JG redakcijai:
Ar JG 100. numura redaktora piezīmēm JG atbildīgais redaktors, atsaucoties uz „trimdas statistiku”, pievienojies sestdienas skolu pēlējiem, kuŗu balsis gan dažreiz jau dzirdētas.
Mana pieredze sešus gadus Divreizdivi darbā un desmit gadus latviešu sestdienas skolā Kalamazū liek konstatēt, ka redaktora domas par sestdienas skolu prioritātēm un Divreizdivi „lietas kokiem” ir ačgārnas.
Gan skolotāju kursos, gan konferencēs, gan iksestdienas skolas darbā latviešu valoda ir pirmā visās skolās, ar kuŗu skolotājiem esmu saticies un ar kuŗu darbu iepazinies. Zināšanas, kuŗas apgūst regulāri apmeklējot latviešu skolu, tikai reti vecāki saviem bērniem spēj dot bez skolas darba.
No savas pieredzes varu konstatēt, ka Divreizdivi „lietas koki”, ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem, nāk no šo skolu audzēkņu vidus. Redaktora pretējais apgalvojums liek secināt visai paviršu divreizdivnieku gaitu pētīšanu.
Tāpēc būtu labi jaunajai Gaitai publicēt to „trimdas statistiku”, kuŗa pierāda redaktora apgalvojumu par skolu prioritātēm un Divreizdivi „lietas kokiem”. Man tā pagājusi gaŗām neredzēta. Vai tās varbūt nemaz nav?
Ģirts Kaugars, Kalamazū Latviešu skolas pārzinis un bij. piecu Divreizdivi vadītājs
Atbilde: Kalamazū skola nav JG „trimdas statistikā”.
Jautājums Ģirtam Kaugaram: kuŗās sestdienas skolās savu rosmi guvuši tādi jaunieši kā Aivars Osvalds, Baiba Rubesa, Māris Bite, Ojārs Rozītis?
JG atbildīgais redaktors
JG redakcijai:
Aptaujas rezultāti, kas publicēti JG 103. numurā liek daudz ko pārdomāt. Manā pieredzē stāvoklis ir vēl ļaunāks nekā to rāda „Latviešu problēmas jauniešu izvērtējumā”. Vecmodīgas ir ne tikai trimdas skolas, bet arī sabiedriskās organizācijas. Mēs neprotam piesaistīt jaunos latviešus. Piemēram, simtiem jauniešu ir piedalījušies sporta sacensībās Saulainē, Sidrabenē, Katskilos un citās nometnēs. Bet kā viņi ir skrējuši, tā arī aizskrējusi no latviešu sabiedrības. Nav mums ne jauno vieglatlētu, ne sporta dzīves organizētāju.
Sporta darbinieks, Kanadā
JG redakcijai:
JG 105. numurs dod cerības, ka žurnāls kļūs par latviešu kultūras bastionu, nevis par krievu literatūras izdevumu latviešu valodā.
A.B., ASV
JG redakcijai:
Mūziķa Longīna Apkalna tendenciozā kritika par nelaiķa Arnolda Bāliņa u.c. rediģēto grāmatu 88 latviešu tautas dejas un apdares JG 105. numurā man liek šaubīties, vai vērts turpināt abonēt tādu izdevumu, kas šādiem rakstiem neatrod pareizo vietu.
L.M., Kanadā
JG redakcijai:
Modŗa Zeberiņa sirreālistiskās piezīmes par Ilzes Šķipsnas darbiem reizē satriec un sajūsmina. Paldies Jaunajai Gaitai par kaut ko jaunu.
A. Grava, ASV
JG redakcijai:
Jaunās Gaitas 102. numurā iespiests teksts, kas lasītājiem jānotur par Dr. A. Bīlenšteina runu 1. latviešu dziesmu svētkos 1873. gadā. Patiesībā še darīšana ar PSRS tautas mākslinieka Marģera Zariņa brīvu sacerējumu. Latviešu vēsturniekiem sen izdevies rekonstruēt Dr. A. Bīlenšteina runas autentisko tekstu. Posms, kuŗu M. Zariņš pārstrādājis savai vajadzībai, skan šādi:
Baznīcā jaukas skanas iepriecināja un pacilāja. Bet svešu meistaru darbi ir tik latviešu valodā priekšā celti... jāpiemin svētku savādais gods: Tās ir tautas dziesmas, kuŗas rītā visi dabūs klausīties. Tās bija jau atmestas, citā vietā nievātas, tagad tās ceļ godā un gaismā. Tautas dziesmas cēlušās tautas bērnības gados. Kad tauta attīstās, tad prāts grib vientiesīgās tautas dziesmas atmest bet ko prāts jau atmetis par niecīgu, to sirds atkal godā cel. Tauta sāk atkal cienīt savas tautas dziesmas.
Salīdzinot šo autentisko tekstu ar sacerējumu, ko Jaunā Gaita bezrūpīgi pārņēmusi no latviešu komūnistu partijas izdevuma Māksla, izņēmuma kārtā var pievienoties M. Zariņa beigu slēdzienam: Komentāri lieki.
Longīns Apkalns, Vācijā
