Pieturzīmju trūkums šajā dzejolī vēršas par ieguvumu, jo palīdz veidot nakts vīziju nebeidzamā ritējuma noskaņu. Pagātnes, aizgājušā tēlu rada velēnas (pagātnes gudrība, paslēptais) tēls, senās gudrības, auglības tēli ietverti vīru bārdās (tēlu pastiprina tas, ka nav nodeldētā epiteta "sirmas bārdas"), sievu ķipjos, saivās un svārpstās, - pēdējais lasītājam paliek līdz galam neizdibināms tēls, vai domāti urbji, vai sprēslīcas, svarīgi, ka seni darbarīki, kuru lietošana agrāk ir bijusi rituālizēta.

Varētu pat teikt, ka Meirānes dzejas vārdi iedarbojas līdzīgi sāpju remdētājiem vārdiem, vārdiem-nomierinātājiem. Nav tautasdziesmu atdarinošā četrpēdu trohaja ritma, drīzāk tā ir brīvā dzeja, kur tikai saturiski svarīgākās vietās blakusrindās ievērots vienāds uzsvaru skaits un blīvs, caurausts skaņu raksts - anagrammas vai hipogrammas, kā piemēram, dzejolī Sapinis:

Nesāpini mani, sapini.
Palīdzi, Pērkoņtēvs, atpini.

Vai dzejolī Kompleksitāte skaņu v - r - n - a - e - au ciešais savijums:

ave, ave, ave,
āre, āre, āre,
vei, edz, rau,
neraudi. Vairāk nav.

Jau Dūmistabā Maijas Meirānes dzejas vārdiem juta tautas buramvārdu formulu tuvumu. Šajā grāmatā šī maģiskā vārda meklējumi turpināti, gan mēģinot lasītājā iedvest paļāvību un ticību savam spēkam un spējām ar trim sastāvdaļām - krāsu terapiju (dominē baltā un zilā, bet visvairāk par visu sajūtama, bet . vienā vārdā nenosaucama krāsu bagātības klātbūtne*), skaņu saspēlēm (aliterāciju, asonansēm, anagrammām, hipogrammām), smaržu terapiju (Ziema smaržo pēc aitas, vilnas šalles / un mitriem dūrainīšiem).

Meirānes dzejā lietotie vārdi nav nepārprotami, tieši pretēji, loti bieži vārdiem, pateicoties to dažādajam salikumam un līdz ar to it kā nenoslēgtajiem teikumu galiem, saglabājas daudznozīmība, atvērtība, kur lasītājs var ielikt arī savu tēlainības bateriju. Dzejoli Reģes dziesma, kas veltīts Ērgļu puses pareģei Ķeipēnu Marijai, ir netiešs atskats uz vismaz trīs gadsimtu bagātu pareģu, burvju, kannurauģu, sālspūtēju un citu tautas dziednieku tradiciju ērgleniešos. Vēstures avoti (baznīcu vizitāciju protokoli, raganu tiesu materiāli u.c.) 1641. gadā min kādu slavenu kannureģi Krancu (tas, kas izzīlē nākotni pēc alus putām kannā) Ērgļos. Ērgļos 1679. gadā esot divi, Marans un Vēžakāja (Weeschekaije), kas varot aprunāt bises (Röhre) un burvju mākslas zinot utt., utt.

Lai kādu ievilktu savā laukā - agrāk ticēja - vajag zināt viņa vārdu. Varbūt tāpēc kuram katram agrāk savu īsto vārdu neteica. Dzejniece savā dzejā neapšaubāmi uzrunā sev tuvos lasītājus, tos, kas lasīs vairāk un dziļāk nekā tikai grāmatas titullapu un pirmo lappusi. Sava enerģētiskā, sev tuvo lauku iezīmēšana Meirānes dzejā atklājas veltījumos. Dzejoļi veltīti Ivaram Ivaskam, folkloras kopai Budēļi, Ērgļu pareģei, četriem Elles ķēķniekiem - dzejniekiem Gunaram Saliņam, Jānim Krēsliņam, Ainai Kraujietei, Voldemāram Avenam, arī Valdai Dreimanei, Arnoldam Šturmam un kādiem, kas ir tik tuvu dzejniecei, ka dažkārt atklāti tikai ar veltījuma iniciāļiem vai personvārdu vien (Olafam, Valdai). Lai gan savējam lasītājam ne Olafs, ne Valda nav mīkla, drīzāk šie abi vārdi ieslēgti iniciāļi padara viņiem veltīto dzejas lauku vēl intīmāku, vēl dziļāku nekā pārējie dzejoli, kur veltījumu adresāti atklāti vārdos un uzvārdos.

Dzejnieces poēzijas enerģētiskais lauks iezīmēts arī ar, ja tā var teikt, sakrālās topografijas nosaukumiem. Viņas dzejas topografiskajā kartē iezīmēti tikai Latvijas vietvārdi. Tā ir dzejnieces sapņu un nomoda zeme ar Rīgu, īpaši Vecrīgu, Daugavu, ar Drustiem, Gaiziņu, Rāznas ezeru, Gaigalavu...Vidējā paaudze ar retiem izņēmumiem apzināti vairījusies no patriotiskās dzejas, lai neieslīgtu tukšvārdīgu tēvzemes formulu, iepriekšparedzamu atskaņu un pantmēru sastatnēs. Meirāne raksta drīzāk par paslēpto, bieži vārdā nenosaucamo, bet katram zināmo tēvzemes svētumu. Vai, ja vārdā nosaukto, tad atpazīstamo, zināmo tikai savējiem, vienā tēvzemē, vienā patībā apvienotajiem. Tāds ir alūzijās būvētais dzejolis ar nosaukumu Astoņpadsmitajā. Ja nebūtu apakšā uzrakstīšanas laiks (1988./1990.18.11), būtu pat grūti sazīmēt par kuru tieši astoņpadsmito ir runa. Un šie puspieslēptie mīlestības vārdi (Es vēlos izkāpt tajā pieturā, / no kuras sākās reiz šis ceļojums.) iespīd lasītāju dvēselēs dzilāk nekā tie, ko bungu ritmā izrībina.

Nebūdama daudzrakstītāja, Maija Meirāne tomēr ir pamanāma latviešu mūsdienu dzejas laukā. Viņai ir savi stilistiskie paņēmieni, sava tematiskā aploce, kas gan sasaucas ar tautas dzejas tradiciju, ar Astrīdes Ivaskas, Valdas Dreimanes, Ārijas Elksnes un vairāku citu 20./21.gs. latviešu dzejnieču stilistiku, tomēr nedublē, neiet gluži to pašu un tādu pašu ceļu. Maijas Meirānes dzeja iezīmē reljefu līniju latviešu dzejas daudzkrāsu kokā.

 

Janīna Kursīte

 

Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekānes Janīnas Kursītes pēdējā grāmata ir Dzejas vārdnīca (Rīgā: Zinātne, 2002).

Daudzi no Naktsvēstulēs ievietotajiem dzejoļiem vispirms Publicēti mūsu rakstu krājumā. Skat. JG 192, JG 200, JG 216, JG 225. Red.

 

* 

...babiņa adīja buŗamvārdus
brūnā un baložu krāsā
dūraiņos, kur atmināmi
paslēpto deviņu ezeru Vārdi. ("Latgalē")