46. GADAGĀJUMS
2001. GADA MARTS
1. (224) NUMURS

Aiz pavasarīgi zaļās daudzplākšņaini hieroglīfiskās Ilmāra Blumberga darinātās vāka bildes, Jaunās Gaitas marta numurs satur dzejas, atmiņu rakstus, pārdomas, diskusijas, recenzijas. Šai numurā ir daudz par vēsturi: vairākas lapas veltītas foto attēliem Barikāžu dienu piemiņai Rīgā 1991. g. janvārī. Žurnāla ievadvārdi ir no Leona Brieža 1991. gadā: Šajās bezgala skaudrajās un vienlaikus tik neparasti apgarotajās janvāra dienās un naktīs . . . mēs patiesi atskārtām, ka vairs neesam necilvēcīgas varas viegli manipulējamu, lētticīgu ļaužu bars, bet gan Tauta. Lilita Zaļkalne rakstā No repatriācijas līdz kultūras sakariem apskata Sabiedroto spēku nostāju pret Viduseiropas bēgļiem Pasaules kara beigās un kā tā mainījās no varmācīgas repatriēšanas uz izmitināšanu - galvenokārt Ziemeļamerikā, Anglijā un Austrālijā. JG galvenais redaktors Rolfs Ekmanis apskata trīs grāmatas par Latvijas okupāciju: Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991, Latvijas vēstures dokumentu izlase skolām 1939-1991 un Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940-1990. Guntis Liepiņš ierosina pārdomas un debates par Kurzemes cietokšņa nozīmi Latvijas likteņgaitās vaicādams - Vai tas bija triumfs vai traģēdija? Pēc Liepiņa domām, tauta nesa pārāk lielu upuru aizstāvot "Kurzemes katlu" pret tā neizbēgamo likteni.

Arī Kiberkambara diskusija šai numurā ir par vēsturi: Bīskaps Alberts: vai godināt vai tiesāt viņu? Desmit tautieši no visām pasaules malām komentē Andra Kolberga rakstu laikrakstā Diena par dāvinātā Bīskapa Alberta pieminekļa paredzēto atklāšanu Doma baznīcas klostera pagalmā Hanzas dienu ietvaros Rīgā šovasar.

Dzeju nodaļā apskatāmi divi trimdā auguši dzejnieki ar dziļām saknēm Latvijā. Sarma Muižniece Liepiņa uzrunā mūžībā aizgājušo dzejnieci Valdu Dreimani:

    Tu vienmēr būsi jauna!
    Nekad nepieminēta pensionāru biedrības sarakstā.
    Mūžīgā,
    Spārnotā,
    pie lielā literātūras galda
    tik ļoti gaidītā
    Valda.

Juris Zommers atstāsta "Incidentu ar Gaiziņu":

    Atzīstos, tas tomēr bija foršs gājiens,
    ne reizi neapstājos, līdz pat
    augšai, un te,
    patiešām, ir O.K. skats.

Pāvils Johansons turpina pēdējā numurā aizsāktos Rapsodiskos atmiņu fragmentus par māti Veroniku Strēlerti un tēvu Andreju Johansonu, dalīdamies atmiņās arī par Niklāvu un Olgu Strunki, Arvedu un Lidiju Švābi, Arturu Kroderu, Ojāru Jēgenu, Uldi Ģērmani un daudziem citiem. Johansonu mājās Stokholmā esot regulāri satikusies tuvu draugu sabiedrība, kas sevi apzīmējusi par "krancīti", kur noritējušas gan dziļas, gan ārišķas sarunas.

Vizuālo mākslu šai numurā pārstāv Gerda Roze ar gleznas Intermezzo II monotipijas reprodukciju. Māksliniece dzīvo un strādā Ņujorkā. Redaktors Voldemārs Avens raksta: Rozes vienspiedēm [monotipijām] raksturīga izsmalcināta krāsu tonalitāte, krāsu dziļums un reizē arī vieglums. Kompozīcija rotaļīga un nesagādā mokas gleznu vērotājam. Fotogrāfisko mākslu pārstāv mūžībā aizgājušā Jura Krieviņa dabas skats Alaukstes krastā. Nikolajs Bulmanis Jura Krieviņa piemiņai raksta: Juris mīlēja Latvijas dabu. Viņš saskatīja skaistumu Latvijas dabas mazajā mērogā / . . . / Juris apzinājās, cik tukša būtu cilvēka dzīve bez brīnumainā mirdzuma rasas pilienā, skaistuma smilgas stiebrā un skarā, pļavas daudzveidībā, Gaujas ūdeņu mūžīgā tecēšanā un mākoņu spēlē virs jūras.

Voldemārs Avens apskata Mākslas panorāmu Ņujorkas mūzejos un Alberts Vēciņš raksta par Latvijas devumu Metropolitena operai.

Mirdzas Čuibes īsstāsts Valodas ir par to, kā mīļa suņa nāve var izraisīt visdziļākās sēras.

Pāvila Vasariņa rakstā par piemiņu mūžībā aizgājušai valodniecei un skolotājai Valerijai Bērziņai-Baltiņai ir citētas viņas pašas rindas:

    Lūk, mana tauta - mana valoda un manas mājas,
    Lūk, mana valoda - mēs paši, tu un es;
    šai valodā mēs esam dzimtenē, mēs esam mājās,
    tās spēks mūs, izkaisītus, allaž kopā nes.

Grāmatu nodaļā ir Jura Silenieka recenzija par Jāņa Einfelda Veči, Ildzes Krontas recenzija par Roalda Dobrovenska Rainis un viņa brāļi, Induļa Kažociņa recenzija par Valentīna Silamiķeļa Laikmeta dokuments un Vinifreda Krauča recenzija par Luboš Švec, Vladimir Macura un Pavel Šoll Dehiny Pobaltskych zemi (Baltijas valstu vēsturi) čehu valodā.

Pāvils Cakuls paziņo, ka Jāņa Bieriņa Piemiņas fonda balvas saņēmējs šogad ir literātūrzinātnieks Valters Nollendorfs. Profesors Nollendorfs ir viens no Jaunās Gaitas iniciātoriem, arī bijis viens no pirmajiem atbildīgajiem redaktoriem. Ilgus gadus bijis iecienīts 2X2 un 3X3 lektors. Kopš 1996. gada dzīvo un strādā Latvijā, kur vada Baltiešu Stūdiju Veicināšanas apvienības (AABS) biroju un palīdz vadīt Latvijas Okupācijas mūzeju.

Dažos vārdos Ingrīda Bulmane, Biruta Sūrmane un Rolfs Ekmanis sniedz pārskatu pār latviešu kultūras dzīvi visā pasaulē. Lasītāju balsīs lasāmi atšķirīgi viedokļi par Raimonda Staprāna lugu Anšlāvs un Veronika (JG 220,222). Edgars Z. Eiferts to nosauc par "ķengu sacerējumu" un ieteic pārdomāt, vai JG abonēšanu vajadzētu pārtraukt. Turpretī Uldis Siliņš raksta: Reti esmu lasījis kādu lugu ar tādu patiku un interesi . . . Pie viena laikam jāapsveic arī galvenais redaktors par drošsirdību lugas iespiešanu turpināt.

Juris Žagariņš 

Kā pasūtināt šo numuru, kā abonēt...