Jaunā Gaita nr. 202, septembris 1995

 

 

JG redakcijai:

Lasot Jauno Gaitu mūsu bibliotēkā es redzu un dzirdu Valdu Dreimani, svešuma latviešus, latviešu ģimenes stāstu 20. g. simtenī... Mans jautājums ir − kas man jādara lai es pati varētu saņemt Jauno Gaitu Latvijā?

Ilze Kalniņa

 

 

 

JG redakcijai:

Pēdējā numurā aizkustināja raksts, kuŗā jaungaitniece atceras savu vectētiņu ... Vēl vairāk vajadzētu informēt par mūsu pirmā valsts prezidenta dēlu devumu un ieguldījumu demokrātiskas Latvijas nākotnē. Paldies.

Vectētiņš, Ņujorkā

 

 

 

JG redakcijai:

Vēstule redaktoram, kas jau 200 numurus bijis nomodā, lai reizēm ar kārtīgu vāli trāpītu pa pieri aizmigušiem, kā arī tiem „kam pulkstens apstājās pēdējā Latvijas mēslu talkā” vai tiem, kas visu laiku vēl tipina ar cepurīti rokā ... tikai pa ceļa maliņu, ceļa maliņu ...

200./201. numurs tiešam ir liecība, šķērsgriezums, kā latviešu žurnāls Jaunā Gaita ar saviem priekšgājējiem ir veicis ap 40 gadu skrējienu pret kalnu ar gaŗas ieartas vagas spīdumu. Jo vairāk pretspēku bija, jo labāka palika kvalitāte. Labākais tomēr ir tas, ka, vēl spīguļo Velta Toma, Valentīns Pelēcis, Andrejs Eglītis un Nikolajs Kalniņš. Te vēl var baudīt veco dzejas formu un salīdzināt. Tad pretim maigās kundzītes Astrīda, Aina, Rita un Baiba. Kas nu vēl tagad sacīs, ka daiļās dāmas nav pie kultūras veidošanas un sabiedriskas domas noteikšanas. Tālāk ruņģiskie ruņģi un zomeriskie zomeri pie kā jau esam pieraduši un pārējie dižgari, kas nemaz nav te jāuzskaita, jo viņu laiks vēl nāks. Tālāk lasot, tas lielais kontrasts, ko vien redaktors var ielikt, proti latviešu majors, pavēl žīdu civilistiem izsist zobus un pēc tam nošauj.

Pie tagadējās Bosnijas un Rwandas notikumiem ir tīri labi iespiest arī tos netikumus, ko izdarīja latvieši. Tālāk, lai dzīve neizveidotos visai drūma nāk Gunārs Bekmans ar savu smuko Anniņu, kas pareizi novērtējot dzīvi, paķēra abus bērnus un aizlaidās − goodby turkey, neviens to labāk nevarēja pateikt ... Aija Janelsiņa savukārt specifiski norāda, ka Latvijas sievietēm patlaban sācies trešais verdzības laikmets.

Jānis O., ASV

 

 

 

MAZA PĒCSPĒLE

Sakarā ar Jāņa Liepiņa apceri par Arvīdu Skalbi JG. #198

 

Kad nu Jakubāns un Hānbergs pašu Neatkarīgajā Cīņā Arvīdu Skalbi nosaukuši par savas kompartijas biedru un es cēlajā un elitārajā žurnālā Jaunā Gaita esmu apgalvojis pretējo, uzskatīdams Jērāna enciklopēdijas piezīmi „PSKP biedrs no 1977. gada” par interpolāciju, man jāpaskaidro, kālabad esmu tik patvarīgi rīkojies. Kad mani tagad iespējams apvainot padomju iekārtā koptās „draugu būšanas” izplatīšanā uz cildeno un neskaŗamo trimdas sabiedrību, man ir dabiska vēlēšanās taisnoties. Tuvu paziņu vai draugu iestāšanos partijā es aizvien pārbaudīju, noprasīdams, vai tiešām tā. Neviens jau neslēpa, visi apgalvoja, ka patiešām ir iestājušies, bet tūlīt sekoja argumenti − kāpēc: lai es nedomātu, ka tā darīts karjeras vai Dievs apžēlojies, idejiskas pārliecības dēļ. Vienīgi baletdejotājs Viesturs Jansons, kad brīnumiem brīnējos, kāpēc baleta solistam jāstājas partijā un kāds Gulbju ezeram sakars ar dialektisko materiālismu, atbildēja man ar Kurta Fridrichsona iecienītu izteicienu: „Par to arābi nerunā.” Un Arvīds Skalbe neuzbilsts pats sevi pieteica: „Tad es nu esmu ieskaitīts biedru rindās.”

Visu, kas še uzrakstīts, var aizstāt ar jauku latīņu kalambūru: post hoc, ergo propter hoc. Pēc tam, tātad − tādēļ.

 

Jānis Liepiņš