Diriģents Mariss Jansons Bavārijas Mākslas akadēmijā (Bayerische Akademie der Schönen Künste) saņēmis (4.VI) mūzikas pasaulē prestižo Ernsta fon Sīmensa balvu (Ernst von Siemens Musikpreis).

 

Pirmo Ikšķiles novada pašvaldības iedibināto Dzintara Soduma balvu par novatorismu rakstniecībā saņem (13.V) Jānis Rokpelnis (par Rīgas iestaigāšanu), Egīls Venters (par romānu Mainīgā intervence) un Pēteris Draguns (par dzejkrājumu Tumšā stundā).

 

Mecosoprānam Elīnai Garančai par nopelniem operas mākslā un kultūrā Austrijas izglītības, kultūras un mākslas ministre Dr. Šmīde (Claudia Schmied) un Vīnes Valsts operas direktors Meiers (Dominique Meyer) pasniedz (24.V) mūža goda titula Österreichische Kammersängerin (Austrijas kamerdziedone) diplomu Vīnes opernamā, kur mūsu dīva atveidojusi 15 lomas 132 izrādēs un š.g. maijā redzama titullomā Bizē Karmenā.

 

Didža Jaunzema un Lauras Lauderes (sadarbībā ar Arhitektu biroju Jaunromāns un Ābele) projektētā Likteņdārza Skatu terase ar paviljonu saņēmusi (17.V) arhitektūras Gada balvu.

 

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) vokālās kamermūzikas jaundarbu konkursā Pētera Vaska fonda balvas piešķirtas (15.V) prof. Selgas Mences kompozīcijas klases audzēkņiem Ievai Kristapsonei un Jēkabam Jančevskim.

 

Jāņa Bieriņa Piemiņas fonda balva piešķirta „Saulaines” grāmatu klētiņas (Kanādā) vadītājai Kristīnei Stivriņai.

(re)

 

 

JAUNIZDEVUMI

Savdabīgs sadarbības projekts īstenojies, 18 latviešu, vienam japāņu un vienam amerikāņu dzejniekam izdodot dzejas disku Dzejaslode.Krāsas, kas dod ieskatu Latvijas un ārvalstu laikmetīgā dzejā un tās mijiedarbībā ar mūziku un video. Ieceres saknes meklējamas 2010. gadā, kad Dzejas dienās viesojās Joko Danno (Japāna) un Džeimss Hopkinss (ASV), nolasot kopēji veidotu dzejoli, un arī latviešu dzejniekiem radās doma rakstīt sadarbības divdzejoļus. Diskā 7 dzejoļi ir latviešu valodā (tostarp viens latgaliski), trīs lībiešu, krievu un angļu valodās.

(vg)

 

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS – Prāgas apgāds „Dauphin” izdevis Kārļa Vērdiņa dzejas izlasi Já (Es) Pāvela Štolla atdzejojumā, tajā iekļaujot darbus no dzejoļu krājumiem Ledlauži, Biezpiens ar krējumu, Es, kā arī cikla „Mēs” un jaunus, krājumos vēl nepublicētus dzejoļus.

 

Kaijas Straumanes tulkojumā ASV klajā laists Ingas Ābeles 2008. gadā uzrakstītais romāns Paisums (High Tide), kas iepriekš jau tulkots zviedru un drīz sagaidāms arī itāļu valodā.

 

Ulda Bērziņa dzejoļu krājumu Lakstīgalas kliedz, bet es latviski... baltkrievu valodā tulkojuši rakstnieki Andrejs Gucevs (Андрей Гуцев) un Aļesjs Razanovs (Алесь Разанов).

 

Inguna Brazila, kas dzimusi Latvijā, bet tagad dzīvo Īrijā, grāmatā I have to get it off my chest. I have to tell my truth stāsta par iemesliem, kāpēc viņai nācies doties prom no Latvijas un sākt jaunu dzīvi Īrijā.

 

Otavā dzīvojošā Ellen Ādamsone grāmatā With Only A Suitcase atklāj savas ģimenes dzīvesstāstu bēgot no padomu okupācijas un nonākot vispirms Vācijā un pēc tam Kanādā.

(vg)

 

 

 

DZEJA

Sekojot seno indiešu, persiešu, sengrieķu un latīņu dzejnieku paraugam, arī Leons Briedis nolēmis izdot savus dzejoļus figurālo dzejoļu formā, krājumā Mariagrammas sakopojot vienīgi grafiskus dzejoļus – zīmējumus, kas zīmēti ar vārdiem, tādējādi pirmo reizi Latvijā radot šādu vizuālu dzejas krājumu.

 

JG lasītāji ir mazliet iepazinuši Ievu Dāboliņu kā prozisti („Olimpiāde” – JG268, „Cīlīte” – JG272), taču tagad lasītājiem vērtējumam nodots pirmais dzejoļu krājums Lieta LR2, nepieņemot dzejošanā pašreiz valdošo noskaņojumu, bet rakstot par to, kas viņai tuvs un kas viņai sāp – par dzīvi Latvijā.

 

Austrālijā dzīvojošā māksliniece un rakstniece Lidija Dombrovska savus vērojumus sakopojusi dzejoļu krājumā Klusuma klarnete, pieturoties pie pozitīvas noskaņas dzejoļiem.

 

Pēc 12 gadiem Māris Salējs, kas māk „uztaisīt” dzejoli, kad pašam iekšā nekā nav, uzdrošinājies izdot krājumu Nedaudz vairāk, atzīstot, ka dzejas mērķis ir būt vajadzīgai kaut vienam lasītājam.

 

Jaunā dzejnieka Henrika Eliasa Zēgnera pirmais krājums Elementi, dzejnieka Ivara Šteinberga vārdiem runājot, lasītāju ierauj uzreiz – maigi, bet pēkšņi.

 

60. gadu Rīgas spilgta personība – bītniks Imants Tilbergs (uz grāmatas vāka viņš sevi sauc vienkārši – imt) krājumā Nāka sakopojis tikai mazu daļu savu formā nelielo dzejoļu un saka: Esmu vienas grāmatas autors, un man pietiek ar to.

 

Dzejnieka Artūra Puntes dzejas krājumā Poētiskie veltījumi / Поэтические посвящения ietverta autora pēdējos 15 gados tapušo izlase – gan krievu, gan latviešu valodā rakstītie dzejoļi un to atdzejojumi latviešu valodā. Starp atdzejojumu autoriem ir tādi pazīstami latviešu dzejnieki kā Andris Akmentiņš, Jo, Kārlis Vērdiņš, Jānis Elsbergs, Inga Gaile, Ingmāra Balode un Pēteris Draguns.

(vg)

 

 

 

PROZA

Gundega Repše grāmatā Laiks esi tu sakopojusi piezīmes par 1995., 1996. un 2012. gadu, kā arī Dzintras Gekas vadīto ekspedīciju uz Sibīriju 2012. gadā, aprakstot notikumus savā asredzīgajā un trāpīgajā izteiksmē.

 

Osvalds Zebris savā otrā romānā Koka nama ļaudis, stāstot par notikumiem runājošā mājā, secina, ka ļaunums ne no kā neceļas, tas vienkārši ir visapkārt mums.

 

Iedvesmu smeļoties bibliskos un mitoloģiskos sižetos, grāmatā Sveiks, Dzintar Mihail Māris Bērziņš apraksta šodienas dzīvi Latvijā visai vitālā veidā, par palīgiem ņemot kādu pusmūža pāri – kalēju Dzintaru un viņa sievu Zelmu.

(vg)

 

 

 

DAŽĀDA SATURA

Klajā nākusi Imanta Ziedoņa pēdējā grāmata No Jāņiem līdz Murjāņiem, kurā viņi kopā ar Aivaru Berķi radījuši atmiņu stāstus par Dzejnieka un viņa mājas piedzīvojumiem – no dullas idejas kādā Jāņu rītā līdz ēkai, kas bija rakstīšanas un ideju rašanās vieta un kas, pateicoties fondam „Viegli”, turpināsies kā Ziedoņa radošais muzejs.

 

Māras Izvestnijas un Agras Turlajas sakārtojumā klajā nācis Imants Ziedonis. Bibliogrāfija 1. sēj. Imanta Ziedoņa darbi, viņa daudzpusīgo devumu atklājot 774 lappusēs un vairāk nekā 4 000 ierakstos.

 

Kā veltījums Rūdolfam Blaumanim 150. dzimšanas dienā iznākusi Annas Kuzinas grāmata Blaumanis tuvplānā, sniedzot rakstnieka dzīves un daiļrades detalizētu hronoloģiju un atstāstot lasītājam mazāk zināmus atgadījumus, kas ietekmējuši Blaumaņa dzīvi.

 

Savdabīgā virtuālā ekskursijā pa 20. gs. 60. gadu padomju lēģeri izvadā neparasta grāmata lēģera kāršu kavas formātā Kārtis, kurā katrai kārtij Bruno Javoišs uz vienas puses uzzīmējis lēģera reālijas, savukārt Knuts Skujenieks otrā pusē pierakstījis tekstu, kā pats atzīst, negribēdams nevienu ne biedēt, ne tracināt, tomēr sniedzot vēstures mācību līdz šim nepieredzētā veidā.

 

Publicists un rakstnieks Ēriks Hānbergs asprātīgā stāstītāja garā grāmatā Labvakar, priekšsēdētāj! atskatās uz padomju laika dzīvi kolhozos un, aprakstot vairāku leģendāru kolhozu priekšsēdētāju drosmīgo un dažreiz pat viltīgo rīcību, parāda viņu spēju veidot veiksmīgas saimniecības pat tajos laikos.

 

Atkārtoti izdots Ingūnas Baueres biogrāfiskais romāns Lizete, dzejniekam lemtā – par Kārļa Skalbes dzīvesbiedri, kurā pirms četriem gadiem netika nodrukātas visas nodaļas, atstājot ārā gan stāstījumu par Lizetes bērnību un pirmo iepazīšanos ar klasiķiem, gan arī par viņas mīlestības un šaubu mirkļiem un nekur citur nelasāmām Kārļa Skalbes pārdomām par ticības jautājumiem. Man liekas, grāmata ir atradusi pareizo toni un valodu - to valodu, kurā es uzaugu, grāmatas anotācijā raksta Kārļa un Lizetes mazdēls Andrejs Legzdiņš.

 

Savukārt savu 17. grāmatu Marta, mana Andromeda Ingūna Bauere velta medmāsai, latviešu strēlnieku „baltajam eņģelim” un Latvijas žēlsirdīgo māsu kustības dibinātājai Martai Celmiņai, atklājot latviešu dzimtas likteni uz vēsturisko notikumu un cilvēcisko kaislību fona, notikumiem risinoties skaistajā Vecpiebalgas apkārtnē un Rīgā.

 

Grāmatā (Divas) puses. Pēc grāmatas vēsturnieki Uldis Neiburgs un Vita Zelče turpina sekot pirmajā (Divas) puses. Latviešu kara stāsti ievietoto dienasgrāmatu autoru un viņu tuvinieku dzīvei pēc II Pasaules kara.

 

Kaucmindietei Ainai Kļaviņai mūsdienojot savu 1974. gada izdevumu, klajā laistas „kulinārijas latvju dainas” Pusdienas katrai dienai, dodot padomu saimniecēm, kā no pašu zemē izaudzētā celt galdā gardu maltīti.

 

Sarmas Kļaviņas grāmata Latviešu valodas pētnieki. No klaušu laikiem līdz savai valstij ataino latviešu valodniecības veidošanos un tālāko gaitu, stāstot par latviešu valodniekiem, valodniecības centriem, katram laikam būtiskajiem periodiskajiem izdevumiem un vēsturiski nozīmīgajām publikācijām.

 

Autoinženiera un seno spēkratu entuziasta Viktora Kulberga (sadarbībā ar Noru Ikstenu) Neiespējamā misija stāsta par savu pieredzi no veciem šķūņiem un lūžņu kaudzēm izceļot pasaules autobūves šedevrus, kas nonākuši padomijā kā kara trofejas.

 

Sērijas Mākslas pieminekļi Latvijā 5. grāmatā Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums mākslas zinātnieces Rūta Kaminska un Anita Bistere apskata Preiļu rajona 28 dievnamus, sniedzot arī to fotoattēlus.

 

Futbola tiesneša un sporta žurnālista Miķeļa Rubeņa Kompensācijas laiks ir atskats uz gandrīz 80 gadus ilgo dzīvi, apskatot arī izcilu futbolistu, tiesnešu un sporta komentētāju personības un likteni.

 

Māris Rungulis krājumā Pēterītis un Anniņa sakārtojis mūsdienu anekdotes, kas „dzīvo” bērnudārzā, skolā, uz ielas, mobilo telefonu īsziņās un citur, neļaujot tām aiziet nebūtībā.

Mazie lasītāji un viņu vecāki var priecāties – arī viņiem ir jaunumi: Uldis Auseklis izdevis dzejoļu krājumu Apaļš mēness, apaļš runcis, Luīzes Pastores Maskačkas stāsts cenšas izdzīvot pilsētas bērnu bērnību, savukārt psihoterapeita Andra Jansona Tūju pasaka ieved lasītāju jūtu pasaulē.

(vg)

 

 

TULKOJUMI

Izdots 2012. gadā Francijā visvairāk pirktais romāns – Gijoma Miso (Guillaume Musso) Neatstājot pēdas (L’Appel de l’ange) (tulk. Maija Imdraša), kas ir pilnīgi traks romāns – reālistisks, spriedzes pilns un romantisks vienlaikus.

 

Labai atpūtai lieti noderēs britu žurnālista un rakstnieka Stīvena Klārka (Stephen Clarke) ironiskais un asprātīgais romāns Ellīgs gads Parīzē (A Year in The Merde) (tulk. Ingrīda Krūmiņa), kas zobgalīgi un pat politnekorekti no racionāla brita skatu punkta apraksta Parīzi un parīziešus.

 

Pasaulē atzītā horvātu rakstniece Dubravka Ugrešiča savā Ragana izdēja olu (tulk. Anete Simanovska) pievēršas vienlaikus vispārcilvēciskām un dziļi sievišķīgām tēmām – ko nozīmē būt sievietei, vai iespējams novecot jautri, nezaudējot pašcieņu un humorpilnu attieksmi pret dzīvi, kā veidot attiecības ar māti, meitām, draudzenēm un pretējo dzimumu?

 

Arhitekts un rakstnieks Deivids Gibins (David Gibbins) trillerī Trojas maska (The Mask of Troy) (tulk. Raimonds Auškāps) meklējot aizvēsturiska noslēpuma atslēgu, atklāj pasaules mēroga sazvērestību, kas var kļūt liktenīga ne tikai valstīm un tautām, bet visai civilizācijai...

 

Mario Eskovara (Mario Escobar) Francisks. Lūgšanu spēks (Francisco: El primer papa latinoamericano) (tulk. Liene Akmens, teoloģiskais konsultants prof. Pauls Kļaviņš) apskata jaunā Romas pāvesta dzīvi līdz Vatikāna augstākā amata ieņemšanas dienai (2013.13.III) un pāvestības pirmajām dienām, iepazīstinot arī ar pāvestu ievēlēšanas kārtību un Vatikāna vēsturi.

 

Spriedzes romāna tēvs Deivids Morels (David Morrell) grāmatā Uz naža asmens (The Naked Edge) (tulk. Uldis Šēns) lasītājam ļauj izsekot divu draugu dzīvei, kas nostāda viņus pretējās frontēs, kad atliek vairs atklāta cīņa, kurā izdzīvos tikai viens no viņiem.

 

Ar kaimiņu igauņu rakstnieku sniegumu var iepazīties divos jaunos tulkojumos – dzejnieces un prozistes Vīvi Luikas (Viivi Luik) un žurnālistes Hedi Rosmas (Hedi Rosma) Es esmu grāmata (tulk. Rūta Karma) un Andrusa Kivirehka (Andrus Kivirähk) stāstu izlasē Skaistais dzīvnieks (tulk. Maima Grīnberga).

 

Somiete Anja Snellmane (Anja Snellman) Balkonu dievos (tulk. Zane Balode) ar divu meiteņu – somāļu un somu – palīdzību pievērš uzmanību mūsdienās bieži sastopamai problēmai – dažādu kultūru saskarsmei.

(vg)

 

 

DZIESMU UN DEJU SVĒTKU (2013.30.VI-7.VII)

skaniskā un vizuālā tēla pamats, citējot Dienas mūzikas kritiķi Inesi Lūsiņu, gaismas dziesmas, gaismas līgošana un radīšana, arī aicinājums latviešiem atgriezties savā tēvzemē, jo gaisma līgo tikai Latvijā. No 40 000 dalībniekiem 15 000 dzied svētku kopkorī un tikpat liels skaits dejo lieluzvedumā Tēvu laipa (rež. Māra Ķimele) Daugavas stadionā. Noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē tiek apspēlēta saules sagaidīšana, saules pavadīšana un saules ieiešana visu cilvēku sirdīs. Pirmatskaņojumu piedzīvo komponista Uģa Prauliņa Līgo Jāņu nakts mistērija Svinēšanas dziesma – svētku iztrakošanās, svētku eksplozija, kad atraisām bizes un emocionāli uzspridzinām visu telpu. Un nobeigumā latviešiem nozīmīgās sirdsdziesmas – Mārtiņa Brauna Saule.Pērkons.Daugava, Jāzepa Vītola Gaismas pils un Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma. Izpaliek Raimonda Paula dziesma Manai dzimtenei. Pūtēju orķestru dižkoncerts (6.VII Doma laukumā) ir jauns dziesmu un deju svētku fenomens. Tautas mūzikas koncertā Raksti Ķīpsalā (2.VII) zīmju lasīšanas rituāls tiek izdziedāts un izspēlēts vienas mūža dienas ritējumā.

 

Dziesmusvētku Koru karos (29.VI – LU Lielajā aulā un RLB) piedalās 52 kori. Kopkori Mežaparka Lielajā estrādē kopā ar diasporas un viesu kolektīviem veido teju 15 000 dziedātāju. Daļu no JG275 veltīsim Dziesmu un deju svētkiem.

(re)

 

 

No Latvijas Nacionālās baleta trupas izrādes Mesija

 

MŪZIKA

Ievērības vērta ir argentīniešu horeogrāfa Vainrota (Mauricio Wainrot) LNO jauniestudētā Latvijas Nacionālās baleta trupas izrāde Mesija (Messiah), kam muzikālo pamatu veido Hendeļa (Georg Friedrich Händel) slavenā oratorija. Bez vairāk kā 40 baleta māksliniekiem piedalās koris „Ave Sol”, solisti Evija Martinsone, Sergejs Jēgers, Viesturs Jansons un Kalvis Kalniņš, kā arī LNO orķestra kamersastāvs baroka mūzikas interpreta Andra Veismaņa vadībā. Pirms tam Veinrots Mesiju iestudējis Beļģijā (Koninlijk Ballet van Vlaanderen), Čīlē (Ballet Nacional Chileno), Francijā (Ballet de l’Opera National de Bordeaux), Zviedrijā (Kungliga Baletten) u.c.

 

Andris Nelsons izvēlēts par nākamo (2014./2015. g. sezonā) Bostonas simfoniskā orķestra galveno diriģentu – tā ziņo (16.V) orķestra fonda priekšsēdētājs Teds Kellijs: Maestro Nelsons, kurš ir pieprasīts pasaules labākajos orķestros un operās, 34 gadu vecumā jau tiek uzskatīts par vienu no mūsu laiku izcilākajiem diriģentiem, (..) ar savu neparasto spēju aizkustinoši un vērīgi diriģēt mūsu orķestra bagātajā vēsturē viņš atvērs jaunu lapaspusi.

 

Daiņa Kalna rīkotajos 21. Starptautiskajos Siguldas opermūzikas svētkos ieskaņas koncertam (2.VIII) ar pianisti Agnesi Egliņu un klarnetistu Mārtiņu Circeni seko (3.VIII) pilsdrupu estrādē Verdi Otello (rež. Edmunds Freibergs). Dienu vēlāk garīgās mūzikas koncerts Luterāņu baznīcā. Noslēgumā tradicionālais Galā koncerts pilsdrupās ar labāko no Verdi.

 

Pirms uzstāšanās šovasar vairākos prestižos Eiropas mūzikas festivālos, sieviešu a cappella grupa Latvian Voices kopā ar viesmākslinieci koklētāju Laimu Jansoni koncertā Rūtoj... Rīgas Domā (28.V) apvieno klasisko ar tradicionālo tautas dziedāšanu, dažbrīd nebaidoties no mūsdienu pop un džeza mūzikas intonācijām, un piedevām Lauras Jēkabsones Etnosas Mesas pirmatskaņojums.

(re)

 

 

No izrādes Rudens Pēterburgā Foto: Gunārs Janaitis

TEĀTRIS

LNT Pētera Krilova iestudētais Rudens Pēterburgā – Nobela prēmijas laureāta Kutzē (John Maxwell Coetzee) romāna Pēterburgas meistars (The Master of Petersburg) dramatizējums – par mākslinieka misiju un atbildību, par ļoti konkrēto mākslas tēlu materializēšanos apkārt māksliniekam viņa personīgajā dzīvē un arī otrādi – no dzīves literatūrā, kas vienmēr uzliek mākslai ētikas mērauklu, par kuru Dostojevskis runāja līdz nāves stundai. Tāpēc dažas epizodes ir tik ambivalentas, tajās Dostojevskis konfrontējas ar Ņečajevu, aiz viņa attiecībām ar meitenīti Matrjonu un viņas māti Annu patiesībā stāv „Velnu”, „Karamazovu”, „Nozieguma un soda” u.c. personāži – tā Krilovs.

 

Kā Dienas korespondentam Egīlam Zirnim žurnālā Sestdiena (24.V) vēsta režisors Alvis Hermanis, jauniestudētajā politiskajā teātrī Tautas ienaidnieks (kur Henriks Ibsens izvirza tēzi sabiedrības diskutēšanai, nevis lai rādītu izklaidējošas parodijas par politiķiem) viņš lielā mērā pauž arī savus tiešākus politiskus uzskatus. Daži no tiem: neatdot Rīgu neizglītotā vairākuma jeb lumpeņu varai; neatļaut demokrātiskajam vairākumam pieņemt lēmumus, kas ir vērsti pret paša vairākuma interesēm; atdot galvaspilsētu vīriešiem pelēkos uzvalkos, kas draudzējas vairāk ar Krievijas nekā Latvijas valdību ir satriecoši un prātam neaptverami; pēdējos četrus gadus Rīgā īpaši nejūtos kā Latvijā – bijušo komjaunatnes darbinieku saprašana par to, kādai jābūt Vecrīgai, ir mums to atņēmusi, „tūristi” viņu valodā nozīmē tūristus no Krievijas, jo Ušakovs jau nebrauks uz Cīrihi vai Vīni skatīties, kādi ir pilsētas attīstības standarti, viņš uz Maskavu brauc. Baigi sāpīgi. Tā čehi 90. gados pazaudēja Prāgu, tikai viņi to izpušķoja par prieku ne krievu, bet amerikāņu tūristiem. Vecās Prāgas dvēsele tika upurēta tūristiem; ja kundzes par tramvaja biļeti ir gatavas balsot par cilvēkiem, kuri ir pret mūsu valsts pamatiem, tas man ir šoks; un biju pilnīgi uz pakaļas, kad uzzināju, ka Rīgas Laika metiens esot 1 500 eksemplāru, no kuriem turklāt visi netiek pārdoti!

(re)

 

 

TĒLOTĀJMĀKSLA

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Valda Celma 70 gadu jubilejai veltīta personālizstāde „Pieskārieni – unikālais dizains, kinētika, fotomontāžas, plakāts”. Kopš 20. gs. 70. gadu vidus Celms ir viens no vadošajiem latviešu dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķiem un praktiķiem. Par to liecina mākslinieka aktīva iesaistīšanās pilsētvides un interjera projektu izstrādāšanā un īstenošanā, eksperimenti ar krāsu, formu un kustību, kas viņam dod iespēju pārvērtēt telpas jēdziena izpratni, apzināt mākslas un vides attiecības. Viņa daiļradē dizains, neraugoties uz visu padomju politiskās sistēmas smagnējību, daudzu līmeņu cenzūru un aizliegumiem, kļūst par vienu no tām radošās darbības jomām, kurā tiek radīti arī izteikti abstrakti trīsdimensionāli mākslas darbi.

 

Par godu mākslinieku Sutas un Beļcovas meitas, baletdejotājas, mākslas vēsturnieces un žurnālistes Tatjanas Sutas 90 gadskārtai Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (Elizabetes ielā 57a, dz. 26, Rīgā) sarīkota izstāde Skatuve. Mūzika. Deja.

 

Noslēdzoties „Purvīša balvas 2013” izstādei LNMM izstāžu zālē „Arsenāls” (to apmeklējuši vairāk nekā 7500 cilvēku), noskaidrojies, ka mākslas mīļotāji 1. vietu astoņu balvas finālistu konkurencē piešķirtu Harijam Brantam par personālizstādi „Portreti”. Šādu izvēli pauduši 446 jeb 37% Purvīša balvas izstādes apmeklētāju un 483 jeb 39,2% balsotāju portālā delfi.lv.

 

Tukuma Mākslas muzejā izstāžu sērijas „Duets” pēdējā izstādē blakus Magones Šarkovskas darbiem eksponētas arī Laimoņa Mieriņa gleznas.

 

Pasaulslavenais Marks Rotko (Mark Rothko) ceļo mājup (24.IV) uz dzimto Daugavpili 6 mākslas oriģināldarbu formā Rotko Centrā 19. gs. Artilērijas arsenāla ēkā pilsētas cietokšņa mūros. Gleznas, kam jāatspoguļo dažādus mākslinieka daiļrades aspektus – no reālistiskajiem cauri sirreālistiskajiem uz abstrakti ekspresionistiskajiem, – par brīvu beztermiņa nomā deponējuši Rotko bērni Kristofers Rotko un Keita Rotko Prizela. Pēc ierašanās Oregonā pag. gs. sākumā Daugavpils Rotkoviči mainījuši uzvārdu uz Roth, vienīgi Markuss (Marks), gribēdams būt atšķirīgs, kļuvis par Rothko un devies uz Ņujorku. Turpat vienlaikus apskatāmi arī brita Grifina (Peter Griffin) grafikas darbi, Solomina Geršova (Krievija) gleznas, Pētera Martinsona 200 keramikas darbi un zīmējumi, ko viņš uzdāvinājis pilsētai, kurā dzimis, un Latgales mākslinieku veikums.

 

Kārtējās Mākslas dienas šogad rīko katra pilsēta atsevišķi, piem., Jelgavas Mākslinieku b-ba skatītāju vērtējumam nodod Pavasara izstādi, bet 18.V notiek akcija „Mākslinieki kā bērni, bērni kā mākslinieki”. Savukārt Dobelē ar Ulda Zutera gleznu izstādi ver vaļā vietējā novadpētniecības muzeja izstādes, bet Edvīns Kalnenieks viesojas Rīgā, galerijā „Daugava”.

 

Barbaras Ābeles objekts „BARkods” (2011) saņēmis īpašo starptautiskās žūrijas atzinības balvu par radošiem sasniegumiem 14. Lodzas Starptautiskajā tekstilmākslas triennālē Polijā (2013.6.V-3.XI).

 

ES mājā (Rīgā, Aspazijas bulvārī 28) cikla „Eiropas gadalaiki: pavasaris, vasara” ietvaros notiek (8.V) pārrunas „Karš Eiropā un tā mantojums. Latviešu trimdas māksla un literatūra”. LNMM mākslas zinātniece Dace Lamberga stāsta par trimdas mākslas sākumu Vācijā un Zviedrijā un muzeja kolekcijas veidošanu, stāstījumu ilustrējot ar vizuālajiem materiāliem. Par trimdas mākslas un literatūras nozīmi politisko procesu veicināšanā, Latvijai atgūstot neatkarīgas Eiropas valsts statusu, runā žurnālists un publicists Pauls Raudseps, piedalās arī literatūras zinātnieks, LOM b-bas valdes pr-dis Dr. Valters Nollendorfs.

 

„Arsenālā” ver vaļā (9.V) izstādi Latviešu māksla trimdā, laižot klajā arī tās kuratores Daces Lambergas sagatavoto 280 lpp. biezo katalogu (apgāds „Neputns”). Ekspozīciju veido darbi no LNMM kolekcijas, no topošā diasporas mākslas muzeja krājumiem Cēsīs, no Mūksalas mākslas galerijas un atsevišķām privātkolekcijām. Izstādē pārsvarā skatāma glezniecība. Ir arī grafika, tēlniecība un fotogrāfija. No 116 izstādes dalībniekiem ASV pārstāv 67 autori, no Austrālijas – 15 mākslinieki, no Kanādas – 14, no Zviedrijas – 9, no Anglijas – 6, no Dienvidamerikas – 2, bet no Vācijas un Austrijas tikai pa vienam. 9. jūlijā notiek plaša šai izstādei veltīta konference.

 

Eiropas Muzeju gada balvas pasniegšanas ceremonijā Gallu-romiešu muzejā Tongerenē (Beļģija) Mākslas muzejs „Rīgas Birža” saņem (18.V) žūrijas īpašo balvu. „Rīgas Birža” ievietota astoņu veiksmīgāko vidū pēdējo divu gadu laikā jaunatklāto muzeju kategorijā. Tā tikusi augsti novērtēta par mijiedarbību starp izcilas kvalitātes rekonstrukciju un apbrīnojamo atmosfēru, kas tiek nodrošināta muzeja apmeklētājiem, īpaši uzsverot, ka sabiedrībai tagad ir pieejama neatkārtojamā celtne, kuru iepriekš lietoja vien finanšu elites pārstāvji.

 

Rundāles pils muzejā starptautiskā zinātniskā konferencē „Pompeju pēdējā diena” tika risināti kultūras mantojuma saglabāšanas un aizsardzības jautājumi, apzināti I Pasaules kara postījumu izraisītie neatgriezeniskie zudumi.

 

7. starptautiskajā smilšu skulptūru festivālā 2. vietu izcīna tēlniece Inese Valtere ar smilšu skulptūru „Zelta drudzis”. Festivālā pirmo reizi tiek darinātas arī trīs šamota skulptūras. To autori ir pasaulslavenais keramiķis Pēteris Martinsons un jelgavnieki Ilze Emse-Grīnberga un Aleksandrs un Mārīte Djačenko.

 

Galerijā „Daugava” vienmēr no burzmas ārpusē esošās Daces Lielās personālizstāde Ārpusē – stipra, spēcīga glezniecība, kas brīžiem apbur ar profesionālo varēšanu un ar to mistisko, neizdibināmo, ko sauc par talantu.

 

Laikmetīgās mākslas centra sarīkotajā (25.V) Ekspedīcijā Vecmilgrāvī skatāmas vairākas izstādes – Ievas Saulītes Logos, kur mākslas darbu izejmateriāls ir iesaiņojumu fragmenti, Viktorijas Ekstas No punkta A līdz punktam B – cilvēku portreti fotogrāfijās, Ingrīdas Pičukānes video Vecmīlgrāvja leģendas – ar vietējo iedzīvotāju attēliem, nostāstiem, leģendām, arī pastaiga Dombrovska Vecmīlgrāvis literatūrzinātnieka/ vēsturnieka, grāmatas Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums autora Andreja Grāpja pavadībā, filozofa Jāņa Taurena priekšlasījums „Arhitektūras utopija: poēzija un īstenība” u.c.

(mb)

 

 

Gudenieku suitu ansambļa sievas

TRADĪCIJU VEICINĀŠANA

Polijas senajās prūšu zemēs – Ožkinē (Oszkinie), Punskas novadā norisinās (7.-9.VI) Trešā Baltu krivule – baltu tradicionālās garīgās kultūras kopienu gada sapulce (pirmā Lietuvas Kurtuvēnos, otrā – Trikātā).

 

Sakarā ar Daugavpils novada Vaboles pagasta etnogrāfiskā ansambļa „Vabaļis“, saukta par latgaliešu bītliem, jauna albuma Pa celeņu ieskandināšanu aprīļa sākumā un koncertu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas (LMT) kamerzālē, Annas Briškas vārdi par jaunāko ansambli visā Latvijā tīmekļa laikrakstā Latvietis (2.V): Tā darbība balstās vietējās tradīcijās, prasmēs un zināšanās, ar mērķi nodot tās tālāk un aktualizēt to unikālo vērtību mūsdienu Latvijas kultūrtelpā. Etnogrāfiskā ansambļa specifika, salīdzinājumā ar folkloras kopu, ir tā, ka visi dalībnieki ir teicēji, pie tam repertuāru veido ne tikai dziesmas, bet arī citi folkloras žanri (pasakas, stāsti, teikas, ticējumi, anekdotes u.c.). Tāpat arī etnogrāfiska ansambļa dalībnieki ir no iepriekšējām paaudzēm pārmantojuši un saglabājuši tradicionālo amatu (aušana, adīšana u.c.), kulinārās un dziedniecības prasmes.

 

RLB Lielajā zālē Klaipēdas Etnokultūras centra folkloras kopas „Vorusnele“ un „Alka“ (rež. Dalia Kiseliūnaite) uzved folkloras izrādi Jau saulīte, kas veidota uz dzejnieka un luterāņu mācītāja Kristijona Donelaiša poēmas Gadalaiki izvilkumiem un ievīta bagātīgā Prūsijas Lietuvas tautas paražu, dziesmu, orāciju, deju, mūzikas un citu folkloras žanru audumā. Uz skatuves dinamiski griežas visu gadalaiku darbu, svētku kaleidoskops, kurā skan gan jautras, gan dramatiskas notis, izpaužas Prūsijas lietuvieša raksturs – čakls un lepns, sirsnīgs un viesmīlīgs, ar protestantisku atturību un vaļsirdīgu lietuvieša dabas izjūtu.

(re)

 

 

Inta Ruka

FILMA/FOTO

Jāņa Norda veidotā filma Mammu, es tevi mīlu, kas jau plūkusi starptautiskus laurus citos nozīmīgos kinofestivālos, piemēram, Berlīnes kinofestivāla sadaļā „GenerationKplus”, iegūstot „Grand Prix” balvu, Losandželosas filmu festivālā ieguvusi galveno žūrijas balvu.

 

Ziņu aģentūra aljazeera ievietojusi savā vietnē (4.VII) zviedru fotogrāfes/filmu režisores (Maud Nycander) rakstu „The Photographer from Riga” par „Latvijas vadošo fotoportretisti” Intu Ruku, kuras darbi nav sveši arī mūsu lasītājiem – skat. JG219(1999). Apskatāmi arī vairāk kā ducis Rukas darbu (skat. 64. lpp.).

 

ASV portālā LiveLeak.com latviešu kalēja Jāņa Nīmaņa (John Neeman) video, kur redzams kā ar tradicionālām metodēm tiek izgatavoti cirvji un arī augstākās kvalitātes kalti, naži u.c. priekšmeti (autors Elvijs Viškers), kļūst par sensāciju.

 

Zvejnieka dēla (1939) veidotāja Viļa Lapenieka bēgļu nometņu laikā Rietumvācijā uzņemtā spēļfilma Kāds, kura nav (pirmizrāde 1950.2.V Augustdorfā) ar Mildu Zīlavu, Kārli Lagzdiņu un Robertu Mucenieku galvenajās lomās izrādīta (23.V) Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejā sadarbībā ar Kanādas vēstniecību.

(re)

 

 

SCRIPTA MANENT

Uz jautājumu, kāpēc vara tik ļoti baidījusies no tolaik aizliegtā romāna Bezmiegs, LTV 100g kultūras moderatoram Arno Jundzem atbild autors, Literatūras mūža balvas laureāts Alberts Bels: Es Nirnbergas procesa stenogrammās atradu nacistu plānu, kā rīkoties okupētajās teritorijās. Tur skaidri teikts – izvest iedzīvotājus prom uz Ziemeļiem, bet šeit ievest kolonistus. Komunisti precīzi šo plānu realizēja! Viens pret vienu. To nebija iespējams pateikt tiešā tekstā. Tad būtu cietums uzreiz! Es pagriezu otrādi. Caur vācu okupāciju es parādīju šo okupāciju. Man liekas, plāna atsegums – tur tekstā bija ļoti precīzi pateikts, kā notiks kolonizēšana; toreiz šis plāns tika palaists darbībā. Viņi negribēja šo akcentu! Otrs moments bija Latvijas galvenā čekista [Alfons Noviks, kas romānā parādās kā Jauniks – A.J.] vārda aizstāvēšana. Viņi negribēja sabojāt viņa vecumdienas, bet Dieviņš pierādīja, ka velti pūlējās. Tās tika sabojātas! Līdz ar to te sasummējās vairāki momenti. Uzbrukums būtībā bija vērsts pret katru brīvdomību Latvijā. Un par padomju cenzūras izpausmēm: Okupācijas laikā cenzūra bija spēcīga un necaursitama. Bija noteikti, precīzi zināms, tikko pieskarsies ideoloģijai, kaut mazliet apstrīdēsi šo labklājības valsti, tad aiztaisīs ciet kādu teikumu vai pat visu darbu. Bija stingri noteikumi, kurus literārajā vidē zināja. Toreiz bija tādi redaktori gandrīz visos izdevumos un izdevniecībās, kuri mēģināja šo cenzūru apiet. Viņi gribēja panākt lielāku lasītāju skaitu saviem izdevumiem, zināja paņēmienus, mācīja tos rakstniekiem un bija ļoti solidāri ar tiem. Bija jau arī tur tīrie gnīdas, bet nepieminēsim viņus. Es gribu teikt, ka izveidojās pat tāda kā sazvērestība pret cenzūru, kurā darbojās liels inteliģences bloks.

 

Visvairāk angliski esmu tulkojusi Ziedoņa epifānijas no visiem 3 krājumiem, [tie] publicēti vairākos vadošajos amerikāņu literārajos žurnālos. Piem., elektroniskajos žurnālos „Circumference” un „Words Without Borders”, arī slavenajā „The Paris Review”, tā tulkotāja Bitīte Vinklere. No Poēmas par pienu un Taureņu uzbrukuma pārtulkotajiem tekstiem izveidota izlase grāmatai, kurai tiek meklēts izdevējs. Jura Kronberga atdzejojumā Zviedrijā iznākušas 3 Ziedoņa grāmatas: epifānijas Andra sidor (Citas puses, 1978), dzejoļi Utan svanar, utan snö (Bez gulbjiem, bez sniega, 1981), dzejoļi un epifānijas Gränslinjer (Robežlīnijas, 1986). Daži citāti no zviedru recenzijām: Ziedoņa dzejas gleznas ir iedarbīgas. Piem., pāri miežu laukam nāk vakars kā kapara zvans, tā viņš apraksta augustu. (..) Blakus Ziedonim mūsu laika zviedru dzejnieku darbi rādās visai vienkārši, skumīgi mazasinīgi, neērti tukši. Vai dzejniekam jābūt apspiestam, lai no spalvas tecētu zelts? (LA.lv 30.IV).

 

Rietumungārijas U. Urālistikas katedras latviešu valodas lektore Lāsma Ģibiete cildina (LA.lv 14.V) rakstu krājumu Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra, kura idejas autors un viens no sastādītājiem ir Starptautiskās lībiešu draugu b-bas Somijas nodaļas vadītājs un Igaunijas/Somijas kultūras sakaru b-bas Tuglas-seura vadītājs Tapio Mekeleinens. Starptautiskajā lībiešu valodas un kultūras gadā (2011) tika izdots igauniski. Igaunijas prezidenta Ilvesa vārdiem izsakoties, grāmata ir daļa no Latvijas un latviešu stāsta. Daļa no Igaunijas un igauņu stāsta.

(re)

 

 

PILSONĪBAS, pareizāk sakot, JG daudz minētās dubultpilsonības lietā citēsim vārdkopas no bij. trimdinieka, tagad 11. Saeimas deputāta Valža Liepiņa (RP) ziņojuma (2013.11.V): Pēc aptuveni divu gadu tiešām smaga darba Pilsonības apakškomisijā un Juridiskā komisijā, ar 54 balsīm PAR un 27 PRET (visi SC deputāti), nevienam atturoties, bet trīs deputātiem nebalsojot, pieņēmām grozījumus Pilsonības likumā trešajā, galējā lasījumā. Likums nebija grozīts kopš 1998.10.XI! (..) Galvenās maiņas: Iespējama savstarpēja (abpusēja) dubultā pilsonība LV pilsoņiem, no vienas puses, ar ES, NATO un EFTA dalībvalstu, Austrālijas, Jaunzēlandes un Brazīlijas pilsoņiem, no otras puses, kā arī ar tādas valsts pilsoņiem, ar kuru LR noslēgusi līgumu par dubultās pilsonības atzīšanu. Atjaunota pārtrauktā (1995.1.VII) iespēja trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem reģistrēt savu Latvijas pilsonību, neatsakoties no trimdā gūtās citas valsts pilsonības. (..) Likums stājas spēkā š.g. 1.X. (..) Pēc galējā balsojuma bija tāda kā uzvaras sajūta tieši 9. maijā, Eiropas dienā, ko daži mūsu pilsoņi un nepilsoņu „svin” savā šovinistiskā veidā.

(re)

 

 

LATVIJA–AR SKATU SENDIENĀS

Arheologs, kultūrvēsturnieks, vēstures doktors Juris Urtāns savās Apcerēs par Latvijas pilskalniem konstatē, ka ik pēc 5 vai 7 gadiem no Latvijas ainavas kāds pilskalns pazūd: Var šķist, ka 7 gadi ir daudz, bet, ja paskatās simts gadu atpakaļ, tad tie ir kādi 15 pilskalni, bet, ja 200 gadu, tad vēl vairāk. Un tad jāsāk domāt, kāpēc esam nežēlīgi pret saviem pilskalniem? prāto Juris Urtāns. Pilskalnu norakšana tikusi attaisnota ar visdažādākajiem ieganstiem. Jaunākais un masu informācijas līdzekļos visvairāk aplūkotais gadījums attiecas uz nomaļo Babrauščinas pilskalnu, kuru grupa tumsonīgu apslēptās mantas kārotāju (2003.X) nošķūrēja ar buldozera palīdzību. Pilskalni ir noarti, mantraču izrakāti, norakti grantī, ceļus taisnojot un elektrostacijas būvējot, abu pasaules karu karotāji tur izveidojuši ierakumus, padomju laikos uz Latvijas-Krievijas-Baltkrievijas robežsadures uzbērts Draudzības kurgāns. Latgalē bijusi vispaviršākā attieksme – no 106 pilskalniem 7 iznīcināti 20. gs., visvairāk 60.-70. gados, kad tehnika dod iespēju to īstenot aši un „efektīvi”. Mūsdienās apzināto pilskalnu skaits tuvojas 400 (skat. Viesturs Sprūde LA.lv 28.V).

 

Lietuvas vārda tūkstošgades plašās svinības (2009) rosina tautas daiļamatu meistaru Daumantu Kalniņu, The Latgalian Treasures (Latgaļu dārgumi) autoru, pievērsties senās Latgales 900-gades jubilejas jautājumam šogad (skat. tīmeklī „Seno latgaļu vārda 900-gade”, 2013.11.II). Kalniņš izpētījis, ka pirmo reizi Lietuvas vārds ticis pieminēts Kvedlinburgas hronikā, proti, mūks Bruno sācis sludināt Kristus mācību lietuviešiem, kuri viņam iesituši ar koku pa galvu un viņš atdevis dvēseli Dievam. Rimberta hronika piemin kuršus, kuru zemē dāņi sirojuši jau 853. g. Senākais zināmais Līvzemes nosaukums atrasts uz Trosas rūnu akmens, kas izkalts pēc m.ē. 1000. g. par godu sirojuma laikā līvu zemēs noslīkušajam vikingam Barkviram. Sēļi savu 800. gadskārtu būtu varējuši svinēt 2008. gadā, kad Sēlpils nodedzināšana pieminēta Indriķa hronikā. Tas, ka iepriekšējo gs. hronisti viņus nav pieminējuši, norādot, ka apskatāmajā laika posmā ne sēļu rotas, ne arī viņu apbedīšanas tradīcijas jūtami neatšķīrās no kaimiņos mītošās Lielās Jersikas tautas tradīcijām. Pečoru klostera mūka Nestora sastādītās hronikas Pagājušo laiku stāsts 1113. g. ierakstā divas reizes minēti zemgaļi, kurši, latgaļi un lībieši (литва, зимигола, корсь, летгола, ливы – litva, zimigola, kors, letgola, livy), bet otrajā reizē tie paši, tikai letgola vietā parādās нарова jeb narova. Tas, lūk, dod pamatu latgaļu vārda svētkus svinēt 2013. g. Katrai tautai bijusi sava valoda. Narovas cilšu saistību vai pārtapšanu par senajiem latgaļiem plašāk apcerējusi Raisa Deņisova rakstā „Austrumbaltu ciltis agrajā dzelzs laikmetā” žurnālā Latvijas vēsture. Latgaļu zemes nosaukums Лотыгола (Lotygola) pirmo reizi minēts Novgorodas hronikās sakarā ar 13. gs notikumiem. No Latgales nosaukuma cēlies arī vārds Latvija. Leti – tā mūs sauca lībieši un igauņi, no kuriem to pārņēma arī vācieši. Vēlāk latgaļi saukti par latvjiem (šajā vārdā mūs dēvē lietuvieši). Vēsturiski 13. gs. kara darbība ar vāciešiem visvairāk notika Kurzemē un Zemgalē, kur, pēc pēdējā zemgaļu cietokšņa Sidrabenes krišanas, simts tūkstošu zemgaļu aizgājuši uz Lietuvu, kur Mindaugs viņu vajātājus krustnešus apstādinājis. Kalniņš atsaucas arī uz Atskaņu hronikā minēto karagājienu 1279. gadā ar Cēsu latgaļu zemessargu piedalīšanos zem sava karoga – sarkana ar baltu svītru vidū.

(re)

 

 

LATVIJA–AR SKATU VIŅDIENĀS

13 rakstnieki līdz 2016. g. apņēmušies uzrakstīt vēsturisku romānu sēriju Mēs – Latvija. XX gadsimts – tā vēsta idejas autore un iniciatore rakstniece Gundega Repše. Osvaldam Zebrim (1905. g.), Paulam Bankovskim (1918. g.) un Guntim Berelim (1914. g. un 1915. g. pirmā puse) aptuvenā hronoloģiskā secībā sekošot Pēteris Pūrītis (30. gadu vidus), Nora Ikstena (pag. gs. 60. un 70. gadi), Māris Bērziņš (1941. g. decembris), Dace Rukšāne (Hruščova laiks, 1953-1964), Inga Ābele (piespiedu kolektivizācija pēc II Pasaules kara), pati Repše (Baigais jeb 1. krievu gads), Andra Manfelde (70. gadi), Maira Asare (80. gadi), Laima Muktupāvela Kota (perestroikas/pārbūves gadi) un Arno Jundze (1999. g. nogale) (Ir 31.I).

 

Gudenieku suitu ansambļa sievas, saniknotas par eirodeputāta Alfrēda Rubika (SC) Latvijas okupācijas noliegšanu un 1949. g. deportāciju attaisnošanu (daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo bija sadarbojušies ar fašistiem), nolemj doties uz Briseli, lai rīkotu piketus. Gudenieku etnogrāfiskā ansambļa vadītājas, TZO kavalieres Lidijas Jansones (kura pati tikusi deportēta kā maza meitene) mērķis ir uzsākt parakstu vākšanu, lai atsauktu LV naidīgo politiķi – cilvēks, kas atzīst Staļina represijas, nevar Latviju pārstāvēt Eiroparlamentā. [Viņš] aizskar un pazemo represētos, dara to ļauni un ciniski. Drūmajos ešelonos uz Sibīriju aizveda daudzu tautu pārstāvjus, tajā skaitā sirmgalvjus, sievietes un bērnus, bezcerīgi slimus un invalīdus. Tur bija gan lietuvieši, gan čigāni, gan krievi, gan citu tautu pārstāvji (kasjauns.lv 30.V).

 

Eiropas Parlamentā atklāta LOM un muzeja „Ebreji Latvijā” Sandras Kalnietes organizētā izstāde The Latvian Tragedy–1941 / Latvijas traģēdija–1941, kad brutālo PSRS okupāciju nomainīja ne mazāk noziedzīgā nacistiskās Vācijas okupācija.

(re)

 

 

LATVIJAI VISAPKĀRT

 IGAUNIJĀ prezidents Tomass Hendriks Ilvess, reaģējot uz mediju atklāto skandālu Reformu partijā (tās iekšējās vēlēšanās maijā notikusi balsojumu viltošana), vērsies (7.VI) pie visu parlamenta partiju vadītājiem ar norādījumu, ka šādas aktivitātes var novest pie demokrātijas norieta un vērtību iznīkuma, pie ļeņiniskās „kurš kuru?” cīņas un visbeidzot vienkārši pie ļeņiniskas valsts.

 

LIETUVAS prezidente Dalia Gribauskaite (Dalia Grybauskaitė), ekon. zin. dr. (Maskavā, 1988), saņemot (18.V) Goda doktores grādu Džordžtaunas Universitātē (Georgetown U., Washington, DC), kur (1991) viņa papildinājās kā stipendiāte (Pew Economic Freedom Fellows Program), savā uzrunā U. beidzējiem: Lietuvā sākās sovjetu impērijas sairšanas process. Mēs bijām pirmie, kas deklarēja neatkarību, un pirmie, kas pieredzēja cilvēku zaudējumus un ekonomisko blokādi. (..) Pēc krīzēm (1998, 2009) šodien Lietuva lepojas ar vienu no augstākajiem ekonomiskajiem pieaugumiem Eiropā. (..) Nākošreiz, kad savā Apple ierīcē rediģējat attēlus ar pikselmatoru (Pixelmator), atcerieties, ka šo sistēmu izveidoja lietuvieši, un, ja vēlaties visātrāko interneta savienojumu Eiropā, brauciet uz Lietuvu. Bet, ja redzat kādu, kas peldbaseinā atstāj aiz sevis Maiklu Felpsu (Michael Phelps), tā varētu būt mūsu brīnumbērns, padsmitgadīgā Olimpiskās zelta medaļas ieguvēja Rūta Meilutytė.

 

Lietuvas prezidente Dalia Gribauskaite Džordžtaunas (Georgetown) Universitātē

Lai gan Lietuvas panāktais 23 neatkarības gados uzskatāms par veiksmes stāstu, ekonomiskā migrācija kļuvusi par politisku un īpaši nopietnu kultūras problēmu, kas jāapstādina, lai valstij būtu nākotne – tā Pasaules lietuviešu ekonomikas forumā (3.VI) Viļņā Cicero Capital vadītājs Outss (James Oates): Šis kultūras konteksts ir satraucošs, aizbraucēju skaitļi jau sniedzas simtos tūkstošu. Kādēļ tā notiek, kādēļ cilvēki balso ar kājām? Šai brīnišķīgajai valstij nav nākotnes, ja cilvēki turpinās emigrēt, jāspēj pieņemt jaunas idejas, pieņemt jauno paaudzi.

 

VĀCIJĀ – Amerikāņu globālais valstiskais spiegošanas skandāls kļūst par Vācijas parlamenta vēlēšanu kampaņas jautājumu – īpaši pēc žurnāla Der Spiegel ziņas, ka ASV Nacionālā drošības pārvalde (NSA) esot kontrolējusi vāciešu e-pastus, viņu tērzēšanu internetā un telefonsarunas. Tas var sasniegt vārīšanās punktu un kļūt par galveno kampaņas jautājumu, atzīst Berlīnes Brīvās U. politikas zinātnes pasniedzējs Haijo Funke.

 

POLIJA – Kapitālisms pašreizējā formā šo gadsimtu nepārdzīvos, šādu viedokli 6.VI Varšavā tikšanās laikā ar starptautisku žurnālistu grupu pauda bijušais Polijas prezidents, leģendārais poļu arodkustības „Solidaritāte” līderis Lehs Valensa – kapitālisma sistēma jāreformē, lai tā spētu cīnīties ar mūsdienu izaicinājumiem (..) mēs atrodamies uz jaunas ēras sliekšņa. Esam pārdzīvojuši robežu, karu un revolūciju ēru, kas ir aizvērta, un tagad atvērts intelekta, informācijas un globalizācijas laikmets.

 

UKRAINAS pilsētā Harkivā, un ne tikai, sakarā ar politiskās partijas „Tēvzeme” bij. līderes un premjerministres (2006-2010) Jūlijas Timošenko (Юлія Тимошенко) brīvības atņemšanu (2011.11.X) uz 7 gadiem par it kā savu pilnvaru pārsniegšanu, noslēdzot neizdevīgu līgumu (2009) ar KF par dabasgāzes piegādi, neraugoties uz protestu aizliegumu, tūkstošiem demonstrantu turpina pieprasīt viņas atbrīvošanu. Cilvēktiesības tiesa Strasbūrā atzīst arestu par nelikumīgu un politiski motivētu, bet ES dalībvalstis sola neratificēt politiskās asociācijas un brīvās tirdzniecības līgumu ar Ukrainu, kamēr vien Timošenko atradīšoties aiz restēm.

 

Ap 300 Krimas tatāru (23.V) pieprasa KF ģenerālkonsula (Simferopolē) Vladimira Andrejeva atsaukšanu sakarā ar viņa Krimas tatāru masveida deportāciju Staļina laikā attaisnošanu, ko viņš paudis (un kas esot arī oficiālā Kremļa pozicija), ieņemot nostāju pret represiju (1944.V) atainojošas vēsturiskas filmas izrādīšanu, jo tur netiekot atklāta patiesība par tatāru sadarbību ar nacistiem. Kā zināms, tā tatārus apsūdzēja arī Staļins, pavēlot viņus izvest uz Vidusāziju. Divās dienās deportēti ap 200 000 tatāru. Katorgu pārdzīvojušie vai viņu pēcteči atļauju atgriezties Ukrainai piederošajā Krimā saņem tikai pēc PSPS sabrukuma (1991).

(re)

 

 

ASV UN KF SALĪDZINĀJUMS/PROGNOZE

Aivara Ozoliņa intervijā (ir.lv 5.VI) Lennarta Meri konferencē, Tallinā, ar Eirāzijas etnisko jautājumu ekspertu, 90. gadu sākumā sauktu par Baltijas valstu labāko draugu ASV valsts departamentā Goublu (Paul Gouble): KF nākamo 20 gadu laikā izirs, taču pašlaik ir drauds Baltijas valstīm un pasaulei tieši tāpēc, ka tā ir vāja (..) Gaidāmā izjukšana būs neglīta, turklāt to veicinās ne tik daudz nekrievi Ziemeļkaukāzā, kam vairākums cilvēku pievērš lielāko vērību, bet gan drīzāk krievi Sibīrijā, Tālajos Austrumos, Ziemeļrietumos, kuri nav apmierināti, ka maksā nodokļus, bet pretī no Maskavas saņem visai maz, (..) jo vairāk apdraudēti jūtas KF līderi, jo lielākas iespējas, ka [viņi] var iesaistīties kādās kompensējošās darbībās ārzemēs, piem., izspēlēdami atbalstu līdzpilsoņiem. (..) KF kļūst arvien vājāka. Tā ražo galvenoties izejvielas un riskē zaudēt lielu daļu ieņēmumu, jo šo izejvielu cenas krītas. (..) vienīgā cerība palikt pie varas ir radīt krīzes ārzemēs, kuras liktu celties naftas un gāzes cenām, un ar ārvalstu apdraudējumiem var aizbildināt represīvas varas lietošanu savās mājās. (..) Valstis, kuras piedzīvo norietu, cenšas pierādīt, ka tām arvien ir svars.

Ne visi redz ASV lomas relatīvu samazināšanos, turpina Goubls, esam vairākas paaudzes dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem, bet mums vairs nav arī tā resursu pārsvara, kas bija vēl tikai pirms 20 gadiem. Pēc kara, 1946. gadā, ASV ar saviem 6% no pasaules iedzīvotāju kopskaita piederēja 50% no pasaules IKP. Pašlaik tie ir vairs tikai 22%. Pēc vēl dažiem gadiem būs 10%. (..) Kad valstis zaudē ietekmi, īpaši spilgti izpaužas to nacionālās rakstura iezīmes. Amerikas kultūru raksturo vismaz trīs lietas. (1) Mēs ignorējam ģeogrāfiju. Nezinām, kur kas atrodas, (2) amerikāņi uzskata, ka vēsturei nav nozīmes (šādu mācību viņi arī cenšoties izplatīt): aizmirstiet pagātni, fokusējieties uz nākotni, kā to darām mēs. (3) amerikāņi ir kulturāli predisponēti uzskatīt, ka visām problēmām ir risinājumi, bet, ja tādu nav, tie tiek pasludināti par dabisku realitāti. Afganistāna ir klasisks paraugs – mēs nezinām, ko tur darām. (..) 1944. g. Vinstons Čērčils teica: uz amerikāņiem vienmēr var paļauties, ka tie rīkosies pareizi, taču pēc tam, kad būs izmēģinājuši visu citu. 1944. g. mums bija tik daudz resursu, ka varējām izmēģināt visu citu un tad izdarīt pareizi. Tagad tā vairs nav. Mums jādara pareizi ar pirmo mēģinājumu. [Uz jautājumu, ko liecina fakts, ka rudenī plānotajās militārajās mācībās Steadfast Jazz piedalīsies 3000 franču karavīru, toties amerikāņu būs mazāk nekā igauņu?] – Tas liecina, ka mums vairs nav resursu, lai darītu visu, ko vēlētos. Vēl sliktāk – divas paaudzes dzīvojām par aizlienētu naudu, un tagad mums ir grūti iebilst dažām valstīm, jo tām pieder mūsu ārējais parāds.

Dr. Goubls iesaka katram baltietim izlasīt šīs 5 grāmatas: (1) Barbara Tuchman. A Distant Mirror – kā mijiedarbojas etniskie un reliģiskie konflikti un pārveido ne tikai tajos iesaistītos, bet arī pasauli. (2) Robert Kaplan. The Revenge of Geography – svarīgi atzīt ģeogrāfijas nozīmi vēsturē, jo atrašanās vieta un piekraste turpina dominēt skatījumā uz Latviju no ārpuses. (3) Czeslaw Milosz. The Captive Mind – visu laiku labākā grāmata par to, kā padomju pieredze grāva Rietumu cilvēku personību. (4) Winston Churchill. The Aftermath – visbīstamākais laiks nāk uzreiz pēc tam, kad cilvēki sāk uzskatīt, ka panākuši galīgo uzvaru. (5) Oswald Spengler. The Decline of the West – pirmavots noskaņām par Rietumu norietu. [JG no savas puses vēl pievienotu: Howard Zinn. The People’s History of the United States – vispatiesākais, drukā pieejamais skats uz ASV vēsturi.]

(re)

 

 

CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ

ASV – Bijušais ASV Nacionālās drošības pārvaldes (National Security Agency) / Centrālās izlūkošanas pārvaldes (Central Intelligence Agency) datorspeciālists/analītiķis Snoudens (Edward Snowden), Vašingtonas amatpersonu bieži vien visai histēriski cita vidū saukts gan par kriminālnoziedznieku un spiegu, gan par savas valsts nodevēju, drīzāk raksturojams kā pašaizliedzīgs (viņa atalgojums bijis ap $200 000 gadā), ar spēcīgām atbildības jūtām apveltīts globāla mēroga cilvēktiesību cīnītājs (human rights fighter). Viņa „noziegums” – britu laikraksta The Guardian informēšana (6.VI un pēcāk) par agrāk nekad nepieredzētu ASV valstisku (specdienestu/korporatokrātu) elektronisku spiegošanu, par veselu virkni datu iegūšanas programmu – gan personu, e-pastu, interneta sarunu un masveida telefonsarunu izsekošanai, gan arī videomateriālu un fotogrāfiju analizēšanai, minot tikai dažas no tām. Savas valsts pilsoņu izspiegošanai pievienojas slepena, patvaļīga iefiltrēšanās globālajā tīmeklī – ielaušanās gandrīz katras pasaules valsts sistēmā, arī ASV tuvāko sabiedroto valstu, kā uzsver Snoudens, valstu, ar kurām mēs neesam kara stāvoklī, (..) es nevēlos dzīvot tādā sabiedrībā, kur viss, ko es saku un daru, tiek ierakstīts. Šāda mēroga valstisku izspiegošanu/kontroli nespēja priekšā stādīties pat izcilie antiutopisko romānu 1984 (George Orwell), The Brave New World (Aldous Huxley), Mēs (Zamjatins) autori. Snoudena nopludinātie materiāli izsauc plašu rezonansi par cilvēktiesību aizskaršanu ES dalībvalstīs, piem., Vācijas mediji nevairās vilkt paralēles ar pieredzi Hitlera un arī Maskavas varas laikā Austrumvācijā. Mēs vēlamies dzīvot ne tikai drošībā, bet arī brīvībā – deklarē kanclere Angela Merkele, bet Vācijas tieslietu ministrei (Sabine Leutheuser-Scharrenberger) tas sauc atmiņā Aukstā kara gadus – tikai šoreiz starp ASV un pārējo pasauli. Vācu valsts prokuratūra (Staatsanwaltschaft) uzsākusi (27.VI) kriminālizmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai amerikāņu izspiedze vērsusies arī pret Vācijas valsts darbiniekiem. Kamēr Eizenhauers (Dwight Eisenhower) savas prezidentūras (1953-1961) noslēgumā par vislielāko (joprojām esošo) draudu ASV pilsoņu brīvībai uzskatīja „militāri industriālo kompleksu” (Military Industrial Complex), no patstāvīgi domājošiem ļaudīm nu atskan brīdinājumi pret visu pasauli apdraudošo Vašingtonas „nacionālās drošības / pretteroristu industriālo kompleksu” (National Security / Anti Terrorist Industrial Complex), faktiski pret nepieredzētu globālu hegemoniju, kam nav nekāda sakara ar cīņu pret teroristiem. Maz ticams, ka Savienotajās Valstīs varu rēķināties ar tiesībām uz taisnīgu tiesu un cilvēktiesību ievērošanu – tā Snoudens sakarā ar agresīvajiem draudiem savā dzimtenē (The Guardian, Der Spiegel, The Washington Post, Süddeutsche Zeitung).

 

PALESTĪNA – Ziemeļvalstu ārlietu ministru sanāksmē Stokholmā (4.V) Villy Søvndal (Dānija) un Erkki Tuomioja (Somija) paziņo, ka viņu valstis piešķir Palestīnas diplomātiskajām misijām vēstniecību statusu, sekojot analogam Zviedrijas parlamenta lēmumam š.g. martā.

 

KUBAS disidentiskajām Lēdijām Baltā (Damas de Blanco, dib. 2003) 8 gadus pēc ES Saharova balvas piešķiršanas (2005) par darbošanos cilvēktiesību un demokrātijas labā, konkrēti, pieprasot 75 opozicionāru atbrīvošanu, tikai šogad Havana dod atļauju doties uz Briseli tās saņemšanai (AP 24.IV).

Kubas Damas de blanco

 

IZRAĒLA – ES pieņemtās (28.VI) vadlīnijas no 2014. g. liedz tās 28 dalībvalstīm finansēt projektus kolonistu apmetnēs Izraēlas okupētajās teritorijās un Austrumjeruzalemē  –  tas attieksies uz visām ES dotācijām, balvām un finansējumu etc. aiz 1967. g. „zaļās līnijas”. Tās ir kvalitatīvas pārmaiņas, kam būs pozitīva ietekme uz miera perspektīvām – tā prominentā palestīniešu politiķe Hanana Ašravi. Ja Izraēlas valdība gribēs parakstīt vienošanos ar kādu no ES dalībvalstīm, tai rakstiski būs jāatzīst, ka Rietumkrasta kolonistu apmetnes nav daļa no Izraēlas.

Vairākums (52%) pasaules iedzīvotāju noskaņoti nelabvēlīgi pret Izraēlu (tās ārpolitiku, apartaīdu, nelegālo apmetņu politiku etc.), vadoties pēc Globe Scan/PIPA (10.V, raidstacijas BBC paspārnē) aptaujas. Viskritiskākie ES ir Apvienotās Karalistes (UK) un Spānijas iedzīvotāji (70%), seko Vācija (67%), Francija (63%), Austrālija (64%), Kanāda (57%). Vienīgi ASV vairāk nekā 50% izteikušies labvēlīgi par savu „tuvāko sabiedroto”. No visnegatīvāk novērtētajām valstīm Izraēla ieņem 4. vietu – pēc Irānas, Pakistānas un Ziemeļkorejas.

(re)

 

 

Apvienības „Saskaņas centrs“ (SC) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs 06.III ieradies oficiālā vizītē Minskā, lai parakstītu vienošanos par sadarbību ar Baltkrievijas oficiozo politisko partiju „Belaja Rus“. Zīm. Gatis Buravcovs. Diena

ĒRMĪGAS BŪŠANAS

Franka Gordona sleja par viltus sociāldemokrātiem Rīgā: „Saskaņas centrs” (SC) kļuvis par vienu no jaunas sociāldemokrātu un „kreiso centristu” (?) apvienības dibinātājiem, Vesti segodņa lasītājiem priecīgi paziņo Irina Osinska. Te prasās skaidrojums: izmantojot daudzo ārzemju viesu klātbūtni Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (SPD) 150 gadu jubilejas svinībās Leipcigā, šī plašā saieta dalībnieki nolēma atsvaidzināt demokrātiskā sociālisma ideju pievilcību, līdzās apsūbējušajai Sociālistiskajai internacionālei (SI), kas savā klēpī bija uzņēmusi arī visai totalitāras partijas (piem., Ortegas partiju Nikaragvā), izveidojot jaunu starptautisku apvienību – „Progresīvo aliansi”. Tajā pārstāvētas partijas no 70 valstīm. Iniciatori bija Vācijas, Francijas, Zviedrijas un Lielbritānijas sociāldemokrātisko partiju līderi. Šajā jaunajā progresīvo spēku saimē formāli iekļauts nevis SC, bet gan tā kodols – t. s. sociāldemokrātiskā partija „Saskaņa”, taču organizatoriski SC sastāv arī Rubika (viltus) sociālistiskā partija, kura piedalās katrā komunistisko un marksistiski ļeņinisko partiju starptautiskā kongresā. SC ar abām tā sastāvdaļām nav vis sociāldemokrātisks šī jēdziena klasiskajā nozīmē, bet ir spēks, kas lūko pārstāvēt Latvijas krievvalodīgo kopienas šauri etniskās intereses. SC vadībā Jānis Urbanovičs faktiski ir tāda latviska izkārtne, kamēr Nils Ušakovs iemieso šīs apvienības etnocentrisko būtību. Tas, kas palicis pāri no 1904. gadā dibinātās sirmās LSDSP, ir skumjas atliekas. Tur diemžēl nav neviena, kas spētu atdzīvināt to rainisko garu, kura paudējs bija nelaiķis Vilnis Zaļkalns. Zīmīgi, ka SDP „Saskaņa” starptautiskā sekretāre ir Elizabete Krivcova, kura aktīvi rīkojās agresīvā „Nepilsoņu kongresa” vadībā. Ja meklēsim vēsturiskas analoģijas, tad Latvijas Saeimā pārstāvētais SC darbojas nevis izcilā Vācijas sociāldemokrātijas līdera Branta (Willy Brandt) garā, bet drīzāk jau atdarina Henleina (Konrad Henlein) taktiku, kurš, vadīdams Sudetu novada vāciešu partiju, pag. gs. 30. gados kūdīja šo minoritāti, aicinot to graut demokrātiskās Čehoslovākijas pamatus, kas atviegloja Hitleram šī novada pievienošanu Lielvācijai. Šis salīdzinājums ir, protams, vienkāršots, citi teiks – vulgarizēts. Bet SC taktika tomēr ir stipri līdzīga (LA.lv 30.V).

(fg)

 

 

Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Māris Brancis (mb), Franks Gordons (fg), Rolfs Ekmanis (re)

 

 

Foto: Inta Ruka. Skat. 57.lpp.