ITINNEKĀDAS ROMANCES JEB KĀDS TAD VĒL VAR BŪT CILVĒKS?

Jānis Lejiņš. Vīrieša sirds.
Zvaigzne ABC, 2017

 

„Par ko ir šis romāns?” Man līdzās pie grāmatu letes piestājās kundze gados un cilāja biezu asfaltpelēku sējumu ar košdzeltenu malu. „Tas ir rakstnieka Jāņa Lejiņa jaunais darbs. Par Latvijas vēsturi – viņš par to pratis pastāstīt apbrīnojami viegli.” „Par vēsturi nav jārunā viegli,” kundze bargi atcirta un nolika grāmatu vietā. Aizgāja sašutusi, vēstures nastas nospiestu muguru.

Atļāvos un joprojām atļaujos nepiekrist. „Viegli” nav sinonīms vārdam „vieglprātīgi”. Viegli ir kaut uz mirkli palaist vaļā to kapu zemes smagumu, ar kādu nereti runājam par savas tautas likteni – it kā laikos, kad valstij pāri vēlās kari, okupācijas un izsūtīšanas, cilvēki nebūtu mīlējuši, cerējuši, dziedājuši un laiduši pasaulē bērnus. Tieši tā uztveru grāmatas ārējo krāsu gammu: līdzās tumšpelēkajam – saules toņa svītra. Kā atgādinājums par to, ka gaisma ir klātesoša visās tumsās.

Jāni Lejiņu pazīstam kā vēsturisko romānu Zīmogs sarkanā vaskā un Kamera obskura autoru. Un te ir pirmais paradokss jaunā romāna sakarā: Vīrieša sirds nav vēsturisks romāns, bet tas neapšaubāmi ir romāns par vēsturi. Turklāt autors palikšanai zem stāstnieka lupas izvēlējies vienu no skaudrākajiem vēl dzīvajā atmiņā esošajiem 20. gadsimta posmiem – laiku starp trīsdesmito gadu nogali un četrdesmito sākumu: laiku, kad bruka un gruva cerības un likteņi. Kāda gan šajā ainavā „vīrieša sirds”, kur te romantika un dzīvesprieks, par kādu saulaino maliņu ir runa?

Atbilde meklējama vīrietī un viņa sirdī. Šķiet, visā latviešu literatūras ainavā nav neviena tēla, kas būtu kaut nedaudz līdzīgs Vīrieša sirds centrālajam varonim Ludim Šteinbergam. Štenka, kā viņu drīz vien iesauc ne tikai audzēkņi mazpilsētiņas skolā, kur Ludis māca vingrošanu un militāro mācību, bet arī kolēģi un teju ikviens, kurš dzīvespriecīgo vīreli iepazīst tuvāk. Tostarp arī lasītājs. Štenka ir vīrs ar mazu augumu, teju čaplinisku ārieni (autors uzsvērti apraksta, piemēram, platās bikses kontrastā šaurai žaketītei, papēžotus apavus un lēcienveida gaitu – Čaplins kas Čaplins!), bet lielu sirdi. Viņam ir viedoklis par visu – ieročiem, zemeslodes formu un sievietēm. Pēc Štenkas domām, šai pasaulē gan nav „itinnekādas kārtības”, taču viņš ir allaž gatavs to labot.

Laikā, kad latviešu vēsturiskā romāna nacionālpatriotiskais atzars šķiet stipri ciešam te no varoņa, te jaunā Vertera kompleksa, Štenkas tēls ir kā svaiga gaisa malks – atšķirīgs, komisks, reizumis kaitinošs savā taisnvirziena domāšanā, tomēr varonis šī vārda tiešajā, nevis pārnestajā vai tīri literārajā nozīmē. Tikai Štenkas kontekstā nozīmi iemanto romāna nosaukums. Bet kas īsti ir šis Štenka, kuru divdesmitā gadsimta skarbākie gadi šķietami mētā kā lupatu figūriņu? Vai tiešām tikai bandinieks lielākā spēlē, pakļāvīgais „vidējais latvietis”, kurš svārstās līdzi visiem pārmaiņu vējiem laikos, kad vairs nevar saprast, kura tad beidzot ir pareizā puse un kas tagad būtu jādara, lai saglabātu veselu ādu? Nē, tikai ne Štenka. Viņam ir nelokāms goda kodekss – tiesa, savdabīgs kā viss, kas viņam piemīt, – tomēr neviens nevar pārmest Štenkam mugurkaula trūkumu. Bet varbūt Štenka tikai tēlo vientiesīti un patiesībā ir viltīgākais no konspirantiem? Jo konspirāciju tekstā netrūkst

Autors romānu aizsāk, itin kā pamezdams lasītājam vienlaikus vairākus desmitus pavedienu galu. Līdztekus tam, kā nomaļās Pilsētiņas skolā ierodas Štenka ar platajām biksēm un futbolbumbu azotē, Latvijā, Krievijā un Vācijā tiekas un slepeni sazinās nopietni vīri, kuri runā pusvārdos, apmainās zīmīgiem priekšmetiem un slēpjas zem segvārdiem. Autors šo vīru atveidē ievēro tādu konspirāciju, ka pat lasītājs, kurš labi pārzina 20. gadsimta pirmās puses vēsturi (un kur nu vēl tāds, kurš to nepārzina), drīz vien apzinās sevi iemežģītu tāda tīklojuma vidū, kuru nav ne mazāko cerību atšķetināt. Dažādu likteņu epizodes, atmiņas, sazvērestību pinekļi un atpīšanas mēģinājumi lokās cits pāri citam kā samudžinātas dzijas, vienīgais pavediens, kas ved uz priekšu tikpat skaidri kā pats personāžs, ir Štenkas stāsts – un varbūt tieši tāpēc lasītājs arī viņam visvairāk pieķeras. Taču nav jāpūlas soli pa solim izsekot pārējo gaitām – autors pats stāsta gaitā visus personāžus un lasītāju novedīs, kur vajag. Viss dzijas kamols atritināsies – bet ne mirkli agrāk, pirms stāstītājs to vēlēsies.

Viens no simboliskiem romāna tēliem, ko lasot viegli nepamanīt, to piedēvējot parastai klišejai, ir zilas debesis. Autors nenogurstoši atkārto, ka pāri posta ainavām dažādos gada un juku laikos Latvijas debesis joprojām paliek zilas un skaidras – un šī skaidrā krāsa atspoguļojas arī to cilvēku acīs, kuri spēj saglabāt tīru sirdsapziņu. Jā, šis ir laikmets, kurā katrā domājošā būtnē kliedz izdzīvošanas instinkti, ko miera laikos pārklājusi civilizācijas trauslā patina. Kad šis vārgais slānītis aizslaucīts, aizgūtnēm augšup peld gļēvulība, nodevība, iedzīvošanās kāre un viss, ko cilvēks cilvēkam spēj nodarīt gan miesā, gan dvēselē. Un autors to nenoliedz. Taču stāstījumā par vēstures tumšākajām lappusēm ir kāda nianse, kas Vīrieša sirdi atšķir no daudziem citiem romāniem. Par skarbo rakstnieks prot runāt pieklusināti, par patiesi šaušalīgo – par ko mazāk prasmīgs stāstnieks kliegtu pilnā balsī, ķellējot ainas citu par citu brutālākas, – viņš čukst gandrīz nedzirdamos pustoņos. Un tieši tāpēc stāstījums ir iedarbīgāks par visu, kas deklaratīvs, skaļš un pompozs.

Atslēga uz visa teksta izpratni tomēr beigu beigās izrādīsies Štenkas tēlā. Gandrīz simtprocentīgi droši var teikt, ka autors šādu sakarību nav plānojis apzināti, tomēr Štenkas tēlā ir jaušamas kristoloģiskas asociācijas. Sākot no šķietama vājuma un nelietderības (krievu pareizticīgo kultūrai tik raksturīgais „svētā vientiesīša” arhetips) līdz pat upura kulminācijai veidojas kopsakarību vir­kne, kas, protams, laikmeta garam atbilstoši nevarēja vainagoties ar svētā nimbu, bet ar tā padomisko ekvivalentu granīta pieminekļa veidolā gan. Un zīmīgi, ka šo pieminekli cilvēki saudzē arī pēc sarkano stūrīšu un tukšu runu aizslīdēšanas pagātnē. „Kāds gan vēl var būt cilvēks?” romānā ik pa laikam izsauksies gan pats varonis, gan vēl citi, vienlaikus atbalsojot ikonisko Ecce homo un norādot – jā, šeit ir cilvēks. Vājš un komisks, neiejādīts pasaules un sava laika augstajās spēlēs, viņš tomēr izšķirs likteņus nevis autora untuma dēļ, bet tādēļ, ka tas ir visloģiskākais iznākums visam, kas romānā notiek. Jo ir cilvēcīgs no klabošajām kurpēm līdz militāri apcirptajam ezītim. Un, lai gan runa ir par literāru tēlu, atceramies taču – tas nebūs pirmais gadījums, kad pasaules likteņus loka mazie, vājie un nesaprotamie: jūdu zvejnieki, poļu priesteri, indiešu mūķenes.

Štenkas dzīvi vada „sirds”, proti, mīlestība. Skaistā aptieķniece Berta, kura pat nenojauš, kādu zemestrīci uzvilnījusi mazā vingrošanas skolotāja krūtīs, un viņas pelēcīgā māsīca Alma, kuras jūtas un dzelžainais gribasspēks savukārt Ludi uzcels uz pjedestāla tiklab pārnestā kā tiešā nozīmē. Abas sievietes, vājuma un spēka iemiesojums (bet varbūt tikai viena – Ieva, viņa arī Magdalēna?) turēs plaukstās vīrieša sirdi, un šī sirds noteiks pasaules pukstējumu, kaut arī dzīves laikā nepiedzīvos, kā pats Štenka saka „itinnekādas romances”. Sirds noteiks ritmu niecīgā lielā ritējuma daļiņā, kas tomēr romāna noslēgumā izšķirs daudz vairāk, nekā sākotnēji varam iedomāties. „Vienkāršais” cilvēks, jokainais Štenka beigu beigās tomēr būs iegrozījis pasauli pa savam. Bet pie viņa pieminekļa, no kura sen izkalts padomiskais uzraksts, joprojām tiksies mīlētāji. Un tas varbūt ir apbalvojums, kas augstāks par ordeņiem, kurus nabaga Štenka dzīves laikā tā arī neiemanto.

 

Bārbala Simsone

Literatūrzinātniece un kritiķe Bārbala Simsone 2007. gadā ieguva filoloģijas doktora grādu par disertāciju Mītiskā paradigma 20. gadsimta angļu fantāzijas prozā. Šobrīd vada Latviešu valodas un literatūras redakciju izdevniecībā „Zvaigzne ABC”, regulāri publicē grāmatu apskatus un recenzijas Latvijas kultūras presē. Autores literatūrkritiskie raksti publicēti arī JG (sākumā ar Bārbalas Strodas vārdu). Skat. JG245(2006), 249(2007), 254(2008), 273(2013), 277(2014), 282(2015). Sarakstījusi divas grāmatas - Iztēles ģeogrāfija: mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā (2011) un Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē (2015).