Jau sākot ar Voldemāra Avena sulīgo un iespaidīgo mākslu, JG258 saturā ir tik bagāta un daudzveidīga, ka lasu ar lielu interesi un kļūstu zinošāks daudzās jomās – no mūzikas un mākslas līdz vēsturei un pat politikai. Kā vecs bibliogrāfs brīnos par to, kas notiek mūsdienu Latvijā, konkrēti, par Latvijas Preses Hronikas „ērmotām būšanām” (55. lpp.) attiecībā pret latviešu publikācijām ārzemēs, ieskaitot JG.

Zigurds Elsbergs, Rīgā

 

 

 

JG258 vārdos grūti izskaidrojama pievilcība piemīt Voldemāra Avena gleznojumiem. Saista arī visas dzejas [V. Avens, Anita Dzirne] un atdzejas [Uldis Bērziņš] lappuses, atmiņu stāstījumi [Aina Siksna, Franks Gordons, Uldis Siliņš], kultūras informācija, atsauksmes. Varbūt par kopumu visīsāk var sacīt Benitas Veisbergas vārdiem „Pierakstos”: Skaistums ir ļoti nopietna lieta šajā pasaulē.

Imants Auziņš, Rīgā

 

 

 

Laikā (2009.8.-14.VIII) iespiestajā Ilgoņa Bērsona rakstā „Trīs atslēgas vārdi 257. Jaunajā Gaitā” vairākas rindkopas veltītas arī maniem rakstiem šajā JG numurā. Vēstuļu nodaļas apceri, ko parakstīju ar vārdu Pelikāns, sacerēju, domādams par šā gada Rīgas 13. janvāra demonstrāciju un logu dauzīšanu un demonstrācijas rīkotāju vēlēšanos identificēties ar Rīgas 1905.13.I demonstrāciju. Bērsonam ir lieli iebildumi pret manis teikto: Šķiet, vairums latviešu joprojām nav spējuši izvērtēt Piektā gada notikumus. To nav darījuši arī pašreizējie latviešu rakstnieki. Bērsons raksta, ka sarežģītajā cīņā pret vācu muižniecības un krievu carisma jūgu Pelikāns saskatījis tikai vardarbību. Mani draugi un paziņas tīri labi zina, ka Pelikāns ir Jānis Krēsliņš, vecākais, kurš samērā plaši ir apcerējis 1905. gada revolūciju Latvijā savu Rakstu 2. sējumā (Rīgā, 2006) un arī apcerē „Nav augsta tā ideja, kas nepazīst cilvēka žēluma” (Diena 2005.8.I), kad biju aicināts pieminēt 1905. gada revolūcijas simtgadi. Šajās apcerēs pieminu ne vien revolucionāru asiņaino un brutālo vardarbību, kuras rezultātā tika nodedzinātas, izdemolētas neskaitāmas muižas un arī nogalināti daudzi baltvācieši, ne tikai muižnieki, un latvieši, kas savukārt izraisīja neaprakstāmi brutālās muižnieku un cara valdības soda ekspedīcijas, bet aprakstu arī dažādo latviešu aprindu centienus likvidēt vai samazināt daudzās baltvācu muižniecības un cara valdības netaisnās privilēģijas saimnieciskā, sabiedriskā un politiskā ziņā. Minēju arī, ka Latvijas 1905. gada revolūcija bija tikai daļa no šīs revolūcijas daudzās Krievijas impērijas provincēs. Par revolūcijas brutalitāti labu priekšstatu var gūt no krājuma Livlands zerstörte Schlösser 1905-1906 (Lielvidzemes nopostītās pilis, 1906), kura trijos sējumos ir neskaitāmo nodedzināto un izdemolēto muižu fotogrāfijas. Nesen šīs revolūcijas un 20.gs. karu traģismu zīmīgi ir interpretējis izcilais Rundāles muzeja direktors, mākslas vēsturnieks un gleznotājs Imants Lancmanis, sarīkojot Rīgā gleznu izstādi un publicējot plašu katalogu ar nosaukumu Piektais bauslis. Gleznu cikls Revolūcija un kaŗš (Piektais bauslis – Tev nebūs nokaut). [Skat. JG258:52 – red.] Kad, būdams jauns students, pirms daudziem gadiem ierados Ņujorkā, atklāju, ka visai netālu no manis dzīvo Jānis Ozols, vai pats galvenais 1905. gada revolūcijas vadonis, viens no LSDSP dibinātājiem un Krievijas 2. Domes deputāts. Pēc šīs Domes slēgšanas 1906. gadā Jānis Ozols atbrauca uz ASV, kur nodzīvoja vēl ilgus gadus. Ciemojos pie Ozola, klausījos viņa stāstos un ieguvu no viņa dažnedažādas laikmeta liecības un grāmatas. Protams, tai laikā biju par zaļu, lai viņu sīkāk iztaujātu. Atceros, kad prasīju, kā viņš izvērtētu 1905. gada revolūciju, viņš atbildēja apmēram šādi: Krievijas lācis gulēja, mēs viņam iedūrām adatu dibenā. Viņš lēnām pamodās, atčāpoja uz Latviju – uzsēdās mums virsū, – un mūsu revolūcija bija cauri. (Pieminot, ka es ļoti bieži lietojis vārdu vardarbība, Ilgonis Bērsons raksta: Vai te nav pamanāms lielā ņujorkieša Džordža Buša izmisīgi pārspīlētais kaŗš pret terrorismu? Starp citu, Bušs varbūt ir viss kas cits, bet nekādā ziņā nav ņujorkietis.) Diemžēl 1905. gada radikālo revolucionāru un 1919. gada Stučkas īslaicīgās komunistu Latvijas darboņu vardarbībai bija ļoti plašas atskaņas, kas nav zudušas līdz pat šodienai. Daudzi muižnieki un citi baltvācieši kļuva par ārkārtīgi lieliem latviešu nīdējiem un par latviešiem nelabvēlīgas informācijas izplatītājiem visā pasaulē. Pēc revolūcijas un arī pēc I Pasaules kara uz Vāciju aizbēgušie baltvācieši lielā mērā ietekmēja Vācijas oficiālo aprindu uzskatus par latviešiem I un II Pasaules kara laikā, protams, arī karu starplaikā. Šiem baltvāciešiem bija arī ļoti liela loma Hitlera kustības veidošanā un izplatīšanā. Hitlera kustības oficiālais ideologs bija baltvācietis Alfrēds Rozenbergs, hitlerisma rokasgrāmatas Der Mythus des 20. Jahrhunderts (20. gadsimta mīts) autors, Hitlera kustības laikraksta Völkischer Beobachter (Tautas Novērotājs) redaktors un II Pasaules kara laikā Reichsminister für die besetzten Ostgebiete (Iekaroto austrumu apgabalu valsts ministrs). Liela ietekme Hitlera uzskatu veidošanā bija arī baltvācietim Maksim Šeubneram-Richteram (Max Scheubner-Richter), 1905. gada revolūcijas soda ekspedīcijas dalībniekam, kurš, soļojot blakus Hitleram, tika sašauts 1923. gadā tā dēvētā Minchenes Alus halles puča laikā. Šim vīram Hitlers ir arī veltījis savas grāmatas Mein Kampf (Mana cīņa) pirmo sējumu. – Paldies Ilgonim Bērsonam par kārtējiem rakstiem, apcerot žurnāla Jaunā Gaita regulāri klajā laistos numurus.

Jānis Krēsliņš, Sr. (Pelikāns), Ņujorkā

 

 

Man liekas, ka vismaz īpašvārdos vajadzētu lietot ä, ö, ü. Saprotu, ka te būs komplikācijas: latviešu valodā garus patskaņus apzīmē ar svītriņu virs burta un divas diakritiskās zīmes viena virs otras ir neparasti. Šeit gan ir nopietns precedents: K. Mülenbacha Latviešu valodas vārdnīcas titullapa, kur virs ü ir vēl garumzīme. Tāpat arī mūsdienu lībiešu ortografijā: A/a, Ā/ā, Ä/ä, Ǟ/ǟ, B/b, D/d, Ḑ/ḑ, E/e, Ē/ē, F/f, G/g, H/h, I/i, Ī/ī, J/j, K/k, L/l, Ļ/ļ, M/m, N/n, Ņ/ņ, O/o, Ō/ō, Ȯ/ȯ, Ȱ/ȱ, Õ/õ, Ȭ/ȭ, P/p, R/r, Ŗ/ŗ, S/s, Š/š, T/t, Ț/ț, U/u, Ū/ū, V/v, Z/z, Ž/ž. Man skaudība par angļu un zviedru valodu – tur drīkst rakstīt Jõerüüt, kaut šais valodās burtu õ un ü nav, un nevienam tas neliekas aplami. Nopietni ņemamas publikācijas nekas nekavē rakstīt latviešu īpašvārdus pareizi, piem. Elīna Garanča. Mūsu laikos vairs nevar aizbildināties ar burtu trūkumu spiestuvē. Tas, ka nezina izrunu, nav svarīgi. Labi, ka vismaz drīkstam parādīt oriģinālrakstību iekavās. To pēdējā laikā arvien biežāk dara.

AP, Toronto

 

 

 

Ne jau vienmēr var teikt, ka trīs lietas ir labas lietas, jo, lūk, kas nu ir noticis – ir dižķibele un problēmas ar ieguldījumiem, droši vien arī dažam labam JG lasītājam, kaut arī biezmakainie parasti pieskaitāmi pie nelasošajiem. Visi esam lasījuši dažnedažādās avīzēs un žurnālos par amerikāņu dižspekulātora Bernarda Madofa (Madoff) krāpnieciskajiem gājieniem un pulka gudru ļaužu apmānīšanu. Taču droši vien pat ne 5% no Madofa apkrāptajiem ļaudīm būs lasījuši Antonija Trollopa (Anthony Trollope) The Way We Live Now (Tā mēs tagad dzīvojam) vai Dikensa (Charles Dickens) romānu Little Dorrit (Mazā Dorrita). Ja jau būtu lasījuši šos 19. gs. angļu rakstniekus, tad gan skaidri zinātu, ka naudiņas ieguldīšana pie tādiem pārslavinātiem finansistiem gan neko labu nedod. Minētajās grāmatās melns uz balta skaidri redzams, kur noveda uzticība Merdles kungam (Dikenss) un Melmottes kungam (Trollops). Var jau arī būt, protams, ka abu autoru lasītājiem nekad nav bijusi rocība tādos apmēros, lai varētu ieguldīt pie Madofa kunga, vai arī tie ir ņēmuši vērā rakstnieku teikto. Ja nu atklātos, ka tomēr vairāk kā 5% Madofa ieguldītāju tomēr ir lasījuši Trollopu un Dikensu, bet, acīmredzot, nav ņēmuši vēra viņu teikto, esmu ar mieru apēst šos vārdus.

Ivars Antēns, Čikāgā

 

 

Pasīvi agresīvais kolēģis Modris Ekšteins (intervijā Dienā 2009.9.VII) atkal sūdzās, ka Ezergaiļa kritika par viņa grāmatu Walking since Daybreak bijusi negodīgi skarba, bijusi ārpus akadēmiskām normām. Ekšteina grāmatas kritiku iesāku ar rakstu Dienā, kur rakstīju, ka viņš, pieskaroties holokausta tēmai, ir uzkāpis uz Šikelgrūbera takas. Samērā riebīgi teikts, vai ne? Bet tas nav šo domstarpību sākums. Viens ķēdes gals atrodams Ekšteina grāmatā, kur viņš raksta: Viņš [Ezergailis] savā grāmatā pamazināja latviešu lomu ebreju iznīcināšanā. Godīga kritika, ignorance, arogance, agresija vai riebīgi teikts? Tā kā koleģialitātes dēļ Ekšteinam negribēju pierakstīt ignoranci, man nekas cits neatlika kā domāt, ka viņš, raidot arogances bultas pret manu biezo grāmatu un maigo ego, mēģina uzspiest „patiesību”, kuru viņš nevarēja pārzināt labāk kā es. Piedevām zināju, ka Ekšteina „patiesība” ir plaši izplatīta klišeja, it sevišķi pazīstama ģermāņu vēsturnieku aprindās. Kolēģa apgalvojums pacēla manu ziņkāri un, izsekojot viņa avotiem, izrādījās, ka viņa pārliecību ir radījušas Hitlera aparāta darbinieku – visi vācieši un visi nacisti – liecības. Tātad mums šeit bija darīšana ar nacistu, lielimpērijas propagandas uzspiešanu Latvijai! Kopš tām dienām, iedziļinoties šinī tematā, esmu turpinājis konstruēt aizsargvaļņus pret Ekšteina imperiālistisko fronti: sarakstījis vairākus rakstus un vienu grāmatu. To vidū „Sešas versijas par holokaustu Latvijā”, „Kaimiņi nenonāvēja ebrejus”, „Folklora pret vēsturi: problēma holokausta vēsturē”, Kolaborācija: piedāvātā un noorganizētā”. Manu rakstu pamattēze ir, ka lielā mērā nacistu sabiedrisko attiecību iestādes sarakstīja Austrumeiropas holokausta vēsturi, kas turpina dzīvot, ir sevišķi Vācijā. Nobeigšu ar jautājumu: vai Ekšteins var mums definēt, ja viņš pieļauj, ka tāda bija, kāda bija nacistu izstrādātā propaganda par ebreju šaušanu Latvijā?

Andrievs Ezergailis, Ithaca, Ņujorkā