BRIGITAS SILIŅAS INTERVIJA
AR RAIMONDU STAPRĀNU

 

Brigita. Kad tu pirmo reizi izjuti vajadzību rakstīt, agrīnos mēģinājumus ieskaitot?

 

Raimonds. Pirmo gadu koledžā, kad joka pēc pierakstījos Creative Writing klasē. Sarakstīju vairākus īsstāstus (noveles). Ar visu kroplo angļu valodu instruktors domāja, ka ir talanta iezīmes un ieteica turpināt, lai gan pats tam nepiegriezu sevišķu vērību. Pēc gada pierakstījos drāmatiskās rakstniecības klasē, kuŗā sarakstīju vairākas lugas − „ziepju operas”, to sliktākā nozīmē. Instruktors atkal ieteica turpināt, sakot, ka man esot auss uz dialogu. Pašas lugas gan esot pedestrian, ko arī mēģināju ievērot, rakstot vēlāk. Tagad, lietojot šo mērauklu, par tādām atzīstu lielāko tiesu tagad Latvijā rakstīto lugu, par trimdu nerunājot!

 

B. Kādu „instrumentu” tu lieto rakstīšanai − zīmuli, spalvu, rakstāmmašīnu, datoru? Kāds ir tavs radīšanas process? Vai vispirms „uzraksti galvā” un tad liec uz papīra, vai ilgi un dikti sēdi, grauzdams zīmuļa galu, skatoties uz tukšu lapu priekšā? Cik ilgi tu idejas iznēsā domās, pirms sāc rakstīt?

 

R. Pirmais uzmetums ir ar zīmuli vai spalvu, pēc tam pārrakstu ar datoru. Neko konkrēti nobeigtu galvā neiznēsāju. Rakstu kā gleznoju − no visiem galiem uz reizes. Uz papīra gabaliņiem, veciem rēķiniem, kas nu pagadās pie rokas. Šad tad turu pie gultas zīmuli un papīru. Guļot bieži ienāk prātā teikums, kas līdz rītam būtu izgaisis, ja nebūtu pierakstījis.

 

B. Viens otrs rakstnieks parallēli raksta vairākas lugas. To vienu uz papīra, to otro domās − galvā. Kāds ir tavs modus operandi?

 

R. Parallēli vairākas lugas nerakstu. Iestādu sevi uz vienu temu un tad redz, kas ienāk galvā. Tikai pašā beidzamā laikā rakstu vienlaicīgi divas − abas uz papīra.

 

B. Vai rakstīšana tev ir prieks vai mokas?

 

R. Prieks gan, jo tas ir nozagts laiks, ko atņemu savam maizes darbam − gleznošanai.

 

B. Kāda fāze tev ir tā aizraujošākā pie rakstīšanas?

 

R. Aizraujošākā fāze ir, kad kaut kas ir uzrakstīts un sākas veidošana un gludināšana. Dialogam jāskan kā mūzikai. Tad arī jāsaredz tā sauktie „beigtie teikumi”, kas neko nepasaka. Pārrakstu atkal un atkal, tāpēc jūtu skaudību pret tiem Latvijas drāmaturgiem, kuŗi, kā paši saka, piesēžas un 2 nedēļās uzraksta lugu un tad sūta prom.

 

B. Ko tu uzskati par visgrūtāko radīšanas posmā?

 

R. Visgrūtākais ir pirmo reizi kaut ko dabūt uz papīra. Tāpēc iesākumam izvēlos citu autoru darbus, kur kaut kas jau paveikts. Tad ir liels gandarījums sākt uzlabot un veidot cita iesākto darbu.

 

B. Vai tev nepieciešama īpaša atmosfaira rakstīšanai? Kas tevi iedvesmo?

 

R. Tā kā ar mākslu esmu nodarbojies visu mūžu, tad nekāda specifiska atmosfaira nav vajadzīga. Gribu tikai mieru un klusumu, lai netraucē. To vārdu „iedvesma” nekad īsti neesmu sapratis. Ja tāda ir, tad tā rodas tikai strādājot. Jo smagāk un ilgāk strādā − jo lielāka „iedvesma”.

 

B. Vai tu radošo garu „uzkurini” ar kautko?

 

R. Tā kā pēc dabas esmu grūti iejūsmināms, tad nekāda „uzkurinātajā” nav vajadzīga. Lai varētu smadzenes iestādīt uz pareiziem viļņiem (Alfa), vajadzīgs tikai miers un klusums un spēja sevi atbrīvot no ikdienas rūpēm. Nekādi citi ārēji stimulējoši apstākļi nav vajadzīgi.

 

B. Tu pārvaldi divas valodas. Vai tu vari vienlīdz labi izteikties kā latviešu tā angļu valodā, un, ja nebūtu jādomā par latviešu teātri, kuŗai valodai tu dotu priekšroku, resp. vai viena ir bagātāka par otru izteiksmes ziņā?

 

R. Divas valodas nepārvaldu. Bailes pat, ka kļūstu par „bezvalodnieku”. Ja runā par pārvaldīšanu, tad tā tomēr ir latviešu valoda, ko varu mocīt šā vai tā, un tomēr tā izklausīsies daudzmaz pareizi. Ar angļu valodu tas nav. Tā ir no virspuses iemācīta, bet dziļākas izjūtas par to nav. Arī Ojārs Krātiņš domā, ka daiļliteratūru var īsti labi rakstīt tikai šeit dzimušais un amerikāņu vidē augušais. (Konrāds un Nabokovs nav šinī sakarībā minami, jo viņiem pirmā valoda bija angļu).

 

B. Kāpēc tu pēkšņi sāki rakstīt tagad? Ne gluži tagad, bet, teiksim pēdējos 15 gados? Nav taču tā, ka tu būtu aizgājis pensijā un meklētu vaļasprieku, ar ko aizpildīt laiku.

 

R. Sākotnēji sāku rakstīt tāpēc, ka radās nīgrums pret drāmaturģijas vārgo devumu kā trimdas tā Latvijas. Domāju, ka varēšu vismaz tik pat labi. Ja mums būtu vismaz kādi pāris ģeniālu drāmaturgu, tad es būtu klusējis. Un ja tādi radīsies, tad es pats tūlīt apklusīšu.

 

B. Kas deva iedīgli katrai no tavām lugām? Kas bija tie momenti, kad tu pats sev teici: „A, te ir viela lugai!”

 

R. Iedīgli parasti deva vai nu kāda cita grāmata, vai aprakstīts vēsturisks notikums. Rakstu arī, ar vienu ausi domājot par teātŗa skatuves ierobežotām iespējām − sevišķi, ja to attiecina uz trimdas teātri. Drāmaturgam bez „brīvā prāta lidojuma” jābūt praktiskam cilvēkam, kāds es domājams esmu. Vienmēr rakstu ar apziņu, ka tas, ko uzskribelēju, ir arī praktiski uzvedams.

 

B. Vai tev ir kādreiz bijusi vēlēšanās piedalīties kādā no savām lugām kā aktierim?

 

R. Nekad! Labi zinu, ka man nav ne balss, ne stājas, ne profila, lai varētu kāpt uz skatuves. Bez tam, nekad nebūtu spējīgs iemācīties tekstu, un ja iemācītos, tūlīt aizmirstu. Arī emocionāli šī vēlēšanās nekad nav bijusi. Piederu vairāk pie vērotājiem.

 

B. Kuŗā raksturā no tavu lugu personāža atspoguļojies visvairāk tu pats − ja vispār?

 

R. Katrā ziņā sadzīves lugās kā Mieles un Sasalšana. Vēsturiskajās esmu mēģinājis pieturēties pie faktiem, cik tuvu vien iespējams. „Dokudrāmas” atainojot, jūtu lielu iekšēju apmierinātību.

 

B. Gandrīz visās tavās lugās tu pieskaries aprobežotai, vai ierobežotai, vai pat izdzisušai dzimumdzīvei. Kāpēc šis temats tevi nodarbina?

 

R. Nodarbina tāpēc, ka man šķiet, daba ir izspēlējusi ļaunu triku, jo vīriešu un sieviešu seksuālās vajadzības ir tik dažādas un kompromiss grūti iespējams − vismaz manas paaudzes kontekstā. Vai tur vainojama mūsu civilizācija, kultūra un izglītība − to derētu izpētīt. Katrā ziņā drāmaturgam auglīga viela vēl vismaz vienai paaudzei. Arī kā tas skaŗ Latvijā dzimušo priekškaŗa paaudzi. Katrs no mums jau vēlētos perfektu dzimumdzīvi ar zvaniem un eņģeļu kori, bet kam tad ir? Varbūt jaunavai Marijai bija, bet par to viņa nav neko stāstījusi.

 

B. Vai pēc pieskaršanās seksualproblēmām tu esi gatavs spert nākošo soli − uzrakstīt kautko pavisam erotisku, jeb tas dzimumdzīves aspekts tevi neinteresē?

 

R. Erotika kā tāda mani neinteresē, jo tā jau literatūrā paaudžu paaudzēs nojāta līdz beidzamajam. Mani vairāk interesē sensuālitāte tās plašākajā nozīmē. Latviešu vidē sensuālisms tiek uzskatīts par dekadenci, kas robežojas ar cilvēcisku vājumu. Vismaz attiecībā uz citiem cilvēkiem. Taču attiecībā pret dabu latvietis var būt ļoti sensuāls, ja ne sentimentāls. Protams, varu tikai runāt par savu un agrākām latviešu paaudzēm.

 

B. Tava pirmā luga Sasalšana šokēja skatītājus. Varbūt ne visus, bet lielu daļu gan. Vai tas bija tavs nodoms − izspridzināt viņus no puritāniskās patmīlības?

 

R. Ne gluži. Gribēju ievest tikai mazliet sensuālisma latviešu dramaturģijā. Ka tas šokēs dažas trimdas madāmiņas mani pārsteidza. Kā dzirdu, Latvijā par to neviens nešausminājās, bet mēģināja saskatīt polītisku alegoriju. Sensuālisms kā tāds latviešiem svešs. Viņi nesaprot, ka varētu vienā laikā sēdēt uz poda un ēst bubertu. Japāņi gan!

 

B. Kad tu redzi savu lugu pirmuzvedumus, vai tu zaudē interesi par tām, vai tevi interesē arī citu ansambļu darbs?

 

R. Mani vienmēr interesē redzēt, ko režisors no ludziņām iztaisa. It sevišķi, ja ir izdevība redzēt dažādos iestudējumos. Redzot savu darbu skatuves, ir vienīgais veids kā dramaturgs var mācīties. It sevišķi sastrādājot kopā ar režisoru. Labprāt skatītos savas lugas atkal un atkal, katra izrāde ir citāda − ienes jaunu niansi.

 

B. Mani drusku mulsina tava attieksme pret dabu. Savā ziņā tu šķieti esam − ja tā varētu teikt − divdabis: no vienas puses romantiķis (līriskas pasāžas Sasalšanā, 4 Dienās jūnijā, Mielēs), no otras puses, dabas krāšņuma noliedzējs, kā to var secināt no tavām gleznām. Kā tu to izskaidro?

 

R. Neorganizēta daba man vienmēr liekas par raibu un chaotisku. It sevišķi koki. Tie nu reiz ir tik raibi un komplicēti, ka cilvēks tajos var apmaldīties. Domāju, ka cilvēks nāk un ieved dabā kārtību. Tāpēc jūtos kā mājās starp architektūras veidojumiem. Domāju, ka Dievs radījis cilvēku, lai ievestu caur mākslu dabā kārtību.

Ak šausmas, un latvietis savā „kaktiņā un stūrītī zemes” tik stāda un stāda...

 

B. Cik daudz tu lasi citu autoru darbus. Kas ir tavas izvēles kritēriji? Kuŗi dramaturgi tevi fascinē?

 

R. Nav laika lasīt cita autora darbus, izņemot, ja nevaru no tā izvairīties! Gribu gan redzēt tos uzvestus uz skatuves, filmā vai televizijā. Tad varu saskatīt gan labās, gan vājās vietas. Apbrīnoju Arturu Milleru, kā viņš strukturē savas labākās drāmas. Apbrīnoju arī virtuozitāti ar kādu Mammets satamborē savus dialogus, galu galā pasakot maz vai pat nekā. Lūk − tā ir māksla!

 

B. Kuŗš pēc tavām domām ir šodienas latviešu daudzsološākais lugu rakstnieks?

 

R. Tā kā neesmu liels lugu lasītājs, tad īsti neesmu lietas kursā. Trimdā man šķiet tas apdāvinātākais joprojām ir Uldis Siliņš. Viņš prot vērpt dialogu − saprot tā ritmu. Lelde Stumbre savos agrākajos darbos tāpat.

Latvijā pēdējā laikā mode uz suparlakonismu, ko kādreiz tik labi satirizēja Anšlavs Eglītis:

Jānis Milna: Nu kā tad iet Anna Dzilna?

Anna Dzilna: Nu tad ardievu Jāni Milna.

Abi satiekas pēc 10 gadiem.

Jānis Milna: Nu kā tad tev gāja Anna Dzilna?

Anna Dzilna: Nu ne jau tik labi Jāni Milna...

Jānis Milna: Nu tad ardievu Anna Dzilna.

PRIEKŠKARS

 

B. Normunds Naumanis Dienā starp citu raksta: „...fainomens ir tas, ka mūsu publikai slāpst pēc vienkāršības, skaidrības un kaislības pašu valodā.” Kuŗas Latvijā uzvestās lugas pēc tavām domām atbilst šīm prasībām?

 

R. Pievienojos Naumanim. Lugas Latvijā nosmacē skatītāju ar simboliem un idejām. Tas it kā viss modernisma vārdā. Taču Latvijas kultūras un teātŗu mafija domā, ka labai drāmai jāsatur un jāizpēta lielas un svarīgas idejas. Tas viss bleķis! Idejas var apgūt augstskolu filozofijas klasēs, kur tās noklārē baltbārdaini profesori. Lugai vismaz uz viena līmeņa jāskaŗ skatītāja jūtas − emocijas. Jāliek kādai stīgai vismaz drusku rezonēt − kaut arī šī rezonance būtu negatīva.

 

B. Cik reizes tu esi bijis Latvijā? Kāds tavs vispārējais iespaids par teātri tur? Vai tas beidzamajos gados ir mainījies? Ja tā, tad kādā veidā? (Lugu izvēlē, scenogrāfijā, u.t.t.)

 

R. Latvijā esmu bijis sākot ar 1961. gadu varbūt kādas 8 reizes. Iespaids par teātri tur? Uzkrīt, ka liela vērība tiek piegriezta tam, ko te sauc par production values. Katrs režisors cenšas ielikt savu personīgo triciņu, nedomājot vai tam kāds sakars ar drāmaturga lugu vai ne. Ārēji efekti bieži noēno autora nodomus. To redzot, domāju, ka būtu labi, ja viens otrs režisors rakstītu pats savas lugas, kā tas nereti ir Rietumos.

Vai kas mainījies kopš Padomju sabrukuma? Jā, daudz! Brīvības skurbumā tagad tiek izmēģināts viss, kas ir labi, bet jājautā kāpēc skatītāji vēl joprojām gāžas uz Skroderdienām?

 

B. Terrencs Maknallijs, vairāku sekmīgu lugu autors, pretēji bieži dzirdētam spriedumam, ka teātris ir miris, domā, ka patlaban ir teātŗa ziedu laiki. Teātris nekad neesot bijis pie tik labas veselības kā tagad. Tikai Brodveja esot slima, bet Amerikas teātris vairs neesot Brodvejā. Tas esot Losandželosā, Sietlā, Louisvillē. Tas esot visur, tikai ne Manhattenas centra rietumu pusē. Vai tu šim uzskatam pievienojies? Un vai tu varētu vilkt kādas parallēles ar Latvijas teātri?

 

R. Esmu pārāk maz redzējis, lai varētu savus spriedumus vispārināt − tas kritiķu uzdevums. Varbūt taisnība, ka interesantākie eksperimenti pašlaik notiek kā filmā tā televizijā. Nedomāju, ka teātris ir miris, bet nekādi ziedu laiki arī nav. Ja jau šeit epizodiskie Kušnera Eņģeļi ir tas labākais amerikāņu teātrī, tad jārunā par krizi. Taisnība, ka šodien visas sekmīgākās lugas Amerikā nāk no perifērijām un ne no Brodvejas, kur uzvešanas izdevumi ir tik augsti, ka nedrīkst eksperimentēt un riskēt. Tā paša indeve arī skārusi Latvijas teātŗus. Lielie teātŗi koncentrējas uz drošiem kases gabaliem. Protams, ne vienmēr veiksmīgi. Katrā ziņā mākslinieciskā krize ir Latvijas teātŗos, jo vecie latviešu drāmaturgi ir apklusuši, un jaunos, ja tādi būtu, vecie režisori droši vien nelaiž pie šprices.

 

B. Kārlis Auškāps, Dailes teātŗa galvenais režisors, iestudēja tavu četras dienas jūnijā [Publicēta JG 170/171 numuros. Red.] ar fantastiskiem panākumiem Rīgā, teātŗu festivālā Lietuvā, kā arī pēc pārtulkošanas zviedriski, Nordkopingā, Zviedrijā. Bez tam to uzveda Sanfrancisko mazais teātris i Amerikā, i Latvijā. Kuŗus no šiem uzvedumiem tu esi redzējis un kā tie atšķiŗas viens no otra, galvenokārt Kārļa Ulmaņa rakstura iztulkojumā?

 

R. Esmu redzējis Četras dienas tikai Siliņa un Auškāpa-Vētras versijās. Abi piegāja, manuprāt, Ulmanim ar lielu pietāti, ignorējot, ka vēstures kontekstā būtu grūti no tā iztaisīt heroisku personu. (Manuprāt, pēc dabas sīkumains, nenovēlīgs līdz smieklīgumam, daļēji korupcijas piecietējs − beigās bailīgs un neuzņēmīgs). Taču vistuvāk manai redzēšanai bija mazā teātŗa uzvedums. Auškāpa-Vētras uzvedums turpretim centās izdabāt toreizējai polītiskai konjunktūrai, kas, ņemot vērā tautas atbrīvošanos no vecā režīma, bija laikmetīgi saprotami.

 

B. Vai šodien lugai vēl arvien būtu tādi panākumi?

 

R. Noteikti nē! Politiskās lugas ir kā vienas dienas muša. Tiklīdz problēma ir atrisināta − luga sakrīt. Kā jau man izteicās režisors Ģirts Nagainis: „Latvijā šodien par Kārli Ulmani neviens negrib dzirdēt, tāpat kā visiem apnikuši to no Sibīrijas pārnākušo stāsti.” Šodien Četras dienas ir beigtas. Tās varētu atdzīvināt citā aspektā.

 

B. Cik zinu, tu esi uzrakstījis vēl vienu lugu par K. Ulmaņa valdības pēdējo posmu. Īsumā, kādam tematam tu pieskāries?

 

R. Luga saucas Gūsteknis pilī un aptveŗ pēdējās dienas Rīgas pilī, nobeidzoties ar K. Ulmaņa deportāciju, kad prezidents dzīvoja ilūzijās, izolētībā no tautas un dienas notikumiem, bez varas un iespaida. Pieturējos cik tuvu pie patiesības bija iespējams, bet Ģirtam Nagainim likās, ka prezidentam trūkstot iekšējā ciešanu momenta. Dokudrāmas koncepts viņiem vēl nav īsti izprasts − rakstīt tikai par to, ko zini, protams, sabiezinājot faktus laika trūkuma dēļ.

 

B. Tad vēl režisora Nagaiņa vadīta radusies tava televīzijas filma Briedis un Peterss [Publicēta JG 189 numurā. Red.] Vai esi apmierināts ar rezultātiem?

 

R. Ļoti! Lugu iznesa Edmunds Freibergs, kas tiešām spēlēja ar rietuma aktieŗu erudīciju. Protams, pati produkcija vēl bija pa statisku, par ko jau es brīdināju Nagaini iepriekš. Es teicu: „Kustību, kustību!” Viņš: „Tā jau jūs tur amerikāņu filmās. Mums, latviešiem pieeja ir statiska pozēšana un lēns temps. Cilinskis teica, ka tas esot raksturīgi mūsu dabai.”

 

B. Šķiet, ka tevi kā rakstnieku fascinē vēsturiskas personas. Vai tu arī turpmāk pievērsīsies vēsturiskām tēmām? Vai ir jau kāda padomā?

 

R. Noteikti, jo esmu amatieŗu vēsturnieks. Skolā tas bija mans iemīļotākais priekšmets. Kāda padomā? Jā. Par kādu Sibirījā deportēto un to spēku, kas ļāva dažiem garīgi nesagrautiem izdzīvot. Kaut arī Latvija ir atēdusies no šīs vielas.

 

B. Alberts Bels Neatkarīgā Cīņā izsakās: „Sabiedrība ir noilgojusies pēc pozitīvajiem varoņiem”, kā piemēru minot A. Dimā Trīs musketieŗus. Ja tu varētu piemēroties publikas vēlmēm, kas būtu mūsu latviešu pozitīvie varoņi, kuŗi dotu vielu tavai lugai?

 

R. Latvijai pozitīvu varoņu nav, bet tos var iztaisīt, kā to dara citas tautas. No vecās Latvijas politiķiem vistuvāk tur pienāca nelaiķis, mans mentors, Fēliks Cielēns, kā arī daži tie, kas mira gan čekas pagrabos, gan Gestapo cietumos. Breikšs, ģenerālis Bolšteins, kas krieviem ienākot nošāvās. (Bet to pašu jau darīja arī Pugo). Vispār, īsti pozitīvi varoņi nav labs materiāls lugām.

 

B. Tu nesen stāstīji, ka strādā pie jaunas lugas. Lūdzu pastāsti kaut ko par to.

 

R. Nupat nobeidzu epizodisku stāstījumu Anšlavs un Veronika [Publicēts JG 220 numurā. Red.], kuŗā iztirzātas abu personīgās attiecības. Piegāju abiem autoriem ar lielu pietāti. Bet divu indivīdu sadursme vienmēr ir raksturīga aktīviem artistiem. Tikai pilsoņi sadzīvo kā „divi balodīši”. Pirmajā lasījumā viens otrs uzņēma lugas traktējumu kā negatīvu, neiedziļinoties tās esencē.

 

B. Tu Mieles veidoji pēc Gunta Zariņa romāna, paturot arī viņa grāmatas nosaukumu. Kādēļ tu izvēlējies tieši šo romānu?

 

R. Slinkuma dēļ, jo domāju, ka viņš jau pusi darba padarījis. Tā bija kļūda! Visi tie Zariņa labie dialogi man nederēja un beigās bija jāizstrīpo.

 

B. Kuŗš process vieglāks: radīt kaut ko oriģinālu, vai iestrādāt cita autora domas savu domu gultnē un dot savu emocionālo iekrāsojumu, resp. „piegriezt pēc savas šnites”?

 

R. Man kā gleznotājam ir vienmēr vieglāk ņemt kā izejas punktu kāda cita autora darbu to pārveidojot, uzlabojot, izvelkot tā esenci. Rakstu tāpat, kā gleznoju − uz reizi no visiem galiem tad uzlabojot − daudzkārt pārrakstot!

 

B. Tev neraksturīgi, Pēdējā izrāde [Publicēta JG 198 numurā. Red.], kas arī guva lielu publikas atsaucību − šoreiz trijos kontinentos − Amerikā, Austrālijā un Eiropā − ir ar noslieci uz komēdiju. Vai pēc sekmēm šinī žanrā esi spēlējies ar domu rakstīt vēl kādu, šoreiz īstu, nevis skumju komēdiju?

 

R. Edmunds Freibergs vienmēr uzsvēra, ka pretēji manai drūmajai ārienei man esot dziļa humora izjūta. Komēdijas kā tādas nerakstu un nerakstīšu, bet ja tur parādīsies komēdijas elementi, tas tikai lugu uzlabos. Savā veidā Četras dienas jūnijā un Gūsteknis pilī ir komēdijas ar Kārli Ulmani galvenajā lomā. Īstas tradicionālas komēdijas man neinteresē, jo tās balstās uz dažām klišejiskām struktūrām − pārpratumiem, mistaken identity, izlikšanos par to kas nav. Izvēle ir stipri ierobežota, tādēļ Anšlavs Eglītis saka, ka komēdija ir grūtākais drāmaturģijas veids.

 

B. Savā kritikā par Pēdējo izrādi, Aldis Liné tevi dēvē par „komediografu”. Ko tas termins tev izsaka?

 

R. Neko!

 

B. Amerikā un Eiropā tu esi atzīts gleznotājs un kā Latvijā, tā arī ārpus Latvijas tu esi atzīts drāmaturgs. Kuŗa atzīšana tev dod vairāk gandarījuma?

 

R. Dramaturģija, jo tā mani tuvina cilvēkiem.

 

B. Tu esi gleznotājs un rakstnieks. Vai esi arī bohēmietis?

 

R. Bohēma − dzeršana un pļurkstēšana mani gaŗlaiko. Mans tēvs, mākslinieku mīļotājs, gan vienmēr uzsvēra, ka es kā mākslinieks izskatoties kā 17. kategorijas valsts ierēdnis. Starp citu, bohēma paģēr daudz enerģijas, kā man nav.

 

B. Runājot par gandarījumiem, kad tu skati savas lugas, kas tev dod vislielāko gandarījumu?

 

R. Ka skatītāji neguļ, priecājas vai kļūst dusmīgi − visviens! Bet ja tu uz skatuves liec savu sirdi ārā un kāds klausītājos aizmidzis krāc, tad jūtos dziļi nelaimīgs.

 

B. Kāda attieksme tev ir pret kritiķiem? Vai esi kādus kritiķu norādījumus ņēmis vērā un ja esi, tad kādus?

 

R. Tikai tos − vai lugā nav lieku elementu un vai tā nevirzas pietiekoši ātri uz priekšu. Šinī ziņā esmu daudz mācījies no režisora Laimoņa Siliņa. Viņš mani daļēji ir izaudzinājis par drāmaturgu.

 

B. Un kā ar režisoriem? Albee, piemēram cīnoties ar aktieŗiem un režisoriem − par katru vārdu, par katru kustību. Artūrs Millers un Tennessee Viljams, toties, ļoti labprāt sadarbojušies ar režisoriem (īpaši ar E. Kazānu), un K. Čurčila (Caryla Churcilla) pat nepārtraukti veidojot savu lugu tekstus sadarbībā ar režisoru. Un tu?

 

R. Es noteikti esmu par sadarbošanos ar režisoru. Lai cik labi autors izdomājis, dažas scēnas vienkārši nespēlējas. Režisors lūdz: „Dod man tekstu, lai skatītāji saprot, ko tu domā!” Citreiz: „Tu atkārtojies, par gaŗu, skatītāji gaŗlaikosies.” Taču dažreiz režisors, gribēdams izpatikt publikas gaumei, mazliet pacenzē − un tas man nepatīk. Gandrīz visās savās lugās esmu cieši sastrādājies ar Laimoni Siliņu − daudzas lomas rakstīdams tieši Sanfrancisko mazam teātrim − it sevišķi Brigitai Siliņai.

 

B. Kā ir ar autortiesībām? Vai tās tiek regulāri kārtotas?

 

R. Tās vienmēr bijušas sāpju bērns. Amerikāņi katrai lugai izņem savu copyright. Mēs, latvieši, to laikam nedarām. Būtu jau labi, ja autoram vismaz paziņotu, ka viņa lugu spēlēs. Laikam par daudz būtu sagaidīt, lai izprasa atļauju.

 

B. Ja tiktu izdota latviešu moderno lugu antoloģija, kuŗu no savām lugām tu izvēlētos šai grāmatai?

 

R. Grūti pateikt. Sasalšanā bija daudz īstu emociju. Pie Mielēm piestrādāju visvairāk − tur daži ļoti sirsnīgi momenti. Pēdējā izrāde vienkāršākā, bet spēlējas pati no sevis. − Lai izvēlas kāds cits. Katrā ziņā ne Četras dienas jūnijā.