Okupācijas muzeja Grāmatu galdam ir izveidojies lasītāju loks, kuri vienmēr atnāk pēc jaunākā JG numura. JG257 manu sirdi „aizķēra” Jura Rozīša stāsts par latviešu skolnieciņu Austrālijā, kuram bija jāiemācās dzīvot citādā sabiedrībā, jāiepazīst putnu, zivju, augu un sēņu vārdi. Viņš nejuta piederību šai zemei, šai sabiedrībai, bet gan kādai abstraktai latviešu sabiedrībai, kas, netaustāma kā gaiss, plūda pāri (..) Un viņš bija pārliecināts, ka īstā patiesība vienmēr ir kaut kur citur. Bet neviens viņam neteica, kur to lai meklē. Kaut arī man ir bijusi tā laime nekad nepamest savu dzimteni, man bija izprotamas šī bērna izjūtas un pārdzīvojumi.

Edīte Uztica, Rīgā

 

 

Daudziem dārzi neravēti, / Jaunai Gaitai izravēti, / Līgo! JG257 pienākas papildus atzinība par Knuta [Skujenieka] lappusēm. Ar interesi lasīju Evas Eglājas-Kristsones pētījuma turpinājumu. Ildzes Krontas recenzija varētu rosināt nelielu diskusiju par aizgājušo laikmetu – Barjerskrējiens rada godprātīgu pamatu. JG arī šoreiz stipri recenzenti; atsevišķs paldies Jurim Sileniekam – viņa atsauksmes allaž saturīgas un ... atturīgas (tas nav atskaņas dēļ).

Imants, Rīgā

 

 

JG256:60 uzskaitītas Eiropas universitātes, kurās var mācīties latviešu valodu. Sarakstā nav Skotijas Glazgovas universitāte (University of Glasgow, UK), kur 2007. gada septembrī Department of Central and East European Studies paspārnē sāka mācīt latviešu valodu kā ¼ daļu no katedras Austrumeiropas valodu grāda. To man darīja zināmu Prof.Dr. Smits (David Smith), kurš ir arī Journal of Baltic Studies galvenais redaktors.

Andrejs Ozoliņš, Glasgow, UK

 

 

Recenzējot Viktora Hausmaņa grāmatu Latviešu teātris ASV un Kanādā (JG257), Juris Silenieks kļūdījies, pieņemot, ka Anšlava Eglīša luga Cilvēks grib spēlēt grāmatā nav aplūkota, un ka luga vispār nav ASV un Kanādā izrādīta. Patiesībā Eglīša izlolotā Pasifika Palisādes latviešu dramatiskā kopa (Kalifornijā) ar to uzsāka darbību (1963) Anša Tipāna režijā ar Veronikas Jenelsiņas dekoratīvo ietērpu. Iestudējums grāmatā iztirzāts (skat. lpp. 272-273). Starp citu, savā grāmatā Trešais zvans (GD,1965) Eglītis jo krāsaini attēlojis dažādos atgadījumus, ko piedzīvojis šī iestudējuma viesizrādēs latviešu centros no krasta līdz krastam. Tāpat gribas apšaubīt Silenieka vispārināto vērtējumu, ka latviešu kultūra uzliesmojusi un bieži tikpat ātri padzisusi (piemēram, Vašingtonā, Ņujorkā, Bostonā, Sanfrancisko)... Lai atļauts pieminēt kaut tikai Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansambli, kurš sniedza pirmo izrādi 1951. gada janvārī. Pēdējais pilnas lugas jauniestudējums bija 1981. gadā, taču nākošajā gadā ansamblis atjaunoja iepriekšēju iestudējumu, lai ar to viesotos 5. Eiropas Latviešu dziesmu svētkos. Pēc tam ansamblis pievērsās mazāka apmēra pasākumiem, piem., dzejdarbu uzvedumiem, skatu vakariem utt. Pēdējais skatu vakars, veltīts Mārtiņa Zīverta simtgadei, notika 2003. gada oktobrī. Tātad – darbības padzišana ilgusi veselus 52 gadus. Tas viss pamatīgi dokumentēts Hausmaņa grāmatā (197–258).

Rasma Birzgale, Newton Centre, MA (ASV)

 

 

Paldies Jurim Šleseram par pamatīgo manu Rakstu 3. sēj. (2008) recenziju JG257(2009). Pamatots ir viņa teiktais, ka apgādam būtu bijis vēlams visiem maniem Rakstu sējumiem izgatavot alfabētisku rādītāju. Šlesers raksta: Meklējot veidu, kā izteikt savas domas, Krēsliņš sāk lietot vismaz man mulsinošo burtkopu marksofašisti – ar dažādām galotnēm. Tā lietota nopietni, tāpēc gribētu to arī nopietni izprast. Ja ar vārdkopu marksofašisms reizēm svaidos mazliet par daudz, to dažādās variācijās lietoju, lai nebūtu jāsaka nacionālsociālisms, jo ar šo jēdzienu parasti saista hitlerismu (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei –Nacionālsocialistiskā vācu strādnieku partija). Protams, šo vārdkopu reizēm lietoju provokatoriski un ironiskā nozīmē. Ar manu marksofašismu galā tikt mēģināja arī Andrievs Ezergailis Rakstu 1. sēj. ievadvārdos. Tomēr, šķiet, nacionālsociālisms kā ideoloģija daudziem latviešiem, un ne tikai, ir ļoti pa spalvai. Filozofe Baiba Pētersone Karogā (1993,2) plašās diskusijās „Inteliģences atbildība, bezatbildība vai nodevība?” saka ka latviešiem vienīgā aktuālā ideoloģija varētu būt nacionālsociālisms tā demokrātiskā variantā (kā, teiksim, Norvēģijā). Hitlers Vācijā ar savu nacionālsociālismu pie varas jau tika arī demokrātiskā veidā. Apšaubāms ir Pētersones teiktais, ka Norvēģijā valdošā ideoloģija ir nacionālsociālisms.

Jānis Krēsliņš, Sr., Ņujorkā

 

 

Gaismas lukturis uz JG256 vāka ir kā zīme visam, kas vākos iekšā. Lai gan divi uzzīmēti deģenerāti tautas tērpos, kas nezin kāpēc maisās pa vidu Platonam, Marijai un trešajam prātam, tur neder. (..) Džordžam Bušam ar kurpi drosmīgi metot un pa pakaļu vēl drosmīgāk speŗot (32. lpp.), bet sekojošā lpp., aplūkojot ēzeļausaini Baraku Obamu, kādā citā lappusē derētu redzēt otru ēzeļausaini Vladimiru Putinu. Ja KGB Putinu neizsmejam, tad jau tieši KGB Putins, nevis Krūmu Juris ir pamanījies novilkt savas robežas demokratijai. (Man, piemēram, dažādu iemeslu dēļ nespējot elektronisko grāmatu izdevniecībā www.eraksti.lv publicēt Laimoņa Pura otro un trešo atmiņu grāmatu, šādas pārdomas rodas.) Jā gan, bet ko darīt, lai eiforiskām augšupejām nesekotu baigas lejupejas? Nu, ja tauta (tautas) izmirst miera laikā, bez mēŗa, tad atbildes vietā šajā reizē lai skan klusums. Tāds klusums, kāds nāk no Leldes Kalmītes „Apokaliptiskās vīzijas”. Par „Zvaigžņu archaiologu” Ojāru Ozoliņu – vai tik nav tā, ka par mūsu senatni viņš daudz ko saprot labāk, nekā skoloti vēsturnieki, kuŗi uz augšu (uz „zvaigznēm”) savas zemu nodurtās acis nepaceļ. Valodnieku un bibliografu Benjamiņu Jēgeru pieminot, jāsaka, ka trimdas literātūra ir saistošāka un vērtīgāka par to, kuŗu spējām sarakstīt vairāk nekā 40 zaudētajos gados dzimtenē. Zemtekstu jau tur netrūka, un ogles dziļi, dziļi kvēloja, bet lasītājam taču vajag, lai rakstītajos vārdos ir derīgas ziņas un patiesība uzreiz redzama un izlasāma. Pat gazpromizētā Latvijā ir iespējams lietot nesamaitātu to mūsu valodnieku labi izveidoto pareizrakstību, kuŗu samaitāja ar īpašiem Latvijas padomju valdības lēmumiem 1946. gadā par „ŗ” un 1956. gadā par „ch” aizliegšanu, un ar turpmākām okupācijas laika aplamībām. Bet kāpēc Jaunajā Gaitā tagad tiek rakstīts aizvien vairāk un vairāk tā, kā to reiz kompartija ir likusi darīt?...(..) Ja Krievija kādā jaukā dienā kļūs patiešām demokrātiska, tad tā lūgs, lai Latvija nojauc tā dēvēto Uzvaras pieminekli. Bet ja nu kāda daļa no tā ir izgaisusi jau tagad, tad par to var tikai priecāties. Būs vieglāk nākotnē.

Ainārs Zelčs, Siguldā

 

 

Esmu Austrālijas Latvieša līdzstrādnieks kopš 1967. gada (..) Ar patiesu interesi lasu nodaļu Dažos vārdos. JG255:56 tomēr atradu pretrunas. Matemātiķis Dr. Gunars Nagels pēc AL redaktora posteņa atstāšanas sāka tīmeklī izdot nedēļas avīzi Latvietis. Jau pirms tam viņš meklēja pierādījumus savam uzskatam, ka mīkstinātais ŗ atcelts jau Dr. Kārļa Ulmaņa valdības laikā pirms padomju varas lēmuma (1946), un tādēļ pārspiedis Latvietī Pareizrakstības komisijas atzinumus no Izglītības Ministrijas Mēnešraksta (1938,9), kā jau tas minēts JG. Bet te trūkst turpinājuma. Mūsu ievērojamās valodnieces Dr. philol. Rasmas Grīsles grāmatā Spēkildze I (105. lpp.) paskaidrots, ka t.s. „Tenteļa rakstību” atcēla jau 1939.1.VIII – pēc tam, kad ideāliski noskaņotas latviešu jaunietes bija iesniegušas petīciju atjaunot iepriekšējo, valodnieku atzīto rakstību. IM 1938. gada atzinumi pēc tam zaudēja savu spēku.

Juris Krādziņš, Tagūnā (Tagoona), Austrālijā.