JG redakcijai:

ATBILDE PĒTERIM SMILGAM

Uz Pētera Smilgas īso vēstuli (JG 131. num.), runājot par manu rakstu − „Latgales problēma Latvijas vēsturē”, nebūtu reaģējis, ja autors nebūtu minējis kādu sāpīgu jautājumu, par kuŗu līdz šim nekur neesmu uzdrošinājies ne runāt, ne rakstīt.

Vai nu gluži tā ir, ka katolisko Latgali var saprast tikai katoliski vēsturnieki? Un ja tas tā, vai tiešām kāds būtu kavējis skaistās ezeru zemes katoliskos dēlus pētīt pašiem savu vēsturi, valodniecību un etnografiju?

Tā jautā P. Smilga. Pirmais jautājums parāda, ka vēstules autors manu rakstu nav pietiekami uzmanīgi lasījis. Es nekur neesmu apgalvojis, ka katolisko Latgali var saprast tikai katoliski vēsturnieki. Attiecīgais teikums skan šādi: Protestantu vēsturnieki līdz šim vēl nav sapratuši katolisko Latgali. Daudz sāpīgāks ir otrs jautājums. Ja mēs runājam par brīvās Latvijas laiku, tad Latgales vēsturi, valodniecību un etnografiju varēja jau pētīt, bet citādi tas bija ar pētījumu publicēšanu. Četru zinātnisko gradu īpašnieks, bijušais Maskavas archaioloģiskā institūta profesors un prorektors, korporācijas „Lacuania” goda filistrs Boleslavs Brežgo, kuŗa visa uzmanība bija veltīta Latgales zemnieku stāvokļa pētīšanai, nevarēja dabūt profesora vietu Latvijas Universitātē. Savu pirmo darbu − „Les paysans de Latgalie en 1772-1861”, viņš rakstīja franču valodā un publicēja Beļģijā, Briseles Universitātes protekcijā. Šī pati universitāte viņam piešķīra ceturto augstāko akadēmisko gradu 1933. gadā. Šis augsti kvalificētais zinātnieks nezināmu iemeslu dēļ nederēja Latvijas Universitātei. Tikai vācu un krievu okupācijas laikā sāka parādīties B. Brežgo darbi gan latviešu, gan krievu valodā. Viņa vārds nav atrodams arī A. Švābes rediģētajā Latvijas konversācijas vārdnīcā. Tā klājās redzamākajam „skaistās ezeru zemes” pētniekam.

Tālāk vēl P. Smilgam nepatīk vispārinājumi. Patīk vai ne, šeit ir vēl viens. Ja mēs skatām cauri visus divpadsmit latviešu tautasdziesmu sējumus, nav grūti konstatēt, ka apmēram viena trešā daļa dziesmu nāk no Latgales. Neviens pantiņš no tām nav uzrakstīts pareizā ortografijā. Līdz ar to, visas latgaļu tautasdziesmas ir padarītas nepētījamas. Es, kā pamat- un vidusskolas skolnieks, esmu vācis sava novada tautasdziesmas un nodevis tās latviešu valodas skolotājiem pamatskolā un vidusskolā. Kur ir tās palikušas? Nedomāju, ka mani skolotāji, kas abi bija latgalieši, tās kropļoja. Mani latviešu valodas skolotāji ir sveiki un veseli. J. Rudovičs dzīvo Hamiltonā, Kanadā, un Dr. H. Tichovskis Toronto. Manu vārdu patiesību viegli var pakontrolēt.

Secinājums ir tikai viens: A. Švābes un K. Strauberga padotībā strādāja kāds pazemīgs „kalpiņš”, kas visas latgaļu tautasdziesmas pārrakstīja fonētiskā izrunā, kur daži vārdi ir tik tālu sakropļoti, ka pat labam dialekta pazinējam tie ir grūti saprotami. Tā kā šis cilvēks, ja viņš bija latgalietis, varēja pazīt tikai sava novada izrunas veidus, viņš iznīcināja citu novadu lokālismus un archaismus. iznīcinot reizē tautasdziesmu valodniecisko un etnografisko vērtību. Kāpēc tā to vajadzēja darīt? Kam ar to tika pakalpots?

Runājot par publikācijām ārpus Latvijas, tad jāsaka, ka savākto Latgales vēstures un lingvistikas materiālu krājumi ir ļoti lieli. Tikai pavisam reti parādās piezīmes, ka protestantu vēsturnieki un valodnieki tos ir izmantojuši.

Visumā Pētera Smilgas piezīmes ir labvēlīgas. Liels paldies viņam par to.

Tadeušs Puisāns

 

 

 

JG redakcijai:

DOMĀŠANA UN ZINĀŠANA

Saka: asa, ātra, gudra vai vāja domāšana. Secināms, ka domāšana ir izejstāvoklī nokļūšana pie zināšanas. Zinātnisko vēsturi taču rada, − vispirms savācot materiālus, ne tikai okupētā Latvijā, arī brīvas pasaules archīvos un publikācijās, kontroversālos analizējot.

Andrievs Ezergailis sērijā „Domājot par Lešinski” nenonāk līdz konfrontējošai analizei, bet apstājas labvēlīgas ievirzes stadijā tagadējās Latvijas okupācijas varai.

Tā JG 129. un 130. n-rā čeka (KGB) Ezergailim ir mīlīgs džentlemenisks iestādījums. Tā veicinot okupētajā Latvijā kultūru(!). Piemēram, bez čekas nebūtu Raiņa kopoto rakstu un nebūtu arī (dzejnieku) Vācieša, Ziedoņa, Belševicas u.c. Izskatās, ka pēc dzimšanas čeka tiem piešķīrusi talantus. Vai Ezergailis „nezina”, ka Belševicai. Visvaldim Eglonam (Lāmām) aizliedza publicēties. „Nezina” arī, ka vēstures grāmatās skolām nav latviešu strēlnieku. Nav Latvijas brīvības cīņu un nav Latvijas 22 brīvības gadu. Toties ļoti labi zina, kas rakstīts čekas filiāles, sakaru komitejas izdotajā melu brošūrā: Kas ir Daugavas Vanagi? Tā esot pieejama pasaules akadēmiķiem kā vienīgā (!) un brīnās, kāpēc tā neesot trimdā atspēkota. Kā apzināti pausti meli, tā vienkārši ignorēta.

Turpinot domāšanu, Ezergailis brīnās, kāpēc šim augstākā mērā falsificētam un pašķidram izdevumam tādas sekmes. Vainīgi esot mēs paši, kas brīvās valstīs klusējuši par Otra pasaules kaŗa notikumiem un žīdu šaušanu. Kad apvainojumi bijuši izteikti (tiesā), apvainotajiem bijis jāgrābstās kā pa tumsu. Vilis Hāzners apvainojumus esot atspēkojis, atkal esot brīvs cilvēks.

Hāzneram pa tumsu nebija jāgrābstās, un brīvs cilvēks bijis vienmēr. Pa tumsu grābstījās apsūdzētāji.

Čeka nolēma šim vīram aizspiest dziesmu un demoralizēt Daugavas Vanagus trimdas sabiedrībā. Izdeva melu brošūru Kas ir Daugavas Vanagi?

Ezergaiļa domāšana neatlaižas no šīs brošūras. Un pēc tiesas procesa atzīst Hāzneru par klusētāju džentlmeni. Cer, ka viņš sarakstīs vēl vienu atmiņu grāmatu un atklās noslēpumus. Ezergailim jau tagad iespējams iegūt zināšanas. Jāiepazīstas ar Daugavas Vanagiem, izlasot dokumentu un atmiņu krājumu Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā (7 grāmatas) un Laiks. Telpa. Ļaudis (3 grāmatas), kuŗu redaktors ir Vilis Hāzners (1780 lp.). Sākumam ieteicams izlasīt abu izdevumu pirmās grāmatas un neturpināt tautu atbirumus apzīmēt par tautu.

K. Purmals

 

 

 

JG redakcijai:

Jaunās Gaitas 131. burtnīcā Arturs Plaudis savās „piezīmēs” par Rolfa Ekmaņa grāmatu Latvian Literature under the Soviets: 1940-1975 pārmet recenzentiem, ka „šī grāmata nevietā pārslavēta” un pārmet autoram, ka viņš nav apskatījis šī posma latviešu literātūru pēc parastajām literātūras vērtēšanas metodēm, tāpēc „literātūrai būtiskais, tās kvalitāte ir palikusi neatsegta, nesaredzēta, pārprasta”.

Ikvienam autoram ir tiesības brīvi izvēlēties sava darba tematu un mērķi. Rolfs Ekmanis to skaidri formulējis savas grāmatas priekšvārdos:

... Soviet Latvian literary works are not (pasvītrojums mans. N.V.) approached conventionally here, i.e. according to themes, patterns, and formal techniques. Instead, the central place in this inquiry is given to the policy of the Communist Party of the Soviet Union as in its shifting formulations it kas affected Soviet Latvian literature...

Ir pilnīgi nevietā prasīt, lai autors būtu rakstījis par lietām, kas neietilpst viņa izvēlētajā tematā,

Nora Valtere

 

 

 

JG redakcijai:

Vai ir tiesa, ka dažu autoru raksti un kommenti, kas rakstīti uz Jaunās Gaitas redakcijas aicinājumu, ir tikuši cenzēti, svītrojot padomju varai nepatīkamus izteicienus?

Dr. Ilgvars Spilners

Redakcijas atbilde: Nav tiesa.

 

 

 

JG redakcijai:

Manas sērijas „Domājot par Lešinski V” (JG 132) pēdējam turpinājumam pazudušas pēdējās rindiņas, kas bija šādas:

Kuŗš būs tas rakstnieks, kas uzsāks šo jauno latvju renesansi? Anšlavs varbūt? Kā būtu ar mazu spalvas bruņinieku troiku: Anšlavs, Uldis un Imants! Lešinska kungs šādā pasākumā varētu spēlēt pozitīvu, konstruktīvu lomu.

A. Ezergailis