Jaunā Gaita nr. 254. septembris 2008
Indra Gubiņa
|
|
VARBŪT
|
Liepai zari nolīkuši zemu, un zem velēnām, zem tiem guļ, kas kādreiz bija tuvi, tāpēc – zarus nelaužiet!
Itneko, kas viņiem vēlēts, savam priekam neņemiet! Ziedi nobirs, varbūt smarža var caur zemi izspiesties, un tad gars ar dzīvo garu neredzami sasauksies.
Liepai zari nolīkuši zemu. Bites tajos medu sūc. Viņas drīkst. Varbūt uz spārna kādai pielipis tavs skūpsts.
|
NAV JĀRUNĀ
|
Asi kā mežrožu zari ērkšķaini, kaltuši, sīki ap mani līkst tavi vārdi, kurus negribu dzirdēt. Skaties, kā lietus aiz loga veldzē stādus un zāli, lai var tie ziedēt. Nesaki tagad nekā, mirklī kad es gribu klusēt, skaties vien dārza zaļumā un lāsēs, kas mierīgi norit. Puķes vēl vajadzēs iesēt. Bet tagad, tagad nerunā! Es gribu klusēt.
|
LŪGUMS SAULEI
|
neslēpies tu aiz mākoņiem! Krēsla uz zemes ir arī bez tiem, jo lampas, visas lampas sasistas, pat sveces svētnīcās izpūstas, un zeme – labā zaļā zeme grimst tumsā.
Pelēkumā vietām var samanīt – kaut kur vēl deg daži lukturi. Atradies varbūt kāds sveces gals, jeb – tās ir dzirkstis no bērnu acīm? Kas notiks, kas notiks, ja dzisīs tās? Vai gaisma zelta ābeles staros būs jāmeklē tā kā pasakās?
Saule, baltā labā saule, neatstāj mūs, bet spīdi, spīdi caur sirdīm un paliec! Paliec! Kā debesīs tā arī virs zemes.
|
NESAUC MANI VĀRDĀ
|
Nesauc mani vārdā, kad eju pie zvaigznēm pa mēness staru. Zili putni zilganā gaismā ap mani lidinās. Kopā ar viņiem es slīdu divi dažādās mūžībās. Tikai nesauc mani vārdā! Uz zemes negribu krist. Nebaidies, pa to pašu staru atpakaļ nākšu, kad mēness sāks dzist. Un tu nezināsi, vai tie bija putni, vientuļas dvēseles, vai tiešām uz mēnesstara – es.
|
NEAIZIESIM
|
Mēs neaiziesim vairs nekur, jo mūsu kapi jau izrakti. Spītīgi griežam tiem muguras, vērdamies aizvien tālē, it kā mums būtu jātiek tur, kur dzīve un darbs sit vilni.
Mūsu acis mākoņu stērbelēs bijušo ilgojot tausta, kur it kā vēlamies aiziet mēs, bet tomēr stāvam uz vietas – gadu un atmiņu smaguma pilni. Vairs neaiziesim nekur, jo mūsu kapi jau šeit izrakti.
|
Indra Gubiņa (dz. Bencone) beigusi Lībekas Latviešu ģimnaziju, piecus gadus dzīvojusi Anglijā, kur Londonas Avīzē publicēti viņas pirmie darbi. Pārcēlusies uz Kanadu (1952), kur Toronto Universitātē iegūti akadēmiskie grādi: B.A. mākslas vēsturē un B.L.Sc. bibliotekāru zinībās. Strādājusi Ontario Mākslas galerijā, Toronto U. bibliotēkā un pie avīzes Latvija Amerikā. Publicētas 26 daiļliteratūras grāmatas, no kurām sešas apbalvotas (LPB Kanadas kopas balva, J. Jaunsudrabiņa balva prozā, KF Kr. Barona prēmija, Goppera Fonda balva un divas reizes PBLA KF goda balva). Daudz rakstījusi trimdas periodiskajos izdevumos. JG līdzstrādniece kopš 1957. gada.
|
|
|
MAESTRO
|
kailas plaukstas sit flamenko dziļi tik dziļi sit grib pie kauliem tuvāk tikt flamenko dejotāju nagliņas sit mani pie tā, kas dala gaismu no tumsas kaulu no ādas
esmu atnākusi liecināt par kaut ko par kauliem par kaut ko, ko gribu bet nezinu ko man jātuvojas kaulam tālumam dvēselei
rasa skatuves grīda norasojusi sviedriem dejotāji situši cauru nakti
maestro tik jādejo jādejo unodostresquatro te nav mēģinājuma bet izrāde unodostres
maestro turi savu roku šeit kļaujies tuvāk man klāt skaties acīs dejo
maestro dejotāju sapņi sapīsies sapņos tavos sapņos tu tuvosies dejotājas svārki virpuļos plīvos un aizraus tavu elpu tālumā sapņos saplūdīs krāsas kā saules rietā tālajā tu tuvosies krāsas sanēs krūšu kurvī skanēs vīriešu papēži ar katru kailo sitienu pukstēs grims dziļi tik dziļi zemāk par sapņiem tuvāk pie kaula dvēseles
maestro nāc tuvāk skaties acīs dejo tā lai neviena maza gaismas kripatiņa nerādās starp tevi un mani
|
VALDAI
|
mīļā
baigā aiziešana tava baigā aiziešana
vai tad kad tu aizgāji vai tu atstāji durvis vaļā vai tad kad tu aizgāji vai tu tās pievēri varbūt tu tās aizcirti tik stipri ka visa māja norībēja pagrabā vīnu pudeles sasitās pēdējo reizi putekļi visaugstākos grāmatu plauktos pacēlās gaisā un palika saules gaismā kā tava elpa tava es
mīļā
|
VASARA, 911 911 911
|
paliec paliec vasariņa šis laiks bez tevis stāv kails mēms neskan
stumsim rudeni stumsim tumsu aiz apvāršņa rudens izbālējušās lupatas grāvjos guļ kā beigtas kaijas
stumsim rudeni aiz apvāršņa stumsim
šis laiks stāv kails tavi bērni stāv kaili mēs visi... kailie
tad kad asins sāks rūsēt tad sapratīsi – ir pienācis cits laiks
mēs staigājām jūrmalā lupatas šurpu un turpu apmākti līku loču
gar šo jūru vai to jūru vienalga tu vienmēr nonāksi pie jūras
mēs ēdām un nevarējām paēst mēs dzērām un nevarējām apreibt mēs nedziedājām
kad mūsu asins bij sarkana kā katoļu samts kā saule pēc ugunsgrēka kā grēks pats
vai tad bij vasara
bet šis ir cits laiks tāds kurā grūti ticēt grūti elpot
tāds kurā asins rūs un cilvēki krīt no debesīm zemē un izgaist
šis laiks ir kā sods bez miera bīstams ass kā zināšana
sarūsējis kā pārliecība bez asarām bez dziesmām
|
Anita Dzirne-Irlen, dzimusi Austrālijā, šobrīd dzīvo ASV – Keipkodā, Masačusetas štatā (Cape Cod, Massachusetts). Vēl joprojām meklē īstās mājas. Cer tās varbūt atrast Latvijā. Anita līksmo par to, ka – pēc ilgāka laikposma – dzejdarbu radīšana padara viņas dzīvi atkal dzīvu. Pirmā dzejoļu kopa „Svēts noslēpums” iespiesta JG118(1978), kam seko citas JG128(1980), 143(1983), 162(1987). Šeit publicētie dzejoļi sacerēti 2007. gada vasarā.
|