JG redakcijai:

Jāapstrīd daži Irmas Bērziņas „Šveices laikmetīgās dzejas atspulgās” (JG 91) iestarpināti vispārinājumi.

Tur lasām, ka „mūsdienu tendence ir – novēršanās no individuālisma un iesaistīšanās kopībā”. Šī tendence izriet no strauja technoloģijas „progresa”, kuŗa „nežēlīgā” ietekmē „šolaiku cilvēkam jāmainās un jāmācās visu mūžu”. Dzejniekam „rakstīt šajā laikā nozīmē ne vairs kā vienas atsevišķas tautas piederīgam, bet kā cilvēkam, kas pakļauts straujam maiņas procesam un ko vienādā mērā ietekmē tuvākā un tālākā apkārtne un viss tur notiekošais”. „Masu komūnikācijas” plūdi palīdzējuši „rakstīto un runāto vārdu devalvēt”. Tomēr jaunā kopība „nenozīmē atteikšanos no savas brīvības un atbildības”, jo „padziļināta kopības sajūta tieši stiprina indivīda personisko atbildību, sirdsapziņu, arī reliģiskās saknes” un „īstu un patiesu dzejnieku pasarga no kalpošanas šauri nacionālai vai šķiru cīņu propagandai”. Tādējādi izveidotā sabiedrībā dzejnieka credo būtu: „ne nomaļus stāvēdams, ne partiju un šķiru žņaugos, ne ikdienas ķildās sapinies tas zina savu vietu un darbojas kā izlīdzinātājs, vidinieks, mudinātājs, skaidrotājs un ceļa rādītājs”.

Par „kopību”: Cilvēks domā, cer, ķepurojas, meklē, pretojas liktenim individuāli, un ‘kopība’ vārda tiešā nozīmē ceļas no līdzgaitnieku, indivīdu sadarbības. Tamlīdzīga „tendence” nav „mūsdienu” jaunums; atcerēsimies kristiešus Romas impērijas laikā, leišu cīņu pret ordeņa bruņiniekiem, franču revolūciju u.t.t –  ‘Kopīga’ sadarbība toties jāatšķir no t.s. „spiestā kopīguma”, kas katrā (vairāk vai mazāk attīstītā) sabiedrībā nosprauž, piem., polītiskas izteiksmes robežas, auto vadītāja atļaujas kvalifikācijas u.t.t. ASV šosejās jāturas labajā malā, bet tāpēc nevar teikt, ka braucēji „novērsušies no individuālisma”. Nē, cilvēks arvien iesaistās ‘kopībā’ pēc vajadzības vai spiediena prasībām, bet katru ‘brīvu’ mirkli meklē spilgtas, individuālas izteiksmes iespējas.

Par „technoloģijas progresu”: No tā strupceļa, kuŗā ar technoloģijas palīdzību esam diezgan labprātīgi iebraukuši, tiksim ārā tikai ar technoloģijas palīdzību. Tā var būt (un ir bijusi) tikpat  „žēlīga”, kā „nežēlīga”: izvēle mūsu. Cilvēkam nav „jāmainās un jāmācās visu mūžu”, ja technoloģiju iegrožo, pievērš rūpīgi izraudzītiem mērķiem, lieto uzmanīgi, – lai sekas varam uztvert bez ‘nākotnes šoka’. Te vajadzīga vēsa, apsvērta pieeja un nevietā ir dažu ‘literātu’ uzbrukums technoloģijas „nežēlīgumam”.

Par „masu komūnikācijas” plūdiem: „Tuvākā un tālākā apkārtne un viss tur notiekošais” nevar „vienādā mērā” ietekmēt rakstnieku. Informācijas uztvere cilvēkam ir selektīva, un tajā pārsvars vietējam, pazīstamam, reālam, nevis tālam, vispārīgam, abstraktam. Rakstniekam nepieciešama plaša izdoma, ‘vispārcilvēciska’ pieeja, bet to nevar ‘uzražot’ bez pieredzes, lietojot citu vāktu informāciju, kaut vai pieliekot klāt personiskas rūpes par ‘visu’.

Tad jāatgādina, ka informācijas plūdos rakstītais un runātais vārds nav „devalvēts”. Tieši otrādi! Tas ir koncentrētāks, svarīgāks, dārgāks nekā jebkad, – un rakstnieks tāpēc izvēlīga lasītāja intereses piesaistīšanai nemitīgi meklē jaunus izteiksmes veidus.

Par „gara techniku”: Savus „izlīdzināšanas, vidinieka, mudināšanas, skaidrošanas un ceļa rādīšanas” uzdevumus veicis (un kā to varētu darīt nepinoties „ikdienas ķildās”?), vai dzejnieks spēs uzkurt radošo dzirksteli? Rainis brīdināja „nenogrimt mazajos darbos, Un ikdienā nezaudēt zvaigznes”. Vai dzejnieks nav kalnā kāpējs, „nomaļus stāvēdams”, „vientulīgāks, gads pēc gada”, kuŗam „atšķelsies pēc drauga draugs”? Vai laba daļa mūsdienu literātūras tieši neatspoguļo pretošanos visādu veidu „žņaugu” ietekmei (tātad, „žņaugos” tomēr esam!)? Tātad, izejot no realitātes (nevis no abstraktām varbūtībām), patiesību var rādīt tikai nerēķinoties ar „savas vietas” pasargāšanu. ‘Patiesam’ rakstniekam „vieta” ir tur, kur vārds vajadzīgs, – savā tautā, savā valodā; „vietu” neatradīs (un dzejoli neuzrakstīs) nekāda „kopība”.

I. Bērziņas apceres beigās lasām, ka „garīgi kulturālā ziņā pašreiz atrodamies (Šveicei) līdzīgā stāvoklī – esam subkultūras diasporā kā dzimtenē, tā trimdā”. Kā to saprast? Vārdnīca saka, ka diaspora attiecas uz reliģisku grupu, kas dzīvo kā izsūtīta minoritāte kādas citas vairākuma (valsts) reliģijas nometinājumā. Rietumu kultūra latviešiem nav sveša, un patlaban notiek ‘tuvošanās’ austrumu kultūrām, – tātad nekādas diasporas nav (vārds tiešām „devalvēts”!), un nekāda „subkultūra” arī neesam, – izņemot pašu mazvērtības sajūtu izdomā. Mūsu kultūras valodas, latviešu valodas, izturībai var ticēt vai neticēt. Izvēli rādīsim, pievienojoties vienam no I. Bērziņas citētiem dzejniekiem, K. Rēberam, deklarējot, ka „dzejolis ir vieta, kur gars pasauli savāc un sakārto”, vai arī sekojot Emersona vārdiem, „dzeja ir ticība”.

Juris Mazutis

 

 

 

JG redakcijai:

Domāju, ka redaktori ir pārcentušies un izniekojuši JG 88. numura 30. lappusi, ievietodami tajā Gunas Ikonas sacerējumu.

Ko dod dzejas vērtību meklētājiem šī kalkulētā montāža?

Mūsu dzejas augstais līmenis (arī dažu visjaunāko devumus ieskaitot) ir visiem zināms.

A. Krūkliņš, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Ar brangu interesi un mērenu sajūsmu izlasīju Richarda Rīdzinieka vārsmojumu par dzeju un kritiķiem. Tā kā esmu viens no tiem, kas „ņemti uz grauda”, tad gribētos šo to iebilst vai apjautāties.

Rīdzinieks starp citu izsakās:

Pļavkalns drosmīgi godīgs, bet kļūdās valodā kādreiz un angļu grāmatās meklē mērauklas latviešu dzejai.

Te vispirms rodas ziņkāre par to, kas Rīdzinieka izpratnē varētu būt kļūdīšanās valodā. Vienīgi pāvests ir nemaldīgs (varbūt tomēr arī Rīdzinieks?), bet neesmu viens no tiem, kas nespēj atšķirt imperatīvus no indikatīviem u. tml. Tiesa, ne vienmēr izrīkojos saskaņā ar „endzelīnistu” norādījumiem, bet tas, kā sacīt, ir „ar nolūku”, nevis „ar desu”... (Piem., apcerēs parasti rakstu „dzejoļi”, bet vārsmās – „dzejas”.) Kādā recenzijā, kas pirms gadiem publicēta Jaunajā Gaitā, bija pāris tiešām lieku anglicismu, bet es tos tur nebiju ierakstījis . – Man ir smagas aizdomas, ka Rīdzinieka uztvere valodas lietās ir pārāk konservatīva. Viņa standarts laikam ir mazliet veclaicīga, gramatiski pareiza, literāri apslīpēta latviešu valoda bez spilgtām individuālas izteiksmes sastāvdaļām. Anšlava Eglīša jaunvārdi tad jau droši vien būtu gaužām apšaubāma prece. Neparastāki svešvārdi nevēlami pat tad, ja tie vislabāk kalpo precizitātei. „Tautiska”, populāra dikcija, kā rādās, pareiza (kas par to, ka tuvumā skan „Zilais lakatiņš”?), turpretī izvairīšanās no dažas ļoti parastas vārdu asociācijas ir aplama. Rezultāts tad nu var būt vienīgi a curiously old-fashioned idiom, kas JG 93. n-ra angliskajā raksturojumā piedēvēts Rīdzinieka dzejoļiem. – Man šāds valodas pareizības standarts nav pieņemams. Domāju, ka rakstnieka, dzejnieka, kritiķa izteiksmei jābūt visumā gramatiski pareizai un ne sevišķi ezoteriskai, bet mērenas stila īpatnības un mazliet skeptiska nostāja pret filologu gudrībām ne vienmēr ir nezāles. Valodniekiem palaikam ir diezgan vāja stila izjūta, tāpēc sarodas tādi neglītumi kā „svītrāt” (nevis „svītrot”), „kartīte” (nevis „kartiņa”), „mocīgs” (nevis „mocošs”) u. tml.; te jārunā drīzāk par valodas bojāšanu nekā par kopšanu.

Mērauklas latviešu dzejai, manuprāt, var meklēt gan latviešu, gan angļu, vācu, franču, italiešu, spāņu, zviedru un varbūt pat japāņu grāmatās, jo kritiķi (piem., T.S. Eliots) bieži vien lūko izgaismot dzeju vispār, nevis tikai vienas tautas literātūru vai kāda atsevišķa dzejnieka sacerējumus. Dzejas un nedzejas būtiskās iezīmes ir kopējas visām tautām un valodām; nacionālās atšķirības šai ziņā nesakņojas gluži tik dziļi.

Gundars Pļavkalns