SIMPOZIJS: KURP SAKARI?

 

JG redakcijas uzdevumā redaktors Dr. Andrievs Ezergailis organizēja simpoziju „Kurp sakari?”, izsūtot pag. gada rudenī dažādu polītisku novirzienu trimdas latviešiem ar dzīves vietu visos kontinentos šāda satura vēstules:

 

1978. g. 15. septembrī Tautiete/tautieti!

Sakaru jautājums šodien ar Padomju jeb okupēto Latviju, šķiet, aktuālāks kā jebkad. Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs pēdējos gados ir organizējusi plaši izpublicētus un populārus kultūras darbinieku braucienus uz latviešu kolonijām emigrācijā, un no otras puses emigrācijas latvieši, it sevišķi jaunieši, ir uzņēmuši kontaktus ar Latviju. Pat pirms pusduča gadiem mēs nebūtu varējuši pareģot šo kontaktu kvantitāti un arī kvalitāti. Kā šo sakaru augstos „punktus” mēs varam minēt Rīgas sakaru komitejas rīkotos vasaras kursus, Imanta Ziedoņa ciemošanās Kanadā un ASV, Veltas Tomas braucienu uz Jaunsudrabiņa Riekstiņiem, Andrés el Letón koncertus Latvijā, Siliņu viesizrādi Rīgā un LSDSP deklarāciju šinī jautājumā, kuŗas teksts jums tiek nosūtīts.

KURP SAKARI?

Jaunā Gaita vēlētos, lai Jūs ar mums dalītos domās par šo jautājumu. Atbildiet tikai uz tiem jautājumiem, uz kuŗiem vēlaties.

1. Kas būtu pēc Jūsu domām maksimālais sakaru līmenis? Mēs jau zinām, cik tālu Laiks un lielās trimdas organizācijas šinī lietā gribētu iet. Bet kas pēc jūsu domām ir maksimālais, cik tālu padomju iekārta gribētu/varētu iet nākošos desmit gados? Cik tālu un kādā virzienā Jūs gribētu redzēt sakarus attīstāmies?

2. Kāda praktiska nozīme ir LSDSP deklarācijai un vai tas būtu pareizais ceļš, pa ko iet?

3. Ko mēs varētu darīt, lai Padomju Latvijā radītu iekšējas maiņas? Vai mums galvenokārt nebūtu jākoncentrējas uz stratēģiju/taktiku piespiest padomju iestādes ievērot pašām savus likumus un konstitūciju, kā to dara daļa krievu disidentu, vai arī jāturpina cīnīties par jau trimdā spraustiem mērķiem?

4. Kāda ir Jūsu trimdas analīze, ievērojot redzēto, dzirdēto un lasīto par IV jaunatnes kongresu un Bostonas dziesmu svētkiem?

5. Kam vajadzētu lielākas palīdzības un simpātijas − latviešiem Latvijā vai trimdā?

 

No 20 aicinātiem dalībniekiem piedalās 11.

Rita Brūvere − Bijušā Latvijas universitātes studente. Precējusies ar vienu no Brūveru atvasēm, atstājusi dzimteni.

Atis Lejiņš − vēsturnieks, LSDSP darbinieks. Savā grāmatā Gorkija ielā 11a rakstīja: „Daudz ķieģeļu Imanta argumentācijas piramīdā labi, bet pats pamats karājas gaisā. Partija nekad nav atzinusi un izlabojusi Staļina pamatnoziegumu...”

Osvalds Liepa − lugu rakstnieks, LPB Kanadas kopas valdes priekšsēdis līdz aiziešanai pensijā 1978. gadā.

Viktors Kalniņš − viens no pazīstamākiem pretkomūnisma cīnītājiem. Bijis ieslodzījumā Padomju Savienībā. Tagad Rietumos.

Anita Liepiņa − skolotāja Kanadiešu un latviešu skolās, Mazputniņa techniskā redaktore. Darbojusies JG redakcijā.

Rita Liepkalne − pēc profesijas zobārste, Vairākas reizes apmeklējusi Latviju. Publicējusies periodiskos izdevumos.

Ojārs J. Rozītis − dzejnieks, publicists, bijis jaunatnes izdevumu redaktors. Minsteres skolas izlaidumā reiz teica ievērojamu runu un izpelnījās Jāņa Rudzīša uzmanību.

Raimonds Staprans − viens no mūsu izcilākiem latviešu gleznotājiem. Skat. viņa Rīgā lasīto referātu JG 99. nrā.

Baiba Šmita-Kalēja − Kanadas Daugavas Vanagu organizācijas aktīva darbiniece. Skolotāja, deju grupas vadītāja.

Pēteris Šmitmanis − aktieris, ELJA-s Informācijas atbildīgais redaktors.

Mārtiņš Zandbergs − skolotājs Minsteres ģimnāzijā, ELJA-s valdes priekšsēdis, Mārtiņa dziesmu grāmatas autors.

 

 

 

1. Kas būtu pēc Jūsu domām maksimālais sakaru līmenis? Mēs jau zinām, cik tālu Laiks un lielās trimdas organizācijas šinī lietā gribētu iet. Bet kas pēc jūsu domām ir maksimālais, cik tālu padomju iekārta gribētu/varētu iet nākošos desmit gados? Cik tālu un kādā virzienā Jūs gribētu redzēt sakarus attīstāmies?

 

 

Rita Brūvere: Cik tālu padomju kultūras sakaru organizētāji gribētu/varētu iet nākamajos desmit gados, patiesību nezina arī viņi paši, ne tikai mēs vien. Atstāsim pareģošanu sovjetologiem, jo viss atkarīgs no tā, kāds grupējums nāks pie varas pēc Brežņeva aiziešanas. Jo, kā zināms, visi iekš- un ārpolītikas attīstības virzieni tiek noteikti centralizēti, tāpēc par dabisku kultūras sakaru attīstības procesu grūti šai gadījumā runāt.

 

Viktors Kalniņš: Par maksimālo sakaru līmeni var daudz un, man šķiet, bez jebkādiem panākumiem diskutēt. Ka padomju varas nolūks ir vienīgi propaganda un savas ideoloģijas uzspiešana, domāju, nevienam nerada šaubas. Objektīvi gan jāatzīst, ka uz Rietumiem sūta galvenokārt māksliniekus ar augstu profesionālo līmeni. Galvenais tomēr ir, lai kultūras sakari (un līdz ar to arī cilvēku kontakti) attīstītos arī pretējā virzienā un lai Latvijā plašākas aprindas varētu saņemt patiesīgu informāciju par dzīvi un mērķiem Rietumos.

 

Atis Lejiņš: Maksimālais sakaru līmenis? Cik tālu lai sakari attīstās? Dīvains jautājums. To varētu izprast tā, it kā tautas Padomju Savienībā būtu mazvērtīgākas kā Rietumu demokratijās. Vai kāds gribētu ierobežot brīvos sakarus starp Kanadu, ASV? Diktatūrai PSRS nav nekādas Dieva dotās tiesības turēt savas pakļautas tautas pabērnu lomā. Cik tālu sakariem ir jāiet, pateikts LSDSP programmas 2.8. punktā. „Atļaut Latvijas pilsoņiem brīvi apmeklēt ārzemes un saņemt ārzemju grāmatas, žurnālus un laikrakstus; izveidot kultūras sakarus ar latviešu trimdiniekiem uz abpusības un vienlīdzības pamatiem. Netraucēt ārzemju radioraidījumus. Atcelt iespiedumdarbu un vēstuļu cenzūru.” Līdzīga nostāja izteikta arī Latvijas Nacionālās Atbrīvošanas Frontes programmas priekšlikumā, 4. nod. 4. un 5. punktā.

Dabiski, ka padomju vara nevarēs nekad tik tālu iet, jo tad tā vairs nepastāvētu. Lai panāktu maksimālos sakarus, jānotiek režīma maiņai PSRS. Taču dažādu apsvērumu un spiedienu dēļ padomju režīmam jāpieļauj zināmi sakari ar Rietumiem, arī ar to tautu locekļiem trimdā. Taču kā tas tagad fiksēts jaunajā padomju konstitūcijā, šie sakari notiks tikai stingrā valsts režijā, proti, partijas kontrolē. Ne par velti citādi domājošiem, kas grib iet brīvo sakaru ceļu piespriež fantastiskus soda mērus. LSDSP sakaru deklarācija radās, lai pašreizējie kontrolētie sakari vairāk kalpotu tautas, ne partijas interesēm. Tas ir arī skaidrs idejisks ierocis par gala mērķi − brīviem sakariem.

 

Osvalds Liepa: Maksimālais sakaru līmenis varētu būt − dabiskais, brīvais, apmēram tāds pats, kāds pastāv starp ASV un Kanadas pilsoņiem. Diemžēl, tos ierobežo abas puses. Mēs nekad īsti neesam zinājuši un nezinām, cik tālu lielās trimdas organizācijas gribētu iet − to rezolūcijas pārāk miglainas. Piemēram, neviens nekad un nekur nav definējis, kas īsti ir „tauta Latvijā”: no A. Pelšes līdz kolchozniekam vai − tikai kāda grupa vai grupiņa pa vidu. Tāpat neviens nekad un nekur nav definējis, kas īsti ir „funkcionāri”. „Teorētiski” var pieņemt, ka tie ir visi, kas dzīvo padomju iekārtā. Maksimālais, cik tālu padomju iekārta gribētu vai varētu iet, sakariem ar šīs iekārtas „latvisko augšgalu” trūkstot − kaut tikai konfrontācijas sakariem! − nav nosakāms. Nelaime tā, ka šos sakarus visi, tiklab mūsu trimdas „augšgals”, kā krievu okupantu „augšgals”, grib „kontrolēt” resp. mūs grib pataisīt tikpat nebrīvus, cik nebrīvi ir latvieši dzimtenē. Būtu patīkami redzēt sakarus attīstāmies vismaz tik tālu, cik tālu tos Rietumu demokratiju izpratnē paredz Helsinku vienošanās.

 

Anita Liepiņa: Mums trimdā un latviešiem Latvijā ir daudzas kopējas intereses: rūpes par latviešu tautas eksistenci, interese par mūsu saknēm pagātnē un no tām izaugušo kultūru un arī domas par latviešu tautas nākotni. Tāpēc mums abpusīgi ir vajadzīgi visi iespējamie sakari, gan privāti ar draugiem un ģimenes locekļiem, gan profesionāli ar cilvēkiem, kas strādā vienā laukā, gan sabiedriski ar dzīvu, radošu cilvēku saskari un apmaiņu. Līdz ar cilvēkiem apmainās arī grāmatas, plates, filmas, ēdieni, preces un uzskati. Mūsu lielākā problēma ir tā, ka dzīvojam atšķirīgās sabiedriskās un polītiskas iekārtās, kas jaucas pa starpu mūsu kopīgajām interesēm. Mums trūkst kopīgu mērauklu, jo trimdas pusē vadās no Rietumu standartiem un Latvijā dzīvojošiem ir jārēķinās ar padomju varas standartiem. Arī padomju vara pamazām mainās un gala mērķis būtu tikpat brīva cilvēku un informācijas apmaiņa ar zemēm padomju varā, kāda pašlaik ir iespējama starp Rietumu zemēm. Nedomāju, ka šo mērķi varēs sasniegt jau nākamo 10 gadu laikā.

 

Rita Liepkalne: Tauta ir nacionāla kopība. Šīs kopības uzturēšanai ir nepieciešami kā individuālie, tā organizatoriskie sakari. Cik tālu kāda sveša vara šādus sakarus „gribētu/varētu” pieļaut nav tik svarīgi kā tas, cik saprātīgi un gudri mēs paši tos spēsim izveidot un uzturēt ar nolūku maksimāli saglabāt savu tautu savā zemē. Ja būs tauta, būs arī brīvība, neatkarība, sava valsts.

 

Ojārs J. Rozītis: No Padomju Latvijas un tur dzīvojošās latviešu tautas daļas sakaru maksimālais līmenis būs sasniegts tad, kad trimda izvērtīsies par Latvijas lobiju Rietumos, kad trimda savas ārzemēs gūtās zināšanas un kontaktus izmantos Latvijas labad. No trimdas viedokļa šāds līmenis īstenotos tad, kad trimdinieki izmaiņā pret savu ārzemju pieredzi gūs drošu latviskās identitātes pamatu: kā jau teikts − strādājot Latvijas labad. Abi viedokļi papildina viens otru, radot priekšnoteikumus sakariem, kas abām pusēm auglīgi: abpusēji auglīgi, arī zinot, ka Latvija var gan vairāk dot, gan vairāk prasīt nekā trimda. Runājot par „padomju iekārtu”, sakaru izredzes šajā skatījumā atkarāsies no Rietumu un Austrumu bloka savstarpējām attieksmēm (pēc Helsinku konferences šīs izredzes mazliet uzlabojušās); tās samazināsies, trimdai mēģinot izsist no sakariem sev polītisku kapitālu (ar t.s. psīcholoģisko kaŗu a la Spilners); tās palielināsies, trimdai piedāvājot tādus impulsus, idejas, projektus, kas atbilst Latvijas interesēm un kuŗu dēļ Latvija būtu ar mieru izsmelt pilnā mērā visas sakaru iespējas − vai tās pat paplašināt.

 

Raimonds Staprans: Cik tālu? Kultūras sakaru atslēga atrodas Maskavas rokās. Tā noteiks kultūras sakaru plašumu, veidu, virzienu nākošos desmit gadus. Mums atliek tikai ņemt to, ko Maskava atļauj piegādāt, jo tās rokās, cita starpa, ir arī kultūras sakaru naudas maks. Sadarbojoties ar kultūrsakarniekiem no Latvijas, mani vienmēr ir kaitinājis un reizē sāpinājis to bezpalīdzīgais stāvoklis. Teorētiski mēs visi zinām, ka latviešiem savā zemē varas nav, bet ir cita lieta to pašam redzēt savām acīm dažādos pasākumos. Praktiski aina ir bēdīgāka nekā to varētu iedomāties. Kā lai sakari attīstītos? Man šķiet, ka mums vajadzētu pieņemt visu, ko piedāvā, kamēr vien piedāvātāji ir latvieši. Tad paši varam atvētīt graudus no propagandas sēnalām. Un vajadzētu arī piedalīties visur, kur mūs aicina − jo plašāk, jo labāk. Būtu nožēlojami redzēt, ja Maskava šinī ziņā būtu liberālāka nekā mēs trimdā.

 

Baiba Šmita-Kalēja: Nedomāju, ka ir kāda autoritāte brīvajā pasaulē, kas spētu atbildēt uz jautājumu „cik tālu padomju iekārta gribētu/varētu iet...” Tātad mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, varam tikai nodarboties ar minēšanu, kas, manuprāt, ir neauglīga nodarbošanās. Vadoties no līdz šim pieredzētā tālā un tuvā pagātnē, secinājums var būt viens: komūnistu partija (padomju iekārta) ies tik tālu, cik tai būs izdevīgi sprausto mērķu īstenošanai − šinī gadījumā, cita starpā, arī latviešu trimdas sabiedrības šķelšana, kas pa daļai jau izdevusies.

 

Pēteris Šmitmanis: Maksimālā līmeņa vēlmi vispār nesaredzu, − taču visa latviešu emigrācija ir vienos uzskatos par vēlamu brīvu, kulturālu, zinātnisku un citādu izmaiņu ar Latvijas PSR, tātad šis būtu hipotētisks maksimālais līmenis. Jautājums, cik tālu padomju iestādes vēlas iet, var vienīgi būt tīri spekulatīvs, jo faktiskā norise atkarāsies no tik daudz apstākļiem, ka nav jēgas mēģināt pareģot pat tuvākā laika attīstību.

Svarīgākie jautājumi pašlaik ir valodas kursu noorganizēšana Latvijas Valsts Universitātē, jo Rīgas vasaras kursi, kā tie līdz šim rīkoti, ir daudz par īsiem, lai, tajos piedaloties, būtu iespējams manāmi uzlabot valodu vai iepazīties ar modernu latviešu valodu pretstatā tai archaiskai valodai, ko vairums iestāžu māca šeit; otrs: mūsu starpniecība kvalitatīvu Latvijas PSR kultūras personību/kollektīvu popularizēšanā Rietumu publikā. Jāapzinās, ka šodien Latvijā pastāv daži no pasaules viskvalitātīvākiem koŗiem, tāpat dzeja ir tālu attīstīta un īpatnēja. Arī jāapzinās, ka katram māksliniekam nepieciešama iespējami plaša kritika, kas vieglāk apgūstama ar emigrācijas latviešu divvalodnieku starpniecību (popularizējot, organizējot utt.). Piemērs šādam kultūras sakaru paveidam būtu J. Kronberga zviedru valodā tulkotās I. Ziedoņa Epifānijas.*) (Jāpiebilst, ka arī emigrācijas „nacionālās stājas” pārstāvjiem būtībā nebūtu ko iebilst pret šādu popularizēšanu − taču pastāv tikai viena latviešu tauta, tātad arī tikai viena latviešu kultūra!)

*) Zviedru apgāds „Fripress Bokförlag” laidis klajā Imanta Ziedoņa Epifāniju tulkojumu zviedru valodā. Izdevuma virsraksts „Andra sidor”. Tulkojumā ir epifāniju izlase no abiem Ziedoņa krājumiem. Izlasi un tulkošanu veicis JG līdzstrādnieks Juris Kronbergs. Red.

 

Mārtiņš Zandbergs: Es gribētu redzēt, ka trimdas labākie kori un tautas deju ansambļi piedalītos Latvijas dziesmu un deju svētkos. Izkārtot Latvijas koŗu un deju ansambļu piedalīšanos mūsu svētkos. „Dziedonis” viesojās pie vācu koŗa Bīlefeldā. Kāpēc nevarētu viesoties pie kāda latviešu koŗa? Būtu vēlams, ka vismaz 5-10 trimdas jauniešu studētu LVU vai RPI katru gadu! Tāpat būtu vēlama skolēnu apmaiņa ģimnāzijas līmenī, kāda pašlaik jau pastāv starp Eiropas zemēm, ASV un Kanadu.

Latvijas un trimdas rakstnieku, mākslinieku, zinātnieku un speciālistu regulāra tikšanās. Latviešu (baltiešu) eksporta un importa firmā varētu iegādāties visādus Latvijas izstrādājumus, literātūru, notis u.c.

Būtu vēlama latviešu būvuzņēmēju iesaistīšanās ar Rietumu technoloģiju un kapitālu Vecrīgas atjaunošanā un dzīvokļu celtniecībā. Rietumu latvieši varētu nopirkt šos dzīvokļus un uzdāvināt radiem un draugiem dzimtenē.

Diemžēl, Rīgai ir maza teikšana sakaru jautājumos. Maskavas valdošā iekārta visumā nevēlas un tai ir bailes ielaisties plašākos pasākumos ar Rietumu zemēm, izņemot valūtas darījumos: Cik tālu attīstīsies sakari, atkarāsies no 3 lietām: 1) Padomju polītikas ar Rietumiem, 2) individuālo cilvēku iniciatīvas atbilstošos amatos Rīgā, 3) Rietumu latviešu uzņēmības veidot sakarus, meklēt ceļus un tos attīstīt.

 

 

 

 

2. Kāda praktiska nozīme ir LSDSP deklarācijai un vai tas būtu pareizais ceļš, pa ko iet?

 

 

Rita Brūvere: LSDSP deklarācija ir vissaprātīgākais kopsavilkums visām līdz šim dzirdētajām runām par kultūras sakariem. Praktisks pamats darbībai.

 

Viktors Kalniņš: LSDSP deklarācijai praktiska nozīme būs tikai tad, ja izdosies dzīvē realizēt kaut vai dažus tās punktus. Par trūkumu uzskatu to, ka nepietiekami pasvītro tieši paša padomju režīma galvenos mērķus, ko tas grib panākt ar savu vienpusīgu kultūras sakaru nodibināšanu resp. nebija pietiekami norādīts uz „padomju ideoloģijas invāzijas agresīvo raksturu” neatkarīgi no dažu Latvijas kultūras darbinieku, kas apmeklē Rietumus, subjektīvām tieksmēm un novērtējumiem.

 

Atis Lejiņš: LKP CK ir ārzemju sakaru nodaļa, kas vada ārzemju latviešu polītisko apkaŗošanu. Nodaļas vadītājs ir V. Laukmanis, kas piedalās arī Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs konferencēs. Bez šaubām, stratēģiskais mērķis „kultkomitejai” un tās noteicējiem, lietojot pašreizējo taktiku sakaru lietās, ir neitralizēt polītiskās trimdas darbu un prestižu Latvijā. Te nereti tai nāk palīgā trimdas labais spārns, kam trūkst intellektuālās kapacitātes izprast pašreizējo sakaru „momentu,” un rīkojas tā, kā to vēlas šis LKP CK ārzemju nodaļas smadzeņu „trests.” Minēsim kaut vai Anerauda-Petera brauciena sacelto traci un tā sekas.

Var likties, ka sakaru deklarācija pauž pašas par sevi saprotamas lietas, taču prakse rāda, ka tās nemaz tik pašsaprotamas nav. Padomju režīms ir varējis daudzus trimdā iebaidīt tā, ka viņi, Latviju apciemojot, uzvedas pavisam nenormāli. Kā jēriņi, ne cilvēki. Viņi pakļaujas pašcenzūrai jau ceļā uz Latviju, baidīdamies ievest pat nepolītisku literātūru. Un kultūras komitejas sarīkojumos uzvedas ar nožēlojamu, padevīgu izturēšanos. Šādi baiļu kompleksu apsēsti vecāki, protams, ietekmē savus bērnus. Ja deklarācija nenāktu klajā ar „pašparsevisaprotamām gudrībām”, tad attīstība sakaru lietās var nonākt tik tālu, ka tauta Latvijā beigās novērtēs visus trimdiniekus par galīgiem „antiņiem”. Apstāsies informācijas plūsma uz Latviju, bet paši trimdinieki plēsīsies savā starpā pēc katras kultūras komitejas raidītās „delegācijas”.

Jāatgādina, ka LSDSP sakaru deklarācija nesatur nekā pagrīdnieciska vai noslēpumaina. Tas ir dokuments, kas piemēro Helsinku Nobeiguma Aktā ierakstītos humanitāros principus latviešu tautas apstākļiem, cenšas tos praktiski realizēt dzīvē. Aiz šī Helsinku dokumenta stāv ne tikai Eiropa un ASV, bet arī Padomju Savienība. Prakse Zviedrijā sakaru jautājumu risināšanā rāda, ka LSDSP sakaru deklarācija pašreizējos apstākļos ir pareizais ceļš.

 

Osvalds Liepa: Praktiska nozīme LSDSP deklarācijai pagaidām niecīga. Šī deklarācija, diemžēl, nāk gadus 25 par vēlu. Ja šodien tai gribētu piešķirt kādu nozīmi, tā būtu jānodod trimdinieku nobalsošanai. Deklarācijā minētie ceļi varētu būt ejami, neizslēdzot arī citus, ja par tiem nobalsotu 33,3% (balsošanu saistot ar vārdu un vecumu).

 

Anita Liepiņa: LSDSP deklarācija ir nozīmīga Rietumos, jo ir laikam pirmā, kas skaidri un saprotami apraksta savas organizācijas nostāju sakaru jautājumā ar Latviju. Šaubos, ka LSDSP fondam būs iespējams uzņemt legālus sakarus ar Latviju, jo padomju prese līdz šim ir izteikusies ļoti negatīvi par LSDSP un tās pasākumiem.

 

Rita Liepkalne: LSDSP deklarācijai ir liela nozīme tieši organizatorisko sakaru veicināšanā, uzturot dzīvu nacionālās brīvības garu, sniedzot visu iespējamo informāciju, palīdzību, kā arī iesaistot citas Rietumu demokratijas un apspiesto tautu pretestības grupas latviešu tautas interešu aizstāvēšanā.

 

Ojārs J. Rozītis: LSDSP deklarācija iezīmē to vietu sakaru laukā, līdz kuŗai pilsoniskā trimda ir ar mieru iet − bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem. Pati deklarācija jaunumus nepiedāvā: tajā galvenokārt pārņemti ELJA-s un Kultūras sakaru biedrības (KSB ) ietvaros sen diskutēti priekšlikumi vai pat īstenoti projekti − ceļš visumā jau izrādījies ejams, reālistisks. Vienīgi pārsteidz, ka LSDSP nav konsekventa un izvairās no KSB dibināšanas rezolūcijas un KSB pagaidstatūtu izšķirīgā punkta: radīt trimdā tos organizatoriskos un profesionālos priekšnoteikumus, kas nepieciešami iespējami plašiem un abpusīgiem sakariem, vārdu sakot: dibināt KSB. Kā LSDSP bez šiem priekšnoteikumiem domā panākt, lai Rīgas iestādes „atzīst un īsteno abpusīgu sakaru principu” un ievēro trimdas intereses šajā jomā?

 

Raimonds Staprans: Deklarāciju neesmu lasījis.

 

Baiba Šmita-Kalēja: LSDSP deklarācijai ir praktiska nozīme par tik, par cik šīs partijas biedri un latvieši, kas šai deklarācijai pievienojas, to ievēros dzīvē. Galvenos vilcienos, atskaitot dažas pretrunas, esmu vienis pratis ar šo deklarāciju, tātad − ceļam, pa ko būtu jāiet. Šī ir arī mana atbilde 1. punktā uzdotam jautājumam: „Cik tālu un kādā virzienā Jūs gribētu redzēt sakarus attīstāmies.”

 

Pēteris Šmitmanis: LSDSP kultūras sakaru deklarācijai var būt nozīme, kas izriet jau no tās nosaukuma, vienīgi LSDSP jo tā ir šīs organizācijas manifestācija vienā jautājumā un kā tāda var attiekties tikai uz šīs organizācijas un tās biedru darbību un nostāju. Uzskats, ka šī deklarācija ir kaut kāds „absolūts dokuments”, par ko būtu jāizsakās katrai organizācijai, ir galīgi nepamatots. Drīzāk tendence pārspīlēt šādu dokumentu nozīmi būtu izmantojama, lai katra latviešu organizācija runātu skaidru valodu šinī jautājumā un, LSDSP kultūras sakaru deklarācijas motivēta, izstrādātu savu kultūras sakaru deklarāciju, nevis, kā tas notika IV VLJK, lai izteiktu atziņu (alternatīvi noraidīt) vienas atsevišķas organizācijas deklarācijai. Dabīgi, tāda rīcība pilnīgi saskan ar emigrācijā valdošo pasivitātes vilni (skat. 4. punktu).

 

Mārtiņš Zandbergs: Praktiska nozīme ir, ka šīs idejas ir parādījušās presē un tiek diskutētas. Var cerēt, ka šīs idejas pavērs šauro trimdas sabiedrības redzes loku. Liekas, ka tas ir pareizais ceļš pašreizējos apstākļos − tas nenozīmē, ka pēc 3 vai 5 gadiem tas būs vairs pareizais. Jaunus impulsus dos mūsu „jauntrimdinieki” vai disidenti.

 

 

 

 

3. Ko mēs varētu darīt, lai Padomju Latvijā radītu iekšējas maiņas? Vai mums galvenokārt nebūtu jākoncentrējas uz stratēģiju/taktiku piespiest padomju iestādes ievērot pašām savus likumus un konstitūciju, kā to dara daļa krievu disidentu, vai arī jāturpina cīnīties par jau trimdā spraustiem mērķiem?

 

 

Rita Brūvere: Neviens no šiem veidiem nav atmetams.

 

Viktors Kalniņš: Es neuzskatu, ka vajadzētu šķirot galīgos mērķus, proti, kādreizējās neatkarīgās Latvijas atjaunošanu (protams, arī pārējo Baltijas valstu − Igaunijas un Lietuvas neatkarības atgūšanu) un akcijas, kuŗu tiešais mērķis ir pašreizējā padomju totalitārā režīma liberālizēšana un demokratizācija, tai skaitā arī darbība, kuŗas nolūks ir piespiest padomju iestādes ievērot pašām savus likumus un konstitūciju.

 

Atis Lejiņš: Atbildot uz šo jautājumu, jānorāda uz 4. VLJK pieņemto priekšlikumu Latvijas Nacionālās Atbrīvošanas Frontes programmai. Ceļā uz pašnoteikšanos jāizmanto kā legālās, tā nelegālās iespējas. Nelegālās iespējas jāizmanto tāpēc, ka padomju režīms pats neievēro uz papīra uzrakstītos likumus un normas. (Režīms kā tāds vispār ir nelegāls.) 3. VLJK pieņemtais mets LNAFP priekšlikumam bija pamatīgi jārevidē 4. VLJK ne tikai tāpēc, ka bija ienākusi kritika no Latvijas un trimdas, bet arī tāpēc, ka starplaikā Padomju Savienībā KP bija veco konstitūciju izmainījusi ar jaunu. Jaunajā konstitūcijā salikti „gumijas paragrafi”, nosacījumi skaisti fiksētām tiesībām, kas bija mazāk manāmas vecajā „Staļina konstitūcijā”. Tas, protams, apgrūtinās citādi domājošo atsaukšanos turpmāk uz valsts pamatlikumu, taču tas vēl joprojām ir iespējams, kā to norāda LNAFP priekšlikums. Vēl viens svarīgs apstāklis ir tas, ka jaunās konstitūcijas ierobežotās tiesības ir pretrunā ar AN vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju un Helsinku Nobeiguma Akta dokumentu.

LNAFP priekšlikuma teorētisko nopamatojumu varētu raksturot kā pāriešanu no „atbrīvošanas no ārienes” uz „atbrīvošanu no iekšienes” koncepciju, kur latviešu nacionālā polītika kļūst par daļu no vispārējās cilvēka tiesību kustības padomju blokā. Trimdai šī kustība jāizprot, jāatbalsta un jāveicina. Un par visu jāstrādā pilnā jaudā, lai stiprinātu tautas nacionālo mugurkaulu Latvijā laikā, kad Latvija arvien vairāk sāk izskatīties par Krievijas provinci.

 

Osvalds Liepa: Latvija ir krievu okupēta. Iekšējas maiņas tāpēc tur nevar rasties bez iekšējam maiņām Krievija. Vai okupanti ir monarchisti, demokrati vai komūnisti − nav svarīgi. Situāciju noteic apstāklis, ka tie ir mūsu vēsturiskie ienaidnieki − krievi. Bez šaubām, mums jākoncentrējas arī uz stratēģiju piespiest padomju iestādes ievērot pašām savus likumus un konstitūciju, sevišķi šo likumu un konstitūcijas tās daļas, kas „uz papīra” mums labvēlīgas. Vispirms no Latvijas jādabū laukā krievi (komūnisti tad izgaisīs paši). Trimdas mērķi, diemžēl, ir tikpat miglaini kā tās „rezolūcijas”. Mēs pat vēl nezinām, ko īsti gribam „atjaunot”: demokratiskās Latvijas brīvību, autoritārā K. Ulmaņa „brīvību” vai kādu citu. Tāpat nezinām, vai pēc trimdas domām kādreizējās demokratiskās Latvijas brīvība mums vēl „derīga” vai ne. Rietumu demokratijas šai ziņā, diemžēl, „redz mums cauri”: redz, ka līdz demokratijai joprojām vēl neesam izauguši, ka „gribam” gan ābolu, kas augstā kokā, bet nevaram pateikt, kā to „sadalīsim” un kas to „ēdīs”.

 

Anita Liepiņa: Rietumu pasaulē vēl joprojām attīstās dažādi modeļi cilvēku iesaistīšanai demokratiskajā procesā darbā, dzīves vietā, skolā vai jebkuŗā citā pasākumā, kur kādai grupai ir kopīgas intereses. Latvijā iekšējās maiņas var ienest tikai paši vietējie iedzīvotāji, un tāpēc viņiem ir nepieciešama informācija par pieredzi citur.

 

Rita Liepkalne: Iekšējo pārmaiņu radīšanā vienmēr jāpatur prātā galvenais motivējošais, vadošais spēks. Tas nav, kā tagad arvien vairāk atklājas, ne komūnisms, ne reliģija, bet atsevišķo tautu nacionālisms.

Tāds tas bija arī Latvijas tapšanas laikā. Likās, ka internacionālisma aizvējā (kaut vai komūnistiskajā, ja kristīgais nelīdzēja) pavērsies ceļš uz nacionālo brīvību un neatkarību. Strēlnieki cīnījās, cara impērija sabruka, Baltijas tautas kļuva brīvas...

Arī pašiem krieviem komūnisms nekad nav bijis galvenais mērķis, − bet tikai izdevīgs līdzeklis savas impērijas nostiprināšanai un saglabāšanai. Cara impērijas vājuma un norieta posmā dažas tautas un zemes gan uz laiku atkrita un jaunās, sarkanās impērijas vadība nonāca daļēji cittautiešu rokās. „Bet drīz vien stāvoklis mainījās par labu krieviem. Vecais režīms gan bija sadragāts, bet tā birokrātiskās un militārās tradīcijas un metodes iekļāvās un ieplūda Padomju Savienībā.” (Uldis Ģērmanis, JG 119).

Tie paši vēži, tikai citā kulītē. Nacionālismam ir pozitīva nozīme „kamēr prasa sev, bet neatņem citiem”. (Baņuta Rubesa, JG 118). Daudzi lielo tautu nacionālismi vēstures tecējumā ir izlietoti negatīvi citu tautu apspiešanai un izmantošanai. Nav nekādu pazīmju, ka krievi tagad būtu mainījušies. Krieviem nedraud nacionālās iznīcināšanas briesmas, bet viņu ekspansija uz mūsu lēses ir mūsu briesmu cēlonis. Ar cilvēka tiesībām vien vairs savu tautu nesaglābsim.

Piespiežot padomju iestādes ievērot savus likumus, mums jārīkojas kā latviešiem ar savām nacionālām interesēm, bet ne jāskatās, „kā to dara daļa krievu disidentu”. Mums jāmeklē, jāatrod pašiem savi ceļi kopā ar Vakareiropu, ciešā sadarbībā ar mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņiem. Mums nav jālien smakt krievu azotī, vienalga vai tā būtu balta, melna, sarkana vai izraibināta, ne arī jākustas viņu ēnā. Mums pašiem pietiek savu gaismas saucēju un gaismas ceļa rādītāju.

 

Ojārs J. Rozītis: Pirmkārt: mēs jau nebūsim tie, kas radīsim „Padomju Latvijā iekšējas maiņas”, bet gan latvieši tur. Otrkārt: abas proponētās „stratēģijas/taktikas” būtiski neatšķiŗas viena no otras; abas iekļaujas trimdas pretpadomju polītikā. Piemēram, izsludinot Belgradas konferences iesniegumos tautu pašnoteikšanās tiesības par pamatnējām cilvēku tiesībām − ja vien tās izmanto parlamentārās demokratijas izveidei − pati PBLA abas „stratēģijas/taktikas” pielietotam pašam mērķim: atjaunot 1918. gada Latvijas republiku. Treškārt: disidentu kustība Padomju Savienībā atsaucas galvenokārt uz tām tiesībām, kas tai kā intellektuāļu kustībai ir mīļas un tuvas, reizē ignorējot strādnieku opozīcijas prasības (lai gan arī Padomju Savienībā strādnieku šķira ir tā, kas izšķirs sabiedrības nākotni). Ceturtkārt: disidentiem savā − arī Rietumu raidītāju kāpinātā − sajūsmā par cilvēku tiesībām un citiem Rietumu brīnumiem pagājis secen, ka iekšējām maiņām Padomju Savienībā tikai tad ir izredzes, ja tās ievada kompartija − līdzīgi Prāgas „pavasara” modelim. Neievērojot šos abus momentus, disidentiem vienīgi atliks turpināt bezspēcīgi moralizēt.

 

Raimonds Staprans: Te der atcerēties daudzu Latvijas latviešu padomus mums, trimdiniekiem, ārzemēs: pastāvēt uz Helsinku nolīgumu ievērošanu kā praktiski vienīgi iespējamo. Par pārējām trimdas cēlajām deklarācijām pat visasākie padomju režīma ienaidnieki Latvijā tikai smejas.

 

Baiba Šmita-Kalēja: Ja es pareizi izprotu jautājumu „vai turpināt cīnīties par jau trimdā nospraustiem mērķiem”, tas ir, prasību pēc brīvas Latvijas un pašnoteikšanās tiesībām latviešu tautai, tad mana atbilde ir noteikts JĀ. Šis princips stāv pirmā vietā. Protams, jādara arī viss, ko varam, lai atvieglotu mūsu tautas likteni zem okupācijas varas, ieskaitot cīņu par padomju konstitūcijas un likumu ievērošanu. Nedomāju, ka trimdas latvieši pašreizējos apstākļos var jebko darīt, „lai Latvijā radītu iekšējas maiņas”. Skat. manu pasvītroto atbildi 1. punktā.

 

Pēteris Šmitmanis: Latviešu emigrācijai sen jau pienācis laiks apzināties sava polītiskā spēka ierobežotību. Darbojoties tālāk iesāktajā ceļā, griežoties pie mītņu zemju polītiskās vadības, izvirzot nereālas (un Rietumu polītiķiem nevēlamas) prasības, drīz nonāksim galīgā bezjēdzībā. Vienīgā darbība, kam pašlaik varētu būt reāli panākumi, ir padomju disidentu balss pastiprināšana sadarbībā ar spēcīgām organizācijām, kā, piem., „Amnesty International”. Jāatceras, ka vienīgā opozīcija, kam varētu būt nozīme, ir tā, kas nāk no turienes. Viss, ko mēs varam darīt, ir to atbalstīt.

 

Mārtiņš Zandbergs: Iekšējas maiņas Latvijā nāks tikai ar lielākām maiņām Padomijā. Mums jākoncentrējas uz stratēģiju piespiest padomju iestādes ievērot likumus un konstitūciju.

 

 

 

4. Kāda ir Jūsu trimdas analizē, ņemot vērā redzēto, dzirdēto un lasīto par 4. vispasaules latviešu jaunatnes kongresu un Bostonas dziesmu svētkiem?

 

 

Rita Brūvere: Vai tad 4. VLJK un Bostonas dziesmu svētki jau bija visa trimda?!

 

Viktors Kalniņš: Diemžēl, man vēl grūti spriest par trimdas dzīvi pēc personīgiem novērojumiem. Varu izteikt viedokli, kas jau izveidojas man vel okupētajā Latvijā (un ne tikai man vienam, bet daudziem latviešiem, kas vairāk vai mazāk atrodas opozīcijā pret pastāvošo padomju diktatūru), ka trimdā bieži vien neprot pietiekami labi izanalizēt un novērtēt notikumus okupētajā Latvijā.

 

Atis Lejiņš: 4. VLJK un dziesmu svētki Bostonā vēl spilgtāk iezīmēja vēsturisko procesu, kur emigranti atdalās no trimdiniekiem. Pēdējos ir nacionālā kodola piederīgie, pirmie latviešu izcelsmes amerikāņi, kanadieši, angļi, vāci u.c. Starp šīm divām grupām ir nopietni jāsāk domāt par attiecību noregulēšanu, lai novērstu pieaugušās sadursmes šo grupu starpā, kā arī korrupciju, ko emigranti ievieš nacionālā kodolā. Nacionālais kodols nevar garīgi augt un attīstīties, ja tam pastāvīgi jāatrodas aizsardzības pozīcijās par latviešu valodas lietāšanu latviešu vidē.

Dziesmu svētkos, kas bija izsludināti kā latviešu dziesmu svētki, tātad ne latviešu izcelsmes amerikāņu dziesmu svētki, ļoti bieži atradās situācijas, kur angļu valoda pilnīgi dominēja. Sevišķi tas izpaudās tautas deju uzvedumā, kur ne tikai sarunas valoda, bet arī mācību valoda bija angļu. Zīmīgi, ka 4. VLJK, kas noteikti uzskatāms par nacionālā kodola iestādījumu, pieņēma rezolūciju, kuŗā izteikta prasība, ka turpmāk latviešu dziesmu svētkos tautas deju dalībniekiem jāprot latviski.

Abas grupas tomēr ir vajadzīgas Latvijai. Kā izskaidrojošu piemēru var minēt ebrejus, kas dzīvo ārpus Israēlas. Viņi atbalsta nacionālo valsti polītiski, financiāli un morāliski un respektē nacionālā kodola intereses. Viņi pat cenšas iemācīties ebrejiski, savu nacionālo valodu. Bez nacionālā kodola jau nepastāvētu valsts. Līdzīgi varētu izturēties mūsu emigrantu grupa, kas asimilējusies un palikusi tikai latviska pēc formas, paturējusi no vecākiem mantotus dažus latviskus sentimentus, interesi par latviešu tautu. Ar laiku abas grupas atradīs savām vajadzībām atbilstošas organizācijas, bet arī daudz kas aizies nacionālajam kodolam zudumā, ja šo problēmu neapzinās, necentīsies to atrisināt. Mans novērojums 4. VLJK, 3. vasaras kursos Anglijā, kā arī Bostonas dz. svētkos (kur par spīti korrupcijas izpausmēm izpaudās arī augstvērtīgi latviešu kultūras sniegumi) pārliecināja, ka nacionālais kodols pastāvēs. Tam netrūkst enerģisku darba darītāju, domātāju, un tas spēj arvien saistīt sev klāt spējīgus talantus. Lai cik tas arī savādi izklausītos, nacionālā kodola piederīgie ir tie īstie „internacionālisti”, kas kustas un dzīvo pa visu pasauli, visu laiku stiprinot saites ar tautu Latvijā.

 

Osvalds Liepa: Analizēt trimdu, ievērojot dzirdēto un lasīto par 4. jaunatnes kongresu un Bostonas dziesmu svētkiem (tie bija vieni no daudziem), ir grūti. Galvenais iespaids: „trimda” gan skaitliski samazinājusies, bet kodols varbūt kļuvis veselāks un stiprāks. Šis iespaids tomēr nemaina situāciju.

 

Anita Liepiņa: Skat. manu rakstu JG 121. num. 51. un 52. lp.

 

Rita Liepkalne: Visā pasaulē vērojama nacionālā atdzimšana. Trimdas aktīva iestāšanās par tautu dzimtenē ir vērtējama pozitīvi. Mums jābūt ne tikai par savu tautu, bet arī ar savu tautu. Jaunieši šo uzdevumu veic sekmīgi. Mums jābūt lepniem, pateicīgiem, ka mums ir šāda jaunatne.

 

Ojārs J. Rozītis: 4. VLJK panelī par trimdas analizi Mārtiņš Būmanis un es aizstāvējām tezi, ka trimdai, gan, runājot visas latviešu tautas vārdā, ir svarīgs, ja vispār, vienīgi savs mērķis − atjaunot pilsonisku Latviju − un ka tai tāpēc ir puslīdz vienaldzīga tauta Latvijā un tās priekšstati par Latvijas nākotni. Bostonas nacionālpolītiskā manifestācijā šo tezi uzskatāmi apstiprināja it sevišķi tad, kad šī vienaldzība mēģināja izlikties par grandiozu latviešu polītiku, piemēram, kad Uldis Grava − ar viduvēja līmeņa ziepju reklāmas patosu − cīņu par Latvijas brīvību izsludināja par Amerikas pilsoniskās revolūcijas turpinājumu, it kā šī revolūcija nebūtu uz Ventspili aizskalojusi „Occidental Petroleum” naftas bazi, pret kuŗu tas pats Uldis Grava cīnās, nemanīdams, ka Ventspilī īstenojas viņa sirsnīgi aizstāvētie Rietumu kapitālisma ideāli.

 

Raimonds Staprans: Trimdas analize? No pāri par 100.000 latviešiem trimdā ar „latviešu lietu” labi ja nodarbojas daži tūkstoši. Ar jauniešiem vēl sliktāk. Visos trimdas pasākumos redzam vienas un tās pašas sejas. Kāds simts jau laikam aktīvi darbojas, bet kur ir tie tūkstoši, kas mātes valodu aizmirsuši un par latvietību neinteresējas?

 

Pēteris Šmitmanis: Latviešu emigrāciju pašlaik raksturo dziļa pasivitāte un izvairīšanās no konfrontācijas katrā kontroversā jautājumā. Īpaši bēdīgi ir konstatēt, ka arī jaunatne pieslējusies šim strāvojumam, par ko liecina 4. VLJK (salīdzinājumā ar iepriekšējiem VLJK) iztrūkstošie panākumi. Rosme pārrunāt līdzšinējo darbību un tās panākumus, tāpat kā veidot turpmākai darbībai metus, izteikt un pārrunāt jaunas idejas un pat tālāk veidot jau iesāktus ceļus Viljamstaunā bija minimāla. Vienīgi nacionālpolītikas darba grupa parādīja konkrētus darbības rezultātus, pārstrādājot LNAFP priekšlikumu, dokumentu, kas praktiski vienīgi apstiprina solidaritāti ar opozīciju PSRS, bet neizsaka nekā, kā darboties šeit. Tāpat kultūras sakaru darba grupa jaudāja vienīgi atkārtot tukšas, nodeldētas frazes. Vienīgā rezolūcija, kam varētu būt reāla nozīme, ir tā, kas ieteic Latvijas PSR ortografijas lietošanu, doma, kas nemaz nav jauna, bet kas biezajā pasivitātes miglā tā kā pazudusi. Zīmīgi tas, ka šo rezolūciju iesniedza atsevišķas personas, nevis darba grupa.

Emigrācijas nacionālā spārna (un reizē preses) atbilde 4. VLJK ir kontroverso jautājumu (piem., ortografijas rezolūcijas) noklusēšana un nekomentēšana. Atreferējumi līdz šim bijuši ļoti nepilnīgi, un pieņemtās rezolūcijas līdz šim pilnībā publicētas vienīgi ELJA-s Informācijas 87. numurā!

 

Mārtiņš Zandbergs: Neasimilētai jaunatnei pieaugoša interese par latviešu valodas problemātiku Rietumos, kā arī par notikumiem Latvijā. Latvijas disidenti mainīs daudzus uzskatus trimdas sabiedrībā. Trimdas sabiedrība netiek vaļā no runām nevietā.

 

 

 

5. Kam vajadzētu lielākas palīdzības un simpātijas − latviešiem Latvijā vai trimdā?

 

 

Rita Brūvere: Miglaini provokatorisks jautājums. Kas tad būtu tas palīdzības un simpātiju sniedzējs? Ja mēs paši, tad jāsaka, ka liela daļa trimdas sabiedrības „vārās pati savā sulā”, ir iegrimusi labklājībā un savās iekšējās ķildās, bet reālu palīdzību Latvijai mēģina sniegt tikai nedaudzas organizācijas un cilvēki. Trimdiniekiem būtu jāpārorientē sava domāšana, mazliet lielāku vietu tajā ierādot tagadnes un nākotnes Latvijai.

 

Viktors Kalniņš: Man šķiet, ka pēdējais jautājums ir formulēts neveiksmīgi. Galvenais ir visiem iespējamiem līdzekļiem saglabāt mūsu nacionālo apziņu, valodu un kultūru kā Latvijā, tā arī trimdā. Protams, grūtākos apstākļos jādarbojas nacionāli apzinīgiem latviešiem pašā Latvijā, jo noformulēto nacionālo ideju jau pašu par sevi uzskata par pretpadomju, tātad par kriminālu.

 

Atis Lejiņš: Dīvains jautājums. Ja trimdas uzdevums vairs nav palīdzēt svešas varas apspiestai tautai, tad JG slejās parādīsies revolucionāra jauna polītiska koncepcija, ka tam jānotiek otrādi. Jāpiebilst, ka tai brīdī, kad kāds trimdā dzīvojošais tautietis sāk apzināti vai neapzināti vērtēt savas mītnes zemes tautas intereses augstāk par tautas interesēm Latvijā, viņš vairs sevi nevar dēvēt par latvieti, kaut arī latviski prot tīri labi. Viņš pat kļūst bīstams latviešu tautas nacionālo interešu risināšanā, ja tajā vēl grib piedalīties. Un trimda kā pašmērķis nekam neder tautai Latvijā.

 

Osvalds Liepa: Ja trimdai vajadzīga palīdzība un simpātijas − tai tās jāmeklē. Bet − ar faktiem un konkrētiem mērķiem, ne ar „žēlabām”. Mūsu simpātijas tomēr vajadzīgas latviešiem tautu cietumā − no viszemākā cietumnieka līdz visaugstākajam. Jo tikai ar abpusējām latviskām simpātijām, ne apkaŗošanos, varam cerēt saglābt tautu un kādreiz − kas zina? − atkal uzcelt arī valsti.

 

Anita Liepiņa: Latviešiem trimdā un Latvijā jau ir labs iesākums tādai savstarpēji labvēlīgai simbiozei. Kā vieniem, tā otriem ir trūkumi, un abām pusēm vajadzīga savstarpēja palīdzība. Trimdiniekiem tā ir atsvešināšanās no Latvijas zemes un tautas, un Latvijas iedzīvotājiem tā ir nepilnīga informācija par cilvēku pieredzi citur pasaulē. Satiekot un iepazīstot latviešus no otras puses ir viegli attīstīt simpātijas (t.i., patiku un cieņu), jo neskatoties uz pēdējo trīsdesmit gadu šķirtību, mums vēl ir apbrīnojami daudz līdzības.

 

Rita Liepkalne: Lielākā palīdzība, simpātijas nepieciešamas latviešiem dzimtenē, jo viņu apstākļi grūtāki, uzdevumi un atbildība tautas saglabāšanā un zemes noturēšanā lielāka un izšķirīgāka.

 

Ojārs J. Rozītis: „Mums būtu jāpalīdz trimdai simpatizēt Latvijai” (Mārtiņš Būmanis).

 

Raimonds Staprans: Dalu jautājumu divi daļās. No garīgā viedokļa domāju, ka vienādas simpātijas izpelnījušies latvieši kā šeit, tā Latvijā. Abās vietās nes upurus, lai saglabātu savu etnisko kopību. Kā šeit, tā tur mācīties latviski vairs materiāli neatmaksājas. Abās pusēs valoda ir tikai vaļasprieks. No materiālās puses vairāk simpatizēju latviešiem trimdā, sevišķi tiem smagā darba strādniekiem, kas plēšas sviedriem vaigā, lai savus radus un paziņas Latvijā apgādātu ar luksa precēm. Domāju, ka vajadzētu pārtraukt „lupatu” sūtīšanu uz Latviju un vairāk koncentrēties, cik iespējams, uz garīgo barību. Tās viņiem visvairāk trūkst!

 

Baiba Šmita-Kalēja: Materiāla un morāla palīdzība visvairāk ir nepieciešama mūsu apspiestajai tautai okupētajā Latvijā. Ka garīgā barība ir nepieciešama arī trimdas latviešiem, to pierāda trimdas dažādo izdevumu pastāvēšana un kursu, semināru, kongresu u.c. rīkošana.

 

Pēteris Šmitmanis: Nesaredzu jautājumam reālas nozīmes. Toties šajā kontekstā jāuzsveŗ, ka Rietumu emigrācijas latviešu vairumam nav pamata sūdzībām par savu bēdīgo likteni. Vairumam materiālā labklājība, izglītība ir nesalīdzināmi augstāka nekā tā būtu bijusi paliekot Latvijā. Žēlabas vienmēr ir nevietā, īpaši, ja tās ir nepamatotas un attiecas uz sevi pašu.

 

Mārtiņš Zandbergs: Jautājums neprecīzs! Garīgā ziņā − latviešiem trimdā, jo latviešu gars un apziņa trūcīga. Materiālā ziņā − latviešiem Latvijā. Abām daļām vajag palīdzības izprast nākotnes perspektīvas un celt savu pašcieņu.

 

 

Simpozijā aicinātais doktorands Uģis Ziemelis no Britu Kolumbijas, apmaiņas students Rīgā, atbildēja: „Jūtu, ka neesmu gatavs, nobriedis piedalīties simpozijā. Ja raksta, tad jāraksta radoši... Neapšaubāmi, tas laiks pienāks, un tad es apsolu Jaunajai Gaitai rakstu.”

Mūsu rīcība gan ir LNAK valdes, sekretāra Imanta Alkšņa piesūtītā 1977. g. padomes sesijā pieņemtā rezolūcija sakaru jautājumā kuŗas 2. punkts:

LNAK padome ieteic:

a) latviešiem Kanadā pēc iespējas vairāk attīstīt tiešas radniecības un draudzības saites ar tautiešiem okupētā Latvijā;

b) Nodibināt LNAK darba grupu, kas izvērtētu kādos veidos mēs varētu veicināt tiešu sakaru pastiprināšanu.

IV VLJK (Viljamstaunā) ietvaros kultūras sakaru darba grupas 28 dalībnieki, cita starpā, izteicās par to, kas šķeļ trimdu. Pēc Sandras Bašenas ziņojuma ALJA-s / LNJAK biļetenam iznāk, ka 9 dalībnieki domājuši, ka trimdu šķeļ Padomju Savienība, bet 18 domājuši, ka mēs paši trimdu šķeļam.