MĒNESS

METAMORFOZES

No somnambulista

dienasgrāmatas.

VIII, IX

Beigusies spīdīgā zirnekļa vara –

ne stara no mēness!

Gāzelējas

balonīga debess un

plānas plakanas mākoņu pēdas

pār jumtiem atstaigā manus menessirdzīgos soļus,

esmu atgriezies palikt.

Prom būts liekas ilgāk par mūžu.

Bet – arī pilsēta ne vairs tā pati –

Ielas, cilvēku izsalkušas, taustās apkārt.

Sastingstu sālsstabā

punkts ielu tukšumā namu tumsā.

*

cilvēku balsis tīkoju.

Līkumodama

iela pieklūp pie slavena disko kabūža.

Cik ilgi sēdēt zem

sarkana Ķīnas abažūra?

Gaismas švīkātu,

karsti ritmi mani aiznēsā

atpakaļ

pie ieejas.

It kā vēsa

zīda cilpa kaklam apžņaugtos

bez elpas gāžos tumsas āliņģī

aklā

bezmēness

naktī.

*

Guļu mēness nesaukts nesatraukts.

Vai lai noguļu

pats savu augšām-

celšanos?

Galvu spilveniem balstu

bezbailīgi

sadziedas gaiļi, kliedz baltais

kaimiņu pāvs

– jeb tikai manām ausīm

saklausāms šis putnu karnevāls?

naglodams domas

sevi sasitis zilimelnu

ilgojos sauli vai

vismaz ausekli –

*

Durvīs krusteniski

iekāries viesis

mans bijušais guru

ēna no viņa kā krusts man

svārstās mugurai pāri

pagriežos –

 klanās sarkanā tūnika:

tumši sarkans melns okra

trīs krāsās paltraki

viņam, kas mistikā gremdējies

trīskārtām un pagrimis daudzkārt, –

lai ar tīru prātu ticētu

aizvien jāuzsāk

citādāku rituālu –

bez ticības dzīvot nozīmē

piederēt ellei!

Pats atgriezies īstajā

šķīstajā

savas bērnības reliģijā

viņš nu staigā

citiem aizspiezdams acis

solās sapost mani svētam vakariņam

par jaunu pienaglots ticībai

par paša dvēseles glābiņu

nemaz – nekad! – nešaubīdamies

viņš, dvēseļu glābšanu atsācis, priecīgs nāk

pasniegt man krustā sistā miesu un asinis

*

– vai lai no desmitā stāva krītu?

izstiepju rokas – taustos –

salīgojas

ar krītu iezīmēts

uz melna papīra

mēness!

Smej neesošā mēness atnesējs:

– tev vēl daudz jākrīt

lai augšām paceltos

patiešām augšām-

celtos –

*

Spokainā bistro, kur

zaļganas mitruma tuberozes

laiks griestu spoguļos kaisa, –

cik ieskatos – septiņu

meiteņu atspīdumi

starp tuberozēm

pēc manis cīnās;

viņas nezina, kas es esmu, ne kas

varētu būt (svaru cēlējs?

Pūcesspieģelis?). Viņas nāk

pa vienai nāk

katra savu sapni satikt.

Viņu iedomu maskots

neīstas mīlestības iecerēts bet ne glābts

šai iekāŗu maskerādē

jūtos neatrasts

negatavs.

Kādreiz – kad būšu

no mēness atpestīts

ne jau visām

vienai

gribu būt neizsapņots,

dzīvs.

*

Mēnesim piederu vairs tikai uz pusēm

vēl pakausis kā automāts klausa

piere kā saulgrieze

pret sauli

pret dienu sagriežas – –

bet kad pār prēriju aizripo milzīgs

sirdīgi sarkans mēness un

sarkanspalvu šakaļi

tam čakli serenādē

it kā stikli griežas sirdī

viņus dzirdot

*

– viss tā kā bija? ne vairs

nenovīst nevar

zieds jau saplaucis

ne arī sarūk  

atpakaļ pumpurā

ziedu nevarību bīstoties

tīstos mēļa

mijkrēšļa melancholijā.

Ir ceriņu esencēm

pieziedies gaiss;

šķiet gandrīz perversi

bet ziedu aromātam

nav vairs varas pār nerviem

ceriņu purpurs –

mēnesnīcas caurausts

lunas šķidrauts

žilbina vairs tikai acis.

*

– ardievu, luna! bālsejainā

Bali salas

septītā

dieviete

mani gaidi saule –

saulespuķes

saulainas puķes un

jaunas sievietes saulē.

Ar šo nobeigts „Somnambulista

dienasgrāmatas” fragmentu publicējums,

kas iesākts JG 103, turpināts JG 108, 122,

138/139 un 174. numurā; tā uzrakstīta laikā

no 1973. līdz 1979. g. Ne visi fragmenti

ierakstu secībā, ne visi arī iespiesti. Red.

Krokusi gudri –

Tie aizveŗas tumsai

un saltumam.

Saulei tie atveŗas –

Dzied.

Atvērtām sirdīm dzied

Klusāko gaviļu dziesmu.

Dvēsele

Vienos krokusos zied.

Cik ūdens garšīgs Ir, kad slāpes lielas.

Cik dārgs ir smaids, kad vientulība žņaudz.

Spēj apbalvot bērns nepazīts uz ielas

Un putns, kas no kapiem pārnākt sauc.

Zieds asaro, kad acis svelmē sausas.

Uz delnas mārīte liek jausmās pasmaidīt.

Raupjš tulpju koks līdz pašām saknēm klausās,

Vai soļi lido tev, jeb bezcerīgi krīt.

Rita Gāle

No cikla „Džūkste”

NEVEDIET MANI

UZ MĀJĀM

„Nevediet mani uz mājam,”

tu saki,

„es gribu tās paturēt

skaistas un veselas!”

Kā ir ar draugiem?

Vai arī tos tu gribi

tikai skaistus un veselus?

Tu negribi redzēt

rūpju rievas un plaisas

ne sejās, ne sienās.

Tikai neskaties spogulī!

Sīks lietus sijājas

un vaigiem līp.

Ne slaucīt – neslaucīt,

ne priecājos, ne raudu.

Man tajā logā

vēlreiz ieraudzīt,

kā liepas plaukst,

kā piebriest ābeles,

kā jaunās lilijas

gar taku zied.

Vēl tajā logā

iespīd debesis,

vēl balti mākoņi

pār birzi iet,

un bērzu galotnes

ar vēju sarunājas.

Man tajā logā

vēlreiz ieraudzīt,

cik augstu dūmi

ceļas pusdienā,

un rūgtas bēdas

elpu aizcērt ciet,

balts lielceļš nežēlīgi

aizved tālumā.

Sīks lietus sijājas

un vaigiem līp.

Ir tikai logs,

nav kāpņu vairs uz to.

Nav Istabas.

Man neredzēt neko.

Un tad es nonācu tādā vietā,

kur daudzas reizes

es biju sapnī stāvējusi

un no pakalna

vērusies saules rietā.

Sapnī mežu gali

dega kā ugunis.

Ielejā mierīgi spīdēja upe,

un migla

maigi cēlās no pļavām

un apņēma visu.

Sapnī es zināju –

tas tikai sapnis

un tādas vietas nav,

bet es to tik ļoti mīlēju,

ka atkal atgriezos tajā no jauna.

Un tad es tur nonācu

dienā.

Pakalna vietā bija bedre,

ap kuŗu ziedēja

krāšņākās magones.

Aizaugušajā pļavā

kā dzīvības dzīsla

tecēja upīte.

Mežs stāvēja savā vietā,

bet tas bija svešs.

Un tad es sēdēju magoņu dārzā,

gaidīju saules rietu un miglu

un zināju, ka ir vietas,

kuŗās jāatgriežas

vienmēr no jauna.

1990

PIEMINEKĻA

Man viņi jāatrok,

šie cilvēki,

no nāves nastām viņi jāizceļ,

no kauto gadu

sairušiem klēpjiem.

Man viņi jāatrod

un jāpiemin.

Jau vakars nesaudzīgs

velk tumsas segu.

Jāatrod,

man viņi jāatrod

un mīlestībā Jāapbeda.

Miniatūra no

„Pazudušo dēlu”

cikla

Kur visur jāmeklē, kur visur jāiet bija,

lai satiktos

ar fllosofu šo,

ar jauno dzejnieku, kā reiz

pirms gadiem trīsdesmit

un pieciem teicām!

Kad hellēņiem pēc viņa jautājām,

kāds atcerējās gan:

vēl te nesen kā ciemos bijis

un senos grieķus, romiešus

sev pieprasījis.

Bet austrumzemju gudrie

vien galvas purināja:

„Būs rītu viņam

jāpiegriež pa drāti!”

Līdz beidzot Latgalē

mēs viņu ieraudzījām

gar krucifiksu gaŗām ejam.

Ar vecu māmiņu,

ko ceļā apturējis,

viņš ilgi runājās

kā strīdoties ar savām šaubām.

Un tam, kas Parīzi

un Romu lika atcerēties,

tam atmeta ar roku

viņš,

kas visa pasaulē kā mājās bijis:

„Vai zināt,

te – pie Aglonas

tik zinīgs jūtos,

ka nemāku vairs gudri sludināt.

1990. gada 2. septembrī.

MINIATŪRA PAR

RAIŅA TĒMU

„Ko zaļai jaunībai

lai saka sirmais?”

(Ai nē, ai nē,

lai paliek Rainis,

vārdā nenosauktais!)

Kad gribas nomesties uz visām četrām

un riet, un iekost kājā gribas otram,

uz krāsnsaugšas sev ķepu zīst

un visus divkājainos nīst,

tad zaļai jaunībai,

lūk, šo te saka sirmais:

Ak, cilvēk cilvēk atceries,

ka cilvēks esi!

Pilns zvaigžņu trilijoniem

izplatījums akls

grib sevī ielūkoties

ar tavām acīm!

Vien iedomā,

ak, cilvēk,

kāpēc esi!

1990. gada 31. jūlijā.

PIE GRANĪTA

tavi mati ir smagi

tie krīt kā nolādēti pār manu kaklu

Dievs atņem prātu

tas nav vajadzīgs

Dievs padari mani aklu

bet atkal tas granīta jauneklis svin

pamošanās rītu

pār kailajiem pleciem skudras min celiņus izļodzītus

pār viņa lūpām zirneklis velk tīklus lipīgi palsus

es vairs nezinu vai viņš vēl

runās pats savā balsī

tavi mati ir smagi

ļauj man nezināt

lai tavas rokas slēdz mani

kailā jaunekļa krūtis smeldz sarkana vāts

vienīgi tā nav mānīga

1969

DZEJOLIS AR

ZEMTEKSTU ZEM

tie

kas sapņo par rīta zvaigzni

neredz vakara

migla ir mūsu tēvs mūsu māte mūsu elks

aiziesim miglā

tie

kas sapņo par laimīgo rītdienu

nedzīvo šodien

nezināšana ir mūsu tēvs mūsu māte mūsu elks

aiziesim nezināšanā kā aiziet miglā

un vai vispār dzīvos

mūsu ķēdes Ir tik saldas tik smagas tik nepārraujamas

kā migla kā nezināšana kā mātes klēpis

tie kas sapņo

1971

PŪĶA GADU

pūķa zobus kāds sēja

mūsu zemē kas lietavās mirkst

ko pļausim?

tas tālu vējā kur rudeņa salnas švirkst

īsu prātu un trulu skatu

tā dzīvojam mēs

vien tas bezdibenis vēl attur

kurā zārks grūst kā ledus vēss

tā dzīvojam – garums platums

divas dimensijas kā žogs

(tikai brīvajiem apkārt plašums

tikai brīvajiem dzīle – logs)

pūķa zobi dīgs pūķa gadā?

Dievs lai nedod tiem augt un plaukt

lai tie sapūst lai sakalst badā

lai mirdz saulē zaļš rudzu lauks

1987

RĪGA – TĀ IR

ATGRIEŠANĀS

paklau

ar šito aparātiņu var fotografēt tikai dabas skatus

bet tu jau taisni iederies ainavā kalnu un ieleju mijā

bet tu jau arī esi ainavā ieaudzis varens ozols

mizu cietu un rēpainu

tu esi klausījies kokus vaidam

jūtot kārus zāģa zobus serdēs iecērtamies

tu esi redzējis koku pārstādīšanu sakņu apciršanu

zaru aplaušanu stumbru nožņaugšanu

tu esi sastapis dzīvžogu apcirpējus koku izcirtējus

pārlieku uzmanīgos pārlieku piesardzīgos kastrētājus

tu esi teicis

Ir jāspēj kā jaunam mežam kā gāršai mežonīgai vīties

par spīti visam pēc savas gribas

pret debesīm

neaprimstot nocirstam atvases dzīt

arī es neredzu cita ceļa

ne tavā

ne manā gadījumā

Olafstumbr

balināti mati

un asteres bāli rozā

tas jau ir augusts tas jau ir briedums

ar ābolu pilniem groziem

tā jau ir sagatavošanās rudenim

baltiem matiem un baltiem laukiem

zem augstajām pļaujas debesīm

stingst Lauciena

neesiet tik pārlieku gudri

jūs tikpat neko nemainīsiet

Latvija kā milzu kaleidoskops

spīd miljons ainās

un nekur jau es neaiziešu

ari jūs nē

es zinu

tās – cikteslikti un esbraukšuprom runas

sen visiem zināmas

nabas saiti pats neviens nepārkož

to pārgriež svešie

balti mati un baltas asteres jums

sveiciens svešumā