Jaunā Gaita nr. 41, 1963

 

REDAKTORA PIEZĪMES


Rainis un Aspazija — B. Kronbergs.

 

Mums ir vērtības, ko neietekmē ne karstā kaŗa bumbas, ne aukstā kaŗa propaganda. Pie tādām vērtībām jāpieskaita Raiņa un Aspazijas atstātie literārie darbi, kuŗus iespiež un izrāda kā dzimtenē, tā trimdā. Diemžēl, dalot un vērtējot lielo dzejnieku atstāto garīgo mantojumu, nav bijis iespējams iztikt bez cenzūras, darbu noklusēšanas un faktu sagrozīšanas. Lai nu kā – latviešu literātūra bez Raiņa un Aspazijas darbiem nav iedomājama. Augstākā mērā nozīmīgs arī nacionālpolītiskais moments Raiņa darbos. Jau 1915. gadā Rainis ar Tota muti sauc Zemgum:

Topi kareiv’s! Topi varon’s!
Cienīgs nest i valsts vainagu!

1916. gadā, 2 gadus pirms valsts proklamēšanas, Rainis pacel valsts karogu:

Zeme, zeme, kas tā zeme?
Ko tā mūsu dziesma prasa?
Zeme – tā ir valsts!

Raiņa kapa piemineklī Rīgā iekaltie vārdi „Un augšām celsies viņš ar jaunu dienu”, rakstīti trimdā, Kastaņolā, un nav saskaņojami ar uzspiesto materiālistisko pasaules uzskatu tur un labprātīgi pieņemto šeit.

Arī Aspazijai, pie kuŗas kapa 1943. gada rudenī Fēlikss Cielēns it kā no jauna proklamēja Latvijas neatkarību, brīvības jēdziens ir nedalāms. Brīvību personai, brīvību tautai, brīvību valstij, brīvību kultūrai un pārliecībai. Brīvībai jābūt nodrošinātai kā polītiski, tā sociāli un saimnieciski.

Raiņa un Aspazijas ilggadīgajā trimdas dzīves vietā Kastaņolā pie Lugano ezera 1962. g. rudenī tika atklāta Rūdolfa Kronberga darinātā piemiņas zīme. Raiņa un Aspazijas fonda uzdevumā doc. N. Valters savā atklāšanas runā uzsvēra, ka kultūras veidošanas priekšnoteikums ir brīvība. Zīmīgi, ka no Kastaņolas atgriežoties demokratiskā Latvijā, Rainis atveda arī dzejoļu krājumu Sveika, brīvā Latvija!, kas nav atrodams Rīgā izdotajos Raiņa kopotajos rakstos.

Montē Brē ar San Salvatori un Lugano priekšpilsēta Kastaņolā ir ne tikai viena
no skaistākajām vietām Eiropā, bet mums saistās arī ar tām gara vērtībām, kuŗas mūsu literātūrai tur radījuši Rainis un Aspazija. Vai trimdas lielajām un jaunatnes organizācijām nevajadzētu radīt apstākļus, lai jaunie rakstnieki un mākslinieki varētu sanākt darba pārrunām šai simboliski vispiemērotākajā vietā – Kastaņolā. Tā varētu būt vieta „kur gars ar garu jūtās satiekas”.

Vai Raiņa un Aspazijas darbi un idejas nav tās, kas pēdējos 18 gados šķirto jaunatni varētu vienot?

 

* * *

Mūsu tēvi un vecākie brāļi krita pie Rīgas tiltiem, Džūkstes, Biķernieku priedēs un pie Ku–Dongas Korejā, cīnoties par mūsu valsts un tautas brīvību, ietveŗot brīvības jēdzienā arī brīvu domu un uzskatu izteikšanas iespēju. Teodora Sīļa domu gājiens (LA 5.12.62), ar kuŗu viņš nonāk pie secinājuma, ka ar pazīstamā Voltēram piedēvētā citāta iespiešanu Jaunā Gaita gatavojas publicēt rakstus, kas nonicinās mūsu kultūru un nostāsies pret demokratisku Latviju, atgādina vienas sievas stāstu otrai: vakar viens zaldāts aizgāja pa ceļu, šodien – atkal viens, rīt laikam būs kaŗš.

 

* * *

Prof. P. Jurevičs savā grāmatā Idejas un īstenība saka, ka mēs jau esot sasnieguši tādu pakāpi, lai spētu sevi apskatīt no kritiskā viedokļa, bet – DV Kanadas šāgada delegātu pilnsapulces norādījums – „turpmāk JG neievietot tādus rakstus un zīmējumus, ko varētu saprast par latviešu sabiedrībai un kaŗavīriem piedauzīgiem” – pierāda to, cik ļoti šim laikam vēl nesagatavoti ir daudzi lasītāji, pat organizāciju vadītāji. Visi gan pareizi saprot un pareizi uztveŗ, piemēram, V. Krāslavieša vēstuli draudzenei, kas apprecēja amerikāni, bet rakstos, kas skaŗ sabiedrisku un polītisku norišu vērtējumu un kritiku viens otrs mēģina saskatīt „svētumu pulgošanu”, lai arī autors izteicis savu domu mērķtiecīgi un skaidri. Nenoliegsim, arī mūsdienās vēl pastāv analfabētisms – ir cilvēki, kas prot izlasīt vārdus, bet neprot saprast šais vārdos izteikto domu.

 

* * *

Runājot par mūsu sadzīves pamatu ārdīšanu un jautājumu, vai mums vispār jāņem vērā okupantu demagoģija, Skriptors raksta Latvijā (16.2.63): „Dzimtenes Balss zina, cik okupantiem nepatīkama trimdas jaunās paaudzes aktivitāte, īpaši nacionālās kultūras laukā, jo ar to visskaidrāk apliecināts, ka „vēl cīņa nav galā un nebeigsies”. Tālab atkal par jaunu tiek fabricēti glaimi žurnālam Jaunā Gaita, lai ar to saasinātu paaudžu konfliktu.”

Trimdas izdevums Latvju Vārds, kas arvien atzinis, ka Rīgas un Maskavas demagoģija apejama ar līkumu, savā 7. janvāŗa numurā tomēr ņēmis vērā Dzimtenes Balss demagoģiskos glaimus. Lasītājiem uzdots jautājums: kas gan komūnistiem iepaticies Jaunajā Gaitā?

Tiesa, Dzimtenes Balss šad tad paglaimo Jaunajai Gaitai un pat it kā aizstāv to pret muļķīgiem uzbrukumiem, bet ne Jaunā Gaita, ne Dzimtenes Balss nav dabūjama kioskos zem Rīgas liepām. Kamēr šo dažkārt slavēto Jauno Gaitu nevar iesūtīt un izplatīt Latvijā, visas uzslavas jāuzskata tikai par izmestu āķi panaīvu tautiešu apmuļķošanai.

Ar Meteoriem un citiem anonīmiem rakstoņiem Jaunā Gaita tiks galā pati bez Dzimtenes Balsi sēdošo Maskavas sulaiņu palīdzības.

 

* * *

Senajā Grieķijā dzeja bija nepieciešama dzīves sastāvdaļa. Vēlākos laikos tā kļuva par rotaļlietu, bet jau kopš franču revolūcijas laikiem gan patriotiski, gan kaujinieciski dzejoļi palīdzējusi graut barikādes un impērijas. Lai gan Chruščovs noliedz, ka jaunie dzejnieki Padomju Savienībā runātu jaunatnes vārdā (skat. 72. lpp.), dzejas vakarā sporta pilī Lužņikos sanākuši 13000 klausītāju. Interese bijusi liela: uz prezidija galda dažādu zīmīšu kopsvars bijis 2.5 kilogrammi. Protams, lielākā daļa jautājumu palikusi neatbildēta. Tipisks jautājums: kādas ir jūsu domas par jaunajām atskaņām...

 

* * *

Vislielākās pārrunas un satraukumu 20. g.s. mākslas dzīvē, šķiet, izraisījuši relatīvi nevērtīgi darbi, kā Maleviča Balts uz balta, Grossa Kristus gāzmaskā un Raušenberga ielogotie audekli bez mazākā krāsu traipa – nekas uz nekā.

Mākslas teorētiķis, mūsu abstraktās mākslas simpozija dalībnieks Imants Bite saka, ka bezpriekšmetīgā māksla savā modernajā versijā neesot nekāda problemātiska mīkla, bet gan kļūdainas domāšanas rezultātā laimīgi radies izdevīgs veikals, kas kādu laiku turpinās.

 

* * *

Kārļa Skalbes jūrnieks, braucot ziemeļmeitas lūkoties, atrod miera un aizvēja salu. Viskonsinas universitātes mācībspēka doktoranda Jāņa Peniķa mēģinājums fiksēt mūsu iekšējos polītiskos procesus (skat. 73. lpp.) arī atklāj šādu vienprātības, stabilitātes, konfliktu novēršanas un „Cieņu organizācijas vadītājiem!” salu. Izmantojot ASV un Rietumeiropā pārbaudītas zinātniskas metodes, Jāņa Peniķa pētījums dod iespēju precizēt attieksmes starp organizāciju vadītājiem un to biedriem, atklāt procesus organizācijas darbā, kas parasti nav nemaz saskatāmi, un analizēt sabiedriskas vērtības, kas bieži vien ietvertas saukļos un frāzēs.

 

* * *

Kas ir latvietis? Jaunatnes seminārā Sigtūnā, Zviedrijā, radusies īsa un ātra atbilde. Latvietis ir eiropietis.

 

 


 

 

JG DAĻĒJS PĀRSTĀVJU SARAKSTS:

Anglijā

 

E.D. Rusovs, 25 Wellingtone Ter., Basingstoke, Hants;

I. Kažociņš, YMCA, Middlefield Lane, Hinckley, Leics;

R. Turciņš, 64 Sholebroke Ave., Leeds 7;

DV grāmatnīca, 72 Queensborough Ter., London W 2;

N. Doičevs, 27a Old Rd., Heaton Norris, Stockport, Cheshire.

 

Austrālijā

 

A. Plukšs, 52 Farview St., Glenroy W 9, Vic.;

O. Strauts, Box 1560, G.P.O., Adelaide;

J. Kļaviņš, 58 Alma Rd., Mt. Lawley, Perth;

A. Prieditis, 74 Judd St., Mortdale, Sydney;

B. Dūšelis, 32 Parnell St., Strathfield, N.S.W.;

 

Francijā

 

Tanita Mīlmane, 158 rue de Grenelle, Paris 7e;


Vācijā

 

Jēkabs Ķiploks, Bonn, Lessingstr. 33;

 

Zviedrijā

 

Baiba Vītoliņa, Frejgatan 14 I, Stockholm Va;


Dānijā

 

Imanta (I. Reitmanis), Oldmarken 12, Copenhagen.

 


 

IEMAKSAS JĀŅA JAUNSUDRABIŅA BALVAS FONDĀ

Laikā no š. g. 1. janvāra līdz 31. martam Jāņa Jaunsudrabiņa balvas fondā iemaksājuši: Montreālas Latv. b-ba – $25.00; T. Mauriņš – $10.00; E. Irbītis –$5.00; J. Bickis –$5.00; (Nesalasāms) – $10.00; K. Lazdiņš – $5.00; A. Valdmaņa ģimene – $20.00; V. Steinerts – $2.00; M. Bērziņa – $2.00; A. Krievs – $5.00; (Nesalasāms) – $2.00; A. Osars – $10.00; M. Ozola – $2.00; J. Beldavs – $5.00; A. un L. Kalniņi – $5.00; (Nesalasāms) – $5.00; K. Lāčgalvis – $5.00; V. un Z. Miķelsoni – $20.00; A. Kazaks – $10.00; A. Spurmanis – $5.00; (Nesalasāms) – $5.00; P. Agrums – $5.00; V. Auns – $5.00; L. un R. Karlsoni – $5.00; J. Dindzāns – $5.00; (Nesalasāms) – $2.00; (Nesalasāms) – $5.00; N. Veinbergs – $5.00; E. Skapsts – $5.00; J. Asaris – $10.00; V. Vīndedzis – $2.00; J. un G. Gemsti – $10.00; M. Kalējs – $5.00; (Nesalasāms) – $10.00; (Nesalasāms) – $1.00; Romāns – $5.00; M. Ikvilds $5.00; V. Slaņķa ģimene – $25.00; B. Taube – $1.00; Ed. Tūters – $2.00; L.A. kopa Mineapolē – $57.27; J. Daugavietis – $5.00.

Kopā ar jau iepriekš publicētām iemaksām fonda kasē ir $1154. 52.

Turpmākas iemaksas tiek lūgts sūtīt Jaunās Gaitas redakcijai, 22 Cannon St. West, Hamilton, Ontario, Canada. Čeki izrakstāmi uz „Jāņa Jaunsudrabiņa balvas fonda” vārda.

 


 

ZINTIS – The Quarterly American Latvian Magazine for Art, Literature and Science.
ZINTIS – Latviešu kultūras žurnāls angļu valodā. Iznāk četras reizes gadā.
Izdevējs: Alfrēda Kalnāja apgāds, 719 W. Willow St., Chicago 14, m., U.S.A.. Gada abonements $3.00 (ASV un Kanādā), citur $2.00.
Atsevišķs numurs $1.00. sludinājums

 

 


 

 

LASĪTĀJU VĒSTULES

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Rūdolfs Blaumanis, nekā nezinādams par atombumbām, uzrakstīja rindas par melnu sniegu, kas snieg no apakšas uz augšu. Gunars Saliņš JG 29. numurā dzejo par melnu sauli:

Bet mans draugs, jūrnieks un gleznotājs,
kam sencis kādreiz pie Saules kāvies,
un pats, kas Kurzemē dezertēdams,
uz jūŗas vēl it kā ar saules meitu skāvies, –
mans draugs jau gadiem
Greničas pagrabā
glezno vairs tikai
melnu sauli.

JG 39. numurā mākslas lapā savukārt redzama Vitauta Sīmaņa abstraktā glezna. Vai tā ir Hirošima?

K.L., Toronto.

Red. paskaidrojums: Nē, Escapement No. 4.

 

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Ilgi nevarēju atcerēties, kur esmu jau ie priekš redzējis V. Sīmaņa abstrakciju, kas publicēta JG 39. numurā. Beidzot atradu!

Austrālietis, Sidnejā.

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Lapojot JG burtnīcas, man, lajam, nav saprotama abstraktu gleznu reproducēšana žurnālā. Lasot kā pašu gleznotāju, tā arī mākslas kritiķu iztirzājumus par abstraktām gleznām, aizvien tiek uzsvērta šo gleznu krāsu saskaņa, temperamentīgums ar krāsām utt. No visa tā nekas nav saskatāms melnbaltās reprodukcijās. Vēlētos dzirdēt mākslas pratēju domas par šīm problēmām.

J. Dāvis, Hamiltonā.

 

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Pēc tam kad JG 19. numurā (skat. 44. lpp.) bija izsmieta modernā māksla, patīkami lasīt J. Stroda apceri par jauno modernistu izstādi II jaunatnes svētku laikā Čikāgā. No publicētajiem attēliem spriežu, ka tas tiešām nav bijis „bilžu tirdziņš” vai vēsturisku atmiņu klāsts, bet gleznu izstāde tās vārda tiešā nozīmē.

J. Pētersons, Ņujorkā.

 

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

39. numurs mani saistīja ar apcerēm par J. Jaunsudrabiņu. Jau tādēļ vien, ka viņš no mana pagasta – Neretas. Svētdienās Jaunsudrabiņš šad tad mēdza apstaigāt apkārtni. Būdams ganu zeņķis un desmit gadu jaunāks, vēroju viņu ar godbijību. Varbūt, zemapziņā nojautu, ka viņš sevī slēpj izcilas literāta spējas un dziļu savas tautas un dzimtenes mīlestību.

Laij nu voij ka! Iz sava plānā muķeļa klāt pielieku $5.00 viņa piemiņas fondam.

J. Daugavietis (John Daugaweet) Dedham, Mass.

 

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Karolas Dāles rakstā par Jāni Veseli (JG 39, 231) iezagusies kļūda:

Manhabharata vietā – jābūt Mahābhārata.

Indiešu eposs Mahābhārata radies pirmajā gadu tūkstotī pirms tagadējās ēras, to nododot mutvārdos no paaudzes uz paaudzi. Tagadējo formu ar apm. 90.000 dziesmām tas ieguvis (pieņēmums) starp 4. un 2. g.s. pirms tagadējās ēras. Saturā: ciņa par mantojuma tiesībām starp kādas dzimtas diviem nozarojumiem – Kurus un Pāndava.

J. Audriņš.

 

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Esmu allaž slavējis Jauno Gaitu, tamlab šoreiz atļaušos kritizēt. Nespēju iedomāties, kur JG redakcija ņēmusi it kā oriģinālu no J. Vesela kritikas par Veltas Tomas Vēl?, kas ir negatīva. Man labi zināms, ka abi sēļi viens otru vērtēja jo augstu.

K.U. Norandā.

Redakcijas atbilde: JG 39. numurā fragmentāri publicētā recenzija par Veltas Tomas Vēl dabūta no dzejnieces pašas archīva. Pievienojamies, ka Jānis Veselis atzīst Vēl vērtību un publicējam šoreiz šās recenzijas citu fragmentu:

„Katrā dzejolī atrodas vietas, kas atklāj ko nebijušu, bet, ja arī bijušu, sen apdziedātu, tad – skatītu jaunām acīm, atkal reizi ieraudzītu. Ja dzejoļi ne vienmēr visā kopumā apmierina, tad vaina ir tā, ka Toma gribējusi dzejot „moderni”, brīvos ritmos, vaļīgās priekšstatu kompozīcijās, kā to dara daudzi. Toma, kas spējusi vairāk, pārvaldījusi formu, meklējot oriģinalitāti meistarībā, varēja mierīgi atstāt šīs vaļības tiem, kas nevar neko citu. Ar to viņa nebūtu nekā zaudējusi, tikai ieguvusi. Dzejodama par sēlieti, Velta Toma pauda nesadragātu pasaules izjūtu, tagad arī viņai kā daudziem šī izjūta sajaukta, nolaidies tumšs aizkars pār saulainām atmiņu ainavām. Tādēļ jo sevišķi var valdzināt viņas Vēl (J. V. pasvītrojums) kā šo pārmaiņu atspulgs.”

 

 

KRITISKAS PĀRDOMAS PAR ANTOLOĢIJĀM.

 

Ivars Ivasks apsveicams par savu drosmīgo un intelliģento rakstu Kritiskas pārdomas par antoloģijām, latviešu dzeju un rakstniecību (Jaunās Gaitas 38. numurā). Bet viņš aplūkojis tikai Ekartes-Skalbergas antoloģiju Lettische Lyrik un nav teicis tikpat kā neko par Metjūsa A Century of Latvian Poetry. Sagaidāms, ka antoloģija vācu valodā aizsniegs daudz mazāku lasītāju pulku nekā antoloģija angļu valodā – un, diemžēl, antoloģija angļu valodā ir tā, kas nodara ļaunu latviešu dzejai. Mums ieteikts: „Dāviniet šo antoloģiju saviem angļu draugiem!” Patiesības labad drīzāk būtu sakāms: „Ja vēlaties latviešu dzeju padarīt smieklīgu, dāviniet šo antoloģiju saviem angļu draugiem!” (Pati esmu divas reizes redzējusi angļus nevaldāmi smejamies, lasot dažus dzejoļus Metjūsa antoloģijā.)

Kāda vaina Metjūsa antoloģijai īsti ir?

Antoloģijā 71 dzejnieks reprezentēts ar 176 dzejoļu tulkojumiem. 36 dzejnieki ir pārstāvēti ar 1 dzejoli katrs (14 dzejnieki ar 2 dzejoļiem); labai daļai šo dzejnieku antoloģijā vispār nebija vietas. Bet Metjūss savā ievadā raksta, ka liels dzejnieku skaits izraudzīts ar nolūku „...to display more effectively the variety of mood and style which characterizes Latvian poetry.

Antoloģija aptveŗ veselu gadu simteni (1856-1956) latviešu dzejas attīstībā. Bez tam, atsevišķos posmos latviešu literātūra ir bijusi bagāta dažādām strāvām un stiliem. Taču Metjūsa tulkojumā lielākais vairums no 71 dzejniekiem parādās pārsteidzošā vienveidībā: viņi tulkoti 19. g.s. angļu romantiķu stilā, tā sauktajā poetic diction – kaut gan Metjūss tikai par vienu vienīgu dzejnieku (E. Ādamsonu, 12. lpp.) saka, ka viņš „was influenced by English romanticism”.

Pat ja mēs pieņemtu neiespējamo, ka gandrīz visi šie 71 dzejnieki (1856-1956) ir rakstījuši 19. g.s. romantiķu stilā, mēs nonākam pie otras galējības: ka viņi ir lietojuši anglisku formulu, konvencionālo poētisko 19. g.s. angļu romantiķu stilu.

Angļu romantiķu dzeja ir pilna tādiem vārdiem, kā magic, desire, wraith, splendour, casement, gloom, gloaming, dim, wan utt. Bez literāras gaumes, nerespektēdams un neizjuzdams latviešu oriģinālus, Metjūss pārpludinājis latviešu dzejoļus ar šo poetic diction, parasti nevietā. Piemēru daudz; šeit tikai daži:

Skalbe: Miera nav sentēvu gariem.
Metjūss: Wraiths flit from dimness to dawning.

(Metjūss plaši lieto vārdu dim: dim hours, dim flowers, dim woods, dim forests, dim place – pat dim sleepers, dim women un dim witches!)

Rainis: Mēs minot minam to ilgu mīklā.
Metjūss: We mould it to dreamshapes of daring desire.

(Metjūsam ir arī gold deeps of desire, dreamings of desire, flaming degrees of desire, bright images of lost desire utt.)

Poruks: Mirdz zeme sārta.
Metjūss: Earth is swept with splendour.

(Metjūss mīl vārdu splendour – viņš lieto kindle with splendour, lose splendour, sweep down in splendour, sunlit splendour, beacon a splendour, day’s splendours, whiteness of splendour, white splendour, azure splendour, ancient splendour, immortal splendour, alien starry splendour utt).

Ziemeļnieks: Un tas vēl ilgi mani nesa / Caur pilsētu kā vilnis maigs.
M.: I wandered on in dreamy vagrance, / Drugged with ineffable delight.

Diemžēl, Metjūsa literārā gaume ir tik zema, ka viņš lieto 1890-to gadu angļu otras šķiras romantiķu valodu, uz kuŗu varētu attiecināt Vordsvorsa (Wordsworth) iznīcinošo kritiku par 18. g.s. sentimentālo dzeju: gaudy and inane phraseology. Šeit tikai daži piemēri:

Virza: Tu skaties rožaina un liega; / Vairs nav ne nomoda, ne miega, / Ir tikai mīlestība vien.
M. : And still towards you my wings aspire, / Nor will my burning worship tire: / Love’s sacred fillet binds my head.

Virza: Man dod to mīlestība tava, / Ne saules man, ne zvaigžņu nava.
M.: So love of you brings exultation / And chasmal glooms of desolation.

Brigadere: Sēri skanīgos viļņos / Gaisi līgo ap mani.
M.: Palely solemn about me / Shudders the evening’s glory.

Rainis: Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada, / Un reta puķe, kas tev klintīs augs. / Tad zudīs arī tie...
M.: Drawing towards heights where gorgon ramparts tower / And chilly flowerets shrink on creviced stone. / Then sap will fail...

Rainis: Lūk, un viņās spoguļojas / Saule, mēnesis un zvaigznes. / Lūk, un viņās spoguļojas / Rīta rasa, strauts un jūŗa.
M.: See, their limning crvstal mirrors / Heaven’s thousand-starred pavilions / See, their globed transparence mirrors / Dews and streams and shadowed oceans.

Jūŗa Metjūsa tulkojumos ir ocean, pearly ocean, shadowed oceans, ambrosial ocean utt.; tādā pašā veidā kumeļš kļūst par stallion un palfrey. Viņa tulkojumos atrodam rindas, kuŗām nav satura, jo vārdi vai nu runā cits citam pretī, vai ir bez jebkādas nozīmes. Šeit tikai 4 piemēri:

Ghost-mouths break the vaulted vastness,
Dreams as overcast as blinded rue.
While the jewelled night bows doming.

Beidzamais citāts ņemts no Aspazijas dzejoļa Pasaciņa. Labs piemērs tam, kā vājš tulkotājs iznīcina labu dzejoli:

Aspazija:

Mazā sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Ātri, ātri steidzas viņa,
Rokā zelta pātadziņa...

M. :

On a palfrey urged to foaming
Gallops Fancy through the gloaming,
Down deep dreamways ever homing,
While the jewelled night bows doming...

Metjūss nedz saprazdams, nedz izjuzdams latviešu oriģinālus, tos ne vien „izpušķo”, bet arī vulgārizē. Piemērs, viens no daudziem: Aspazija dzejolī Sapņu tālumā piemin „dubļos samītas... dvēs’les... lapiņas” – bet Metjūsa antoloģijas lasītājs saņem diezgan lielu triecienu, redzēdams, ka Aspazijas „cerības” samītas cūku kūtī (trampled in the sty).

No šīs antoloģijas 176 tulkojumiem tikai 10 vai 12 rādāmi angļu draugiem. Bet kas viņus atturēs lasīt pārējos? Tādēļ, ja nevēlaties samulsumā sarkt, nedāviniet šo antoloģiju saviem angļu draugiem.

Rūta Speirs.

 

 

 

REŽĪMS UN LITERĀTŪRA

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

JG. 38. numurā daudz jauku un labu lietu. Ceru, ka redakcija dos iespēju Zentai Mauriņai publicēt pretrakstu Jānim Rudzītim, kas, kā parasti, savu personīgo netoleranci pāršāvis par tālu.

L. L., Kalamazū.

 

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Esmu veca māmuļa, bet ar lielu interesi lasu Jūsu Jaunās Gaitas. Tagadējā laikmeta dzejoļi man nav labi saprotami un izjūtami, bet patika gan Ilzes Šķipsnas stāsts un arī daži citi. Man ļoti liels prieks lasīt un dzirdēt par jauno latviešu panākumiem. Redakcijai vajadzētu tos vēl vairāk parādīt un izcelt, lai arī mēs, vecie, varētu papriecāties un lai citi jaunie to visu varētu ņemt par labu paraugu.

Tie jūsu burti gan manām acīm mazliet par maziem, arī bildes dažkārt ir par mazām. Vai jūs nevarētu parādīt to skaisto meiteni (38. num.) lielākā bildē? Tādā bildē, kuŗā var labāk redzēt seju?

A.S., ASV

Red. piezīme:

Renāte Piķele redzama uz aizmugures vāka.

 

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Toreiz un tagad (JG 39, 250) ierosināja pārdomas par to, ko šodien lasa latviešu meitenes. Nesen kāds amerikāņu institūts Vašingtonā esot noskaidrojis, ka 10 visvairāk pusaudžu pieprasītās grāmatas bibliotēkā esot J.D. Selindžera (Salinger) Vīrs rudzos (The Catcher in the Rye)un Frenija un Zuija (Franny and Zooey) Dž. Orvela (Orwel) 1984, Tora Heiderdala jūŗas ceļojumu apraksti, V. Širera Trešās valsts uzplaukums un krišana, H.G. Velsa un Edgara Allana Po darbi.

Vai JG redakcijai ir kāda ziņa par to, ko šodien lasa latviešu meitenes?

Jauniete, Vašingtonā.

 

Red. atbilde: Visumā liekas, ka latviešu meitenes lasa vairāk kā zēni un cienī labas grāmatas. Vēršam Jūsu uzmanību uz faktu, ka Jūsu minētā aptaujā nav noskaidrotas tās grāmatas, ko meitenes lasa slepus.

 

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Cik vairs ir īsto latviešu trimdā?

Kad bijām vēl Vāczemē, reiz izziņoja, ka katrs, kas pametīs Eiropu dolāru dēļ, nebūs vairs īsts latvietis.

Pēc tam tika izziņots, ka katrs svešā zemē nokļuvušais, tur pieņēmis pavalstniecību nav vairs uzskatāms par īstu latvieti.

Tad parādījās ziņa, ka visi padomju izdevumu lasītāji, padomju filmu apmeklētāji etc. nav vairs atzīstami par īstiem latviešiem.

Pa starpu bija arī ierosinājums par īstu latvieti neuzskatīt nevienu, kas stiprina Padomju Savienību, maksājot augstās muitas par saiņu nosūtīšanu saviem piederīgajiem.

Nesen tika izziņots, ka neviens vesels (tikai iepuvis?) latvietis nebrauks uz Rīgu ciemoties.

Varbūt, Jaunās Gaitas redakcija zina vēl kādu punktu?

Es šaubos, vai sanāks 100 nacionāltiro mūsu rasē (pat Zviedrijas lielais nacionālists esot saticies ar kādu tur iebraucēju no Rīgas).

Beidzot jautājums: cik latviešu trimdā (un dzimtenē?) iepazīstas ar Jauno Gaitu?

G.S., Čikāgā.

 

Redakcijas atbilde: Trimdā ar Jauno Gaitu iepazīstas apm. 5000 latvieši.

 

 

JG redakcijai:

E.R.R. raksts JG 40. numurā pieskaŗas daudziem interesantiem jautājumiem, bet, diemžēl, nevienam nedod atbildes. Varbūt būtu vietā šo ideju kollekciju papildināt ar vēsturnieka Arnolda Toinbija (Toynbee) domu, ka komūnisma intolerance seko jūdu un kristīgās ticības tradicijām. Tāpēc nākotnes tautu vienotāja varētu drīzāk būt Gandija mācība, nevis kāda no iepriekš minētajām.

A.L., Toronto.

 

 

 

JG redakcijai:

Daudz kas JG 39. numurā patīk. Vienīgi nepatīk Ulža Ģērmaņa recenzija par Veines Linnas grāmatu „Uz cīņu mosties”, kur pat grāmatas virsraksts ņemts no Internacionāles pirmajām rindām. Brīnos, kāpēc Jaunajai Gaitai bija jāpropagandē sarkano resp. komūnistu idejas un lozungi un kāpēc bija jāizvēlas recenzēt tieši šo grāmatu, kas varbūt vienīgi Uldim Ģermānim un dažiem Zviedrijas latviešiem pieejama.

„Nav noliedzams dumpinieku sociālais patoss un drošsirdīgā stāja kaujās”. Maz ticams, ka kāds konservatīvs rakstnieks būtu spējis labāk notēlot revolucionāru personiskās atriebības un terrora aktus... „Izlasīt Linnas romānu ‘Uz ciņu mosties’ ir tas pats, kas noskatīties īstu, klasisku traģēdiju. Cilvēks jūtas šķīstīts un pacilāts”, nobeidz Uldis Ģermānis. Jā, traģēdija tā tiešām ir, bet ne tādā nozīme, kā to domā Uldis Ģērmanis. Citādi šķīstīšanās un pacilātības vietā viņš domātu ar nožēlu par tiem somu sarkanajiem gvardiem, kas iekrituši komūnistu tīklos, sagaidīdami sociālās netaisnības vietā kaut ko labāku. No vilka bēgdami, tie uzkrituši lācim. Šī somu sarkano gvardu traģēdija ir līdzīga mūsu sarkano strēlnieku traģēdijai. Sociālā netaisnība vienmēr pasaulē pastāvējusi, bet komūnisms nav atbilde tās likvidēšanai.

Dr. K. Zvejnieks.

 

 

 

 

REDAKCIJAI PIESŪTĪTI SEKOJOŠI IZDEVUMI:

Spole akā, Karolas Dāles dzejoļi, izdevis Vilis Štāls, 127 lpp. Lauru vainags, Aijas Vilnes dzejoļi, autores izdevums, 144 lpp.

Meli meklē meli, Mārtiņa Zīverta spēle 1 cēlienā, Salas apgāds, 71 lpp.

Ceļiniece, Angelikas Gailītes pieredze un vērojumi. Ieteicama jauniešiem kā ieskats Latvijas tapšanas, uzplaukuma un bojā ejas vēsturē, apgāds Daugava, 300 lpp.

Dzīves vējos, Dr. Dāvida Bīskapa dzīves un darba atmiņas, Alfrēda Kalnāja apgāds, 454 lpp.

Senatnei un mākslai, Vernera Tepfera pētījumi un apcerējumi Andreja Johansona sakārtojumā, grezns illustrēts izdevums, apgāds Daugava, 123 lpp.

Nesaīsināts, ļoti gaŗš priekšlasījums par Andreja Pablo Mierkalna dzīvi un darbiem, pēdējos salīdzinot ar tautasdziesmām un atmodas burtnieku dziedājumiem, autors Vitauts Kalve, Upeskalna apgāds.

Mūsu kaimiņš, Ernas Ķikures stāsti un tēlojumi, Salas apgāds, 145 lpp.

Das Verbrechen gegen die baltischen Staaten, Dr. Miķeļa Valtera jaunākā grāmata, apgāds Atlanta, 242 lpp.

Daži mājieni runātājiem. Andreja Punkas apceres, A. Punkas apgāds, 23 lpp.

Ziemeļzemju – Dānijas, Īslandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas – balva literātūrā (apm. 10.000 dolāru) šogad piešķirta somu rakstniekam Veinem Linnam (Väinö Linna) par romānu triloģiju, kas kļuvusi par lielu, episku literāru dokumentu; tā vēstī par somu tautas veidošanos mūsu gadsimta cīņās un ciešanās. Linnas darbs veikts ar izteiktu morālisku stāju, viņš stāv ārpus šāsdienas literārajām strāvām un veido savus literārās mākslas darbus paša realitātes un vīziju pasaulē kā neatkarīgas un integritētas rakstnieka personības rezultātu.

Latviski tulkots Linnas somu kaŗa romāns „Nezināmais kareivis” (Imantas apgāds). Par viņa triloģijas pirmajām divi grāmatām kritisku apceri sniedzām JAUNAS GAITAS iepriekšējā numurā. Nule iznācis arī triloģijas beidzamais romāns „Kādas tautas dēli”. Vērtētāji uzskatījuši Linnu par pašsaprotamu laureātu, tāpat kā pērn Eivindu Jūnsonu, par ko arī rakstīts Jaunajā Gaitā.

Jautāts, ko darīšot ar naudas balvu, Linna žurnālistiem atbildējis: „Tikt pie naudas – tā vienmēr ir problēma. Bet kā to izdot – tā man nekāda problēma nav!”

–be.

Jaunā Gaita