kultūra un J. Meroševskim. Mūsu domu izmaiņas starplaikā esmu uzzinājis kādu ļoti nozīmīgu momentu. A. Ezergailis rakstu „Krievu ieplūšana Latvijā” ievada ar poļu publicista J. Meroševska citātu, gan no nezināmiem avotiem: „Esmu pret Padomju Savienību. Bet nacionālais lepnums man neļauj piebiedroties tiem poļu koŗiem, kas nicina un izsmej krievus”. Tam diametrāli pretī stāv tā paša J. Meroševska citi vārdi: „Poļi priecāsies par katru krievu zaudētu kauju /kaŗa gadījumā ar Ķīnu. J.S./. Kā tautai mums nav nekādu sevišķu jūtu /sentiment/ pret ķiniešiem, bet mēs jūtam sevišķu un gandrīz vispārēju naidu pret krieviem”. Šis citāts publicēts žurnāla Kultūra 1970. g. aprīļa numurā.
A. EZERGAILIS ATBILD
J.S. vajadzētu izšķirties, par ko tas grib runāt: par Krieviju vai krievu tautu. Pirmais ir polītisks, otrs etnisks jēdziens. Mans oriģinālais raksts galvenokārt balstījās uz pieņēmumu, ka izšķirt šos divus jēdzienus ir nozīmīgi, un, kā šad tad vērojams, arī J.S. pavīd doma, ka šo jēdzienu izšķiršana nav nenozīmīga, bet viņš nav konsekvents. Nav noliedzams fakts, ka lielā Krievijas vēstures daļā tās priekšgalā nav bijuši etniski krievi, un tieši divos vislielākos ekspansijas posmos, Katrīnas Lielās un Staļina laikā, Krievijas vadībā bijuši dzimuši nekrievi. J.S. sava argumenta atbalstīšanai būtu varējis paskaidrot, kādi mesiānisma vai konspirācijas stari uz tiem bija iedarbojušies. Manā ieskatā tas norāda uz faktu, ka etniskajam elementam Krievijas kaimiņtautu iekaŗošanā nav bijis nekādas nozīmes, bet nozīmīgākā ir bijusi valdnieku valsts varas jēdziena izprašana un polītisko filozofiju ietekme. Fakts, ka Krievijas armijā ir bijuši daudzi krievi, ir nenoliedzams, bet arī nenozīmīgs, jo Krievijas armijā ir bijuši miljoniem nekrievu. Latviešu strēlnieku loma varbūt bija svarīgāka Padomju Savienības ģeogrāfisko robežu nostiprināšanā pilsoņu kaŗa laikā no 1918. līdz 1921. g. nekā krievu kareivju piedalīšanās.
Runāšana „tautas vārdā” ir atkal viens no „allegoriskiem” izteicieniem, bet arī pieņemot, ka kāds rakstnieks vai vēsturnieks varētu runāt „tautas vārdā”, tad šie dažādie krievu „tautas vārdā” runātāji ir dažādi izteikušies. Kam J.S. grib piedēvēt augstāku krievu tautas pārstāvja vietu – N. Daņiļevskim vai Ļevam Tolstojam, Baziļevičam un Co. vai Aleksandram Solžeņicinam?
Stingrākais trumpis, ko J.S. līdz šim ir parādījis, ir argumenti ad verecundiam un ad antiquitam. Tas vien, ka daudzi gudri cilvēki, starp tiem vēsturnieki, ir zināmu viedokli pārstāvējuši simt gadus vai vairāk, neko nenorāda par šā viedokļa pareizumu. Argumenti ad verecundiam, protams, visos gadījumos nav slikti, bet autoritātes ir dažādas, un J.S. ir atsaucies uz dažiem šaubīgiem avotiem. Ja aģitprops ķeras pie salmiem, to varu saprast, bet ceru, J.S. nav gluži tik sliktā pozicijā.
J.S. apgalvojums, ka nav bijis tādas krievu partijas, kas aizstāvētu tautu atbrīvošanu, ir vienkārši nepareizs. Tādas partijas ir bijušas daudzas, starp tām KSDSP lielinieki un mazinieki un sociālrevolūcionāri. Pašreiz Padomju Savienībā tā sauktās demokratiskās kustības programma ietver sevī visu tautu brīvību. Līdzīgu programmu aizstāv arī NTS organizācija Vācijā. Redzamu rakstnieku, kas būtu prasījuši Krievijas impērijas sadalīšanu tik skaidrā balsī, kā J.S. to gribētu dzirdēt, protams, nav bijis, bet ir jāatceras, ka Krievijā vienmēr ir bijusi cenzūra, un ja kāds kaut ko līdzīgu būtu prasījis, tas būtu tiesāts par noziegumu pret valsti. Bet mēs to jautājumu varam arī pārprasīt citādi: „Vai J.S, zina kādu ievērojamu krievu rakstnieku, kas būtu prasījis kaimiņtautu apspiešanu un izsūkšanu?” Krievu rakstnieki visumā šinī jautājumā ir bijuši neitrāli. Bet pieņemsim, ka J.S. arī starp rakstniekiem atrod kādu, kas atbalstītu viņa viedokli, tad ari tajā gadījumā tas būtu nenozīmīgi, jo Krievijas impērija sāka izveidoties laikā, kad krievi kā tauta vēl nemācēja ne rakstīt, ne lasīt. 1917. gadā, kā J.S. zinās, rakstīt spējīgo Krievijā bija tikai kādi 25%. Bet varbūt J.S. saskata kaut kādu varmācības tieksmi krievu tautas pasakās un etnogrāfiskos rakstos? Ja tas tā, par to gribētu dzirdēt.
J.S. domu gājienā slēpjas bezgala liels fatālisms. Ja nu viņam ir taisnība par Krievijas etniskiem vai pat bioloģiskiem pamatiem, tad nekrievu tautām uz brīvību nav lielas cerības. Ja J.S. kaut kāda cerība ir par Austrumeiropas tautu atbrīvošanu, un, kā liekas, viņam tāda būtu, tad būtu bijis interesanti dzirdēt, uz ko viņš to cerību bāzē.
Ž. de Mestra vārdus var griezt visādos virzienos. Ja „katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi”, tad kādēļ latviešiem tagad būtu nepelnīta valdība?
Starp manu un J.S. minēto Meroševska citātu pretstata nav. Vienā viņš izteicis savas domas, otrā viņš runā par poļiem vispār. Meroševska domu varētu vēl paplašināt: par Ķīnas kaŗu ar Padomju Savienību priecātos arī daudzi krievi, tāpat kā priecājās daudzi krievi par Hitlera uzbrukumu Padomju Savienībai. Pēdējā gadījumā, kā izrādījās, krievu prieks bija drusku naivs.
JG redakcijai:
Paldies redakcijai par Jauno Gaitu, sevišķi par 83. un 84. numuriem. Pārbagāts faktiem un plūrālām idejām ir Dr. R. Ekmaņa ievadraksts „Iezīmes Latvijas literārajā dzīvē.” Liekas, ka studējot ASV skolās, filtrējot komūnistu partijas rediģēto literatūru, mūsu zinātnieks ir iemīlējis „viņu” dialektisko metodi, resp. apskata un pastāsta mums tikai „izvēlēto”. Ar teikto nevēlos zinātniekam viņa zinātnisko vielas izvēli ierobežot, bet vairāku lasītāju vārdā lūgt, lai viņš studējot, krājot materiālus savā indekā ieliktu kartīti ar faktiem, kādi parādās dzimtenes rakstos, kur ir runa par jūdu un kristīgiem konceptiem, cilvēces vispār atzītiem ētiskiem – reliģiskiem principiem. Man bija izdevība Rīgā dzirdēt talantīgo Anitu Magoni, aktrisi, kas savās izvēlētās, vai „vagaru uzdotajās” deklamācijās minēja vairākkārt vārdu „velns!” Ievaicājos viņai, kas ar šo vārdu jāsaprot? Atbildi nesaņēmu. Ja vārdu seminē tautā, tad tas arī var augt un „velnēnus” radīt!
Tālāk – nevaru lāgā ticēt Dr. R. Ekmaņa apgalvojumiem par doc. Albertu Jansonu, ka viņš būtu ļāvis savam intellektam noslīdēt primitīvismā. No literatūras stundām ģimnāzijā labi atceros viņu kā skolotāju, kas, iztirzājot daiļdarbus, nekad nepagāja gaŗām nepasvītrojis sirds skaidrības principus, pārcilvēciskos bībliskos likumus, kas ceļ cilvēku. Arī toreiz viņa gudrību varēja uzskatīt „par uzbrukumu partiju, biedrību konstitūcijām”. Tagad, kad zinu, ka Alberts Jansons ir jaunā dzīvē, no sirds varu vēlēt: Lai Dievs mielo, svētī viņa dvēseli!
Nobeigumā vēlos jautāt JG redakcijai, vai redaktori ir vienis pratis, ka mūsu šā laika „pravieši”, rakstnieki etc. ir fotografējami pie šņabja pudeles, kā to redzam JG 84. numurā; vai ar pīpi rokā, vai to sūcot un kūpinot, varbūt pat kaņepju lapiņas? Es domāju, ka civilizētai sabiedrībai brīvā pasaulē būtu jāparāda tautai nopietnie zinātnieki atšķirība no „rūksīšu”, „elles ķēķu” propagandistiem? – Palieku klusā cerībā, ka mani jautājumi nebūs dusmu cēlēji, bet ierosme kalnā kāpšanai, kur daudz saules gaismas, plašums un mūžīgā dzīvība.
O.D. Kalnietis, ASV
JG redakcijai:
Ierosmi šī raksta tapšanai deva jaunieša Ojāra Rozīša (dzim. 1951. g.) apcere par paaudžu plaisu JG 83. numurā. Ir vērts pie autora domām pakavēties, jo tās ļoti asā un skaidrā veidā atklāj hipiju stājas un izdarību būtisko saturu, it īpaši apceres tā daļa, kuŗā viņš oponē Anšlava Eglīša filmas Vudstoka apskatam. Šī filma samontēta no 3 dienu un 4 nakšu mūzikas festivāla filmējumiem 1969. g. vasarā. Ojārs Rozītis raksta, ka pēc filmas noskatīšanās esot bijusi un vēl tagad esot savāda sajūta: viņam liekoties, „ka Anšlavs Eglītis un es esam redzējuši divas dažādas filmas. Varu no savas puses apgalvot (lai gan ne pierādīt), ka Eglītis (šinī gadījumā vecā paaudze) nav sapratis filmu un attēloto notikumu tā, kā to sapratuši tie cilvēki (šinī gadījumā jaunā paaudze), kas Vudstoka bijuši, uzstājušies, filmējuši un dzīvojuši. Kas Anšlavam Eglītim likusies kaut kāda nenosakāma, nenormāla (...) masa, (...) man (un, manuprāt, filmā tēlotajiem jauniešiem) liekas visnormālākā lieta pasaulē”. – Tātad zināmu faktu un notikumu divi diametrāli pretēji vērtējumi.
Tādas parādības diezgan parasta lieta, un mums nebūtu iemesla pie tās kavēties, ja šinī gadījumā tā neierosinātu nozīmīgas pārdomas, kas atļauj dažus ļoti svarīgus secinājumus.
Katrs vērtējums savā ziņā ir ari mērījums, salīdzinājums ar kādu pieņemtu normu, viedokli vai uzskatu. Tātad te visa problēma grozās ap viedokļa pareizību vai nepareizību, vai tas ir „normāls” vai „nenormāls”, resp. vai tas atbilst vai neatbilst īstenībai un kādai patiesībai. Bet tad tālāk jājautā: kāda īstenība jeb patiesība te būtu jānoskaidro? Patiesība par cilvēka dabu un viņa garīgo un psīchisko satversmi. Liekas, tas nu tverts stipri augstā plauktā, jo vai tad te ir atrasta kāda noteikti skaidra un visiem pieņemama patiesība? Psīcholoģija vienmēr vēl taustās pa dažādiem, pat pretējiem uzskatiem. Tomēr, turoties pie tā, kas minētajā filmā redzams un dzirdams, mēģināsim noskaidrot abu skatītāju viedokļus; tad redzēsim, cik tie „pareizi” vai „nepareizi” un uz kā tie bāzējas. Tūlīt jāsaka, ka, lai cik vēl neskaidrību psīcholoģijā kā zinātnē, par vienu lietu nevar būt šaubu, proti to, ka cilvēka bērna mūža sākumā visnotaļ valda emocionālā aktivitāte sajūtu un izjūtu veidā kā patika un nepatika, kas darbojas bez tiem procesiem, kuri ietelp tajā jomā, ko saucam par apziņu, jo pēdējā rodas krietni vēlāk, vispirms kā tikko manāma saprāta un zināšanu blāzma, kas arvien gaišāka kļūst kopā ar fizisko attīstību. Jāpiebilst, ka apziņas būtiskākā pazīme ir domāšana, t.i. orientēšanās tajās zināšanās, ko cilvēks iegūst dzīvodams zināmā vidē un apstākļos. Bet tā kā domāšanas procesi, kas bērnībā grozās tikai ap konkrētām lietām un parādībām (konkrētā domāšana), pamostas vēlāk un attīstās gausāk, tad, pat vēl pubertātes laikā un ne reti ari mūža vēlākos gados, tie turas emocionālās aktivitātes ietekmē tik tālu, ka arī abstrakto – tīro domāšanu – pielāgo savām izjutām un pārdzīvojumiem.
Tā ir noticis arī ar Ojāra Rozīša viedokli apskatāmās filmas uztverē. Viņš identificējas, dzīvo līdz visām filmā tēlotajām hipiju izdarībām, un tad, lai nerunātu sev pretī, viss jāuzskata par „visnormālāko lietu pasaulē”. Liekas gan, ka starp latviešu jauniešiem nav daudz tādu īstu hipiju, kam patīk iespējami ērmīgāk ģērbties, nekopt matus un seju, kratīties primitīvos ritmos un trokšņos un šļūkt pa slapjas, pielijušas pļavas nogāzi, kā tas filmā redzams. Arī pats apceres autors, domājams, nav īsti tāds, tikai simpatizē hipijiem, meklē attaisnojumus viņu izdarībām. Bet tas psīcholoģiski to pašu vien nozīmē. Viņš gan saka, ka paaudžu plaisai jāpieiet „vēsi un distancēti”, taču, ja viņš tik dziļi iejūtas tajās izdarībās, tad nekāds „vēsums” te vairs nevar būt. Tā ir darījis Anšlavs Eglītis, bet Rozītis viņam pārmet nesaprašanu. Distancētam filmas skatītājam tas liekas pieauguša, garīgi nobrieduša cilvēka saprātam nepieņemama rīcība, jo ar tādām izdarībām cilvēks pats tīšu prātu degradē savu cilvēcisko cieņu.
Diezgan parasta lieta, ka savas izdarības un izskatu hipiji grib attaisnot ar to, ka viņi, lūk, dzīvojot dabisku, vai vismaz dabai tuvāku dzīvi. Bet ja jautāsim: kas tad ir dabisks cilvēks? – tad atbildē redzēsim, ka īstenībā tas rodas tikai tad, ja ar savām cilvēciskajām īpašībām stāv pāri pārējai dabai, ir kungs pār dabu sevī un pārējo dzīvo radību. Tādas īpašības – priekšrocības cilvēkam piešķir tā garīgā aktivitāte vai gara substances ievirze, kādas pārējā dabā nav. Ārpus cilvēka visa dzīvā radība iesprostota savas sugas uzturēšanas un turpināšanas lokā, citu mērķu tai nav. Tie ir absolūti fizioloģiski, dzīvnieciski mērķi, bet cilvēkam pirmā vietā stāv tie mērķi, ko viņam diktē apzinātais saprāts un viņa intereses, tātad idejiskais, garīgais aploks, ko viņš pats var izvēlēties. Protams, izvēles īstenošana atkarīga no daudziem un dažādiem apstākļiem, bet tas negroza viedokļa principiālo pusi. Dabiskais cilvēks uztur, vai vismaz cenšas uzturēt līdzsvaru starp emocijām un intellektu, (Šim nolūkam kalpo māksla un citi kulturāli pasākumi.) Bet var teikt, ka šinī balansēšanā par tik, par cik svaru kausi tiecas uz emociju pusi, par tik intellekts ar morālo pienākumu apziņu un atbildības sajūtu nereti attālinās no dabiskā cilvēka cieņas līmeņa. Protams, emociju dominance cilvēku var virzīt arī uz pozitīvu mērķi, bet tad tāda rīcība vienmēr saprātīgi pamatota un attaisnojama. Hipijiem tāda attaisnojuma nav un nevar būt.
Ja nu pēc visa te īsumā teiktā atgriežamies pie Rozīša apgalvojumiem, tad jāsecina, ka tāds domu risinājums varēja rasties tikai zināmu tiesu infantilā domāšanā, kad saprāts vēl diezgan tālu no maksimāli iespējamā līmeņa un, kā jau teikts, padevies emociju aktivitātei. Tās ietekmē paiets gaŗām daudziem nozīmīgiem faktiem, vai arī tie saskatīti ne tādi, kādi īstenībā pastāv, piem., doma par apstākļiem okupētajā Latvijā vai par komūnisma izpratni un „brīvās Latvijas” jēdzienu. Nepārdomāts ir ari apceres beigās, it kā par savu domu attaisnojumu, teiktais, ka paaudžu atšķirība nozīmējot kultūras progresu. Tas tā ir, bet atšķirība tūlīt nenozīmē plaisu ar diametrāli pretējiem viedokļiem. Un kas gan tā par „kultūru”, ko hipiji rāda! ? No visa te teiktā jāsecina, ka visas hipiju izdarības nav nekas cits, kā vien iešana infantilisma pavadā. Tādu domu izsaka arī Anšlavs Eglītis romānā Bezkaunīgie veči, kur lasām: „Kas var būt nejēdzīgāks par vecu hipiju? Un pa kuŗu laiku lai viņi pieaugtu, ja tagad ar saviem spīdulīšiem, raibumiem un rotaļām apstājušies desmit vai augstākais divpadsmit gadus vecu bērnu prāta līmenī (...) Bērnība pagarinājusies līdz augstskolas vecumam” (377-378). Vērojot hipijus, tas ir neapšaubāms fakts. Bet kāpēc tas tā ir noticis, grūti atrisināms jautājums, jo hipijus izaudzinājuši daudzi un dažādi apstākļi. Daudz arī par to runāts un rakstīts, taču pie lielākas skaidrības neesam tikuši, izņemot to, ka, ja ir runa par prāta attīstības apstāšanos bērnības posmā, tad vaina meklējama audzināšanas apstākļos. Bet lai noskaidrotu, kādi tie nepieciešami, lai tādas kļūmes nerastos, tad labi jāpārzina cilvēka bērna psīchofizioloģiskā un garīgā (intellektuālā) struktūra. Mums pazīstamā psīcholoģija līdz šim te nav varējusi radikāli palīdzēt, jo nav ievēroti daži nozīmīgi un neapšaubāmi fakti, ko atklājusi jaunākā filozofija. Kādi tie ir un kas tos pauž?
Jaunus uzskatus par gara aktivitāti māca franču filozofs Raimonds Rijē (Ruyer) un tos atreferē prof. P. Jurevičs Ceļa Zīmju 26. un 27.numurā; arī eseju grāmatā Kultūras sejas, kur ir attiecīga eseja ar virsrakstu „Kāda jauna pasaules apgarotības mācība”. Viņa izvirzīto galveno težu vidū ir dažas vēl diskutējamas un tuvāk noskaidrojamas, bet viena teze ir neapšaubāmi pierādīta, proti doma, ka visu dzīvo dabu vada kāda primāra apziņa un ka arī cilvēks, vismaz sava mūža sākumā, ir tai pakļauts, jo dabā nenoliedzami konstatējama finālitāte, t.i. mērķtiecīga darbība.
Šo pārdomu galavārdā, atgriežoties pie hipiju filmas, jāsaka, ka abiem tās skatītājiem sava taisnība, tikai viens to vērtējis no cilvēciskas cieņas un saprāta viedokļa, otrs to skatījis ar infantilisma acīm. Visas hipiju izdarības, kā jau teikts, vada infantilās patikas un nepatikas, gluži tā, kā tas notiek primārajā apziņā.
Kārlis Upatnieks
Technisku iemeslu dēļ Ojāra Rozīša replika Kārla Upatnieka lasītāja vēstulei atlikta uz JG 87. numuru.
