"MĀŠELES" ATBILDE UZ PĒDĒJO VĒSTULI

 

Mīļo Aleksandr!                             Sestdienā

Stundā šitamā

Es nudien neesmu nostu vairs sitamā,

Jo šodien es drīkstu jau drusciņa pastaigāt kājām

Un pēcpusdien došos pati uz savām mājām.

Vai darījusi ir to pelīte Pīkstīte,

Vai viņas pētersīlītes rīkstīte,

To nezinu sacīt, bet teikšu tik vienu:

Tā līdzēja pavadīt gaŗu un pelēku dienu.

Jo krēslā, kad atspīdēja tās nestais saules stars,

Tad priecīgs un možs uzreizi kļuva mans gars.

Es piespiedos pat un izdzēru krūzīti vārīta piena,

Lai gan tā man vienmēr ir bijusi mocība viena.

Un zāles es dzeŗu kā gardāko ābolu vīnu,

Jo zinu:

Pa trepēm man tagad ilgi būs aizliegts kāpaļāt,

Tāpēc nevarēšu arī pa Aleksandr'augstumiem rāpaļāt,

Bet mājās es ciemiņus gaidīšu ļoti,

Nu proti -

Tu vari nākt rītā, pusdienā vai vakarā

Dārtielas divdesmittrešā-ā numurā,

Kur jānoguļ būs vēl ne viena vien diena

Un jāraugas tikai pelēkā sienā.

Mans vīratēvs nekož un māte neplēš,

Un vīrs par to arī man muguru netēš,

Ka draugi pie manis ciemoties nāk

Un vienu no skaistākām dziesmelēm sāk:

Kur ir tas zirgs, kam tu glaudīji purnu...

Lai norunāts paliek, kā saku šobrīd -

Es tevi gaidīšu ciemos kaut rīt,

Kur ābolus abi mēs varēsim ēst,

Un klusēt - vai arī jokus plēst.

Un viesu grāmata dzeltenā

Uz plaukta tad nestāvēs novārtā,

Es zīmuli zaļu Tev sniegšu, un Tu

Tad rakstīsi smuku peršiņu.

Tai dienā tās augšāmcelšanās - Māra

 

Bet kas tā par dziesmu, ko Aleksandrs minēja savā vēstulē? Ā, tā bija viena no viņa viegli uzmestām jocīgajām "dziesmelēm" - "Dziesma par Grenlandes odu." Tieši tāpēc, ka tik nenopietna, tā palikusi atmiņā.
 

Kādēļ tik valgs pēkšņi kļuvis mans skats?

Kādēļ tik skumji es raugos?

Odam Grenlandē izdurta acs,

Odam, kas bij man reiz draugos.

Kur ir tas zirgs, kam tu glaudīji purnu?

Ved viņu šurpu, un saki, lai skrej

Skrējienu brāzmainu, skrējienu durnu

Līdz pat baltajai Grenlandei.

Draugs mans tur sēro ar izdurtu aci.

Saki tam zirgam, lai šurp viņu vāc!

Diezgan bez viņa šais mūŗos es smacis

Apkvēpis melns tā kā skurstenis kāds.

Vēlos to odu, tam glaudīšu snuķi,

Stāstīšu, kā man šais pagalmos iet,

Kamēr viņš, meklēdams brīnuma puķi

Projām uz Ziemeļiem gribēja skriet.

 

Atceros vēl otru tikpat nenopietnu dzejoli - "Vēstule vēzim uz debesīm":

Tu vēzi, rakari, ar vienu pašu šķēri,

Kas tagad debess upē alu roc,

Nu lūdzams pasaki, pie Dieva bārdas zvēri,

Ka neesi tur augšā sadusmots.

Ķert tevi vilināja medīt jaukums

Un tava brīnišķīgi gardā kāja;

Tu zini - cilvēks savāds lopa jaukums,

Kam gars gan labprātīgs, bet miesa vāja.

Tev arī labāk debess patiltē

Pie svētas miesas kniebjot pieķerties,

Kad klusi lien tur svētā Matilde

Ar svēto Antoniju meņģēties.

Tu vēzi, rakari, ko viņu svētdien ķēru

Un pirmdien apēdu, kad biji vārījies,

Ja Dievam sūdzēsi, tad, nudien, zvēru,

Kad iešu tur, tu vēlreiz vārīsies.

1944. gada rudenī, kad karš arvien vairāk tuvojās Rīgai, kopā ar māti devos bēgļu gaitās uz Vāciju. Cerēdama drīz atgriezties, ceļa somā ieliku tikai tik daudz, cik pati varēju panest. Dažas iemīļotākās grāmatas tomēr bija līdzi jāņem. Pēdējā vakarā izmisīgi meklēju Aizsapņošanos, bet tā pēkšņi bija kā ūdenī iekritusi.

Ņem manu! Māte, izņēmusi no savas ceļa somas, sniedza man gluži tādu pašu grāmatu kā manis meklēto. Un šī divkārši dāvinātā grāmata - no Aleksandra rokas mātei, no viņas rokas man - ir sekojusi man visās tālākajās trimdas gaitās līdz šai dienai.

Pēc gadu desmitiem, kad Aleksandram bija atļauts no Sibīrijas sarakstīties ar draugiem brīvajā pasaulē, viņš ar Zviedrijas draugu palīdzību meklēja Dr. Elzu Usenko Kaudzīti - zinādams, ka tai tuvumā būs arī meitas - Vēra un Marianna. Kopš tā laika, gan ar lielākiem, gan mazākiem pārtraukumiem, esmu sarakstījusies ar Aleksandru Pelēci līdz viņa nāvei 1995. gada oktobrī.