JG redakcijai
Jaunajā Gaitā nemaz nav redzams literatūras reālisma stils. Arī Latvijā vairs nav reālu rakstnieku. 1974. g. Karogā Jānis Mauliņš devis romānu Kājāmgājējs, ko varētu dēvēt par reālistisku. Mauliņš labprāt lieto Veseļa stilu, kāds redzams Veseļa romānā Dienas krusts. 1978. g. Karogā bija iespiests vismaz Belševicas stāsts „Nūdelīte.” To var saukt par reālu pēc labiem angļu stāstu autores Katrīnes Mensfīldes paraugiem. Bet tas arī viss. Pārējais ir kā cara laika krievu literāros žurnālos Ņiva un Ņeva − saldkaislīgi romāneļi, stāstiņi un dzejoļi.
Tas pats sakāms par Jauno Gaitu. Nevar ilgi pastāvēt tikai ar ekspresionistiskiem „meklējumiem.” Būtu jāatrod veidi, kā veicināt, lai rādītu, kā trimdinieki mainās, kā viņi dzīvo, kā viņi studē.
D. Sodums
JG redakcijai:
Vairākkārt pārlasot Dr. Vairas Vīķes-Freibergas rakstu „Par brīvību un humānisma vērtībām” (JG 122), vēl joprojām ļoti pārsteidz viņas secinājumu virkne.
Ja raksta ievadam un diezgan veikli uzrakstītai analīzei varētu pievienoties tikai ar dažiem iebildumiem, tad, manuprāt, secinājumi izklausās kā tukša un nepamatota sapņošana. Viņa raksta:
Kādēļ gan tieši tagad lai cilvēces progress apstātos? Kādēļ gan tieši tagad lai cilvēcei pietrūktu vērienības, apņēmības un drosmes attīstīties tālāk? Taisni otrādi, tieši tagad varam sagaidīt, ka cilvēces sen uzsāktais progress turpināsies paātrinātā gaitā...
Vai tiešām cienījamā doktore nav nekā lasījusi par zvērisko tā saukto „Kulturālo Revolūciju” Ķīnā? Vai viņa neko nezina vai negrib zināt par mežonīgām masu un pat miljonu Kambodijas pilsētu visu iedzīvotāju izdzīšanu no mājvietām, lai nomirtu džungļos drausmīgos apstākļos?
Vai doktore nezina, kā ziemeļvietnamieši apgājās ar ASV gūstekņiem? Vai viņa tiešām neko nezina par brutālo asinskāro Idi Amina režīmu Ugandā? utt. utt.
Latvijas Lāčplēsi viņa Latvijas atgūšanas cīņā spēs atbalstīt tikai tādas sievietes kā, piemēram, Biruta Blūma un citas viņai garā un stājā līdzīgas.
Edgars Elferts
JG redakcijai:
Mani pārsteidza Artura Baumaņa apgalvojums rakstā „Par fon der Golca lomu 1919. gadā Latvijā” (JG 122. num. 25. lp.), ka līdz šim neviens latviešu vēsturnieks nav pamanījis ģen. fon der Golca rakstu „Latviešu raganu katlā” vācu žurnālā Die Woche 1919. gadā. Varbūt Baumana kungs neuzskata mani par latviešu vēsturnieku, bet savā 1967. gadā latviešu valodā publicētajā Latvijas vēsturē 1914-1920 esmu ne tikai pieminējis šo rakstu (oriģinālā − „Im lettischen Hexenkessel”), bet arī izmantojis. Tāpat šo politiski motivēto fon der Golca dusmu izvirdumu ir iemantojis arī mans tā laika students, tagad De Anža kolledžas profesors, Čārlzs Salivens (Sullivan) savā disertācijā „Ruediger von der Goltz and the German Baltic Campaign 1919” (1964. gadā). Pēdējos gados es bieži dažādu žurnālu un laikrakstu slejās un dažu polītiķu un pulkvežu atmiņu grāmatās lasu visādus „atklājumus”, kuŗus es sen jau esmu pieminējis un izmantojis savās 1956.-1971. g. publikācijās latviešu, angļu un vācu valodās.
Dr. Edgars Andersons
JG redakcijai:
Papildinot savu vēstuli (JG 122), lai man atļauts brīdināt lasītājus, kas būs aiz intereses par reliģijas vajāšanām Latvijā iegādājušies Rietumos dabūjamo Rīgas izdevumu Ateistiskā audzināšana (Liesma, 1978.) un tur lasījuši Z. Balevica apcerē par iedzīvotāju reliģiskajiem ticējumiem Latvijas territorijā (35. lp.) šādu informāciju: „Debesu tēvs − Pērkons jeb vienkārši dievs saskaņā ar mītoloģiju, šķiet, ir bijis debesu valdnieks... kas kopā ar Zemes māti un dieva dēliem saimniekoja pasaulē. − Senais pirmkristiānisma dievs turpināja pastāvēt Pērkona kultā.” − Te Balevics skaidri identificē debesu tēvu ar Pērkonu, kas esot vienkārši dievs, bijis debesu valdnieks un dēlu tēvs, saimniekojis kopā ar Zemes māti, un beidzot pats Pērkons turpinājis pastāvēt kā − Pērkons! Tā kā tas viss ir tiešā pretrunā ar manām vēstulēm (JG 122 u.c.) tad esmu spiests paskaidrot, ka Balevica ‘informācija’ nav zinātnisks spriedums, bet nemākulība! Izskaidrojums tam ir vienkāršs. Balevics grib − saskaņā ar krievu aizliegumu rakstīt ‘bog’ (dievs) ar lielo sākumburtu − iztikt tikai ar sugas vārdu ‘dievs’. Bet sugas vārds ‘dievs’ nav senlatviešu reliģijā: tas cēlies tikai modernos laikos. Dainās ir tikai īpašvārds ‘Dievs’ Bēgdams no dieva Dieva, Balevics ir ieskrējis un sapinies paša slazdos!
Senlatviešu un leišu debess dievs Dievs (Dievas) un pērkona dievs Pērkons bija tātad divi, gluži patstāvīgi, dabas dievi baltu mītoloģijā, būdami pilnīgā pretstatā bībeles un korāna dievam Jahvem. (Skat. Schülerduden, Die Religionen. Mannheim, 1977: lettische Religon; un H. Biezais, Baltische Religion. Die Religionen der Menschheit, Bd. 19. Stuttgart, Kohlhammer.).
Gregors Smelters
JG redakcijai:
Vai būtu vēlams iespiest nopietnā žurnālā rakstus, kas sacerēti oficiālos ietvaros okupētajā Latvijā? Piemēram, apzīmējuma „tautas vara” lietošana (JG 123. numurā publicētā E. Riekstiņa rakstā „Latviešu kinematografija 30 gados”. Red.) režīmam, kur tautai nav ne mazākās teikšanas. Interesanti un pamācoši gan tai ziņā, ka parāda, cik turienes apstākļi ir līdzīgi tiem, ko Dž. Orvels notēlojis savā darbā 1984. Lasītājs paliek neziņā, vai autora apgalvojumi un secinājumi balstās uz faktiem jeb vai tie ir tālāki doublethink paraugi. Protams, ir arī iespējams, ka sacerētājs lieto šādu vai līdzīgu nepārprotamu aplamību kā signālu mums rietumniekiem būt sevišķi uzmanīgiem, izvērtējot pārējo sacerējuma saturu. Šaubas par sacerējuma vērtību tas, diemžēl, nenovērš.
A. Šņore
JG redakcijai:
Vai JG 124. un 125. numurā intervijā publicētās domas par Latvijā it kā notiekošo evolūciju atbilst arī pārējo JG redaktoru uzskatiem un personīgai pieredzei Latvijas apciemojumos?
P.S. ASV
Redakcijas piezīme
No JG 17 redaktoriem Latviju apciemojuši tikai 3, bet pēdējos gados vienīgi Andrievs Ezergailis. Atbildes JG intervijā 124. un 125. numurā ir viņa personīgie uzskati.
JG redakcijai:
Raženu jubilejas (25.) gadu!
Laima Urdze
1979. g. 24.nov.
Lai man ir atļauts deklarēt, ka
1. Ceļinieks vienmēr ir stāvējis par to principu, ka katram ir tiesības pateikt savu patiesību. To pašu mēs darīsim arī nākotnē.
2. Ceļinieka vadībai ir pilnīga uzticība visai Jaunās Gaitas redakcijai.
Prof. Dr. Andrejs Olte,
Ceļinieka padomes priekšsēdis
