Jaunā Gaita nr. 268. pavasaris 2012

 

 

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI
LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 238 (2004), 248 (2007), 250, 251 (2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009), 261, 262 (2010), 266 (2011)

 

RADIO BRĪVĀ EIROPA / RADIO BRĪVĪBA (RFE/RL) – IV

 

PIVOTĀLAIS 1956. GADS

Pēc Ņikitas Hruščova „slepenās” atstaļinizācijas runas „Par personības kulta un tā seku pārvarēšanu” PSKP 20. kongresā Maskavā 1956. gada februārī, ko dažus mēnešus vēlāk visā pilnībā iespiež The New York Times (4.VI), Padomju Savienībā uz laiku, visizteiktāk kultūras jomā, iestājas kaut kas līdzīgs „atkusnim” – apzīmējums, kas ņemts no padomjlaika Krievijas žīdu rakstnieka Iļjas Ērenburga (1891-1967) mākslinieciski viduvējā, bet sabiedriski nozīmīgā romāna nosaukuma Ottepeļ (1954). Arī satelītvalstīs norises Maskavā tiek dibināti uztvertas kā liberālāka politiskā klimata iestāšanās. Poznaņas ZISPO rūpnīcā jūnija mēnesī protesti pret izmaiņām darba kvotās izvēršas par brāzmainām un asiņainām poļu strādnieku demonstrācijām. Izsauktas tiek armijas vienības no Varšavas, jo uz vietas stacionētie drošības spēki atsakās šaut uz demonstrantiem. RFE poļu redakcija Jana Novaka (Nowak, 1913-2005) vadībā ēterā mudina tautu ieturēt mieru, lai izvairītos no veltīgas asinsizliešanas. Arī vēlāk, pēc poļu strādnieku nemieriem Gdaņskā 1970. gada janvārī, RFE poļu raidījumi izpelnās atzinību par demonstrantu atturēšanu no asinsizliešanas.

Kamēr Harvardas Universitātes politisko zinātņu doktors Bils Grifits (William E. Griffith, 1920-1998), tolaik galvenais RFE/RL vadlīniju konsultants, mudina RFE redakcijas sekot poļu paraugam, t.i., nelolot režīma pretiniekus ar maldīgām cerībām uz Rietumu militāru palīdzību, izņemot tad, – viņš ironiski piemetina – ja radio darbinieki personīgi ir ar mieru piegādāt nemierniekiem ieročus un munīciju. Šo saprātīgo ieteikumu otrādi apgriež jaunieceltā RFE direktora, amerikāņa Egana (W.J. Convery Egan) visnotaļ musinošs memorands – norādījums raidījumos paust iespējami spēcīgu atbalstu satelītvalstu brīvības cīnītājiem. Jāpiebilst, ka šajā laikā, kad amerikāņi ir aizņemti ar vēlēšanu politiskajām spēlēm un arī ar norisēm Tuvējos Austrumos, t.i., ar izraēliešu, angļu un franču uzbrukumu Ēģiptei, ASV ārpolitika ir pavāji koordinēta starp prezidentu, Valsts departamentu un izlūkošanas pārvaldi CIA. Kamēr aizejošais jeb lame duck (tizlā pīle) prezidents Eizenhauers esot devis solījumu Maskavai, ka Vašingtona nekādā veidā nemēģinās izmantot savā labā padomju varas „grūtības” Ungārijā, Valsts sekretārs Džons Fosters Dalless (John Foster Dulles,1888-1959) – varbūt daļēji, lai izpatiktu Republikāņu partijas labā spārna radikāļiem – tāpat kā 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā – līdz pat savai nāvei visai sajūsmīgi turpina runāt par komunisma vai arī Dzelzs priekškara atpakaļbīdīšanu (rollback of communism; rollback of Iron Curtain). Šie bravūrīgie saukļi, iespējams, bijuši prātā arī ar pamatīgu dūšu apveltītajam, ērtā Ņujorkas birojā sēdošajam Eganam, rak­stot savu memorandu. Un pārsteidzīgais RFE ungāru redakcijas vadītājs, kuram nepiemīt poļa Jana Novaka pieredze un saprāts un kurš liek pārāk lielas cerības uz amerikāņiem, bez īpaša apdoma seko Egana uzmundrinājumam, turklāt ar uzviju. Plašās demonstrācijas Budapeštā (1956.23.X) pāris dienu laikā no stihiskas sacelšanās izvēršas par īstu revolūciju visā Ungārijā, kas novembra otrajā nedēļā tiek asiņaini apspiesta ar padomju tanku palīdzību, dzīvību zaudējot desmit līdz divdesmit tūkstošiem ungāru. Daļēja vaina par revolucionārās kustības uzkurināšanu tiek uzvelta RFE. Kā mēnešrakstā The New York Review of Books (2007.26.IV) vēsta RFE darbinieks 50. gados, ungārs Istvans Deaks (István Deák), naivi paļaudamies uz amerikāņu solījumiem, vismaz atsevišķi ungāru darbinieki savās programmās atbalstījuši savu tautiešu sacelšanos, pie kam RFE vadībai nebijis nekādas kontroles pār to, kas uzgājis ēterā. Piemēram, atskanējuši aicinājumi atbalstīt kardinālu Jo­zefu Mindcentiju un nevis eksstaļinistu Nāžu (Imre Nagy), kaut arī viņš ir viens no pretpadomju revolucionāru līderiem. Pēc revolūcijas apspiešanas viņu, tāpat kā daudzus citus buntavnieku vadītājus, nošauj un iemet neapzīmētā bedrē. Un kāds cits ungāru redakcijas diktors pat vēl pēc pamiera noslēgšanas devis ēterā detalizētu pamācību Molotova kokteiļu pagatavošanai. [1]

Intensīvu izmeklēšanu ierosina ne tikai RFE vadība, bet arī ANO, Rietumvācijas valdība, Eiropas Padome un arī ASV kongresa Ārlietu apakškomisija. Kaut arī gala slēdzienā RFE netiek vainots ungāru nemiernieku provocēšanā, gana daudz kaislību turpina virmot. Neitrālu pētnieku ieskatā atsevišķi ungāru raidījumi šķietami devuši cerību uz militāras palīdzības saņemšanu no Rietumiem. Vācu izmeklētāji, piemēram, norāda uz musinošo toni, maldinošiem politiskiem spriedumiem un bezatbildīgu leksiku.

 

JĀBALSTĀS FAKTOS

Kā jau minēts iepriekš (skat. JG266:25), pirmajos piecos gados RFE/RL visai agresīvi seko Maskavas jūgā nonākušo zemju „atbrīvošanas doktrīnai”. Atsevišķi diktori psiholoģiskā kara ietvaros ne tikai aicina uzturēt brīvības garu un saglabāt vēsturisko kultūru, bet visai atklāti mēģina stimulēt pretestības kustību ar mērķi gāzt pastāvošo režīmu. 1951.30.XI izdotā Radio Free Europe Policy Guidebook gandrīz vai mudina paust provokatoriskas pretpadomju idejas un tikai nepieciešamības gadījumos lietot tādus vārdus kā miers un atbruņošanās. Šajā laikā raidījumus bieži vien raksturo, ko varētu saukt par „huligānisku asumu”, kas saprotamu iemeslu dēļ dod brangu gandarījumu ne vienam vien pie mikrofona stāvošam rumānim, polim vai ukrainim. Tas mainās 50. gadu vidū, īpaši pēc traģiskajiem notikumiem Ungārijā, kad RFE/RL vadība norāda redakcijām ieturēt smalkjūtīgāku pasniegšanas veidu, izvairoties no raidījumu pārliekas sapiparošanas ar emocionāli skarbiem vai kodīgiem izteicieniem, un nekādā ziņa uz nemieriem musinošiem. Viena no jaunajām prasībām (sākot ar 1958.23.IX) ir, ka jebkuram ēterā laistam tekstam jābalstās uz vismaz diviem pārbaudītiem informācijas avotiem. Bet visumā darba būtība mainās maz. Jaunos orientierus redakciju vadītāji uztver vairāk kā miglainus mājienus, kas nebūt neattur darbiniekus no austrumbloka realitāti atkailinoša spēcīgāka vārda lietošanas politiskās, sociālās, tautsaimnieciskās vai kultūras dzīves vēstījumos ēterā. Nekādu īpašu vadošu norādījumu vai pieprasījumu spīļu nav. Programmu formātu, stilu vai toni lielā mērā nosaka katra nacionālā redakcija pati. Sākotnēji amatierisko radiožurnālistu profesionālisms pieaug ar katru gadu un līdz ar to raidījumu operativitāte un kvalitāte. Protams, ar dvēseles uzlaušanu austrumbloka valstu auditorijai, kas pati redz un ļoti labi zina apstākļus, pārraidēs nav jānoņemas.

1958.gadā RFE/RL ietvaros tiek nodibināta plaša, patstāvīga, galvenokārt no humanitāro disciplīnu maģistriem un doktoriem sastāvoša pētniecības nodaļa – RAD jeb Research and Analysis Department, kas drīz vien ieņem īpatnu un arvien svarīgāku vietu RFE/RL radiokompleksā, īpaši 70. gadu otrā pusē un 80. gadu sākumā, kad tiek pieņemta virkne nesen zinātniskos grādus ieguvušu, jaunu, intelektuāli spraigu analītiķu, kuri urbjas Maskavas iekšējās un ārējās impērijas atklātos avotos, pirmām kārtām presē un radiopārraidēs, kam seko informācijas izvērtēšana, sistematizēšana un, pēdīgi, kopainas izveidošana. Lielākoties šie „urbēji” ir vismaz bilingvistiski, no padomju orbītas izbēgušu vecāku bērni, ieskaitot mūsu pašu, tagad Rīgā mītošo Latvijas Ārpolitikas institūta (Latvian Institute of International Affairs) vecāko pētnieci Dzintru Bungu[2]. Pirms angļu valodā sacerēto, parasti ļoti koncentrēto pētījumu iegrāmatošanas biezos foliantos un novietošanas bibliotēku plauktos, tos piesūta visām redakcijām iespējamai izmantošanai radioprogrammām. Liels pieprasījums pēc akadēmiski sagatavotajiem tekstiem par dzīves dažādiem aspektiem vai personībām aiz Dzelzs priekškara ir tolaik arī vai no katras ārlietu ministrijas Rietumos, dažādiem institūtiem, daudzām augstāko mācības iestāžu bibliotēkām visā pasaulē, laikrak­stu un žurnālu redakcijām u.c. Jāmin arī no PSRS un tās tolaik satrapijām Rietumos nokļuvušo pagrīdes nelegālo materiālu jeb samizdata vienreizīgie krājumi Minhenē – Samizdat Archives (Pašizdevniecību arhīvi) – mašīnrak­stā vai pat rokrakstā, arī ieraksti skaņu lentēs.

1957.gadā vācu žurnālistu un arī citas arodbiedrības sāk uzņemt par pilntiesīgiem biedriem RFE un RL radiožurnālistus, analītiskos pētniekus un tehniskos darbiniekus, kas, sākot ar 80. gadu vidu, tiek pakļauti Rietumvācijas ļoti labvēlīgajiem sociāliem likumiem. Pie lielā zvana neviens nav kāris faktu, ka RFE darbības izbeigšanās laikā ne tikai ierindas darbinieki, bet arī daudzas visai augsti stāvošas amerikāņu vadošās amatpersonas, iemīlējušās Eiropas labklājības sabiedriskajā iekārtā, cenšas par katru cenu atrast piemērotu darbu Vācijā, Austrijā, Skandināvijas, Beneluks u.c. valstīs, un bez pašpārmetumiem ir ar mieru pagriezt muguru, viņu ieskatā, ASV provinciālismam un cilvēka veselībai ne pārāk piemīlīgajam džungļu kapitālismam.

 

CIA JEB CIP LAIKU NORIETS

Vjetnamas kara laikā reputablajā, kaut arī atsevišķās jomās vienpusīgajā laikrakstā The New York Times (1967.14.II) parādās ziņa par vēl nepublicēto marta numuram paredzēto rakstu amerikāņu kontrkultūras mēnešrakstā Ramparts, kur „atmaskotas” divas it kā finansiāli no CIA atkarīgas studentu organizācijas – National Student Association (NSA) un Students for Democratic Society (SDS). Masu informācijas avotos, bet īpaši ASV galvaspilsētas Kapitolija kalnā šī vēsts izraisa nevis mērenu traci, bet sava veida supersprādzienu, kas ievērojami ievaino Savienoto Valstu reputāciju globālā mērogā. Sākas citu CIA finansētu iestādījumu meklēšana. 12 dienas vēlāk no ne zemāk respektējamā laikraksta The Washington Post (26.II) kļūst zināms, ka CIA slepeni pārskaita naudas summas uz fiktīviem fondiem, kas savukārt tiek pārskaitītas „privātām organizācijām”, no kurām viena esot RFE (RL savādā kārtā netiek minēts). ASV prezidenta Džonsona (Lyndon Johnson) pieprasītās izmeklēšanas rezultātā CIA kā valsts iestādei, kuras pozīcija tolaik ir krietni progresīvāka nekā dažam labam citam valdības resoram, pavēl pārtraukt nevalstisku politisku vai kultūras iestādījumu slepenu subsidēšanu pašu valstī, bet īpaši ārzemēs – periodikas, grāmatu un to apgādu, radio un TV staciju, arodbiedrību jeb strādnieku ūniju, studentu grupējumu etc. Lielu pārsteigumu rada atklājums, ka CIA slepeni pabalsta Parīzē bāzēto The Congress for Cultural Freedom (Kongress par kultūras brīvību, dib.1950 Berlīnes amerikāņu sektorā), kas rīko dažādas respektablas konferences un kura paspārnē, citu vidū, iznāk ap 20 periodisku publikāciju, to skaitā nenoliedzami augstvērtīgais kultūras mēnešraksts Encounter (Londonā), Survey (Londonā), Der Monat (Berlīnē), Socialist Commentary (Londonā). Preuves (Parīzē), Transition (Ugandā), Black Orpheus (Dienvidāfrikā), Quest (Indijā), Quadrant (Austrālijā), arī amerikāņu literāri ievirzītie Partisan Review, Kenyon Review u.c. Subsidēšanas piedāvājumu saņēmis arī mūsu rakstu krājums: CIA arī reiz netieši solīja „Jaunajai Gaitai” lielu naudu, bet to, protams, noraidījām – tā vēstulē (1968.25.IV) šo rindiņu rakstītājam tolaik JG galvenais redaktors Laimonis Zandbergs.

Kaut arī tajos gados CIA direktoram Helmam (Richard Helm) izdodas panākt RFE un RL neietilpināšanu minētajās „privāto organizāciju” kategorijās, sākas astoņu iespaidīgu amerikāņu senatoru uzbrukumi abām raidstacijām, visasākie no Senāta ārlietu sakaru komisijas (Senate Foreign Relations Committee) vadītāja Fulbraita (J. William Fulbright), kurš, atsaucoties uz tolaik šķietami uzlabotajām attiecībām starp ASV un PSRS, raksturo RFE un RL par „savu laiku pārdzīvojušām pagātnes atliekām” (relics of the past). Viņam piebiedrojas Ņūdžersijas (New Jersey) senators Keiss (Clifford P. Case), kurš izplata (1971.24.I) žurnālistiem kādas savas runas tekstu, kurā vēršas pret CIA kā abu radiostaciju slepenu subsidētāju. 1972. gada februārī Fulbraits, gatavs pārkārtoties mierīgai līdzāspastāvēšanai ar Maskavu, pieprasa RFE un RL tūlītēju slēgšanu, bet vairākums senatoru paraksta rezolūciju par nepieciešamību raidījumus turpināt. Abas ASV kongresa palātas apstiprina (1972.22.III) RFE un RL 36 milj. dolāru budžetu tekošajam gadam, un, pēc svelošām debatēm dažādos valsts līmeņos, pēc vairāku komisiju (to vidū Library of Congress jeb Kongresa bibliotēkas, amerikāņu vēsturnieku, ASV General Accounting Office jeb Galvenā budžeta biroja, Dr. Miltona S. Eizenhauera vadītās komisijas u.c.) pozitīviem RFE/RL darbības vērtējumiem, tiek secināts, ka RFE/RL raidījumi nevis pasliktina, bet drīzāk veicina līdzāspastāvēšanas politiku. Gadu vēlāk ASV Senāts pieņem (1973.19.X) likumu (ar 76 balsīm par un 10 pret), ka turpmāk abas Minhenes raidstacijas finansēs Kongress caur Starptautisko raidījumu padomi jeb Board of International Broadcasting (BIB), kas darbību sāk 1974. gada aprīlī. Tas ir galējais signāls CIA jeb CIP laiku beigām un vienlaikus BIB birokrātijas sākumam. Zināma nožēla izskan bijušā CIA direktora Kolbija (William Colby, 1920-1996) memuāros (1978): praktiski visas politiskās un kvazimilitārās operācijas tagad visnotaļ pārņēmis Pentagons, [bet] par radiostaciju RFE un RL, un par Asia Foundation [Āzijas fondu] lemj Valsts departaments un Kongress[3]...

BIB pirmais ieteikums ir apvienot abas raidstacijas un krietni samazināt darbinieku skaitu, kas faktiski sākās jau pirms tam – no 60. gadu beigām līdz 1975.gadam darbu zaudē aptuveni 600 cilvēku. 1975. gadā RL darbinieki pārceļas uz paplašināto (par 2 000 m2 ) līdz šim RFE ēku kompleksu Angļu dārza (Englischer Garten) stūrī pie bavāriešu daudz apdziedātās, gleznainās Izāras (Isar) upes. 1976. gada oktobrī vairāk vai mazāk autonomie raidītāji RFE un RL oficiāli apvienojas un kļūst par Radio Free Europe / Radio Liberty, Inc. ar amerikāņu Northwestern Universitātes žurnālisma fakultātes vadītāju, bijušo CBS TV ziņu nodaļas priekšnieku Mikelsonu (Sig Mickelson) pie stūres rata. Viņam savukārt padoti RFE un RL direktori, kuri savukārt atbild par redakcijām, kuru gatavoto raidījumu mērķauditorijas atrodas Maskavas iekšējā impērijā un tās satelītvalstīs.

Baltiešu raidījumi, kuru neticami grumbuļainajai priekšvēsturei pievērsīsimies vienā no nākošajiem JG laidieniem, sāk skanēt ēterā tikai 1975.gadā.

 

LATVIJA RFE/RL SKANĒJUMĀ PIRMS 1975. GADA

Pirms krieviski iznākušās Maskavas aktīvo opozicionāru jeb disidentu samizdatā periodiski klajā laistās, vērtīgās un nereti arī tulkojumos vairākās valodās pieejamās publikācijas Hroņika tekuščih sobytij (Tekošo notikumu hronika, 1968-1982) un lietuviešu Lietuvos Katalikų Bažnyčios Kronika (Lietuvas Katoļu baznīcas hronika, 1971-1989), norises Baltijas republikās RFE/RL raidījumos minētas visai reti un arī tad it kā garāmejot. Nopietnāka uzmanība tiek pievērsta Padomju Savienības līdera Ņikitas Hruščova braucienam uz Rīgu (1959.VII), lai darītu galu LPSR Ministru Padomes pr-ja vietnieka Eduarda Berklava vadītajai nacionālkomunistu grupai, kas bija iesākusi piebremzēt Latvijas sovjetizācijas un rusifikācijas procesu – aktīvi pretojoties pārkrievošanai, piem., krievu valodas uzspiešanai dažādu institūciju sēdēs, nepamatotai Latvijas industrializācijai, nekontrolētai, galvenokārt krievu ekonomisko migrantu ieplūšanai u.c. Bez Berklava, kurš „par Ļeņina nacionālās politikas izkropļošanu” tiek aizturēts, izraidīts no Latvijas un nometināts KPFSR Vladimiras apgabalā, tīrīšanās darbu zaudē vairāki simti augsta ranga funkcionāru, viņu vidū Cīņas, Rīgas Balss, Zvaigznes redaktori, Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve, kuriem pievienojas vēl lielāks skaits mazāku gariņu.

Apmēram trīsarpus gadus vēlāk klausītāji padomju bloka valstīs dzird par astoņiem latviešiem – Viktoru Kalniņu, Uldi Ofkantu, Daili un Jāni Rijniekiem, Gunāru Rodi, Ziedoni Rozenbergu, Knutu Skujenieku un Ainu Zābaku, kuriem LPSR Augstākā tiesa piespriež (1962.28.XII) ievietošanu stingrā režīma nometnē (Mordovijā) par „buržuāziski nacionālu pārliecību”, par Baltijas Federācijas (BF) idejas radīšanu un kultivēšanu un vēl citiem pretvalstiskiem nodarījumiem.

60. gadu beigās RFE/RL raidījumi daudzmiljonu auditorijai ceļ priekšā informācijas kripatas par atsevišķiem protestētājiem Latvijā sakarā ar padomju vardarbību Prāgas pavasara (1968) apslāpēšanā – sākot ar žīdu studenta Iļjas Ripsa mēģinājumu pašsadedzināties (1969.13.IV) pie Brīvības pieminekļa līdz Krāslavas rajona kolhoza „Jaunā Gvarde” pr-ja, vēstures skolotāja un komjaunatnes aktīvista Ivana Jahimoviča apcietināšanai (1969.24.III) un ievietošanai psihiatriskajā slimnīcā, tipogrāfijas darbinieka Alda Cilinska apcietināšanai un Ivara Žukovska notiesāšanai uz pieciem gadiem cietumā. Uzmanības lokā nokļūst arī jau agrāk arestētais (1948) un uz darba nometni Mordovijā (līdz 1955) deportētais divu zinātņu doktora grādu īpašnieks, viens no Latvijas patstāvības deklarācijas parakstītājiem (1918), 85 gadus vecais sociāldemokrāts Fricis Menders (1885-1971), kuru notiesā par pretpadomju aģitāciju un draudiem pastāvošajai iekārtai, konkrēti, par savu memuāru manuskripta (Domas, darbi un dzīve, 1903-1940) izrakstu nodošanu (1969) „rietumu latviešu” apciemotāju pārim – Irēnei un Paulim Lazdām – izvešanai un publicēšanai trimdas LSDSP mēnešrakstā Brīvība (Stokholmā). Īsi pirms nāves slimajam Menderam ļauj atgriezties Rīgā. Paulis Lazda vēlāk kļūst par vēstures zinātņu doktoru un vēstures profesoru Viskonsinas Universitātes (University of Wisconsin) filiālē (Eau Claire) un Latvijas Okupācijas muzeja idejas rosinātāju, bet Dr. Irēne Lazda – par tās pašas universitātes valodu fakultātes vadītāju.

70. gadu pirmajā pusē RFE/RL radio skanējumā minēto latviešu vidū ir par pretpadomju skrejlapu izplatīšanu apcietinātie (1970.4.II) Gunārs Bērziņš, Laimonis Markants un Valerijs Lūks, kā arī jau divus iepriekšējus sodus izcietušā Lidija Lasmane-Doroņina, kura šoreiz, pēc nokļūšanas drošības komitejas tēmēklī, tiek notiesāta uz diviem gadiem cietumā par pagrīdes literatūras, konkrēti, par disidenta Andreja Amaļrika rakstu izplatīšanu, ieskaitot viņa Doživajet ļi Sovetskij Sojuz do 1984. goda? (Vai Padomju Savienība izdzīvos līdz 1984. gadam?). Mēnešus divus vēlāk radioraidījumu uzmanības lokā nokļūst Sarkankalna vājprātīgo iestādē ievietotā (1971.II), arī jau agrāk (1951) notiesātā – uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē (priekšlaikus 1956. gadā slimības dēļ atbrīvotā) – par darbību t.s. „franču grupā” – tulkotāja (Victor Hugo, Honoré de Balzac, Jules Verne, Anatole France, Louis Aragon, Albert Camus u.c.) un atdzejotāja (Guillaume Apollinaire, François Villon, René Char u.c.) Maija Silmale – par it kā sadarbošanos pretvalstiskā garā ar Lidiju Lasmani-Doroņinu. Silmale, protams, nav vienīgā, kuras noziegums bija kultūra.[4]

 

17 LATVIEŠU KOMUNISTU VĒSTULE

Lielmēroga sprādzienu ne tikai pirms Baltiešu raidījumu uzsākšanas (1975), bet pirms Atmodas 80. gadu otrā pusē vispār izraisa 17 latviešu komunistu vēstule, ko 1972. gada februārī un vēl ilgi pēc tam ēterā plaši komentē bez izņēmuma visas RFE/RL redakcijas – kā pirmā RL krievu redakcija. Pasauli vispirms pārsteidz (1972.29.I) zviedru laikraksts Dagens Nyheter, iespiežot savās slejās vēstuli zem virsraksta „Trieciens Padomju Savienībai no partijas vīriem Latvijā”. Zibenīgā ātrumā tā parādās vai tiek aprakstīta turpat 100 avīzēs vismaz 14 pasaules valstīs – zviedru Aftonbladet, dāņu Berlingske Tidende, norvēģu Aftonposten, vācu Die Welt, šveiciešu Neue Zürcher Zeitung, franču Combat, angļu Daily Telegraph, amerikāņu The New York Times u.d.c. Īsi pirms tam vēstuli publicē latviešu trimdas sociāldemokrātu (LSDSP) mēnešraksta Brīvība 1972. gada janvāra laidienā. Vēstule, citējot tolaik Brīvības redaktoru, politisko zinātņu doktoru Bruno Kalniņu, ko arī intervē RL krievu redakcija, sniedz plašu informāciju par situāciju padomju varas okupētajā Latvijā un vienlaikus pauž atklātu protestu pret Latvijas rusifikāciju: šī vēstule ir slepenas latviešu nacionālkomunistu grupas oficiāls dokuments. Tās saturs ir Latvijas rusifikācijas politikas detalizēts atmaskojums. Tas ir pirmais gadījums, kad latviešu nacionālkomunisti deklarē savus uzskatus kolektīvi un apsūdz PSKP rusifikācijas politiku vēstījumā ārzemju kompartijām. Pēc satura vēstule ir radniecīga Ukrainas komunista I. Dzjubas memorandam Internacionālisms jeb rusifikācija?” Taču Dzjuba to bija rakstījis viens pats, turpretim latviešu nacionālkomunisti uzstājās kā grupa. Kalniņš pareizi norāda, ka latvieši, neuzticēdamies Latvijas kompartijas un PSKP centrālkomitejām, griežas pie tiem ārzemju komunistu vadoņiem, par kuriem zināms, ka tie nav krievu politikas piekritēji. Latviešu nacionālkomunistu grupa tātad ir gājusi daudz tālāk [par Dzjubu] (Brīvība 1972,1:1). Jāpiebilst, ka padomju drošības komitejas (KGB) aprindās Ivana Dzjubas Internacionaļizm či rusifikacija? rada lielu satraukumu. Tas ir arī laiks, kad Vizmas Belševicas mājokli apgriež otrādi vesels pulks čekistu, lai tikai atrastu dzejnieces rokās nonākušo Dzjubas teksta mašīnraksta kopiju.[5]

Par 17 latviešu komunistu vēstuli Rietumos, īpaši ASV un Kanādā, atskan atsevišķu sovjetoloģijas „ekspertu” un preses punditu prātuļojumi – tā, lūk, esot viltojums. Līdzīgi spriedelē arī atsevišķi „zinātāji” trimdinieku vidū. Mašīnrakstā uz plāna zīdpapīra krievu valodā rakstīto 10 lappušu garo dokumentu, adresētu Itālijas, Dienvidslāvijas, Rumānijas, Francijas, Spānijas, Austrijas u.c. zemju kompartiju vadītājiem, arī franču marksistiski ievirzītajam rakstniekam Aragonam (Louis Aragon) un publicistam Garodī (Roger Garaudy), slepeni no Latvijas izved (1971.28.VIII) Čikāgā patvērumu radušais trimdinieks Arturs Pormals.[6] Ar ekonomikas profesora Andra Trapāna (1936-2002) un viņa brāļa, vēstures doktora Jāņa Trapāna, vēlāk RFE latviešu redakcijas vadītāja un uz neilgu laiku LR Aizsardzības ministra (1994.13.IX-1995.22.III), starpniecību, vēstījums tiek nosūtīts operatīvajiem latviešu sociāldemokrātiem Zviedrijas karaļvalstī, no kurienes svarīgais dokuments momentāni tiek ieripināts globālā gaitā. Tikai pēc Padomju Savienības sabrukšanas atklātībai kļūst zināms, ka vēstules sacerētājs ir Eduards Berklavs un tā izplatīta ar pārējo 16 kompartijas biedru piekrišanu.[7] Vēstules oriģināls skatāms LOM, diemžēl bez pirmās lapas, ko sabojā ne pārāk prasmīgie amerikāņu izlūkdienesta speciālisti, ķīmiski pārbaudot dokumenta autentiskumu.[8] Stāsts par sevi ir padomju puses tramīgā reakcija uz 17 latviešu komunistu vēstuli.[9]

Īsi pirms baltiešiem starptautisko radioraidījumu jomā pivotālā 1975. gada, RFE/RL klausītājiem nepaiet secen brāļu Brūveru epizode – Daniela apprecēšanās ar Rietumvācijā mītošo Rīgas apciemotāju Rudīti Kļaviņu, viņas izraidīšana no PSRS un tai sekojošais Daniela bada streiks, Olafa un (vēlāk RFE darbinieka) Pāvila apcietināšana (1974) par varas iestāžu nesankcionētu aptaujas anketu izplatīšanu.

Turpinājums JG269

Par autoru skat. JG261:25

 



17 komunistu vēstules oriģināla nodošanas procesa atkārtojums Rīgā, Okupācijas muzejā 1997. gada vasarā. No kreisās: Jānis Pormals, Jānis Galdiņš, Eduards Berklavs un Arturs Pormals

 

[1] Daudzu citu avotu vidū skat.: George R. Urban. Nineteen Days: A Broadcast Account of the Hungarian Revolution. New York: Heinemann Press, 1957; Johanna Granville. The First Domino: International Decision Making During the Hungarian Crisis of 1956. College Station, TX: Texas A&M University Press, 2003.

 

[2] No RAD pētnieces Dr. Dzintras Bungas kolēģiem citu vidū īpaši jāizceļ polis Janusz Bugajski, čehi Jiri Peke un Vlad Sobell, rumānis Vlad Socor, ukraiņi Roman Solchanyk un Bohdan Nahaylo, šogad Briselē mirušais Austrumvācijas bēgļu dēls Ronald Asmus, lietuvieši Šaulius Girnius un viņa brālis Kestutis, igauņi Riina Kionka un Toomas Hendrik Ilves (tagadējais Igaunijas prezidents), kurš vēlāk kļūst par kolēģi arī šo rindiņu rakstītājam RFE operatīvajā jomā.

 

[3] William Colby, Peter Forbath. Honorable Men: My Life in the CIA. New York: Simon & Schuster, 1978:300-301.

 

[4] Skat. Annas Žīgures rakstu „Viņu noziegums bija kultūra” – par izstādi Franču grupa un mākslinieks Kurts Fridrihsons Francijas Kultūras centrā. Diena 2004.1.XII.

 

[5] Skat. interviju ar Vizmu Belševicu viņas Rakstu 4. sēj., 2002:171-214.

 

[6] 18 gadu vecumā kā viens no vāciešu arestētajiem leitnanta Roberta Rubeņa bataljona karavīriem, Arturs Pormals ieslodzīts Talsu, Liepājas un Dancigas cietumos, pārvests uz Štuthofas koncentrācijas nometni, tad ieskaitīts vācu armijā – šoferu skolā Berlīnē un vācu gaisa spēku palīgvienībā Ziemeļitālijā, kam seko divi gadi amerikāņu gūstā, dienests „melnajos”, t.i., amerikāņu transporta rotā Rietumvācijā, un pēdīgi – ASV bruņoto spēku izpletņlēcēju vienībā.

 

[7] Bez Berklava pārējie tā laika kompartijas politikas nosodītāji: Ella Ankupe, Valentīna Borka, Emma Ērenštreite, Faivušs Frīdmans, Jānis Galdiņš, Jānis Gustsons, Zālamans Joffe, Jānis Kacēns, Pāvels Pizāns, Pēteris Plēsums, Jānis Sadovskis, Pēteris Sadovskis, Rasma Siliņa, Olga Vāvere, Arnolds Zandmanis, Elvīra Zēberga.

 

[8] Skat. LOM vēsturnieka Ulda Neiburga pētījumus tīmeklī.

 

[9] Piem.: „Par kādu caurkritušu antikomunisma provokāciju”. Cīņa un Sovetskaja Latvija 1972.24.II. Šeit teikts, ka par Brīvības, t.i., sociāldemokrātu mēnešraksta, viltojumu pasmaidītu pat pamatskolnieks. Skat. arī: Pēteris Jērāns. Uzmanību! Ēterā antikomunisms. 2. izd. Rīgā: Liesma, 1974. 177 lpp. (par vēstuli 51.- 52.lpp.).

 

 

 

Jaunā Gaita