Jaunā Gaita nr. 190, decembris 1992

Edvīns Strautmanis. 1964.

Nikolajs Bulmanis

DIENVIDOS NO HAUSTONAS (SOHO)

It ka ardievas Edvīnam Strautmanim

 

1992. gada 27. oktobrī latviešu gleznotājs Edvīns Strautmanis būtu svinējis savu 59. dzimšanas dienu. Tieši trīs nedēļas pirms šī datuma atkal iegāju viņa Soho darbnīcā. Ārā uz Grīn ielas skaists rudens rīts. Vērienīgajā otrā stāva „loftā” darbnīcas telpa nodalīta ar plastmasas palagiem visā „divstāvu” griestu augstumā. Dižformāta gleznas kārtotas bagātos vālos pie trīs sienām. Uz grīdas gludās kaudzēs Edvīna vienspiedes un agrāko gadu litogrāfijas. Klusums. Reizēm nepacietīgi, uzbāzīgi telpā iespiežas lielās pilsētas ielas troksnis, bet darbnīcā it kā par dzīvības un nāves robežu liecinošs klusums. Vienviet pie plastmasas sienas pieslietas Edvīna gleznošanas slotas. Ar kātiem atspiedušās krāsu izraibinātajā grīdā, ar krāsās iesalušiem sariem it kā pret debesīm bakstīdamas, atceras aizgājušās darba rosmes (ak, kas tā bija par drošas rokas vadītu priecīgu un skaistu krāsu šļakstēšanu!) un liecina par nākotnes nolemtību bezdarbībai, iesalušai stāvēšanai klusumā. Mūžīgi mūžos ... Šai pašā telpā tieši pirms divi mēnešiem 6. augustā Edvīns Strautmanis pārkāpis mūžīgā klusuma robežu. Un tad es atceros. Mazliet neskaidri, laika chronoloģijā negludeni, bet tomēr...

 

*

 

Edvīns Strautmanis dzimis 1933. gada 27. oktobrī Liepājā. Uz Ameriku aizbraucis 1950. gadā. Piecus gadus pēc kaŗa beigām un vienu pēc lielajām deportācijām Latvijā tāds slaids septiņpadsmitgadnieks sāk mācīties un strādāt Čikāgā. Bet par visu šo laiku Edvīna dzīvē jau es nezinu tikpat kā neko. Un tomēr... Latvijā Liepāja ir pilsēta pie lielās jūras, kur atkal un atkal brāzmo vareni vēji. Edvīna gleznās, visā viņa daiļradē, viņa darbu mērogā, viņa līnijas vilcienā un krāsslotas vēzienā ir šīs lielās jūras nemiers un brāzmainība. Pilnīgi noteikti visus 23 Ņujorkas gadus un tak arī pirms tam Čikāgā.

 

*

 

Pirmo reizi ar Edvīnu iepazinos 1973. gadā. Toreiz Jaunajā Gaitā (93. nr) Gvīdo Augustam „Redzes aplokā” bija tāds mazs gabaliņš par latvieti, kuŗš glezno Ņujorkā ar slotām un sintētiskām krāsām uz nenostieptiem audekliem un ir nelokāms Ņujorkas modernists, cits teiktu bojā ejoša latviešu varoņatvase”. Faktiski par Edvīnu Jaunajā Gaitā rakstīts jau krietni agrāk 1958. gadā (divus gadus pēc studiju beigšanas Čikāgas Mākslas Institūtā). Numura titullapā viņa darbs Itāliete. Varētu būt akvarelis vai guaša, bet varētu būt arī monotipija kā pēdējos gados. Un tur jau viss tas ir − nemiers, brāzmainība − nesavažota glezniecība. Astoņdesmitastotajā lappusē biogrāfiska izziņa, īsi komentāri par dienēšanu amerikāņu armijā Eiropā (1956-1958) un tā laika mākslas vērtējums ar neslēptu jūsmu amerikāņu abstraktam ekspresionismam. Rakstiņam pievienota bildīte, kur Edvīnu gan grūti atpazīt − ar raga brillēm un taisnu pīpi zobos.

 

*

 

Pirmo reizi (ak šīs skaistās pirmās reizes!) Edvīna Grīn ielas darbnīcā ciemojāmies 1975. gada maijā. Toreiz Strautmaņi Menhetenā bija dzīvojuši jau turpat piecus gadus, bet man tā vien likās, ka „lofta” izbūve bija nobeigta gluži nesen. Vispār Soho vēl visai pilnīgi bija saglabājusi savu pirmatnējā sīkfabriku rajona eksotiku. Tikpat kā ne vēsts no šodienas gludenā, pārpilnībā slīkstošā komerciālisma. Es biju pilnīgā sajūsmā. Edvīna Strautmaņa glezniecība, „lofts”, darbnīca, mākslinieka tiešā nemākslotā personība, visa tā vietas sajūta. Tādu es biju iedomājies Renesanses mākslas gaisotni. Dzīve un māksla kopā kā nedalāms veselums. Mājās atbraucis, par šo sajūtu tiku rakstījis Toronto avīzītē Latvija Amerikā.

Jau toreiz Edvins stāstīja, ka pie viņa ciemojušies mākslinieki no Rīgas. Stāstīja, ka no latviešiem īpaši tuva esot Voldemāra Zeltiņa (1879-1909) glezniecība, un rādīja nelielu viņa glezniņas reprodukciju. Reizēm, gleznojot lielos darbus, tērējot vairākus spaiņus krāsas, un darbi žūstot kādas 10 dienas. Ar koleģiālu cieņu pieminēja Menhetenas kaimiņu Fridrichu Miltu un tad vēl sarunāja mums ciemošanos turpat netālu pie Svena Lūkina. Latviešos krietni pazīstamāks par Svenu ir viņa onkulis Miervaldis − valsts vadoņa K. Ulmaņa adjutants 1940. gada jūnija Latvijas likteņdienās. Par to jau Raimonds Staprāns rakstīja lugā Četras dienas jūnijā. Svens Lūkins Amerikas mākslas pasaulē bija pazīstams sešdesmitajos galvenokārt ar ģeometriskām abstrakcijām uz veidotiem audekliem. Mākslas vēsturē kā šis glezniecības aizsācēju uzskata Franku Stellu, bet kalifornietis Gvīdo Augusts ir izteicis domu, ka pirmais šīs shaped canvas (veidotā audekla) idejas īstenotājs bijis Svens Lūkins. Mūsu viesošanās reizē 1975. gadā Lūkins gleznoja intīma mēroga enigmātiski aizplīvurotas organisku formu abstrakcijas savpatnējā autortechnikā. Rādīja mums fotogrāfijas no pēdējā veidotā audekla pasūtījumdarba. Milzīga 120 pēdu gaŗa konstrukcija Rokefelera Centrā Ņujorkas štata galvaspilsētā Albānijā. Prātā palicis, ka Lūkins toreiz stāstīja, ka kā jauns cilvēks lielā vērtē nav turējis naudas pelnīšanu. Visi viņa amerikāņu mākslas pasaules varoņi toreiz bijuši četrdesmitos gados un pilnīgi bez naudas. Patreiz (tas ir 1975. g.) mākslas varoņi nav modē, un jebkuŗš iesācējs grib tūlīt pelnīt miljonu. Pašam Lūkinam šobrīd esot īpaša interese par seno ēģiptiešu un austrumu mākslu, kas tad arī atspoguļojoties viņa nesenos darbos. Strautmanim viņš stāstīja, ka nepieciešams gleznojot iesaistīt ķermeņa kustību, bet viņam pietiekot ar rokas locītavu.

Toreiz bijām vēl gluži traki un pa Menhetenu braucām ar saviem spēkratiem. Vēl šodien atceros, kā Grīn ielā meistarējām sava forda bagāžniekā mūsu kolekcijas pirmās Strautmaņa gleznas uz pusēm pārzāģēto iekšrāmi un rullī satīto gleznu Velns. Velns ir 2.27 m augsts un 1.37 m plats, un mūsu mājā virs klavierēm vai sofā, kā ierasts emigrācijas tautiešu interjeros, viss neiederējās.

 

*

Edvīns Strautmanis pie sava darba Avant galerijā 1953. g.

 

No 1952. līdz 1956. gadam Edvīns studēja mākslu Čikāgas Mākslas Institūtā. Šai laikā viņš līdz ar citiem jaunajiem čikāgiešiem Sīmani, Šteineru, Krūmiņu, Tālivaldi u.c. aktīvi iesaistījās trimdas latviešu mākslas rosmēs. Pirmā izstāde Čikāgas Mākslas Institūta studentiem notika 1953. gada augustā Avant galerijā. Aizkustinošā uzņēmumā redzams deviņpadsmitgadnieks, mākslas students Edvīns Strautmanis pie sava it kā kubistiskā manierē darinātā darba Avant galerijā. Tālu no Liepājas jaunajā pasaulē, svešā zemē, un tomēr jaunība − neierobežotu cerību laiks. 1959. gada izstādē nozīmīgā Čikāgas latviešu kultūras centra Hull House telpās jaunie čikāgieši jau bija pazīstami kā Čikāgas latviešu abstrakto ekspresionistu grupa. Izstādi atklājot, Jānis Kalmīte deklarēja, ka šī ir pirmā latviešu glezniecības skate, kuŗas gleznas reprezentē tikai tīro glezniecību (Jānis Krēsliņš, JG 24, 257. lp). Diezgan droši var pieņemt, ka ar „tīro” Kalmīte domājis no saistības ar priekšmetību atbrīvotu abstrakciju.

1962. gada vasarā Otro latviešu jaunatnes svētku laikā Čikāgas Ciurlionis galerijā bija plaša jauno mākslinieku izstāde, kur 19 autoru vidū Edvīns Strautmanis piedalījās ar 3 darbiem. Izstādes katalogā jau norādīta itin plaša Strautmaņa līdzdalība Čikāgas un apkaimes Amerikas mākslas dzīvē, un izstādītās gleznas pārstāv abstrakto ekspresionismu.

 

*

 

Šķiet, ka sešdesmito gadu otrā pusē un septiņdesmitos pēc pārcelšanās uz Ņujorku Strautmanis trimdas latviešu mākslas izstādēs nav piedalījies. Tamdēļ Strautmaņa piedalīšanās Ziemeļamerikas latviešu gleznotāju skatē 1981. gada maijā Aizrobežu mākslas muzejā (tagad Ārzemju mākslas muzejs) Rīgā ir it kā divkārša atgriešanās. Atgriešanās pēc vairāk kā 15 gadiem trimdas mākslinieku saimē un atgriešanās dzimtenē, ko Edvīns atstājis kā bēgļu zēns vienpadsmitgadnieks. Izstādē piedalījās 15 mākslinieku no ASV un Alise Kalniņa no Montreālas Kanādā. Vecākais bija Augusts Annus (dzimis 1893. g.), jaunākais arīdzan no Bruklinas − Vilnis Strazdiņš (dzimis 1941. gadā). Izstādi organizēja un finansēja Leopolds Sīpoliņš no Otavas un Kultūras sakaru komiteja Rīgā. Valdis Kupris un Edvīns Strautmanis līdz ar izstādi pirmo reizi viesojās Rīgā. Edvīns skatē piedalījās ar diviem darbiem, no kuŗiem vienu dāvināja Latvijas mākslas muzejam Rīgā. Edvīnam šīs dienas Rīgā bijušas ļoti intensīvas. Iepazinies ar daudziem Rīgas kolēģiem, viesojies viņu darbnīcās. Priecājies par brīvo Rīgas mākslas gaisotni un atbraucis mājās Ņujorkā sajūsmā par Latvijā piedzīvoto viesmīlību. Laikrakstā Dzimtenes Balss (1981. g. 4. jūnijā) Edvīns atzinās, ka nekad vēl dzīvē nebiju turējis rokās tik daudz puķu kā izstādes atklāšanas dienā. Pēc atgriešanās Edvīnu ar Valdi Kupri uzaicināja uz pārrunām Ņujorkas Daugavas vanagu namā. Šī saruna Strautmanim radīja nepatiku. Iztaujātāju pieeju viņš vērtēja kā izteikti negatīvu attiecībā pret Latviju, vai kā viņš man stāstīja − viņiem aiz muguras tik vajadzēja nolikt sarkano zvaigzni ar sirpi un āmuru.

 

*

 

Edvīns Strautmanis savā darbnīcā SoHo Ņujorkā.

1987. gads ir tāds īpašs gads. Latvija vēl ir Borisa Pugo Latvija. Latviešu mākslinieki sanāk savā kongresā zem saukļa „Pa oktobŗa ceļu, pa sociālisma ceļu uz jaunām uzvarām,” un kongresa prezidijā bez māksliniekiem sēž Pugo, Gorbunovs, Klaucēns, Jurijs Rubenis, Soboļevs un Vagris. Un tad tās runas! Bet tai pašā laikā Ilmārs Blumbergs dod Kultūras fondam savu laiviņu, un Imants Ziedonis izskaidro, ka tas ir „attīstību uzturošs simbols,” un aicina to „mīlēt, saudzēt un valkāt godam”. 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa ir riteņbraucēju sacensības un bērnu tautas dejas, bet ir arī drošsirdīgu cilvēku nesti ziedi ar Latvijas krāsu lenti padomju deportāciju upuŗiem. Ave Sol pirmo reizi viesojas Amerikā. Andrejs Eglītis publicē uzsaukumu trimdas latviešiem būt modriem, jo „Ave Sol koris nav kultūras misionārs latviešiem svešumā, bet čekas ierocis, ar kuŗu sadrumstalot un ruinēt mūsu nacionālpolītisko darbu tautas brīvības labā. Koris − čekas mērķu sasniegšanas instruments”. Māris Čaklais savukārt (Lit. un M. 1987. g. 7. aug.) nodod pa spruslām Eglītim, kuŗu viņš identificē te nevis kā dzejnieku, bet kā „acīm redzot kādas organizācijas priekšnieku,” un pēc minētā manifesta izteikumiem vērtē kā plānprātiņu. Valdoši vēji vēl ir no austrumiem, bet gaisā jau izjūtamas atmodas brīvības vēdas. Jauno mākslinieku izstāde ir notikumus virzoša, un Andra Brežes, Juŗa Putrāma un Ojāra Pētersona lielās sietspiedes ir kategoriska atraušanās no sociālistiskā reālisma ierobežojumiem un pilnīga identificēšanās ar rietumu mākslas tā laika strāvojumiem.

Valmierā tiek sarīkota Jāņa Kalmītes gleznu izstāde ar 13 gleznām no Mineapoles. Maijā Aizrobežu (tagad „ārzemju”) mākslas muzejā Vijas Celmiņas grafisko darbu, Edvīna Strautmaņa gleznu un Svena Lūkina apgleznotu telpisko objektu izstāde. Edvīns ir šīs izstādes organizētājs Amerikas pusē un arī tās kurators. Gluži satraucošs ir stāsts, kā viņi toreiz ar vilcienu trijatā (Edvīns ar Irju Strautmani un Viju) veduši izstādes darbus no Rietumberlīnes cauri Austrumvācijai un Polijai uz Rīgu. Toreiz tas bija mazzināms maršruts, kuŗā nākamā etapa „tikt vai netikt” karājies acumirklīgas izšķiršanās un zibenīgas rīcības dieggalā. Kādu mēnesi vēlāk skatījāmies skates atklāšanas video Edvīna „loftā”. Viss pēc tā laika protokola ar priekšnieku un kolēģu runām un preses mikrofoniem. Prātā gleznotājas Līgas Purmales sveiciens − dzirkstīgs ar pie durvīm klauvējošā brīves laika patiesīgumu. Tāpat atmiņā, ka vecāks kolēģis mērķtiecīgi novirza sāņus nākamo Rīgas avangardistu dūzi Kristapu Ģelzi, kad tas sāk izjautāt Viju Celmiņu, kamdēļ viņa, gleznotāja būdama, izstādījusi tikai grafikas darbus. Uzņemšana Latvijā bijusi ļoti sirsnīga. Diezgan daudz redzējuši Latvijas laukus; Irja aizvesta arī uz savu vecāku mājām, un tā jau tolaik liela privilēģija. Un tomēr, kad pirmajā pavakarē Rietumberlīnē viņi sēž pie alus glāzes ielmalas krodziņā, visi atviegloti uzelpo. Re, kā − brīvība! Irjai un Vijai tā bijusi pirmā atgriešanās Latvijā. Vija kartiņā no Berlīnes raksta − „gribēju Jums pateikt ka Latvijā gāja labi, lai gan man to cilvēku tur ir ļoti žēl”. Izstāde Rīgas presē negūst īpašu rezonanci, un Vija kartiņā raksta − „izstāde iznāca diezgan labi, lai gan mēs jau netaisām īstus ‘latviešu’ darbus. ... bet varbūt kāds ko saskatīs ... Rīga bija tik skaista!”

Edvīnam piestāšanās Berlīnē ir gandrīz kā atgriešanās mājās, jo no 1986. g. līdz 1988. gadam viņš ir viesu profesors Berlīnes Hochschule der Kunste. Šai laikā viņam ir divas personālizstādes Berlīnē un viena Oldenburgā.

 

*

 

„Spožais eņģelis”. Litogrāfija. 1978.

Ungāru izcelsmes Austrālijas mākslas kolekcionāra Džona Kaldora (John Kaldor) pirmais mākslas projekts 1969. gadā ir Kristo (Christo) Mazā Sidnejas līča ietītais krasts. Projekta ietvaros līdzās megaprojektam Centra ielas galerijā (Central Street Gallery) Sidnejā notiek Kristo zīmējumu un kolāžu izstāde. Haralds Norītis ir viens no galerijas līdzīpašniekiem, un Imants Tillers lielā projekta Kristo izpalīgu komandā.

Kaldora 7. projekts 1984. gadā ir apjomīga trīs pazīstamu austrāliešu mākslinieku izstāde P.S.I. publiskā galerijā Ņujorkā. Haralds Norītis vēstulē no Sidnejas man uzdeva Tillera Ņujorkas telefona numuru, un mēs aizbraucām apskatīt izstādi. Edvīns Strautmanis savukārt ielūdza Tilleru un arī mūs uz brokastīm savā „loftā”, un tā mēs satikāmies un runājāmies. Tillers toreiz meklēja Ņujorkā galeriju, un prātā, ka Edvīns drošināja jauno kolēģi, ka gan viss izkārtosies labi. Vēsturiski interesants kaut anekdotisks notikums un reizē piemērs, ka Strautmaņa darbnīcā ir satikušies latviešu mākslinieki no tālām pasaules vietām. Šī draudzība un viesmīlība īpaši bieži sniegta māksliniekiem no Latvijas. Man zināmi ir tikai nedaudzi − Ilmārs Blumbergs, Pēteris Martinsons, Džemma Skulme, Māris Bišofs, Aija Ozoliņa, Aleksandrs Dembo, Egīls Rozenbergs, Aija Zariņa, kā arī šodienas Rīgas mākslas aprakstīšanas lielais dūzis Ivars Runkovskis un bijušo laiku zvaigzne Ināra Ņefedova. Man šķiet, arī šī ļoti nepilnīgā uzskaite ir visai iespaidīga. Ansis Epners un Kalvis Zalcmanis ir Edvīna darbnīcu iemūžinājuši filmā, vācot kadrus filmai Es esmu latvietis. Prātā kopēja viesošanās ar Aiju Ozoliņu un Aleksandru Dembo Grīn ielas loftā, kad visu vakaru runājām par Latvijas notikumiem un pēc tam vasaras naktī pa Menhetenas burzmu aizgājām uz ķīniešu restorānu un tad vēl uz ielas nogaršojām Baskin and Robbins saldējumu. Tas varētu būt bijis 1988. gadā, jo vēl šodien glabāju Aleksandra toreiz dāvāto Latvijas tautas frontes programmu. Krietni daudz agrāk, varētu būt septiņdesmito gadu beigās, niknā lietū Edvīns mūs pavadīja uz toreiz lecošās zvaigznes Juliāna Šnabeļa izstādi, ja nemaldos, Kasteli galerijā. Tā bija briesmīga, varena, ļoti iespaidīga izstāde. Milzīgi darbi. Uz melna samta simtiem saplēstu šķīvju, bļodu un citu trauku, liels kvantums brieža ragu un citu ietilpīgu kolāžas elementu un viss tas bagātīgi nošķiests ar krāsu. Skatījos ar aizturētu elpu un Edvīns tikmēr skaidroja, ka Šnabels visai nesen ievācies Soho un ka viņš reizēm jaunajam kolēģim šā tā izpalīdzējis. Jā − tādu mākslu tolaik sauca par „punk art”. Re, kā! Neskatoties uz lielo lietu, mēs ar Ingrīdu vēl varonīgi izstaigājām citas SoHo galerijas. Kad vēlāk Menhetenas turpat otrā galā viesojāmies pie Eleonoras un Arnolda Šturmiem, abiem apavi bija Ņujorkas lietū gandrīz pilnīgi izšķīduši. 

Citreiz kopā ar Eleonoru atkal pie Edvīna skatījāmies jaunākās viņa gleznas. Toreiz Edvīns gleznoja Goijas galvaskausu gleznu sēriju un arī citos darbos mēdza iesēdināt kādu no Latgales keramikas velniņiem vai citādi atvasinātu figūru. Man viņa darbi vislabāk gājuši pie sirds kā tīras abstrakcijas un, kad darbu pārlūkošanā es, aizsedzis figūru, jautāju vai tā darbs nebūtu iespaidīgāks, abi smējās un Edvīns silti ieteica neatkārtot Klema kļūdas (amerikāņu mākslas teorētiķis un kritiķis Klements Grīnbergs (Clement Greenberg) pēc sava drauga tēlnieka Deivida Smita (David Smith) nāves bija iecelts par viņa testamenta izpildītāju un pieķerts nedarbā, liekot noskrāpēt tīras Smita krāsotās metāla skulptūras).

 

I. Bulmane, E. Strautmanis un E. Šturma Edvīna Strautmaņa SoHo darbnīcā.

 

*

 

Edvīns Strautmanis gleznoja ar sintētiskām krāsām uz darbnīcas grīdas izklātiem liela formāta audekliem. Krāsa tika klāta no lieliem toveŗiem ar pamatīgiem gleznošanas rīkiem, it bieži slotām. Gleznām raksturīga ekspresīva dinamika un bagātas, daudzveidīgas faktūras. Lai panāktu iecerēto rezultātu, Strautmanis gleznošanas procesā iesaistīja ne tikai roku, bet arī visa ķermeņa kustību. Nobeigtās gleznas liecina it kā par spontānu lielā mērā nejaušību ietekmētu gleznošanas procesu, lai gan bieži Straumanis gleznošanu iesāka ar plāni ieklātu pagleznojumu, ne vienmēr nosedzot visu audeklu. Bieži viss ir rūpīgi pārdomāts, un pagleznojumam seko vairāki krāsu ieklājumi, un tikai nobeigumā dominē spontānie krāsu tērējumā bagātie krāsslotas vēzieni. Ja Strautmaņa gleznošanas veids ir ekspresīvi dinamisks, tad būtiskais viņa gleznās ir krāsa. Strautmanis ir izteikts kolorists, un sintētisko krāsu jaukšana, kā arī to pielietošanas secība, ir viņa glezniecības noslēpums un būtiskā vērtība. Strautmaņa gleznām bez pirmatnējās brāzmainības neapšaubāms harmonisks krāsu skaistums. Postmodernisma laikmetā, kur gleznotāji vairās no estētiska kolorīta sadara kā no ļaunas slimības, Strautmaņa pieeja krāsai varētu tikt uzskatīta par novecojušu.

Strautmaņa glezniecībai, un patiesi visai viņa daiļradei, raksturīgs kāds īpašs tikai viņam vien piederošs vēriens. Un te nav runa tikai par darbu lielajiem formātiem vai gleznošanas procesa savdabībām. Strautmanim ir arī gleznojumi uz papīra ar papīra kolāžas elementiem. Šie kolāžas elementi nav sīkumaini cakojumi, bet apjomīgas formas pašas par sevi. Ja mākslinieks izvēlēsies iestiprināt gleznā koka atradeni, tad tas nebūs viss kāds dēļa gabaliņš vai divreizčetri gals, bet pamatīga, varbūt pat apdegusi, koka pagale. Strautmanis ir darinājis arī skulptūras, šķiet arī lielus pasūtījumdarbus, bet no tām esmu redzējis tikai nedaudzas fotogrāfijas, kur atainotas pamatīgas koka vai plastmasas konstrukcijas.

Septiņdesmito gadu beigās Edvīns Strautmanis diezgan daudz strādājis litogrāfijā. Šie darbi bieži ir uz avīžu lapām un ietveŗ kļavlapu vai citu dabas elementu kolāžējumus un viņam vien raksturīgu vienkāršas formas veidojošu zīmējumu vai līniju valodu. Būdams izteikts krāsu ekspresijas gleznotājs, Strautmanis uztvēra zīmējumu kā nozīmīgu savas daiļrades daļu un vienmēr vingrināja roku un aci šai sev par nozīmīgu atzītajā žanrā. Atmiņā, ka reiz viņš mums rādija veselu lielformāta zīmējumu ciklu par sievietes vai dejas tēmu. Uz prāvām raupja papīra lapām vienkāršas, varbūt pat brutālas ķermeņa formas neierastās pozās. Atmiņā šo zīmējumu nosaukumi − govs sieviete, ziloņa sieviete un tamlīdzīgi. Kad es par to stāstīju kādai Toronto paziņai, viņa ne pa jokam satraucās, kā tā var pazemot sievieti! Vēlāk iztaujāts, Edvīns mierīgi skaidroja, ka viņu īpaši saistījusi raupjā, patiesi groteskā un nenoliedzami īpatnējā ķermeņa formu valoda − un tādas jau viņas patiesi esot bijušas un dejojušas šepat netālā krogā.

Citreiz atkal atceros, ka Edvīns mūs ielaida Grīn ielas loftā, balstoties uz kruķiem, jo abas kājas bija ieģipsētas. šāda invaliditāte viņam bija jāpacieš krietnu laiku, un tad katru dienu tika intensīvi zīmēts. Līnija tika vilkta ar brūnā krāsā mērcētu konvencionālu otu uz tāda kā pergamenta papīra. Plašais klāsts bija par viņa iemīļoto Goijas tēmu. Ļoti iejūtīgi, bet ne smalki vai delikāti zīmējumi − drošas līnijas un neizsīkumotu formu strautmaniska valoda. Jau labu laiku un līdz pat pašām beigām Edvīns Straumanis dedzīgi strādāja pie monotipijām. Īpaši daudz no šīm vienspiedēm radušās viņa Porto Riko salas īpašumā, dienvidu dabas un pa salu klīstošo putnu un kustoņu rosinātas. Dziedošs gailis, klīstoša cūka vai vēdoša palma viss sakūst plūstošu formu un mirdzošu krāsu valodā arī tad, ja uz papīra ir tikai melnais.

Droši vien šīs rindas nevar dot pietiekamu priekšstatu par īpašo vērienu, kas raksturīgs visai Strautmaņa daiļradei, bet esmu pārliecināts, ka tāds noteikti ir, un domāju, ka, iepazīstoties ar pietiekamu skaitu Edvīna Strautmaņa darbu, Jūs man piekritīsit!

 

„Tikai vienreiz”. 255 x 225 cm. 1974.