Eva Eglāja-Kristsone
OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – V DAĻA
Sākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29; 258:12
INTENSĪVO KULTŪRAS SAKARU TAKTIKAS LAIKS (1964-1987)
 Filoloģijas zinātņu doktores Eva Eglāja-Kristsone (kr. pusē) un Inguna Daukste-Silasproģe 6. Baltiešu literatūras zinātnieku konferencē (6th International Conference of Baltic Literary Scholars) Tallinā (2005.7.XII) |
1976-1979
1976. gadā Veltai Tomai piešķir Zinaīdas Lazdas fonda balvu. Drīz vien laikrakstā Laiks parādās Modra Lorberga raksts „Nievājums Zinaīdai Lazdai”, kurā autors vispirms citē Lazdas dzejoli „Mātes vēsts”, uzskatot, ka noticis nepatīkams pārpratums, jo žūrijas locekļi nav pārzinājuši Veltas Tomas nacionālo stāju un Zinaīdas Lazdas literārā mantojuma pamatvērtības, tomēr, ja nu pārpratums tomēr nebūtu noticis, tad ieteicu mainīt fonda vārdu un balvas nosaukumu. Līdzīgiem apbalvojumiem līdzekļus ieteicu pieprasīt no Latvijas okupācijas varas Maskavā, vai arī izmantot šeit propagandas filmās ieņemtos. [1] Reakcija uz šo vēstuli ir Jura Mazuša vēstule avīzei Laiks, kurā autors izsaka cerību, ka Zinaīdas Lazdas Fonda žūrija pienācīgi atbildēs uz apvainojumiem, piebilstot: ja Lorbergam rūp Tomas nacionālā stāja (un ir vienmēr aizkustinoši, ka nenogurstam ar to publiski nodarboties), tad lai man atļauts citēt dzejoli „Dzimtene”:
Dažs tevi līdzina
ar svešumu
un smejas –
nabagāka tu.
Man tevi līdzināt
ar sapņotu
un mosties –
īstenāka tu.
Ar bites naskumu
pēc negaisa
tu spārnos –
lai spietotu.
Es mīlu tavu
kluso lepnumu
uz Tu [2]
Baiļu, aizdomu motīvi, jo īpaši ļaudīm, kas paši cietuši no komunisma varas, parādās gan literatūrā, gan atsevišķu rakstnieku attieksmē pret trimdas sabiedrībā notiekošo. Ja Gunša Zariņa biogrāfijas fakts par apcietinājumu padomju cietumā Baigajā gadā un izglābšanos no nāves viņam nebija šķērslis meklēt kontaktus ar Latvijas literātiem un padomju latviešu literatūru, tad gluži pretēja aina paveras, uzklausot Kanādā mītošo trimdas dzejnieku Modri Lorbergu, kura rūgtuma pilnā un naidīgā attieksme pret tiem, kuri izmantoja „kultūras sakaru” doto iespēju viesoties Latvijā, lasāma viņa daudzajos avīžrakstos gadu garumā. Vissakāpinātākā attieksme vērojama pret turpat Kanādā, Toronto, mītošo dzejnieci Veltu Tomu, piemēram, iebildumi par Tomas apbalvošanu ar Zinaīdas Lazdas balvu, savukārt jau pēc Tomas nāves rakstītā vēstulē Latvijas prezidentei, bijušajai Kanādas latvietei, Vairai Vīķei-Freibergai, uzstājot, ka Vīķes-Freibergas nekrologs Tomai bijis tendenciozs.
Trimdas rakstnieku viesošanās Latvijā turpinās. 1976. gadā Latviju apciemo Gunars un Jautrīte Saliņi. Gunars Saliņš pēc viesošanās Rīgā savas izjūtas, novērojumus iekļāvis dzejoļu ciklā „Gar sirdi nomutuļo Baltijas jūra” krājumā Satikšanās. Īpašs ir dzejolis „Piedzīvojums Rīgā. Kāda trimdas dzejnieka stāsts”, kas ir kā sapnis, mistērija un satikšanās ar Latvijas dzejnieci, kas simbolizē senu mīlestību, režīma pāri nodarījumus un ideoloģisko pakļautību. Šajā dzejolī ietverti vairāki vērojumi, kas raksturīgi trimdas cilvēku asredzīgajam skatījumam, viesojoties Latvijā, piemēram, krievu valoda, trimdinieku kā tūristu statuss:
Iesitās ausīs
krievu mēle, bet mēs
it kā neticējām: tas nevar būt, šīs ir mājas –
MŪSU VIENĪGĀS!
Tiesa, Daugavmalā zivju sievas
Zvīņainām rokām bikstīja cita citai pie sāniem:
„Skat, ekskursanti no Amerikas? –
kā šiem te patīk!” [3]
Karogā (1977,2) publicēts Gunara Saliņa dzejas cikls „It kā mākoņos tava balss”. Jānis Peters ievadslejā min svarīgākos Saliņa biogrāfiskos faktus un raksturo, ka Gunars Saliņš ir viens no tiem latviešu dzejniekiem svešumā, kura jaunrade sakņojas latviešu demokrātiskās dzejas tradīcijās, aug kopsajūtā ar Latvijas zemi un tieši tādēļ spēj uzziedēt un nest augļus arī svešā pusē. Gunars Saliņš to spēj tāpēc, ka ir augstas kultūras un dziļa prasīguma cilvēks. Viņa mājās Amerikā ir solīda pasaules un arī padomju Latvijas literatūras bibliotēka. Viņš darbojas literatūrkritikā un ir publicējis amerikāņu presē recenzijas par Imanta Ziedoņa „Epifānijām”. [4] Dzejoļu cikls ir prasmīgi sastādīts (nav norādes, vai dzejoļus atlasījis pats Gunars Saliņš vai Jānis Peters, vai Karoga redaktors) un atsedz Saliņa stila īpatnības, ir gan Narcisa, gan Ievas un Ādama motīvs. Pirmais dzejolis „Gregoriāņu dziesmās klausoties” iezīmīgs un rezonansi sabiedrībā un presē radījis ar to, ka vārdi Tas Kungs padomju periodikā publicēti ar lielo sākumburtu:
kamēr mūsu vec-vec-vec-vec-vecmāmiņas Vecpiebalgā
govis slauca, velējās, dārzus ravēja,
tikmēr citur vienā mierā
citas Tam Kungam augudien laiku kavēja,
rožkroņus skaitīja, gavēja
un tad uz balsīm viņu teica un slavēja. [5]
Šis fakts arī pieminēts kādā Anšlava Eglīša vēstulē, kur tas interpretēts kā Saliņa varonība pārliecināt, pierunāt Karoga redaktoru Andri Vējānu rakstīt vārdu Dievs ar lielo burtu.
1976. gadā, pēc vairāku gadu pārtraukuma (kopš 1972. gada, kad uz ASV devās Arvīds Grigulis) uz Ameriku dodas rakstniecības pārstāvis Jānis Peters un KKS sekretārs Jānis Anerauds. Pēdējais Dzimtenes Balsī vēstī, ka braucienam pamatā bija interese iepazīties ar ASV, pašiem savām acīm vērot un vērtēt šo lielo un interesanto valsti, par kuru tik daudz lasīts un dzirdēts, taču nenoliedzami, mani kā Kultūras sakaru komitejas darbinieku interesēja arī, kā dzīvo, ko domā un dara ASV dzīvojošie latvieši. [6] No šī raksta arī uzzinām, ka ierobežotā laika (nepilns mēnesis) dēļ Latvijas viesi bijuši spiesti atteikt vairākus laipnus piedāvājumus uzstāties vai piedalīties sarīkojumos, bet ceļojuma laikā notikuši pavisam deviņi literāri sarīkojumi un tikšanās. Anerauds apgalvo, ka viņi iepazinuši daudz jaunu draugu un cilvēku, kuri patiesi vēlas nodibināt un uzturēt kontaktus ar savu vai arī savu vecāku dzimteni. Taču tūlīt pat padomju ideoloģijas manierē bilst, ka daudziem no vēsturisko notikumu likumsakarīgas virzības atpalikušajiem derdzās mūsu tikšanās ar tik daudziem latviešiem, un viņi, bez visfantastiskākajām baumām, kādas izplatīja par mūsu ceļojuma mērķiem un nolūkiem, centās pat traucēt kādu sarīkojumu, lai gan visa šī „iejaukšanās” atstāja nožēlojamu un traģikomisku iespaidu. Visā kailumā atsedza to nesamierināmo uzskatu un viedokļu atšķirību, kāda valda starp dažādu grupējumu latviešiem ASV.” [7]
Trimdas presē notiek asa polemika pēc tam, kad laikrakstā Laiks tiek publicēts anonīms ziņu raksts „Amerikā viesojas dzejnieks Peters ģenerālsekretāra Anerauda uzraudzībā” [8] ar apakšvirsrakstu „Kalamazū jaunatnes sarīkojumā viņiem jādzied Dievs, svētī Latviju”. Minētajā rakstā, ievērojot trimdas „stingrās stājas” ideoloģijas nostādnes, akcentēta atbraucēju piederība komunistu partijai, tiek ironizēts par tikšanās rīkotājiem – Latviešu Jaunatnes pulciņu un viesmīlīgajiem mājās uzņēmējiem (Valdi un Lalitu Muižniekiem).
Tātad: (1) trimdas ideoloģijas „oficiālais” viedoklis parādījās, piemēram, laikrakstā Laiks; (2) šiem rakstiem presē parādījās iepriekšējā viedokļa kritika, tika iesūtīti raksti (daļa netika publicēti), piemēram, Ķiķaukas raksts; (3) daļa materiāla par šo notikumu palika nepublicēta, piemēram, Skudru Jura feļetons, un apkopota, piemēram, Studiju grupas biļetenā (pateicoties Aivaram Ruņģim); (4) vēl viens informācijas slānis veidojās vēstulēs un atmiņās, kur daļa balstās uz personiskā saskarē gūtiem iespaidiem.
Tālivaldis Ķiķauka raksta vēstuli [9] Laika redaktoram Jānim Vītolam ar iebildumiem par 30.oktobrī ievietotā raksta „Amerikā viesojas dzejnieks Peters ģenerālsekretāra Anerauda uzraudzībā” tendenciozitāti, minot piemērus: „Anerauds bija spiests piecelties…” (kā rakstītājs to zina, ka viņu spieda?), „akreditēts par „tulku” (kāds tad ir „tulks” – „pēdiņās”). Tad tālāk: kāpēc kāds A. Lielzuika novietoja karodziņus uz pultes? Vai tad tiešām nolūks bija tīši izprovocēt dzejnieku? Kur tad ir teikts, ka dzejas jālasa pie karodziņiem? (..) Tāpat ir ļoti netaktiski lietāt apzīmējumu „atbraukušie komūnisti”, jo vismaz viens no abiem bija dzejnieks. Vai kādam patiktu, ja tā ierašanos Latvijā tūlīt dēvētu par „iebraukušā fašista” apciemojumu?” [10] Tā ir ilustrācija abpus griezīgajai ideoloģiskajai cīņai, ar mērķi atgādināt, ka avīzes primārais nolūks ir informēt lasītājus pēc iespējas skaidrākā veidā, lai ļautu viņiem pašiem spriest par notikušo. Nereti trimdas presē parādās šis jautājums, ko retoriski uzdevis Tālivaldis Ķiķauka: vai trimdas latvieši, saucot atbraukušos Latvijas tautiešus par komunistiem, vēlētos saņemt apzīmējumu „fašisti”, ierodoties Latvijā. Ķiķaukas vēstule netika publicēta.
Skudru Juris pat sacerējis feļetonu „Ordeņi”, kur ironizē par Jāņa Anerauda attiecībām ar priekšniecību un iztapību. Sižeta pamatā ir KKS sapulce, kurā jaunieceltajam komitejas priekšsēdim Albertam Liepam atskaitās nupat no Amerikas pārbraukušais Jānis Anerauds, kurš apraksta savas pielietotās metodes saskarē ar trimdas latviešiem, komentē turienes situāciju un iesaka pāris labvēlīgi noskaņotajiem trimdas cilvēkiem piešķirt Ļeņina ordeni. Taču laikraksts Laiks atteicies iespiest šo feļetonu.
Teodors Zeltiņš raksta Valentīnam Pelēcim: Nupat izlasīju „Literatūrā un Mākslā” Petera Amerikas ceļojuma piezīmes. Būtu gudrāk darījis, ja nebūtu vilcis bez vajadzības atkal laukā Majakovska jau sen novazāto lietu un nekaitinājis šejieniešus, nosaukdams ziedotājus „patiesības fondam” par latviešu tautas nīdējiem. Gunars arī brīnījās – sarunās nekam tādam neesot pieskārušies – un domā, ka Peteram stāvējis kāds aiz muguras un licis tā kaut ko darīt. Kā redzams, tad tautiešiem viņā pusē ir tikpat īss prātiņš. Ja jau – kā avīzes ziņo – viņi tur plāno „kultsakarību” izvērst plašumā, sūtot šurp vēl vairāk mākslinieku, tad bez vajadzības nevajaga šejieniešus pret tādiem „sūtņiem” noskaņot. [11]
Savukārt 1977. gadā Zigmunds Skujiņš kopā ar savu meitu Ingu (bez jebkādiem citiem pavadoņiem) devās ciemos pie Gunara Janovska Anglijā. Kā atceras Janovskis, Skujiņš nemēģināja iespaidot manu domāšanu, manu nostāju. Kaut gan varēja manīt, ka tāds bija bijis viņa brauciena oficiālais mērķis, viņš prata to smalki apiet. Īstais pamats, kāpēc mēs kļuvām draugi, bija tas, ka mēs lasījām viens otra domas, tās neizsakot. Es zināju, kāpēc viņš ir, viņam nebija jārunā. Man nekas viņam nebija jāatbild, jo viņš zināja, ko es domāju. [12] Vairāk par šo viesošanos var lasīt Zigmunda Skujiņa atmiņās rakstā „Caurums žogā. Gunars Janovskis”. [13]
1977. gada nogalē Imants Ziedonis trīs nedēļas ceļoja pa Ziemeļameriku kopā ar 18 sabiedriskajiem, kultūras un mākslas darbiniekiem no citām PSRS republikām. Vairāku trimdinieku atsauksmes liecina, ka Ziedonis šajā braucienā spējis pārsteigt latviešu sarīkojumu auditorijas kā dziļš latviskās zemnieku kultūras vērtību vārdotājs un reizē moderns, izaicinošs logosa kultūras nesējs. Pirmo Imanta Ziedoņa literāro vakaru 13. oktobrī Toronto atklājis žurnāla Jaunā Gaita redaktors Laimonis Zandbergs, uzsverot, ka mūsu dzejnieki visos laikos ir kalpojuši savai tautai un turpinot to darīt arī tagad. [14] Dzejniece Velta Toma, iepazīstinot klātesošos ar Imantu Ziedoni, teikusi, ka viņš ir reizē zeme, tauta un reģis, jo pie vienas rokas tam dainas, pie otras – kibernētika, un tikšanās mude ir „dots pret nedotu” (no Ziedoņa esejas par Raiņa „Spēlēju, dancoju”). [15] Saviem klausītājiem Imants Ziedonis lasījis Poēmu par pienu. Tālivaldis Ķiķauka par šo vakaru raksta: Nav šaubu, ka Imants Ziedonis bija svaigākais vējš, kāds reiz iešalcis šī krasta latviskajā dzejā, [16] nodēvējot viņu par dzejnieku ar antennām, kas nāk no sirds un uztver raidījumus gan no laukiem, gan pilsētām, no tīrumiem, no aplokiem, no vecām lauku mājām, no visiem gadalaikiem, no visiem gadiem, un, jauno skatīdams, viņš piemin veco: viņš mūsu saknes apmet ar svaigu zemi un vēl, lai aug! [17] Imanta Ziedoņa skaidrā balss, kas mudina, iesaka, sajūsmina, pakaitina, [18] klausītājus ir apbūrusi. Ziedonis runājis ar Veltu Tomu tā, it kā tikai vakar būtu redzējušies pēdējo reizi, rādījis savus līdzpaņemtos diapozitīvus par Latviju, neglorificējot savu zemi. Sevišķu ieinteresētību par Ziedoņa dzeju un personību izrādījusi jaunā paaudze. Tā Ziedonis apraksta kādu vakaru Čikāgā, ko pavadījis tikai ar jauniešiem kādas mājas pagrabiņā: Tētiņam un māmiņai – mājas saimniekiem tik vien šonakt atļauts, kā apskatīties slīdītes un sasveicināties, šoreiz es piederu tikai jaunajiem. (..) Vispār jāsaka, ka mani diezgan izolēja no jaunatnes vai otrādi – jaunatni no manis. Tā bija Toronto, tā Sanfrancisko, tā šeit Čikāgā. Varbūt tā nebija tīša izolācija, bet tikai paaudžu barjera? Vai tikai labās audzināšanas sekas – lai jaunie sāk runāt tikai tad, kad veči beidz! [19]
Par Imanta Ziedoņa autorvakaru ASV, Sanfrancisko piepilsētā Bērklijā, kuru rīko Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda Ziemeļkalifornijas nodaļa 28. oktobrī un kurā atkal lasīta Poēma par pienu, profesionāli piesaistoša atsauksme lasāma Skaidrītes Rubenes [20] rakstā „Ieskats Imanta Ziedoņa dzejā, ko dzirdējām šoruden Berkelejā.” [21] Rubene runā par dzejas īpatnībām – Ziedoņa sardonisko humoru, simboliem, tautasdziesmu motīviem, savdabīgo pesimismu un konstatē, ka tomēr Imants Ziedonis ir tas izteiktākais vienpatis – sava ceļa gājējs – kāds mūsu literatūrā pēdējo 30 gadu laikā parādījies. [22] Olafs Stumbrs oponē Rubenei, kura uzskata, ka jaukā sarīkojuma iemesls bijis pats Imants Ziedonis, kurš savas aristokrātiskās ārienes dēļ ar respektu tiktu uzņemts jebkurā Vakareiropas sabiedrībā. Stumbrs iebilst, apgalvodams, ka interesantā pasākuma iemesls ir dzejnieka garadarbi, jo pieredze rādot, ka cilvēks, lai cik kalsns, matains, aristokratisks un atturīgs, var nogarlaikot mani tumši zilu kā negaisa mākoņi pastkartītē. [23]
Teodora Zeltiņa vēstule Valentīnam Pelēcim ar komentāru par Imanta Ziedoņa viesošanos: Varu Tev ziņot, ka Ziedonis Ņujorkā uzņemts godam. Lasījis dzejoļus par govju pupiem un pienu. Pēc tam savas jaunās dzejoļu grāmatas manuskripta norakstu atstājis Gunaram Saliņam. Bijuši daudz autogrāfu tīkotāju, kas dzejnieku aplenkuši ar viņa grāmatām. Kolumbijas universitātes krodziņā rīkotajā „pieņemšanā” Ziedonis gan neko stiprāku par ūdeni neesot dzēris. Turējies pie ūdens glāzes arī Mudītes Austriņas mājās viesodamies. (..) Par spīti skaidrajai galvai bijis ļoti sirsnīgs un asprātīgs runātājs. Protams, politikai neviens neesot pieskāries. [24]
Tas, ka publikācijas par Imanta Ziedoņa viesošanos trimdas presē neparādās jau nākamajā dienā, devis iemeslu kritiskam komentāram. KKS laikrakstā Dzimtenes Balss Imanta Ziedoņa līdzbraucējs un uzraudzītājs Anatols Baranovskis [25] nekavējas padomju propagandista manierē iedzelt: Kā redzams, populārākā latviešu tautas dzejnieka sarīkojumi, kurus apmeklējuši daudzi simti šejienes latviešu, nav izpelnījušies žurnālistu ievērību, bet varbūt viņi vienkārši demonstrē mums savu brīvību nerakstīt par to. Tā taču ir „brīvās pasaules brīvā prese”. [26] Gan Jānis Peters, gan Imants Ziedonis atzīst, ka šī viesošanās īstenībā bijusi kā smags darbs. Trimdas cilvēki viesi ielūdz ciemos uz savām mājām, un sarunas, diskusijas ieilgst līdz vēlai nakts stundai. Garīgajai piepūlei ir vairāki cēloņi. Dzeja jālasa vairākas stundas, pēc tam jāatbild uz neskaitāmiem no sirds nākušiem, uz nostalģiskām atmiņām vai ideoloģiskiem izaicinājumiem balstītiem jautājumiem. Daudzi trimdas latvieši vēlējušies izrādīt savu labvēlību un viesmīlību. Kāds Latvijas viesim kaut ko iedāvinājis, piemēram, kāda sirma latviešu māmuļa Ziedonim atnesusi zemenes, ko izaudzējusi uz balkona. Daudzi ielūguši pie sevis ciemos, bet daļai nācies atteikt laika trūkuma dēļ.
1979. gadā Andris Vējāns viesojas Amerikā. Savus iespaidus viņš aprakstījis gan laikrakstā Literatūra un Māksla, gan grāmatā, kurai dots virsraksts no Vējāna raksta Kļavas lapa sniegā, debesskrāpji mākoņos. Kā raksta Anšlavs Eglītis: Pēc gastrolēšanas Sanfrancisko Los Andželosā ievējoja Tautas Redaktors Vējāns. Viņu sagaidīja sakargribīgu jaunavu delegācija (pēc gadiem iederīgas jaunajā literatūras maiņā) un gandrīz pierunāja uzstāties vietējo interesentu sanāksmē. Bet kā par nelaimi ieminējušās, ka būšot arī Eriks Stumbrs (kas ciemojas pie Olafa), un tūdaļ Vējāns kļuvis nevaļīgs un mukdams aizmucis. Savādā kārtā padomju lielpersonāži vairās no personālsatiksmes. [27] Anšlava Eglīša vēstules, kas atklāj kādas nezināmas, bet grūti pārbaudāmas un pierādāmas nianses, seko katrai Latvijas rakstnieka vizītei ASV vai Kanādā. Savdabīgi, bet varbūt diezgan precīzi, raksturojot viņa nostāju, ka Eglītim svarīga šī informācija, citu iespaidi par Latvijas viesiem, taču pats Anšlavs Eglītis līdz pat 80. gadu otrai pusei tā arī netikās ar kādu no dzimtenes rakstniekiem.
Kopumā šie braucieni sacēla lielu ažiotāžu un trimdas sabiedrībā iezīmējās it kā divas nometnes, ar atšķirīgiem uzskatiem un rīcību pret Latvijas viesiem. Petera, Ziedoņa atpazīstamība un Anerauda ietekmīgais amats KKS bija kā izaicinājums trimdas sabiedrībai – parādīt savu attieksmi, konfrontēt atšķirīgi domājošos, uzrādīt tos trimdas cilvēkus, kas gatavi laipni uzņemt Latvijas viesus. Šādu braucienu galvenās funkcijas var aplūkot no vairākiem redzesleņķiem: (1) no VDK un KKS vadības viedokļa galvenā funkcija bija izzināt trimdas sabiedrību un panākt šķelšanos, veicināt konfliktu starp paaudzēm, papildināt datu bāzi ar jaunu informāciju un tās devējiem, tāpat arī demonstrēt LPSR kultūras sasniegumus; (2) tāda pati šo braucienu funkcija bija no to trimdas latviešu viedokļa, kuri bija pret Latvijas KKS viesu uzņemšanu, sarīkojumu organizēšanu un apmeklēšanu; (3) no to trimdas latviešu viedokļa, kas apmeklēja un organizēja sarīkojumus un aicināja rakstniekus pie sevis, tā tika uzskatīta par iespēju samērot savus priekšstatus par Latviju, tās kultūru un literatūru ar augsta līmeņa Latvijas rakstnieka priekšnesumu, uzskatiem. Jauniešiem, kuriem nepietika ar vecāku un vecvecāku stāstiem par ideālo, zaudēto dzimteni, tā bija iespēja satikt radošas personības no reālās Latvijas; (4) no pašu Padomju Latvijas rakstnieku viedokļa tā bija nepieciešama iepazīšanās un tuvināšanās ar latviešu sabiedrību un intelektuāļiem trimdā, Latvijā nepieejamās un neatļautās informācijas apgūšana par nacionālo kultūrvēsturi, par moderno pasauli, uzstāšanās neikdienišķai latviešu auditorijai, kā arī pabūšana ārzemēs; (5) vēl pieminama arī grupa trimdas personību, kas paši tieši neiesaistījās kontaktos un sarīkojumus neapmeklēja, taču nenostājās arī krasā „pret” pozīcijā, bet dzīvi interesējās par kultūras sakariem un tos izvērtēja savās vēstulēs (piemēram, Anšlavs Eglītis, daļēji Uldis Ģērmanis).
Trimdas presē turpinās apmaiņa ar atšķirīgiem viedokļiem par KKS problemātiku. Mēnešrakstā Brīvība parādās Agņa Baloža raksts „Vai ‘bezsaules noriets’ čekas apkampienos?”, kur autors vēršas pret JG redaktoru Laimoņa Zandberga un Andrieva Ezergaiļa taktiku attiecībā uz sakariem ar Latviju, t.i., kā maza aktīvistu grupa manipulē „Jauno Gaitu” un mēģina sadarboties ar Rīgas KGB. [28] Kā skarbi secina Balodis, iedomāties, ka šādā veidā tiks radīta „vienota latviešu kultūra”, ir nepiedodama naivitāte. Bīstamākais pie tam ir tas, ka vienā daļā šo kultūras sadarboņu izveidojusies dīvaina solidaritāte pret Kultūras sakaru komitejas čekistiem. Iemesls tam taču nebūs meklējams rūpēs par latviešu tautu vai kultūru, bet gan patīkamajā sajūtā piederēt Rīgā pie „izredzētajiem”, kuriem ar Kultūras sakaru komitejas „draugu” palīdzību atveras daudzas durvis. Kā uz to visu skatās lielākā daļa kultūras darbinieku Latvijā, to trāpīgi raksturojis Imants Lešinskis „Kalpības gados”: „Kopš tiem laikiem Latviju apmeklējuši daudzi trimdā pazīstami rakstnieki un dzejnieki. Domāju, ka dažs labs no viņiem Latvijas garadarbinieku mutē čekas ieliktos pretīgi salkanos glaimus uzskatīja par ‘tīru valūtu’. Latviešu dzejniekiem un rakstniekiem dzimtenē čekas ārzemju viesu uzņemšana vienmēr bijusi un paliek ārkārtīgi netīkams un pazemojošs okupācijas režīma uzdevums.” [29]
Imanta Lešinska ASV pavalstniecības pieprasījums 1978. gada septembrī gan Latvijas, gan trimdas sabiedrībai ir liela sensācija un Rīgā tiek dēvēta par atklātu nostāšanos uz Dzimtenes un partijas nodevības ceļa. Kā atzīst Atis Lejiņš, kura grāmatai Gorkija iela 11a Lešinskis uzrakstīja ievadu, trimdā viņš mums radīja problēmas. Mēs meklējām ceļu atpakaļ uz Latviju, viņš savukārt pavēstīja, ka Latvija ir kļuvusi par komunistu valsti un tur nedrīkst atgriezties. I. Lešinska propagandas dēļ trimdas sabiedrība sadalījusies divās daļās – vieni teica, ka Latvijā jāatgriežas, otri iebilda, ka komunisma ideoloģijas pārņemtā zemē mums vairs nav ko darīt. [30]Par spīti vispārējam samulsumam, pēc Imanta Lešinska pārbēgšanas, KKS turpina darbu, vairāk iezīmējas kompromisu meklēšana, labvēlības paušana pret tiem trimdas latviešiem, kas saistījās ar KKS. Lešinska sniegtās intervijas un lekcijas, publikācijas presē par savu darbību KKS un VDK ir atsevišķa blakusparādība, kas abu literatūru saskarsmes kontekstā vērtējama kā margināla, jo abas puses tik un tā turpina kontaktēties iepriekšējā veidā un intensitātē, mēģinot sasniegt savus mērķus.
1979. gadā Dzimtenes Balsī publicēta saruna ar Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs prezidija priekšsēdētāja vietas izpildītāju Helmutu Kreicbergu „Savstarpēja uzticība, saprašanās un sadarbība”, kur Dzimtenes Balss vēlas iegūt apliecinājumu tam, ka svešatnes latviešu kultūras dzīves zelta graudi, īstas literatūras, mākslas un zinātnes personības taču atradušas iespējas sevi apliecināt arī Latvijā? Kreicberga atbilde ir apstiprinoša: Jau minēju par gaidāmo 1980. gadā Veltas Tomas dzejas izlases izdošanu, kura radusies dzejnieces un mūsu pazīstamo literātu A. Griguļa, I. Ziedoņa, O. Lisovskas, M. Čaklā un citu sadarbības rezultātā. Aizvien ciešāki kļūst vēsturnieku kontakti, aktīvi turpinās sadarbība ar Sanfrancisko Mazo teātri. Tie nebūt nav vienīgie piemēri. Latvijas kultūras sakaru komiteja vienmēr bijusi atsaucīga tautiešu priekšlikumiem kultūras sakaru jomā, ja tie atbilst Helsinku sanāksmes Noslēguma akta garam. Runājot par tautiešu iespējām iepazīstināt ar savu radošo darbību Latvijas iedzīvotājus, tad par mērauklu tāpat kā līdz šim tiek uzskatīts viens vienīgais noteikums – profesionālais līmenis. Šinī gadījumā jāatzīmē, ka atrautība no Latvijas, izkliedētība un tiešais maizes darbs lielum lielajam vairumam svešatnes latviešu neļauj pilnībā nodoties savām interesēm, kas savukārt veicina diletantismu un savu spēju pārvērtēšanu. [31]
Tiešie kontakti, kas bija iespējami, viesojoties vai nu Latvijā, vai trimdas zemēs, pavēra ceļu jaunam attiecību modelim: klātienes pārrunas, savu vai cita autora dzejas vai prozas klātienes lasījumi, pārspriedumi lielākās vai mazākās, oficiālās vai neformālākās tikšanās reizēs satuvināja daļu trimdas un Latvijas literātu vai vismaz radīja iespaidu, ka kopābūšana ir iespējama un abpusēji patīkama. Klātbūtnes, dzīva sarunas biedra efekts 60. un 70. gados bija svarīgs nosacījums vēlāko gadu attiecībām, draudzībai Atmodas un pēcatmodas periodā.
