JG107 Ņina Luce. Trimdas latviešu teātŗu 25 gadu repertuārs

Augšā: aina no O. Uršteina iestudētās Divpadsmitās nakts izrādes 1946./47. gadā:

Meitiņ mīļā, neej tālu
Meklēt savu ideālu

dzied Fabiāns (Oļģerts Parņickis) un viņam piebalso Marija (Helga Gobzine), kā arī nerrs (Ansis Mitrevics)

Anšlava Eglīša lugas Leo 1975. g. iestudētājs, Laimonis Siliņš JG teātŗa simpozijā 1965. g. rakstīja; „Latviešu (trimdas) teātŗa nākotne atkarīga no teātŗa darbiniekiem. Ja tie spēs pacelt mūsu teātŗa mākslas līmeni, tad esmu pārliecināts, ka skatītāju netrūks.”

Diemžēl, šīs apceres dati būs tikai aptuveni, jo man, dzīvojot tālajā Austrālijā, nav izdevies iegūt ziņas par visiem mūsu trimdas teātŗiem. Šai rakstā nav ietverti dažādo sabiedrisko sarīkojumu: draudžu, Daugavas vanagu un vanadžu, skautu, gaidu, sestdienas skolu u.c. izrādes, bet tikai trimdā pastāvošo teātŗu ansambļu sniegumi. Tas nozīmē, ka daža luga, kā Brigaderes Čaukstenes, Blaumaņa Pēc pirmā mītiņa, Vulfa Līnis murdā, Zīverta Divkauja, ko tik bieži spēlē minēto organizāciju biedri savos sarīkojumos, praktiski ir vairāk izrādīta nekā esmu to šeit minējusi.

Vairums latviešu teātŗi trimdā tuvojas divdesmit piektajam darbības gadam. Kāds tad ir bijis šo ansambļu repertuārs šai gadu simteņa ceturksnī?

Kā pirmais jāmin mūsu drāmas meistars Mārtiņš Zīverts. Cik izdevies noskaidrot, Amerikā, Kanadā, Zviedrijā un Austrālijā izrādītas pavisam 32 Zīverta lugas. Bostonā − 6, Indianapolē − 6, Grandrapidos − 5, Ņujorkā − 4, Klīvlendā − 3, Vašingtonā − 3, Losandželosā − 3, Minnesotā − 2, DVT Kanadā − 8, DVT Milvokos − 1, Stokholmā − 18, Sidnejā − 22, Melburnā − 14, Brisbenā − 12, Adelaidē − 10. Par Pertu trūkst ziņu, bet 5 jau droši.

Seko Anšlava Eglīša 14 lugas, Blaumaņa −10, Raiņa − 10, Brigaderes − 9, Auzānes-Tīcmanes-Vītoliņas − 7, E. Vulfa − 6, Ulža Šiliņa − 6, Alunāna − 5, Spodŗa Klauverta − 5, Ainas Neboisas-Vāveres − 5, Gunāra Griezes − 4, T.Zeltiņa − 4, Richtera − 4, E. Zālītes − 4, V.Kārkliņa − 4, A. Dziļuma − 4, G. Kūlnieces − 4, (šķiet pasaku dramatizējumi), M. Bumbiera − 3, E. Skujenieka − 3, J. Lejiņa − 3, O. Liepas − 3, H. Krūmiņa − 3, Ernas Lēmanes − 3. Divas lugas izrādītas sekojošiem autoriem: Aspazijai, Akurāteram, Rīdziniekam (Grīnam), K. Lesiņam, J. Viesienam, Miķelsonei, Voitkum, S. Pencei, J. Pētersonam, J. Sarmam, G. Alchimovičam. Pa vienai spēlētas − A. Švābes, Deglava-Zālītes, Paļeviča, Kaudzītes, P. Gruznas, B. Senkēvičas, J. Poruka, J. Lukstiņa, T. Bangas, V. Celma, K. Ābeles, Rutku Tēva, V. Ešota, Teteres, G. Salnāja, Mitrevica, A. Ozoles, A. Niedras, A. Aigara, Rubeņa, A. Straumaņa, Drūmā, A. Siksnas, B. Lāces, M. Kalnietes, G. Gerķes, P. Rozīša, E. Kores, M. Podnieces, B. Metuzāles (gan ir vairāku viencēlienu autore,) un M. Dupliņas lugas.

Kaut arī Zīverts ir visbiežāk spēlētais autors, kas atzīstama par vēlamu parādību, jo tas nozīmē, ka teātŗi nebaidās no neparastākām vai grūti spēlējamām lugām. Tomēr, vislielāko inscenējumu skaitu − 14 pieredzējušas Blaumaņa Skroderdienas Silmačos. Pret to īstenībā nebūtu ko iebilst, jo Blaumanis ir mūsu klasiķis, ko var un kas ir arī vienmēr jāspēlē, vienīgi mēra sajūta būtu vēlama, jo šai parādībai ir arī otra puse un proti, Blaumani jau spēlējuši veclatviešu teātŗi Amerikā sākot ar 1893. gadu. Tā tad priekš 80 gadiem. Tāpat veclatviešu teātŗi izrādījuši Alunānu, Vulfu, Brigaderi, Raini, Jaunsudrabiņu, Aspaziju, Kaudzītes un Deglavu. Vairums tās bija lugas, ko skatītāji apmeklēja ne sava garīgā apvāršņa paplašināšanai, bet laika kavēklim, jo parasti pēc izrādes sekoja sarīkojums ar deju. Diemžēl, šī indeve jau sākusies līdz ar mūsu teātŗu pirmajām izrādēm, un no tās slimības mums grūti atbrīvoties vēl joprojām. Toreiz izrādīja lugas, ko veclatvieši pazina pirms 1905. gada. Par to, ko spēlēja neatkarīgās Latvijas teātŗi, viņi neinteresējās. Kādas sekas bija šai veclatviešu repertuāra šaurībai lasām O. Akmentiņa rakstā Ceļa Zīmju 1954. g. 19. n-rā. „...Teātris arvien bijis iecienīts un kopts arī emigrantu saimē. Bet līdz ar aktieŗu novecošanos pamazām grimst arī teātris, un veclatviešiem, kaut arī viņi vēl šobrīd ar sirmām galvām spēlē teātri, dzīve ir aizgājusi priekšā. Nav arī vairs publikas, jo viņu bērni valodas nesaprašanas dēļ nav vairs spējīgi sekot izrādēm. Amerikas veclatviešu teātŗa mīļotājiem nav kontakta ar tagadējo latviešu teātri Amerikā, kas izskaidrojams ar pretišķībām polītiskos uzskatos.”

Ko nozīmē jēdziens − dzīve ir aizgājusi priekšā. Tie ir diezgan skaudri vārdi, jo taisni drāma ir visciešāk saistīta ar sava laikmeta cilvēkiem, to dzīvi un garīgo pulsējumu. Ar ko tad atšķiŗas mūsdienu un iepriekšējā gadu simteņa drāma? Par raksturīgāko jāmin lugas satura un stila dažādība līdz ar pilnīgu lugas uzbūves brīvību. Tas nozīmē galvenokārt, ka modernie drāmatiķi atkāpušies no Gustava Freitaga techniskām prasībām: 5 cēlienu drāma ar ekspozīciju, kāpjošu darbību, kulmināciju, krītošu darbību un katastrofu. Saturā polītiskās problēmas mainās ar salonkomēdijām, vēsturiskiem tematiem, mazā cilvēka ikdienu, bet reālais mainās ar sirreālo. Spēlēdams tikai mūsu vecos klasiķus, latviešu trimdas teātris nespēj atspoguļot divdesmitā gadu simteņa otras puses garīgo pulsējumu. Arī Zīvertu mēs nevaram nepārtraukti izrādīt, jo skatītājiem tas varētu apnikt. Ievērojot sacīto, jājautā, vai arī mūsu teātŗi šodien nav apdraudēti, „ka dzīve aizies priekšā”, kā to raksta Akmentiņš? Salīdzinot ar veclatviešu teātri un tā apmeklētājiem, mūsu labā gan ir sekojoši apstākļi:

1) Pašreizējie vecākās paaudzes režisori, aktieŗi un skatītāji, dzīvodami neatkarīgajā Latvijā, gan redzēja, gan darbojās paši līdz tās teātŗos.

2) Mūsu intelliģences līmenis caurmērā ir daudz augstāks nekā tas bija latviešu emigrantiem ap 1905. gadu.

3) Vairums mūsu jaunatnes, pateicoties sestdienas skolām, 2x2 kursiem Amerikā, jaunatnes kursiem un dažādiem starpkursiem Austrālijā, Minsteres ģimnāzijai, Rietummišigenas latviešu valodas studijām utt., saprot latviski tik labi, ka pagaidām mūsu jauniešiem nav ne mazāko grūtību sekot latviešu valodā runājošiem aktieŗiem. Ņemot vērā nule sacīto, varētu likties, ka mūsu teātŗiem nekāda apklušana nedraud. Un tomēr, arī mēs esam apdraudēti, „ka dzīve aizies priekšā”.

Izsekojot man piesūtītos datus par trimdas teātŗu darbību, esmu konstatējusi, ka vairums ansambļu, sevišķi pēdējā gadu desmitā, cīnās ar grūtībām, lai sniegtu vienu izrādi gadā, kamēr pirmos gadus bija trīs un vairākas izrādes. Mazais teātris Sanfrancisko, dibināts tikai 1966. gadā, gan spēj dot divas izrādes gadā, tāpat arī Stokholmas teātris. Samērā labi darbojas Indianapoles ansamblis, ar vienu līdz trim izrādēm gadā, pie kam tam nav bez izrāžu gadu. Līdzīgi izrādes sniedz Grandrapidu teātris un DVT Kanadā. Gandrīz visiem pārējiem Amerikas ansambļiem ir bezizrāžu gadi. Sarakstoties ar Rasmu Vītolu-Birzgali, esmu noskaidrojusi pa daļai šo bezizrāžu gadu iemeslus. Bostonas , Ņujorkas, Losandželosas ansambļiem kā arī Palisādu dramatiskai kopai un droši vien arī citiem Amerikas latviešu teātŗiem pastāv iespēja ar izrādēm viesoties vairākos latviešu centros. Ieskatoties Bostonas ansambļa Zīverta Rīga dimd programmā, redzu, ka viņi lugu spēlē 11 latviešu centros. Palisādu dramatiskā kopa ar izrādi Cilvēks grib spēlēt apceļojusi 30 centrus. Salīdzinot ar latviešu teātŗu darbību Austrālijā, jāatzīst, ka tur šādas iespējas nepastāv, jo nav tik daudz latviešu centru. Austrālijas ansambļi ar lugu spēj sniegt divas, retos gadījumos trīs vietējās izrādes un pavisam reta ir izdevība inscenējumu parādīt vienā vai divās kaimiņpilsētās, ja neskaita mūsu gadskārtējos teātŗu festivālus, kas pērn notika 15. reizi, un kuŗos piedalās trīs līdz pieci ansambļi.

Šīm Amerikas latviešu teātŗu viesizrādēm ir savi plusi un arī savi minuši. Plusos − ansamblis dabū lugā īsti iespēlēties, kas ļoti nozīmīgi inscenējuma kvalitātei. Minusos − braukšana līdz ar izrādes atsvaidzināšanu, kā to raksta Rasma Vītola, paņem tik daudz laika, ka ansamblis, šais viesizrādēs nebraucot, droši vien spētu iestudēt vairāk nekā vienu lugu gadā. Teorētiski, ja pieņemtu, ka gada laikā latviešu centros Amerikā notiek 2-3 dažādu ansambļu viesizrādes un vismaz viens pašmāju inscenējums, tad jau Amerikas latviešu teātŗa apmeklētājs iegūtu gandrīz to pašu, ko tautiešu vairums Austrālijā. Bet vai zaudētājs nebūs pats viesizrāžu rīkotājs ansamblis, kam veselu gadu jāstrādā gar vienu vien inscenējumu. Tas ir jautājums, par ko var debatēt.

Otra liela atšķirība starp Amerikas un Austrālijas latviešu teātŗiem ir tā, ka Amerikā ir samērā daudz neatkarīgās Latvijas laika ievērojamu aktieŗu un režisoru, kādu Austrālijā nav. Cik esmu manījusi, lasot kritikas par Amerikas latviešu teātŗu izrādēm, šis apstāklis aizvien tiek atzīmēts kā ļoti nozīmīgs. Protams, amata prasme nepieciešama katrā arodā. Laimīgs, kam tā ir! Bet, ja nu ir aktieŗi un režisori, kam nav šīs profesionālās izglītības, vai tā ir tikai pa daļai, bet kas nu jau divdesmit piecus gadus spēlē un režisē, kā tas notiek Austrālijā un, ja tad mēs no viņiem nesagaidītu izrādes profesionālā līmenī, tad tādiem cilvēkiem tiešām nebūtu vērts dārgo laiku velti šķiest uz skatuves. Arī mūsu lielajos teātŗos neatkarīgajā Latvijā bija gan labi, gan vāji aktieŗi, gan spējīgi, gan mazāk spējīgi režisori. Man jāatzīstas, ka es neticu, ka šodien pēc trīsdesmit trimdas gadiem būtu starpība starp neatkarīgās Latvijas profesionālo un mūsdienu amatieŗu (es domāju par tiem, kas vismaz 10 gadu nostrādājuši teātrī) sniegumu, jo arī tam profesionālajam aktierim vai režisoram latviešu skatuve ir tikai patapas nodarbe. Tie ir tikai mani teorētizējumi, par tiem var atkal debatēt. Apceļojot ASV, laimējās redzēt Ņujorkas latviešu teātŗa izrādi ar Brigaderes Princesi Gundegu un karali Brusubārdu Ņinas Melnbārdes-Lazdiņas režijā un Vašingtonas latv. teātŗa izrādi ar G. Griezes lugu Bez siltām vakariņām Osvalda Uršteina režijā. Jāatzīst, ka Lazdiņas režija savā viengabalainībā, personu saliedētībā bija pārāka par Uršteina sniegumu, neskatoties uz pēdējā daudz lielāku pieredzi.

Apcerot Austrālijas latviešu teātri, man vairāk jāpievēršas Sidnejas teātrim, jo tā darbību esmu vērojusi un vērtējusi gandrīz divdesmit gadus. Bez tam, manuprāt, tas ir arī mūsu nozīmīgākais teātris. Esmu mēģinājusi konstatēt, kas ir tie apstākļi, kāpēc SLT ir pārāks par pārējiem latviešu teātŗiem Austrālijā, kas atrodas līdzīgos apstākļos. Tie ir:

1) Imants Sveilis, kas darbojas par ansambļa vadītāju no 1953. gada, ir kluss, bet diezgan stūrains sava izraudzītā ceļa gājējs. Bez tam viņš prot nolīdzināt asumus, kādi teātŗa darbā rodas, tas ir svarīgi, un ansamblis viņu respektē, kas ir nepieciešami.

2) Lielais teātŗa entuziastu pāris Lita Zemgale-Gulberga un Kārlis Gulbergs, kuŗiem vislielākie nopelni nenogurstošā jaunu aktieŗu meklēšanā, audzināšanā un to piesaistīšanā latviešu teātrim.

3) Sidnejas latviešu teātŗa literārās sekcijas vadītāja Spodŗa Klauverta neatlaidība teātŗu apmeklētāju ieinteresēšanā laikmetiskajās lugās. Par to, kā tas panākts, pakavēšos vēlāk.

Izsekojot Amerikas, Kanadas un Stokholmas teātŗu repertuāriem, jākonstatē, ka tur spēlē gandrīz tikai latviešu drāmatiķus, atskaitot Mazo teātri Sanfrancisko. Pāris tulkojumi DVT Kanadā un vēl pa kādam Losandželosā u.c. Par šo jautājumu Rasma Vītola mani informēja sekojoši:

Amerikas latviešu teātŗa visi trīs ansambļi − ka Ņujorkā, tā Bostonā un Vašingtonā jau pašā darbības sākumā pieņēma principu − pēc iespējas izrādīt tikai latviešu autorus, ko latviešu skatītājam nav iespējams redzēt uz vietējo teātŗu skatuvēm. Nezinu, cik lieli teātŗa cienītāji ir austrālieši. Bet Bostonā tiešām ir desmitiem teātŗu un teātrīšu, kas sniedz gan modernistus, gan klasiķus.

Tiesa, arī Austrālijā šāda iespēja pastāv, bet cik ir mūsu tautiešu, kas to izmanto? Nezinu, kā tas ir Amerikā, bet Austrālijā gaužām maz. Vairums tos apmeklē tie, kas ar teātri ciešāk sasaistīti: aktieŗi, režisori, dekoratori un kritiķi. Tautas lielākā daļa pasaka, mums pilnīgi pietiek ar to, ko redzam uz latviešu teātŗa skatuves. Tāpēc mūsu trimdas teātŗi Austrālijā skatuves mākslas attīstībā seko citu tautu un zemju teātŗiem, kas bez tulkojumiem nav iespējams, jo arī lielo valstu teātŗi tagad apmainās gan autoriem, gan aktieŗiem, pat veseliem ansambļiem. Tāpēc Sidnejā (arī Adelaidē) izrādītas Goldoni lugas Divu kungu kalps un Viesnīcniece. Tāpat esam iestudējuši Moljēra Skopuli, Skapēna nedarbus un Tartifu, pēdējo izrādījis arī Toronto latviešu teātris 1973. g. A. Straumaņa režijā.

No Šekspīra pie mums inscenētas Vindzoras jautrās sievas un Divpadsmitā nakts. Mūsu teātŗa vadītāji spriež, ka klasiķi jāspēlē, ne tikai publikas patikas dēļ, bet arī aktieŗu dēļ, delartiskā stila dēļ. Tāpēc mēs reizi gadā izrādām satīru Kaleidoskops, ko pārmaiņus saraksta Spodris Klauverts un Uldis Šiliņš. Pēdējos gados pasākumu pārņēmuši arī melburnieši, kur uzvedumu autore Erna Lēmane. Tiesa, publikai šie Kaleidoskopi patīk, jo var pasmieties par mūsu sabiedrisko darbinieku kļūmēm, kā arī paši par savām izdarībām. Bet šādai rēvijai ir liela nozīme aktieŗu techniskās skatuves mākslas apgūšanā. Mēs nevaram sagaidīt no amatieŗiem, kam skatuve ir patapas nodarbība, lai tie vēl apmeklētu kādas plastikas stundas, lai gan mums Sidnejā ir bijušas arī tās. Toties Kaleidoskopā aktierim ir ne tikai jārunā, jātēlo, bet arī jādzied un jādejo. Aktieris mācās labāk pārvaldīt savu ķermeni, kas ļauj izrādēs kustēties brīvāk, līdz ar to spēle kļūst atraisītāka. Tagad pēc divpadsmitā Kaleidoskopa mūsu izrādēs tas jūtams. Ja mēs spēlētu tikai mūsu pašu autorus, jo sevišķi vecos iecienītos klasiķus, jaunatnei varētu likties latviešu teātris vecmodīgs. Bez tam, kā lai mūsu teātŗa apmeklētājs izprastu latviešu modernākus drāmatiķus. Arī Zīverts ir daudz vairāk saistīts ar saviem laika biedriem pasaules drāmā nekā mēs to domājam, jo pasaules drāmatiķus nepazīstam. Salīdzināšanai esmu izvēlējusies Zīverta Varu un Anuija Antigoni (skat. JG 104. num.) un Zīverta Rūdu un Direnmata Fiziķi.

Noskatoties 13. Austrālijas latviešu teātru festivālā 1973. g. Direnmata 1960. gadā sarakstītos Fiziķus A.L.T. Melburnā (režisore L. Kalniņa), bija jādomā par 1954. gadā Zīverta sarakstīto Rūdu, ko tas pats teātris izrādīja 1960. g. (režisors P. Elsiņš). Zīverta un Direnmata līdzība jau manāma pašā drāmas veidošanā, jo abiem pats svarīgākais ir izraudzītā viela. Šoreiz tie ir zinātnieki. Abiem skatuve ir starpnieks viņu ideju paušanai. Pie tam jāievēro, ka viņi nav morālisti, jo dramatiskie nolūki tiem svarīgāki par morāliem. Šai sakarībā Direnmats piebilst: „Kā cilvēks nespēj dzīvot bez morāles, tā arī luga nespēj iztikt bez morāles, bet pēdējā ir tikai daļa no kāda veselā.” Kāda tad ir abu drāmatiķu problēma iepriekš minētajos skatuves darbos? Šai sakarībā atcerēsimies Brechtu, kas lugā Galilejs (sarakstīta 1937. g.) jautā: „Vai zinātni iespējams apturēt?” Divdesmit gadus vēlāk Direnmatu māc doma: „Ko zinātnieks lai dara ar patiesību, kas apdraud dzīvību?” Līdzīga problēma nodarbina Zīverta Rūdā ģeoloģijas profesoru Kristoferu, kas nobijies no nepārredzamām sekām, ko izraisītu viņa bagātais rūdas atradums, jās tas nonāktu pūļa rokās. Rūdas (izd. ALA Kultūras fonds 1960. g.) piezīmēs autors paskaidro, ka viņš lugā esot iecerējis individa cīņu ar pūli. Un ar ko cīnās Direnmata Fiziķi? Arī tā ir individa cīņa ar pūli. Lasot tālāk Zīverta piezīmēs, atklājām, ka autors lugu veidojis, pēc kādas Zviedrijas ziemeļos dzirdētas leģendas, atkāpdamies tikai lugas nobeigumā. Leģendas beigās zinātnieku rehabilitē un ar lielu godu izved no trakomājas, kamēr Zīverta varonis Kristofers paliek trakomājā. Kāpēc mūsu drāmas meistars lugas beigās atkāpies no leģendas? Impulss, laikmeta diktēta nepieciešamība? Interesanti konstatēt, ka sešus gadus vēlāk sarakstītajos Fiziķos, arī Direnmata varoņi izšķiras par palikšanu trakomājā, jo cita ceļa tiem nav. Kāpēc? Šķiet, ka, abi drāmatiķi saredzējuši mūsu gadsimta lielo traģiku.

Šķiet, ka abi drāmatiķi saredzējuši mūsu gadsimta lielo traģiku, mēs dzīvojam pūļa diktētā laikmetā, indivīds gan ar to cīnās, bet uzvarētājs pagaidām ir pēdējais, kamēr individs ir tikai mazs medijs, kuŗu pēc vajadzības izbeigšanās pūlis pagrūž malā. (Vai ievieto trakomājā). Fiziķos pārstāvēti trīs zinātnieki un līdz ar to trīs dažādi ieskati. Ņūtons atzīst, ka fiziķi ir tikai pionieŗi un nekas vairāk. „Vai cilvēce mācēs pa to ceļu iet, ko mēs ievelkam, tā ir viņas, ne mūsu lieta”. Viņš neuztraucas, ja cilvēce savas nemākulības dēļ iet bojā. Einšteins nedomā, ka fiziķi varētu no atbildības izvairīties: „Mēs dodam cilvēcei bīstamus ieročus, tāpēc varam arī izvirzīt noteikumus. Mums jābūt arī varas polītiķiem, jo esam fiziķi”. Pēc Einšteina domām, ja arī vara būtu fiziķu rokās, tad viņi ļaunāko varētu novērst. Trešais fiziķis Moebijs rezumē: „Ko pasaule šodien ar tai esošiem ieročiem var izdarīt, mēs zinām, ko ar tiem, ko viņš, Moebijs, spētu radīt, pēdējais nebūt neuzdrošinās iedomāties”. Fiziķi, diemžēl, ir sasnieguši ceļa galu, bet cilvēce tiem nav tikusi līdz, tā vēl joprojām dzīvo savā neziņā. Tāpēc katra valsts cenšas fiziķu jaunatklājumus izmantot savā labā. Tādējādi sasniegta situācija, kad pūlis valda pār fiziķu sasniegumiem, kas pēc Moebija pārliecības ved cilvēci pretī nenovēršamai bojā ejai. Tāpēc fiziķis var justies drošs un brīvs tikai trakomājā, kur polītiķi tos nespēj izmantot. Par palikšanu trakomājā izšķiras arī ģeoloģijas profesors Kristofers Rūdā, kad viņam valsts vara nedod pilnīgu brīvību atrasto rūdas krājumu izmantošanā. Kad fiziķis Moebijs jūt sevi valdošās varas apdraudētu, viņš iznīcina savu manuskriptu. Kad valsts vara iejaucas prefesora Kristofera rūdas atradnēs, izrādās, ka viņš ir pazaudējis ne tikai visus rūdas paraugus, bet arī savu ģeoloģijas karti. Abi zinātnieki Moebijs un Kristofers ir stingri pārliecināti, ka tā būs pūlim vairāk pakalpots. Jo, vai nu pasaule izdzēsīs (aizmirsīs) viņus, vai pati taps izdzēsta. Cita atrisinājuma nav. Tikai neaizmirsīsim, ka valsts vara paguvusi jau Moebija manuskriptu pirms tā iznīcināšanas nofotografēt, kā arī atrast Kristofera rūdas kalnus, sekojot pēdējā iemītajās pēdās. Tātad, cilvēks savu atradumu izdzēst vairs nespēj, lai kā arī to gribētu! Tiktāl par līdzībām Direnmata Fiziķos un Zīverta Rūdā. Tagad pievērsīsimies mazliet atšķirīgajam. Fiziķis Moebijs gan atzīst, ka slepkavot ir briesmīgi un tomēr, kad Monika nojauš, ka viņai uzticētais slimnieks nav traks, bet ievērojams fiziķis, viņš pēdējo nožņaudz, lai upurētu vienu, bet glābtu simtus, gluži kā Melnais Žanis Zīverta lugā Pēdējā laiva. Toties Rūdas varonis Kristofers iztiek bez slepkavības, jo viņš atklāj pūlim, ka vislielākās rūdas bagātības tomēr slēpjas pašā cilvēkā. Te ir kardināla atšķirība abu autoru lugas idejā. Direnmats savos Fiziķos spēj gan novērst nelaimi, kamēr Zīverts Rūdā rāda, kur slēpjas laime. Kristofera pēdējie vārdi skan: „Lai izdeg niknums, fosfors un naida sērs, lai atraisās dievišķais metalls skanīgs un tīrs, lai brīvs top gars!” Ar to Zīverts pasvītrojis, ka pūlis var gan sekot Kristofera iemītajās pēdās un piekļūt rūdai, bet pirmais tās pēdas tomēr ir ieminis individs.

Ļoti iecienīts mūsu repertuāros, kā jau es minēju, ir Anšlavs Eglītis. Formas ziņā neparastākās lugas ir Ferdinands un Sibilla, Cilvēks grib spēlēt un Māris un Baiba. Pēdējo redzēju Mazā teātŗa Sanfrancisko viesizrādē. Mazliet pakavēsimies pie šīs lugas.

Luga ļoti raksturīga Anšlavām Eglītim, kur galvenā loma, tāpat kā gandrīz visos viņa romānos, piešķirta vīrietim − Ingum Bergmanim. Zobārste Aldona Jaunarāja visā lugā ir tikai piespēlētāja. Arī Aldona ir tipiska Eglīša sieviete − intellektuāliste. Tāda pat kā romānos Arvīda Aurītena (Laimīgie), Anda Kūra (Cilvēks no mēness) vai Paula Rīta (Malachita dievs). Tās ir samērā vēsas, bezkaislību − prāta vadītas sievietes. Vīrietis viņu tuvumā var atrasties, bet tikpat labi tās spēj dzīvot arī vienas. Tāpat kā Eglīša romānos, arī šeit Aldonas un Ingus starpā nav nekā jutekliska, nekāda kaislības uzliesmojuma, kaut arī tie dzīvo vienā mājā un beigās pat tiem ir kopēja guļamistaba. Vai arī kopēja gulta, par to Eglītis, kā parasti, klusē. Tāpēc vīrieša un sievietes attieksmes minētajā komēdijā nav galvenais. Svarīgākais ir tas, kā cilvēks izmisīgi turas pie kādas idejas, illūzijas vai sapņa, kamēr tas tam palīdz dzīvot. Šoreiz tie ir Māris un Baiba. Kad pēdējie Ingum vairs nav vajadzīgi, kad dzīve iekārtojusies, viņš no saviem sapņiem, no illūzijām viegli atvadās. Tā šķiet ļoti dziļi tverta Eglīša ironija, kas varētu zīmēties uz mums visiem, kad esam dzīvē iekārtojušies, mēs bez žēlabām un skumjām atvadāmies no saviem sapņiem, idejām un illūzijām.

Interesanti, ka neviens cits ansamblis šo lugu nav mēģinājis iestudēt. Kāpēc? Būsim patiesi, tās ir bailes no publikas trūkuma, jo tā ir saucamā „bezplota” luga, jo „plots” tur nav svarīgs, bet sajūtas, pārdzīvojumi, kas ir lugas dramatiskās darbības nesēji. Rasma Vītola, runājot par modernistiem man rakstīja: „Mēs īrējam dārgas profesionālas skatuves, un pustukšu zāli vienkārši nevaram atļauties.” Kaut arī mums Austrālijā vairumam ir pašiem savas teātŗa skatuves, bet zāles tāpat ansamblim maksā naudu un ar modernajām lugām mēs bieži ciešam zaudējumus, bet, kas par to!

Ilze Šķipsna Jaunās Gaitas 45./46. n-rā raksta: „Tradicionālais reālisms ir konvencija, kuŗā varam visdrošāk saprasties, kas ir milzīgi svarīgi. No otras puses, šis reālisms nav sevišķi reāls, jo mēs ne jūtam, ne domājam tik sakarīgi, ne arī uztveram pasauli tik faktiski. Tās pašas īstenības vārdā var meklēt citus izteiksmes līdzekļus un veidus, kas vairāk atbilst rakstnieka pasaules uztverei un izjūtu norisei.”

Šāda ievirze jau manāma mūsu dzejā un stāstniecībā, jā, kāpēc ar drāmu lai tas būtu citādi?

Kā ieinteresēt mūsu konvencionālo skatītāju modernajā drāmā? Un vai tas būtu nepieciešams? Par to var atkal debatēt. Rasma Vītola domā, ka nebūtu, es domāju, ka tas ir ļoti nepieciešams, lai nenonāktu pie tā traģiskā stāvokļa kā veclatviešu teātris. Kā jau minēju, mēs esam daudz labākā stāvoklī nekā veclatvieši bija ap 1905. gadu, un mūsu jaunatnei, vismaz daļai, nav ne mazāko grūtību sekot latviešu izrādei, bet jaunatne vairāk nekā vecā paaudze saistīta ar laikmetu, jaunatne vairāk nekā vecā paaudze apmeklē attiecīgo patvērumu zemju teātŗus. Lai viņus piesaistītu latviešu teātrim, tam jābūt laikmetiskam, tāpat kā austrāliešu, angļu, vācu un citi teātŗi pašreiz. Rasma Vītola šo jautājumu apcerot raksta: „Cik spriežu no rakstiem par Austrālijas latviešu skatītājiem, arī tie ir par šiem eksperimentiem loti dalītās domās.” Tā ir patiesība, tā tas tiešām arī ir. Un tomēr mēs turpinām eksperimentēt, lai mūsu teātris dzīvotu!

Dažus vārdus par to, kā šie eksperimenti notiek.

Gandrīz priekš divdesmit gadiem 1956. gadā Sidnejas latviešu teātŗa apmeklētājus satrauca modernāks Blaumaņa Indrānu inscenējums. Tā bija vētra Indrānu ošos, kas vēl pēc divdesmit gadiem nebūt nav gluži apklususi. Dzīvas pārrunas skatītājos izraisa arī katrs modernists, ar ko Sidnejas latviešu teātris kārtēji iepazīstina savu publiku. Piemēram, Sartrs, Jonesko, Albijs, Arabals, Kopits, Bekets utt. Savā laikā lielu satraukumu katoļu sabiedrībā sacēla Zīverta Smilšu tornis un Anuija Cīrulis. 1967. gadā bija pienākusi kārta uztraukties luterāņiem, kad Fridricha Direnmata komēdijas Meteors izrādē Pestīšanas armijas koris dziedāja luterāņu korāli „Rīta gaisma mūžīga”. Krasi pret minēto komēdiju nostājās arī Austrālijas Latvieša Sidnejas teātŗa kritiķis Kārlis Freimanis, kas laikraksta 874.n-rā cita starpā rakstīja:

... tur satiekas mūsu vecākās paaudzes ideālistiskais pasaules uzskats ar mūsu dienu drāmatiķu bezillūziju pasauli. Maz cerību, ka moderno drāmatiķu lugas varētu ko mainīt mūsu uzskatos, vai mūs „audzināt modernā garā”. Modernās lugas tāpēc izraisa tikai naidu pret režisoru, tēlotājiem un teātri vispār. Labvēļi var atsaukt abonementu. Pavisam nopietni derētu apsvērt, vai moderno lugu rādīšanu nederētu atmest un to vietā rādīt ikgadus vēl vienu pasaku vai zvēru bērnu lugu. Par recenziju uztraucās savukārt daļa modernāku skatītāju, jo sevišķi jaunā „šaubītāju” paaudze, jo skatuve vairāk nekā citas mākslas pauž laikmetisko un sevišķi Šveices drāmatiķis Fridrichs Direnmats. Kāpēc viņš vispār raksta komēdijas? Pats autors izsakās sekojoši „īstenībā manas tēmas prasītos izteikties drāmā vai traģēdijā, bet šāsdienas skatītājs grib komēdijas, tāpēc es rakstu komēdijas.” Bet Direnmata nolūks nav skatītāju smīdināt, bet to šausmināt, bez žēlastības rādot dzīves ēnainās puses. Direnmata komēdijas ir groteskas ar lielu traģisku noskaņu. Komēdija Meteors ir viens no autora vislabākajiem darbiem. Tā ir satīra par dzīvi un cilvēkiem. Nobela prēmijas laureāts rakstnieks Švīters mirklī pirms nāves redz aizslīdam savu dzīvi. Viņš redz, kā viņš kā jauns gleznotājs gribēja rādīt dzīvi, gleznodams savu kailo sievu, bet tā pat nebija dzīves atspulga, tā bija tikai jaunā gleznotāja vitalitāte. Dzīve bija smaga cīņa, kuŗā viņš, rakstnieks Švīters, ieguva naudu, mīlestību un slavu. Bet, lai iegūtu naudu nav jābūt Nobela prēmijas laureātam, arī krogus atejas tīrītāja, kas jaunībā bijusi pērkama sieviete, kļuvusi ļoti bagāta. Bagāts ir arī cietsirdīgais būvuzņēmējs Lielais Mūheims. Tādēļ Nobela prēmijas laureāts savus lielos naudas krājumus sadedzina. Viņš liek savu dzīvi svaru kausos, lai meklētu, vai ir kas tāds, ar ko varēs pastāvēt mūžības priekšā. Mīlestību viņš ir atdevis savai sievai Olgai, kas pirms tam bijusi pērkama sieviete, bet atradusi dzīvē citu vērtību − mīlestību. Pašam rakstniekam, lai iegūtu mūžīgo dzīvošanu, ir tikai viņa darbi, kuŗos īstenībā viņš ir arī sevi ielicis un tā ielicis, ka sajūk pašam, kas piedzīvots, kas safantazēts. Bet ticīgo pārstāvji − Pestīšanas armijas koris redz rakstnieka mūžīgo dzīvošanu no savas ticīgo perspektīvas. Taisni šeit Direnmats parādās kā reliģiozs rakstnieks, likdams Pestīšanas armijas korim dziedāt „Rīta gaisma mūžīga”.

Ar šādu lugas izrādi iemesls bija dots debatēm, kas arī notika mūsu kārtējā literāro vakaru ietvarā. Literārais vakars bija veltīts pārrunām, vai Direnmata lugu Meteors vispār vajadzēja rādīt Sidnejas latviešiem, jo daļa skatītāju, kā tas bija lasāms presē un dzirdams pārrunās, krasi nostājās pret lugām, kuŗās redzamas pērkamas sievietes, dzērāji vai Dieva zaimotāji. Tās ne tikai izraisot riebumu vecākajā paaudzē, bet varot radīt graujošu iespaidu mūsu jaunatnē. Teiktajam debašu vakarā pievienojās pat viena jaunatnes pārstāve. Dzirdētās pārrunas mani pamudināja meklēt cēloni, kādēļ daļa skatītāju vēlas redzēt modernistus, bet citi par to šausminās. Jāpiezīmē, ka apmeklētāju vecums te nebija galvenais izšķīrējs, kaut arī vairumam jaunās paaudzes modernisti patīk. Dzērāju, sākot ar Žūpu Bērtuli, mūsu teātŗos nekad nav trūcis. Parasti tie mūs tikai uzjautrinājuši. Kā tad ir ar pērkamām sievietēm un Dieva zaimotājiem? Pašķirstīju Pētera Ērmaņa grāmatā Smeldzīgais smaids nodaļu „Sapnis par teātri”.

1923. gadā Nacionālais teātris izrādījis Molnāra fantastisko lugu Liljoms, kuŗā galvenā persona Liljoms neizdevušās slepkavības dēļ sevi nogalina un nokļūst debesīs. Virza, kas sēž skatītājos, piezīmē: „Vai tas Dievs ar monokli?”, bet Dziļleja piebilst: „Nez kādus papirosus debesīs smēķē?” Tai pašā gadā Dailes, teātris izrāda Vedekinda seksuālu, sieviešu naida piesātinātu lugu Zemes gars. Lulusas pirmais vecīgais vīrs mirst ar trieku, otrs nonāvējas, bet trešo Lulu nogalina pati.

1925. gadā Dailes teātrī skatāma Morisa Mogra ķīniešu teiksmu luga Sīns, kas ir dievu dēls un parādās izredzētai sievietei, tikai tā nav Ķīnas ķeizariene, bet gan prieka meitene.

1927. gadā Dailes teātrī redzama Sutona Vēna drāma Uz nezināmo ostu. Šķiet, to sākuma gados ir spēlējis Ņujorkas ansamblis. Tur kāds nesen miris mācītājs noteic mirušiem pēcnāves likteni. 1928. g. Dailes teātris izrāda Somerseta Moma romāna Sedija Tomsone dramatizējumu. Tur kāds misionārs grib atgriezt prieka meitu Sediju Tomsoni godīgā kristīgā dzīvē, bet, diemžēl, pats krīt grēkā ar viņu. 1935. gadā mēs skatījām Nacionālajā teātrī Elīnas Zālītes Svešas asinis, kas arī ir trimdā izrādīta un vēl nesen, šķiet, Vācijā Minsteres latviešu ansamblī, kur latviešu lauksaimniece, kuŗas vīrs atrodas kaŗā, atdodas krievu virsniekam. Tā tad ne Dieva zaimotāji, ne dzērāji, ne prieka meitenes nav mūsu skatītājam tik sveši sižeti, jo sevišķi vecākai paaudzei. Kādēļ tad viņi šodien pēc četrdesmit gadiem par līdzīgām tēmām uztraucas? Es pašķirstu mūsu kultūras dzīvi priekš sešdesmit gadiem un lasu, ko Virza 1908. g. rakstījis Dambergam: „Es nezinu, kad manī noticis tāds pagrieziens, laikam šoziem, bet to varu teikt, ka vienmuļīgā mūsu dzejnieku lielākās daļas apdziedātā balto dvēseļu, birztalu un leju poēzija man uz nezināmiem laikiem, varbūt pavisam zaudējusi savu nozīmi”.

Līdzīgas domas pauž Vaira Vīķe-Freiberga rakstā „Latviskā identitāte trimdā” Jaunās Gaitas 101. n-rā 16. lp.: Savus bērnus audzinot, mums vajadzēs radīt kopības sajūtu ar latviešu tautu un ar Latvijas zemi, bet tas nebūs iespējams, mācot tiem raudāt par zaudēto tēva sētu un dzimtenes baltajiem bērziem. Bērniem, kas būs auguši palmu, kļavu vai eukaliptu paēnā un Latviju nebūs nekad redzējuši, tas neko nedos. Būs jāmeklē dziļāki, abstraktāki jēdzieni un simboli. Ja spēsim saskatīt, ka latvietim īpatnējais bija cieņa un mīlestība pret koku kā dzīvu, staltu, spēcīgu dabas radījumu, tad šo izjūtu gan varēsim bērniem iemācīt, un to varēs saprast latviešu bērni visās pasaules malās. Un šāda veida pārvērtēšana būs jāizdara ar visām mūsu iemīļotām klišejām, ar visām mūsu izdarībām.

Arī ar teātri un tā repertuāru, pēdējā ir mana piezīme minētajam rakstam.