Sākums JG239, JG240, JG241, JG242, JG243 un JG244

 

Juris Mazutis

ĪGNAS APLAMĪBAS − KAM PAR LABU?

Veracity is the heart of morality.
Thomas Henry Huxley. Unversities, Actual and Ideal (1874).

 

Kā lai saprotam Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) locekļa, profesora Jāņa Freimaņa necilo traktējumu 2004.19.VII Neatkarīgās Rīta Avīzes (NRA) slejās? Tendenciozi izstrādāts vēstures viltojums nomelnoja „rietumu” trimdu. To piedāvāja avīze, kuŗa parasti dzelteno lapu metodes nelieto. Viens otrs: re, brīvās preses burzmā valda stingra konkurence un kontraversa kurināšana − tirgus taktika, kas pievelk klientus. Tādējādi Dienas metienam NRA iekostu. Viss. Bet korupcijas un citāda veida afēru Latvijā ir tik daudz (<transparency.org> tautu „godīguma” tabulās mums kārtēji ierāda kaut kur starp 40. un 50. vietu, blakus Āfrikas kleptokrātijām), ka dzīvu sacensību izsauktu vietējo aizkulišu purināšana (ja mediji sadūšotos). Turklāt, kā minējis Visvaldis Lācis (Diena, 2005.27.III), Freimaņa ķieģelis nav izsitis plašu atsauksmi: Latvijas publikai trimdas problemātika bijusi, nebijusi. Freimaniāde NRA metienu nav manāmi uzpotējusi.

Vai ticams tāds variants: 14 gadus pēc okupācijas nokratīšanas profesors, viņa jumts (LZA) un pieklājīga avīze (NRA) (atsevišķi? saskaņoti?) nepazīst sāpīgus tautas likteņgaitu motīvus? Brīvu infoavotu vidē ar nezināšanu nedrīkst aizbildināties. Veselīgas sabiedrības dialogi izriet no izpētīšanas. Labi, debatēsim. Bet − nopietnus viedokļus, ne patvaļas vējos palaistus balonus. Freimanis negrib zināt. Viņa apgalvojumu centrālais „konstrukts” − latviešu ekonomiskā emigrācija uz rietumiem 1944. gadā − neiztur elementāru pārbaudi. Uz kādiem (tobrīd) rietumiem! Neviens bēglis kaŗa laikā nemeklēja laimi drūpošās fašistu Vācijas juceklī. Zvejas laivā atradis retu vietu, neviens neaizairēja uz Zviedriju gaišākas nākotnes dēļ. Uz neskarto Ņujorku, izbumboto Londonu, Toronto vai tālo Austrāliju biļetes (tobrīd) nepiedāvāja. īstie rietumi (tobrīd) bija Latvijai uzspiestās fašistu pārvaldes ienaidnieks. Momenta ģeopolitiskais Freimanim izkūpējis.

Ekonomiskā! Prātiņ, nāc mājās! Bēgļi svešās zemēs nenodrošināja labākas izredzes, nelikvidēja īpašumus un iekārtas, naudu nepaguva noguldīt Šveices banku kontos. Iemantoto, iestrādāto, sakrāto pameta grābējiem, lielākoties krievu kolonistiem, kuŗiem Jaltas ciniskais salīgums pavēra ceļu. Nelabvēlīgos efektus beidzot nožēlojis ASV prezidents Bušs, tos arvien apstrīd nelabojamais čekists Putins, bet Freimaņa radarā, šķiet, norišu apjoms nav uzpeldējis. Galvenais: pēkšņu 120 000 latviešu bēgšanu gada laikā nevar iztēlot kā mierīgu, mērķtiecīgu „emigrāciju”. Tas bija (tobrīd) izmisuma dzīts dzīvības glābšanas vilnis. No viena „katla” nākošajā, no briesmām uz neparedzamo. Ko akadēmiķis teiktu par mūsdienu Latvijas migrantiem (ES jau 40 līdz 50 000)? No kā viņi bēg? Laimes meklētāji − II Pasaules kaŗa bēgļi: vai nepielec atšķirība?

Varmācību pagarinājumā nebijām vienīgie klaidoņi. Gaidām Freimaņa rakstus, piemēram, par ungāru ekonomisko emigrāciju (nedaudz vēlāk − 1956. gadā), tad čechu un slovaku (1968). Austrumvācu miljoni, nāves zonām pāri ejot, meklēja tikai treknāku desiņu, tumīgāku aliņu. Čechoslovākijas izpārdošana Minchenē, Molotova-Ribentropa Pakts, rietumu andeles „stabilitātes” un „reālpolitikas” 24/7 bodītēs, tad padvaras tautu cietums. Aukstais kaŗš − visa jēlā „lielo spēku” spēlīte laikam nebija primārais dīpīšu staigāšanas dzinējs. Nē, viņi apgrozījās labāku iespēju bazārā... mūsējie četrus līdz piecus gadus nometnēs sakautās Vācijas okupācijas zonās, tad vēl četrus līdz piecus „mītnes” zemēs, atsākot normālu dzīvi pēc tam, kad ar papes koferi pie rokas bija no kuģa nokāpuši. Bet satura rādītāja neievērošana Freimani netraucē. Viņš bikli uzstāda labprātīgas aizbraukšanas modeli.

Labprātīgas! Tie, kas aizbrauca (sametās furgonos, dzina dzimtās sētas zirdziņu, ar pāris paunām iespiedās vilcienā, kuģī), pazina pirmās okupācijas čekas šausmu darbus, 14. jūnija lopu vagonus. Daļu fašistu režīms evakuēja. Labprātīgi projām no dzimtenes (cerēdami − uz īsu laiku) devās tie, kas saprata gaidāmo. Gala punktu nepiedāvāja piefrontes tūristu birojos. Sabiedrotie tobrīd nevervēja imigrantus. Nedaudz papētot, akadēmiķis arī uzzinātu, ar kādu „pretimnākšanu” vācieši uzņēma dīpīšu plūdus. Nobumbošanas, bada un spiesta darba apstākļus svešā zemē neviens nemeklēja labprātīgi. Freimanis vārda nozīmi ciniski izsmej padvēsturnieku garā: Latvija, re, labprātīgi iestājusies PSRS. Labprātība II Kaŗa laikā un pēckaŗa norisēs nebija plaši pazīstams jēdziens.

Tomēr viņš atļaujas ņirgāties: vai tiešām tā esot bijusi bēgšana no drošas nāves! These Names Accuse nav fantāzija. Politiski represēto organizācijas nesaceŗ vaļas priekam domātus dēku romānus. Centrālcietuma, Litenes, Katinas, Kuropatijas un vēl bez gala daudz mežonīgu slaktiņu rīkotāji (un viņu simpāti) noliedz atbildību, svin „uzvaras svētkus”, muld par „atbrīvošanu”, savu morālo bankrotu neapjēdzot. Bet Gulaga noziegumus pamatīgi piereģistrēja Solžeņicins. No zila gaisa nenokrita „Sibīrijas latvieši” un Latvijā − indīgie krievu kolonisti. Vai viss tas akadēmiķim − svešs? Neklapē? Vēstures liecību klāstu nenokratīs apvainojot vienu bēgļu grupu laimes meklēšanā. Freimanim, LZA vadības lokam un NRA redakcijai par labu nāktu „ar degunu pie stikla” mācību stundas Okupācijas muzejā. Tur mums lemtais drošais, pārāk daudzu smagi piedzīvotais, ir skaidri redzams un gaida liekulīgu prātvēderu kaunpilnu ceļos nomešanos.

Personīgais − tēvs, tautskolu inspektors, slēpās mežos, jo Ludzas, Rēzeknes un Aizputes bērnu vecāki ziņoja: esi „pievācamo” sarakstos. Tēva brāli nošāva krievu miliči − viņš izvairījās no nelegālās iesaukšanas, dezertēja. Nāve tiem, kas pretojās vai likās padrežīmam nevēlami, bija droša, ieplānota pirms okupantu iebrukuma. Cienījamais akadēmiķi, pat tālu tālumā to zinām, un neesam aizmirsuši. Kāpēc atjaunotās neatkarības gaisotnē negribi patiesībai skatīties acīs? Un kāpēc Jūs, LZA un NRA, „savējiem” neesat paguvuši mutes ar sāli izberzēt?

Rietumu paruna: ja gāzelējas kā pīle, ja pēkšķina kā pīle, tad ir pīle. Vai Freimanis apzināti... melo? Viņa viedoklis, gan uzfrizēts, šķiet sakņojas cita bēdīgi slavena LZA autora tēmās[1]. Ja tā, vai LZA nav pienācis laiks padlaiku zaņķi un „lietpratējus”, kuŗi tajā rakņājas, publiski izmēzt? Un kāpēc pieklājīgai Latvijas avīzei saniezējās nepārbaudītu aplamību sludināšana?

Jā, dzirdam: „brīvas izteiksmes laiki”. Katrs muldējums pieņemams... jo padlaikos izlēcienus nožņaudza. Tautu cietuma nojaukšana it kā iezvanītu patvaļas svētkus. Bet brīvība uzliek atbildību (pirmā vietā − nemelot, melus necienīt, neizplatīt); patiesi demokrātisku atbildību veidos ļaudis, kuŗiem pašcieņa nav atrofējusies. Freimaņa, LZA un NRA (atsevišķi? kopēji?) palaisto varētu līdzināt melojošās Rīgas krievu preses produktiem, ždanokplinerpļuriādei. Vai nav pretīgas Latvijas TV pārraides, kur solā valsts ministrus nosēdina blakus bijušajiem okupantu režīma teicējiem − it kā abu viedokļi būtu līdzvērtīgi? Ko lai saka par režisoriem un avīžu redaktoriem, kas tādus „šovus” izkārto? Ja ne tīši meli, neziņa... kas? Visticamākais variants: brīva prese pieder tiem, kam pieder preses. Freimanis ir Tautas partijas (TP) Rīgas Domes deputāts. NRA, par cik to var noskaidrot (Latvijā nav obligāta mediju īpašniecības atklāšana), finansē „zināmas” Ventspils un Rīgas biznesmeņu aprindas, kuŗas reizē atbalsta TP centienus. TP iestājusies pret „dubultpavalstnieku” dienēšanu valsts amatos. (Vai baidās no kompetences? Konkurences? Vai aktīvi dubultpavalstnieki būtu Latvijas lielākā problēma?). Interesanta konjektūra: iespējams, ka pasūtināts (partejisks) slejists, ar draudzīgas (uzpirktas) avīzes starpniecību, jumtam (LZA) guļot, ... izlicis viedokli, kurš it kā segtu ierasto amatu, prēmiju sadali. Kā tas darīts?

Nomelnojot savtīgos, mazvērtīgos trimdīšus. Nosauksim burbuli kā pienākas: padbarības atraugas. Sapratīsim taktiku: pirkstu bāžot citā vietā, no pašmāju andelēm novērsta uzmanība.

Jāņa Freimaņa tekstā pavīd greizsirdība: re, jums labāk klājies, mums − sliktāk... un, ko, vēl gribat dubultpavalstnieku privilēģijas? Pāri palikušo trimdīšu (mazākuma) vēlmes, kur nu vēl pretenzijas, nedrīkstētu ar dzimtenē izvaroto vairākumu sacensties Bet, cienījamais akadēmiķi, Tu pārproti: nekad nav bijusi runa par tādu (vai jebkādu) sacensību. Viss, ko „aktīvā trimda” iecerēja, viss, kam par labu strādāja, bija atjaunota, neatkarīga Latvija, tās gods un labklājība. Neņem ļaunā, ja šodien, kā normāli cilvēki, dodam vairāk kā humpala pakas. Turpināsim palīdzību dzimtenei, jau dolāru miljonos, cilvēku tūkstošos un projektu simtos aizgājušu, Tavu atļauju (un nevienu pliekanu urrā!) neprasot.

Pēc tās lielās izklīšanas (Valdis Krāslavietis), kad reiz kļuva skaidrs, ka Rietumu sabiedrotie pēckaŗa norisēs iztirgojuši Latvijas neatkarību, „mītnēs” (arvien: cerīga pagaidu noskaņa) dibinājām organizācijas, kuŗas 1) nemitīgi pieprasīja demokrātiskas Latvijas atjaunošanu un 2) glabāja un veidoja latviskā gara mantojumu − tā, lai mēs nezaudētu kontaktu, lai ar laiku spētu dzimtenē atgriezties kā latvieši. Kā valodas, kultūras un likteņa pazinēji, nesēji, tālāk veidotāji. Tieši tādā ziņā mūsu viedokļi un vērtības freimaņus iebaida − jo aizjūriešu vērienam ar padgara iedēstīto nav un nebūs nekas kopējs. Labi un svētīgi, ka darbojas tāda pretpote.

Freimanis lepni izliek formulu: tauta izdzīvoja pateicoties tiem, kas palika. Kvantitatīvi − skaidrs. Un? Vai Latvijas latviešiem pārmetām − re, neesat pietiekami „labi” (resp., patriotiski) izdzīvojuši? Galu galā, jūs stāvējāt barikādēs, ne mēs. Tāpat otrādi: vai jānoliek trimdas centienus − it kā trīs „aktīvo” paaudzēm galvenais būtu bijis savtīgs „ekonomiskais”? Arī ne. Trimda nav dabīgs stāvoklis. Katrai pienāk gals. Asimilācija noēd dzīvo spēku. Latviešu trimda ārzemēs izplēn, pārtop diasporā. Citādi nevar būt. Bet mūsu pienākums (reizē arī privilēģija) vienmēr bija (un ir no jauna): palīdzēt Latvijai. Iedomāsimies, ka protesta gājienu simti, BATUN, JBANC u.c. lobiji, PBLA koordinācija, daudzi un dažādi kultūras svētki, skolas, draudzes, izdevumi, pat sakarnieku uzņemšana... vismaz palīdzēja neatkarīgas Latvijas idejai izdzīvot. Mēs neuzdevām principu, ka neatkarīgai Latvijai jābūt − lai cik vienai otrai lielai varai tāda „būšana” sagādātu neērtības. Tālāk: trimdas lobijs darīja visu lai atgūto neatkarību nodrošinātu − iestājoties par labu Latvijas uzņemšanai NATO un ES katrā mītnes zemē. Šo morālo spiedienu Freimanis nevēlas ievērot, lai gan to vairākkārt pateicīgi atzīmējusi Latvijas prezidente. Skaidrs, varējām vairāk un labāk, agrāk, jaudīgāk, trāpīgāk, un tā joprojām. Bet tādiem apsvērumiem Freimanis nav kompetents pieskarties. Mēs tīri labi „pazīstam apstākļus”, lai ko arī neteiktu Latvijas lietpratēji. Bet nopietni salīdzinājumi Freimanim u.c. līdzīgi domājošiem sagādā neērtības.

Kamēr Rīgas dome (ar Jāni Freimani ierindā) māžojas ar ģenerālfeldmaršala Barklaja de Tolli, cara Pētera Lielā u.c. mūsu tautas nīdēju pieminekļiem, trimdas ziedojumi iekustināja Brīvības pieminekļa atjaunošanu. Domes draugi un paziņas panāca neiederīgas bankas ēkas iedēstīšanu šķērsām pāri no Melngalvju nama, iztirgoja atpūtai nozīmētus mežus „biezo” vasarnīcu būvei pie Baltezera. Trimda iekārtoja un atbalstīja Okupācijas muzeju. (Mūsu ekonomiskā deva 12 gadu posmā − latu miljons; Domes − nulle, un vēl skaistāk − muzeja nojaukšanas projekts.) Kamēr liela Domes daļa skaļi sveica „Maskavas nama” ieperināšanu Rīgā, Daugavas Vanagi izkārtoja Lestenes memoriāla veidošanu, iesvētīšanu. Tādi, re, ir visiem zināmi „apstākļi”. Ko par tiem saka Freimanis? Neko. Nekas. Viņa vietā, šķiet, cits Domes runas vīrs[2] izmetis tēzi, ka korupcija ir tirgus ekonomikas neatņemama daļa, turklāt trāpīga Rīgas režīma kritizēšana būtu nodevība. Vēl labāk: ne vien muti ciet trimdīšiem, visa vaina uzvēlama viņu „sistēmai”. Bet arī te „apstākļi” zināmi − Trešās Latvijas 500 miljonāru (!) daļas pirmsākumus var sameklēt kompartijas un čekas skolās, kontaktos[3]. Laipni lūdzu, malači − nemāciet mums tirgus ekonomikas principus un aizkulises. Arī tā neizdosies novērst uzmanību.

Nav dzirdēts Freimaņa (un TP) ieteikums − beidzot jālikvidē Pārdaugavas paduzvaras monstreklis. Nav manīta Freimaņa (un TP) stāja par labu stingram valodas likumam, kas (beidzot, galīgi) nospraustu pieklājīgas nepilsoņu „uzturēšanās” dimensijas. Dubultpavalstnieki neapdraud mūsu galvaspilsētas paskatu un gaisotni. To dara „siltumnīcas politiķi” un viņu algotņi, kuŗiem pašcieņa (labākā gadījumā) varētu būt Rimī iepērkams objekts, ja tādu tur etnisko gardumu klāstā izdotos atrast.

Vai Freimanis zina, ka turpat visi Latviešu fonda projektu piešķīrumi aiziet uz Latviju? (Kāpēc tiem tur naudiņa neatrodas?). Vai iepazinies ar LELBAs ‘māsu draudžu’ pasākumiem? Ar ‘zvaneniekiem’? Vai apciemojis Pasakas bāreņu nometni, Saulgriežu skolu, kādu (no trimdas veselīgi pārnestu) 3x3? Vai iegriezies PBLA Rīgas birojā, orientējies? Kā jau akadēmiķim pienāktos, vai kontaktējis uz Latviju pārcelto profesiju (inženieru, ārstu, architektu) pārstāvjus? Vai saticis kādu no lielā CESO „voluntieŗu” bara un apprasījies, ko veikuši Kanadas un Latvijas koppasākumi? Vai iztaujājis Otavas un Latvijas universitātes un vēl daudzu citu apmaiņu dalībniekus? Vai apmeklē AABS konferences? Vai lasa Jauno Gaitu? Nē. Freimanis tādā ziņā ir analfabēts. Bet viņš uzpūtīgi sagaida, ka pāri palikušo astoņdesmitgadnieku penžu saujiņa trešo reizi strauji pakos koferus un brauks mājās (ja tādas vēl būtu, ja no tām nav jāizkorķē okupanti un ja freimaņi nesacer repatriantiem jaunus ierobežojumus). Viņu uztrauc fakts, ka trimdā latviski izaudzinātie tomēr izvēlas atgriezties, lai vecāku dzimtenē strādātu, lai ar savām vērtībām piedalītos jaunbūvē... un, droši vien, galīgi ne fenomens, ka „viena tāda” ir viņa prezidente. Ak, dies’! Ka tik šamie no padvaras iemantoto patvaļu neiztraucē...

Apnicis. Nepatīk mūsu pieticīgā, pārāk pieklājīgā, smalkā „pareizības skaidrošana” − avīzēs (visseklāk Laika), apjomīgāk, vispusīgāk Jaunās Gaitas slejās, šur tur tīklu sarunās − it kā Freimanis būtu īpaši ievērojams. Nav. Viņš ir simptoms. Ievērojams ir nožēlojams fakts: trimda Latvijas latviešiem ir liels melns vēstures robs, kuŗu jebkurš var aizpildīt pēc patikas.

Nost mūžīgo „betošanu”. Nav taču mums savstarpēji jāpiesakās ar faktu pazīšanu, ar precīzu tvērienu... ja stulbums samilzis otrā galā: Latvijas freimaņi palaiž, ko grib − un ej nu no tālienes to izvēdināt. Viens atbildētājs pasmējies − re, Jānis Freimanis vāvuļo. Un? Ko darām mēs? Katrā apvainojuma reizē atkārtojam vienu un to pašu, kā nu tas momentā sakompotējas. Starplaikā − kur palikusi LNAK, ALAs un PBLA jau divus gadus aprunātā rietumu Trimdas latviešu vēsture (TLV), kuŗas sakopošanai un izdošanai solītas prāvas naudas summas? Vai tāds kapitāldarbs, beidzot un kamēr vēl iespējams, nav vajadzīgs? Labi, lai tas būtu mūsu „pēdējais piemineklis”. (Ar piemiņas akmeņu celšanu Latvijā neskopojamies). Un lai tas ‘nosēžas’ katrā redakcijā, skolā, bibliotēkā, akadēmijā, un Saeimas, ministriju, pašvaldību iecirkņos... kā atgādinājums: nav jāfantazē, iepazīstieties! Freimaņiem − ir zināms. Tādi bijām, tādi esam. Kādu laiciņu vēl − būsim. Mazdrusciņ iecirtīgāk, lepnāk! Mūsu dzīves, cerību, centienu (arī trūkumu, domstarpību) stāsts ir pelnījis nopietnāku ievērību. Pilnīgu atklāsmi. Godīgu apzināšanu.

Šaubu nav − TLV būtu liels, profesionāli veicams projekts. Bet vienā jomā tāds pārskats[4] jau iznācis. Netrūkst tendenciozu, neatspēkotu trimdas „portretu”[5]. Nedrīkst palikt tā, ka mēs Latvijas latviešu vairumam neesam zināmi. Kas pateiks „īsteno”, ja ne mēs paši? Noteikti, un acīmredzot, ne Latvijas akadēmiķi, partejiskie mediji. Orvels: tas, kas pārvalda pagātni, pārvaldīs nākotni. Lai abus galus un, tātad, šo momentu... pārvalda patiesība.

 

Vēres

1.  Ēriks Žagars. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā, 1940.-1941. Rīgā: Zinātne, 1975. 252 lpp. Iznāk arī krieviski (1975) un angliski − Socialist Transformations in Latvia (1978). „Akadēmiskais pētījums” programātiski lieto apzīmējumus „buržuāziskā”, „reakcionārā” u.c .sērgām apsēstā emigrācija rietumos. Jēdziens, šķiet, dziļi iegājies.

2.  Dzintars Zaļūksnis, Rīgas Domes projektu koordinators sabiedrisko attiecību jautājumos. Skat. Laiks (2004.28.VIII - 3.IX)). Kritiķu piezīmes viņš raksturo kā „ņergas”.

3.  Lato Lapsa, Kristīne Jančevska. Latvijas miljonāru noslēpumi. Rīgā: Atēna, 2005.

4.  Trimdas latviešu sporta vēsture (1945-1995). Latviešu Sporta Padome ārzemēs, 2001.

5.  Gundars Valdmanis. Starp dzirnakmeņiem (autora izd., Rīgā, 2000). Lai par Valdmaņa „panākumiem” Latvijā spriež Latvijas lasītāji. Tur viņa izdarības bija plaši pazīstamas. Bet maldinošas, pat melīgas ir daudzas viņa trimdas sabiedrības „skices”.

 

 

2005. gada rudenī

 

 

 

Literāts, žurnālists, datoru speciālists, Juris Mazutis, kopš 1965. gada ieņem dažāda ranga posteņus Kanadas valsts TV un radiopārraižu tīklā Canadian Broadcasting Corporation. Aktīvs trimdas sabiedrībā. Klajā laists dzejkrājums Ceļojumi (1971) un LaRAs dzejlapa Uz palikšanu (1977). Daudz publikāciju trimdas presē, īpaši JG, kur Juris ir ilggadējs redakcijas loceklis (1975-1998).