Jaunā Gaita Nr. 52, 1965. gadā

 

 

UZ PAREIZA CEĻA

„Kopš atgriešanās Latvijā esmu pārlaidis četrus dažādus režīmus, divus pašu latviešu un divus svešinieku, bet, lai sekotu kāds režīms sekodams, vienmēr tika pazemināta mana alga,” atskatīdamies uz gaŗu un darbīgu mūžu savā autobiogrāfijā konstatē komponists Jānis Mediņš (Jānis Mediņš, Toņi un pustoņi, Daugava 1964). Autora mūžs bijis piedzīvojumu bagāts, un pilnīgi pamatota bijusi kā draugu, tā apgāda vēlēšanās, lai šā mūža stāsts parādītos iespiestā veidā. Ievērosim tikai faktu, ka savu lielo darbu, operu Uguns un nakts, komponists pabeidzis Kamarčagas stacijā Sibīrija: „...dzīvojām kopā vienā tepluškā ar dakteri Kārli Ziediņu... Viņš bija arī tas, kas palīdzēja stiept manu lielo darbu Uguns un nakts, ko sieva, nekā laba neparedzēdama, bija iešuvusi brezentā un sašņorējusi. Kā šodien to vēl redzu, kā Dr. Ziediņš, uzsēdies uz lokomotīves bufera, aizmugurē plikām rokām tur notis.” – Aina, kas pati par sevi jau prasa dramatisku atveidojumu kādā mākslas darbā.

Jākonstatē, ka Jānis Mediņš nav rakstnieks. Viņa stils, īpaši sākumā, norāda, ka autors piespiedies, lai uzrakstītu autobiogrāfiju, un ievadā atrodam arī norādījumu, ka šajā darbā palīdzējis Jānis Rudzītis. Tādēļ maza vilšanās – dramatiskie notikumi laikā, kad tapusi Mediņa pirmā opera, brauciens cauri Sibīrijai un pastāvīgās atvaires kaujas ar sarkanajiem sekotājiem atstāstītas „sausi”, bez dramatiska asuma, kaut vielas būtu gana varenam romānam. Jau ievadā Mediņš rezervējas tik plašā apjomā, ka satriec lasītāju, jo sola atstāstīt tikai „lielās līnijas”, nevēlas skart personas, kas nevar „aizstāvēties” un tā tālāk. Galu galā neviens jau neprasa, lai autobiogrāfijas autors nāktu ar kādu citu patiesību kā savu subjektīvo, tādēļ šāda rezervēšanās šķiet lieka. Turklāt – detaļas pa laikam dzīvāk izgaismo laikmeta ainu nekā „lielās līnijas”.

Radu rakstu plašais izklāsts liek domāt par Doktoru Živāgo, kuŗa pirmajās nodaļās lasītājam jāapmulst, strauji iesviestam veselā personu murskulī.

No otras puses, sevišķi tālākās lappusēs, šis Mediņa „konkrētisms” padara grāmatu spraigu, tā kļūst par lietišķīgu liecību laikam, ko pārlaidusi Mediņa paaudze; nevar noliegt, ka skopais stils slēpj sevī vairāku atmosfairu stipru sabiezinātu drāmatiku, iespiestu nedaudzos vārdos. Vietām tā izlaužas humorpilnās raksturīgās sentencēs: „Ja Dievs būtu vēlējies radīt pasauli ar kāda kollektīva palīdzību, tad tā vēl tagad nebūtu gatava...” – Ļoti iespējams, ka tā ir lasītāja illūzija: pēc savu bērnības un jaunības gadu piedzīvojumu izklāsta un Sibīrijas ceļa apraksta, kas prasītu rakstnieka epika spalvu, autora dzīves stāsts nonāk ūdeņos, kas mums pazīstamāki un vēl vienmēr saista mūs ar savu aktualitāti – Latvijas neatkarības laika notikumos, mūsu jaunlaiku vēsturē, kuŗas aculiecinieki ir vēl dzīvi un kas ieplūst kā strauts mūsu šāsdienas situācijā, kuŗā papilnam izbaudāmas – arī – mūsu valsts kultūras polītikas sekas. Tādēļ tiešāk izjūtam Mediņa vārdu skopumā slēptās drāmatikas spēku.

Mediņš ir savas paaudzes nenoliedzams patriots un sapratis patriotismu tā būtiskajā nozīmē – kā darbu, kas veicams kādā speciālā laukā, lai ar labu veikumu piešķirtu izteiksmi tautas kopīgajām vērtībām. Mediņa lauks ir mūzika, latviskās kultūras viena izpausme. Tā, tāpat kā visi citi radošās kultūras darba lauki, prasa bezkompromisa īstenumu un radošā mākslinieka personību. Diemžēl, Latvijas valsts nav pilnīgi izpratusi šāda darba nozīmi, un, līdzīgi parādībām trimdā, centusies sekmēt latviskās kultūras attīstību „pa lēto”, nemaz jau nerunājot par atmaksu radošajiem māksliniekiem: „Latvija šajā ziņā bija pārņēmusi cara Krievijas dīvainos uzskatus, kas arī ignorēja radošā darba aizsardzību”. Ierosinājums iespiest operas Sprīdītis klavierizvilkumu, lai tā propagandētu Latvijas sasniegumus, atduŗas pret līdzekļu trūkumu: „Bet, kad iemaksāja lielu summu kādai amerikāņu firmai, kas, izrādījās, nemaz neeksistē, lai iepirktu Latvijai lokomotīves... tad naudas nabaga Latvijai bija diezgan”, ne bez rūgtuma atzīmē Mediņš.

Visos četros režīmos Mediņu vadījusi nerimstoša dziņa veidot un virzīt tālāk latviešu mūziku, taču dažu labu reizi bijis spiests izpatikt režīmam un veikt „pasūtinājumus”, kas, laimīgā kārtā, nav viņam sagādājusi nekādas mokas, jo nošu raksts komponistam veicies, tā tīri techniski dodot iespēju paveikt arī to, kas bijis amats, ne radošs darbs. Pieticīgs, bez sūdzēšanās Mediņš akceptē arī savu lomu Zviedrijā, kur tālāks ceļš viņa īstajā darba lauka izrādās neiespējams zviedru mūziķu provinciālās šaursirdības dēļ. Taču ar to vien nepietiek. Zviedru iestādes piešķiŗ Mediņam t.s. archīva darbu Latviešu Palīdzības Komitejā, kas norīko Mediņu – pie adrešu rakstīšanas uz palīdzības sainīšiem... Sarunā ar igauņu dziedātāju Karriso, kam tāpat bijis piešķirts archīva darbs kādā igauņu organizācijā, noskaidrojies, ka „Karriso uz ‘darba vietu’ aizgājis tikai algas dienās, turpretī vienā otrā latviešu organizācijā tiek uzmanīts, lai katra minūte būtu nosēdēta darbā”. – Jākonstatē, ka „cara laiku dīvainie uzskati” paņemti līdz arī trimdā un tiek „saglabāti” kā nacionāla latviešu kultūrpolītikas vērtība...

Tomēr Mediņš nav apklusis un meklē arī vecuma dienās ceļus tālākai mūzikas attīstībai, kas darītu godu latviešu kultūrai. Ar cieņu un mīlestību grāmatā Mediņš piemin savu tēvu, kas, noklausījies dēlu muzicējam, teicis: „Mīļais dēls, tu esi uz pareiza ceļa”. Šo ceļu komponists centies pareizi iet bez kompromisiem, saskatīdams tajā arī ceļu uz visas latviešu tautas labo slavu civilizētā pasaulē. Mediņa pirmais lielais darbs dienas gaismu pabeigtā veidā ieraudzījis ugunīs, un šai ugunij bijis jāizgaismo daudzas naktis, kas tiekušās nokrist pār zemi un pavadījušas domas un darbus arī laikos, kuŗus atceramies kā lielu darba dienu un lielu svētdienu. Tāds ir šīs kultūras gaismas liktenis laikmetu griežos.

Gunārs Irbe

 

 

 

KĀDA NEPAMANĪTA JUBILEJA

Nepamanīta pagājusi 300 gadu jubileja kādam svarīgam notikumam latviešu kultūras vēsturē, proti, pirmajam mēģinājumam tulkot bībeli latviešu valodā; to darījis latvietis Jānis Reiters.

Tas notika 1664. gadā, 21 gadu pirms māc. E. Glika Jaunās Derības tulkojuma. Reiters, triju fakultāšu diplomands, labvēlīgākos apstākļos būtu viens pats veicis šo dižo kultūras darbu. Tad, kā Andr. Johansons uzsveŗ, Reiters „būtu sev nodrošinājis tādu pašu vietu mūsu kultūras un literātūras vēsturē kā Mārtiņš Luters Vācijā un Džons Viklifs Anglijā.” Bet šodien to pašu, ko Reiters darījis, nevar ne ar uguni vairs sameklēt, pat ne bibliogrāfiskās ziņās. Kāpēc? Jāatceras, ka 17. g.s., kad dzīvoja J. Reiters, mūsu zemes likteņus noteica svešas varas. Rīgā, kur J. Reiters dzimis un gājis skolā, valdītājas aprindas diktēja, ka „katrs mācīts latvietis kļūst vācietis...” Reiters ne tikai to ignorēja, palikdams kā mācīts latvietis pie savas tautas, bet viņš nostājās latviešu zemnieku pusē, aizstāvēdams viņus pret muižnieku pārestībām.

Pēc teoloģijas fakultātes beigšanas Tērbatā un ārzemju ceļojuma 1657.g. J. Reiteru ievēlēja par Raunas-Dzērbenes draudzes ganu. šeit sākās viņa pirmās nedienas – konflikti ar vācu muižniecību. Lieta aizgāja tik tālu, ka kādā dienā Raunas muižas pārvaldnieks iebruka mācītāja dzīvoklī un ar dunci sadūra J. Reiteru un viņa sievu. Viņš liedzās atzīt arī dažas baznīcas dogmas, un 1664.g. superintendents J. Gecelis viņu atcēla no amata. J. Reiters devās trimdā uz Poliju, vēlāk uz Franciju, un darbojās abās šinīs zemēs par universitātes profesoru. Viņš ieguva arī jurista grādu, Vācijā – mediķa diplomu, tikai savā dzimtenē viņš nevarēja dabūt darba: konsistorija viņam neļāva sprediķot, un kad viņš gribēja atvērt skolu, lai tā sev nodrošinātu eksistenci, Rīgas pilsētas rāte to liedza. R. nonāca lielā trūkumā. Tad par viņu sāka interesēties pats Zviedrijas karalis Kārlis XI, kas toreiz pārvaldīja arī Vidzemi. Karalis deva rīkojumu vidzemniekiem uzņemt J. Reiteru atpakaļ garīdznieku kārtā, un Vidzemes gubernatora palīgs Ferzens aicināja J. Reiteru tulkot Jauno Derību latviski.

Raunā dzīvodams, J. Reiters bija publicējis 2 grāmatas: tēvreizi 42 valodās (1662.g.) un Mateja evaņģēliju latviski, kas iznāca 1664.g. Tagad J. Reiters paveica jaunu darbu: 1675.g. izdeva grāmatu ar Vecās un Jaunas Derības tekstiem kā paraugu bībeles tulkojumam latviski. To viņš darīja tūlīt pēc aicinājuma mācītājiem iesniegt šādus paraugus bībeles pārtulkošanai. Var domāt, ka J. Reiters cerēja, ka šo darbu uzticēs viņam, jo viņš toreiz tiešām bija piemērotākā persona šim darbam; viņš ne tikai prata labāk latviski nekā vācu mācītāji, bet bija arī izcils svešvalodu pratējs; bez teologiem nepieciešamām valodām, kā grieķu, senebreju un latīņu, viņš sprediķojis arī zviedru, somu, vācu un citās valodās. Tomēr latviešu teologam J. Reiteram šo darbu neuzticēja, un tā kā citas piemērotas personas nebija, bībeles tulkošana apklusa uz vairāk gadiem. Ne konsistorijai, ne sinodei neinteresēja, ka latviešiem vēl 17.g.s. otrā pusē nebija pieejami sv. raksti savā tēva valodā.

Tanī pašā 1675.g. Reiters dabūja Vitenbergas universitātes apliecību, ka viņa uzskati saskan ar Mārtiņa Lutera mācību. Viņš aizgāja uz Koknesi par garnizona draudzes ganu. Ražīgo darbu pārtrauca kāds notikums: 1677.g. maijā, kad J.R. iebrauca Rīgā, tur izcēlās ugunsgrēks, kuŗā gāja bojā ap 200 ēku, to starpā arī Pēteŗa un Jāņa baznīca un visas Reitera grāmatas un manuskripti. Viņu pašu denuncēja par dedzinātāju. Protams, R. pierādīja savu alibi. To atbrīvoja no aresta, bet intriganti nerimās, un viņš vēlreiz zaudēja darbu dzimtenē.

Sarūgtināts J. Reiters devās trešo reizi trimdā uz ziemeļiem, kur Ingermanlandē somu draudzē dabūja ārsta un mācītāja vietu. Miris svešumā ap 1695. gadu.

J. Reitera drāmatiskais dzīves gājums rāda, cik smagi nācies cīnīties par latviešu lietu un tiesībām. Viņa darbi iznīcināti vai noslēpti, un viņš pats noklusēts veselus 300 gadus, līdz mūsu vēsturnieks – zinātnieks J. Straubergs atrada tiesu aktīs apsūdzību pret Reiteru. Literātūras vēsturnieks K. Draviņš viņu pamatoti nosaucis par pirmo latviešu literātu.

Pats Jānis Reiters vēlāk bija rakstījis par savu dzīvi, teikdams: „...tās necilvēcīgās ciešanas, kas man bijušas jāpārcieš savas tautas dēļ...”

Arnolds Rasa

 

 

 

DIDIER COSTE — FRANČU JAUNĀKAIS BRĪNUMBĒRNS

Mēness ar zobiem (Didier Coste, La lune avec les dents, Minuit) – tā sauc nākošo „vilni” franču romāna attīstībā. Autoram ir tikai astoņpadsmit gadu, bet viņš paguvis jau nostudēt pāris gadu Bordo juridiskajā fakultātē. – Viņa pirmo romānu izdevis apgāds, kas publicējis franču „jaunā romāna” galotņu – Rob-Grijē un Natāles Sarotes darbus. Romānu Mēness ar zobiem apgādam ieteicis ne vairāk, ne mazāk kā Rob-Grijē pats.

Zināmu radniecību jaunā romāna kritiķi spējuši konstatēt: arī Mēnesī ar zobiem vērojams vēss, konstatējošs stils, kas lūko atspoguļot lietas un notikumus eksakti, bez jūtpilnas angažēšanās. Autors pieder pie franču paaudzes, kas parādījusies atklātībā pēc kaŗa Alžīrijā. Vērotāji saka, ka šo paaudzi raksturojot polītiska vienaldzība; tā uzskatot, ka kaislīga polītiska teoretizēšana ir darbība, kas ved tikai uz tukšumu. Zināms norādījums uz Sartra darbiem, taču vairāk gan ironiskā nozīmē, salasāms jaunā romāna tekstā, piemēram vietā, kur autors runā par krabjiem: „...es ieskatos grozos; tur nav tā, ko es meklēju, tikai krabji. Un es nerunāju ar krabjiem, es runāju ar jums.”

Daudz vietu romānā Mēness ar zobiem norāda, ka autors mācījies no filmu technikas, taču ne tik daudz valodu pašu – viņa teikumiem ir raksturīgs „melīgs” vieglums, brīžiem nonšalance – it kā vārdi būtu uzrakstīti bez īpaša nodoma, ielikti teikumā tikai tāpēc, ka tie vokāli atbalso viens otru.

Kritika konstatē, ka Mēness ar zobiem nav ievietojams kādā „isma” plauktā, tam ir pašam sava kvalifikācija, un tas neatkārto arī slieksmi uz blazētu seksualitāti – „daudzas imaginārās mīlestības scēnas ir perfekti izveidotas visās detaļās, tāpat kā ikdiena ap tām”, bet kaut kāds lirisks mirdzums atņem tām katru banālu vilcienu. Un šai ikdienai nav arī nekāda norādījuma par iesaistīšanos laikmetīgā polītikā. Romāna ikdiena ir vismazākā nozīmē vēsturiska, romāns ir stāsts par kādu dvēseles stāvokli, un tās centrālā persona ir students Žoržs, kas seko meitenēm pa gabalu, sapņo par maigām scēnām, līdz kuŗām tas īstenībā nekad nenonāk; un viņa sapņus iezīmē kautrīga tīrība.

Katrīna S–a

 

 

 

IEKLAUSOTIES AUSTRIEŠU ŠĀSDIENAS LIRIKĀ

Priekš kāda laika Austrijas literārā biedrība ielūdza mani piedalīties pārrunu vakarā par austriešu jaunāko dzeju. Austrijas literārai biedrībai ir plaša un dzīva darbība, ko materiāli atbalsta Austrijas izglītības ministrija, kas tomēr pati nepiedalās biedrības vadībā, lai to nepadarītu birokrātisku vai „oficiālu”. Biedrībai ir skaistas telpas iekšpilsētā, „Palais Wilczek”. Tur zāli grezno Austrijas baroks, Venēcijas lustras un nīderlandiešu gobelēni. Šeit uz pārrunām biedrība aicina pazīstamākos cittautu rakstniekus, kas ierodas Vīnē, – tur rīko arī austriešu rakstnieku vakarus, kuŗos autori paši vai arī kāda pazīstama aktrise lasa jaunāko, vēl neiespiesto darbu fragmentus un kāds literātūrvēsturnieks raksturo un vērtē autoru. Plašākās telpās biedrība rīko referātu vakarus par aktuāliem tematiem: par abstrakto teātri, klasisko lugu tulkojumiem tagadnes teātra izrādēs utt. Biedrības telpās un ar tās atbalstu notiek arī akadēmiskās organizācijas „Eiropas Forums” grāmatu apskati, aplūkojot īsos referātos vairākas vācu vai arī citās valodās nesen iznākušās grāmatas. Tādējādi darīts viss, lai tagadnes literātūra kļūtu tagadnes dzīves nepieciešama daļa un lai padziļinātos un nostiprinātos kontakts starp rakstnieku un lasītāju. Tas tomēr vislabāk iespējams, pārvarot oficiālo nostāju, varbūt pat vislabāk pārrunās ar kafijas tasīti rokā. Pasniegtā kafija jau nav dārgs prieks, un tā vakara stundā uzmundrina nogurušas sirdis vecākai paaudzei, bet jaunajiem jau miega aizdzīšana nav bīstama, jo tie parasti turpina sāktās pārrunas citā vietā līdz agram rītam. Šādas sanāksmes, kuŗām līdzīgas sāk rīkot arī lielākie kultūras centri provincē, rada jaunu un pie tam apzināti vērtētu ceļu grāmatai no apgāda pie pircēja: dzīvā pārruna dod vairāk par parasti trafareto kritiku laikrakstā, bet sludinājumi lielā mērā savu nozīmi zaudējuši – samaksātam maz tic.

Pārrunu vakaru, uz kuŗu es biju aicināts, biedrība rīkoja sakarā ar nesen iznākušo jauno austriešu dzejnieku antoloģiju „Frage und Formel”, kuŗā piedalās 26 dzejnieki; neviens no tiem nav vecāks par 32 gadiem, un līdz ar to neviens vairs pats nav apzināti dzīvojis un veidojies kaŗa laikā starp draudiem un pavēlēm. Lielā atsaucība pārsteidza. Ja parasti sanāksmēs mēs esam kādi 30-50 dalībnieki, tad tagad to bija ap 150, un pie tam vairumā jaunā paaudze – dzejnieki, mākslas cienītāji, arī daži mani studenti. Redzēja daudzus bārdainus jaunekļus un daudzas gaŗbikšainas meitenes, kas centās panākt smēķēšanas rekordu. Vakara degpunktā bija nule iznākušā antoloģija salīdzinājumā ar pirmo jauno austriešu dzejnieku antoloģiju, kas iznākusi pirms 15 gadiem un kuŗas dalībnieku vairumam tagad jau ir pazīstami vārdi kā pašā Austrijā, tā arī Vācijā un Šveicē.

Kādi tad ir šie šāsdienas jaunie austriešu dzejnieki? Referenti konstatēja, ka agrāk, kaŗam tikko beidzoties, gandrīz visos toreiz jauno dzejnieku darbos bija manāma diezgan stipra citu, vecāku autoru ietekme, īpaši Trakla, Rilkes, Lorkas. Līdz ar to varēja arī runāt par kādu dzejas skolu. Tagadējie dzejnieki ir visi tik īpatnēji un individuāli, ka vienīgais kopējais, liekas, būtu tas, ka viņiem nav nekā kopēja nedz savā starpā, nedz ar cita laika vai citu tautu dzejniekiem. Katrs no tiem skatās tikai sevī, dzejniekam nav partnera un nav arī objekta – ir tikai paša izjūtas un asociācijas. Atmesta ir klasiskā dzejas forma un arī atskaņas, kā vēl pirms 15 gadiem dzejoja vairums jauno dzejnieku. Daudzi arī atmetuši lielos burtus un interpunkciju, uzskatot, ka dzeja savā būtībā ir runāti vārdi, bet runājot nav ne lielu, ne mazu burtu, nav kommatu, nav punktu. Arēji dominē pilnīgi brīvais pants, izskatās, ka būtu patapināts ekspresionistiskais dzejas veids, bet trūkst ekspresionismam tik raksturīgā patosa, trūkst cīņas gara, trūkst sludināšanas. Dzejnieki lasīja savas dzejas klusi un intimi, it kā paši savā dvēselē klausoties, it kā gribēdami ik brīdi meklēt savam pārdzīvojumam citu, atbilstošāku vārdu. Kāds no viņiem teica: „Mūsu lirai ir izrautas stīgas”. Viņi, šie dzejnieki, mīl – bet nelaimīgi – pagātni, skaistumu, svešumu, bet neatrod atbalsi nevienā no tik daudzām apceļotām un apdzejotām zemēm – izraisīto jūtu refleksu veidā –. Arī dzimtenē ne. Par to kāds teica: „Lai būtu eiropietis, ir nepieciešams pieskaņoties, piemēroties, pieglausties”. Skatoties tikai sevī, arī tas nav iespējams. Paliek skumjas, vientulība un mūzika. Vienreizēja, ne atskaņota, mūzika jūtās un vārdos. Un paliek maigums varbūt kā neapzināts protests pret visu smago un graujošo agrākos gados.

Vārdu skaistums, asociāciju īpatība, teikuma mūzika, izjūtu patiesīgums, pat ja tas viss ir teikts it kā tik sev pašam, tomēr rada dzeju tās patiesā un paliekamā nozīmē. Tikai frāzes vietā šie dzejnieki meklē (neatkārtojamā) patiesību.

Nikolajs Valters

 

 

 

NEPROGRESĪVA MĀKSLA

Pērnruden vairākos Zviedrijas provinces Strādnieku Izglītošanas Biedrības (ABF) namos viesojās Latvijas un ārzemju kultūras sakaru biedrības un Zviedru un padomju draudzības Latvijas nodaļas rīkotā latviešu mākslinieku darbu ceļojošā izstāde ar šāsdienas Latvijā dzīvojošo akvarelistu un grafiķu darbu klāstu. Kā tas pa laikam ar koloniālajām tautām, izstādi atklājis – pēc ielūguma kartēm spriežot –kolonizatoru – krievu sūtniecības darbinieks...

Izstaigājot izstādi un aplūkojot izstādītos akvareļus un grafiku, jākonstatē, ka Latvijas PSR šāsdienas mākslinieciskā kopaina ir pelēka un gaŗlaiko. Mākslas attīstība Latvijā ir apstājusies, un tai trūkst progresīvu iezīmju, tajā dominē techniskās virtuozitātes meklējumi, bet tik šaurā, ierobežotā skālā, ka pat visspējīgāko amata pratēju darba rezultāts ir neinteresants. Tāda ir kopaina; atstājot izstādi, gūta pārliecība, ka latviešu māksla dzimtenē ir nonākusi stagnācijā, tajā nav gara un mākslinieciskā temperamenta erupciju, nav individualitātes iezīmju, atskaitot individuālu amatniecisku centību, īsi sakot – nav nekā radoša. Bija cerēts vairāk, pat zinot, ka sociālistiskā reālisma formula noraida „abstrakcionismu” un ka šī ir „oficiāla” izstāde, kas atspoguļo tikai t.s. atzītās vērtības jebkuŗas valsts reprezentācijas izstādēs. Redzētais satriec; savā ziņā jāteic paldies iesākumā minētām organizācijām, ka tās devušas ieskatu mūsu mākslas traģiskajā liktenī bez ceļojuma uz Latviju... Bez šaubām, tur varbūt varētu kaut ko citu atrast mākslinieku darbnīcu intīmākajos kaktos.

R. Bēms kataloga ievadā par akvareļiem saka, ka „latviešu akvareļglezniecības sākumi sakrīt ar latviešu profesionālās mākslas pirmajiem soļiem 19. g.s.” un min vecmeistarus Kārli Hūnu, Jāni Rozentālu un Adāmu Alksni. „Latviešu padomju akvareļu glezniecības paņēmieni savā būtībā sakņojas 19. g.s. klasiskajās reālistiskajās tradīcijās,” saka turpinājumā Bēms. Tam var pievienoties, tāpat tam, ka šis mantojums „tiek attīstīts tālāk saturā un formā”, bet uz kurieni tālāk, par to varēja pārliecināties, vērojot izstādītos darbus; uz inspirācijā un meklējumos nabagu rutīnas mākslu ar slieksmi ražot krāsainas illustrācijas vai – labākā gadījumā – spējām operēt ar krāsu līnijām, laukumiem un plūdinājumiem, kas raksturo tradicionālisma savažotu skolēnu cenšanos patikt skolotājam. Vienīgais mākslinieks, kuŗa pāris akvareļos var nojaust dziļumos eksistējošu vēlmi meklēt kaut ko jaunu, ir Kurts Fridrichsons (dz. 1911. g. – darbi no sērijas Alžīra). Hilda Vika divos akvareļos parādās kā svaiga latviskās pasaku gaisotnes īstenotāja ūdenskrāsu mākslā, bet turpat vai lieki piebilst, ka 1963.g. 66 gadus vecumā mirusī māksliniece nav nekāda šāsdienas Latvijas radošās mākslas pārstāve.

Teikto lielās līnijās var attiecināt arī uz izstādes grafikas daļu, kaut gan tā saistīja vairāk, varbūt daļēji tāpēc, ka melnbaltā grafika, kamēr runājam par to, jau sākotnēji ir mazāk sentimentāla. Arī šajā sektorā atzīmējams tikai viens vienīgs darbs, pie kuŗa bija vēlēšanās atgriezties – Paula Duškina (dz. 1928. g.) „Nakts uz Daugavas”. Kaut arī principā „sociāli reālistisks”, tas liecināja par svaigu, vērienīgu pieeju, nepaklausot kategoriskam nosacījumam, ka mākslai jābūt „saprotamai kuŗam katram”, kas ir absurda prasība. Oļģerta Ābelītes (dz. 1909. g.) illustrācijas „Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli” liecina, ka šeit mākslinieks guvis iespēju strādāt, fantāzijas vadīts, reizē iezīmīgi uztveŗot Pūcesspieģeļa laika un vides raksturīgos vaibstus. Vairumā pārējo grafiķu viens aiz otra pavīd Vidberga, Induses-Mucenieces u.c. vilcieni, tāpat iezīmīga ir padomju plakātu grafikas prasību ietekme „nelietišķajā mākslā”. Gluži grotesks savā „centībā” ir Zigurds Zuze (dz. 1929.g.), kas jau agrāk ievērots latviešu padomju presē ar savu kosmonautu apsēstību. Izstādē, protams, viņš lepojas ar patētiski salkano miera balodi un citām līdzīgām „šodienīgām temām” resp. padomju „popmākslu”.

Zviedrijas izstāžu apmeklētāju informācijai kataloga teksts tulkots arī zviedriski puslīdz ciešamā valodā. Ka tulkotājs „braucis pa virsu”, to lieliski rāda Hildas Vīkas akvareļa „Zunda kanāļa krastā” tulkojums – Rīgas Pārdaugavas Zunda raksturīgā ainava izstādē prezentēta kā Ērezunda krastmala (Öresunds strand), un šo jūras šaurumu starp Zviedriju Dāniju Vīka nu gan nav akvarelī attēlojusi...

Izstāde „zināmā mērā” atspoguļo latviešu padomju mākslinieku centienus, atzīstami godīgi teikts ievadvārdos. Tikai „zināmā mērā”, un „zināmais” ir neiepriecinoša, skumja aina, liecība, ka dzimtenē latviešu mākslai trūkst individuāla radītāja asuma, trūkst inspirācijas, trūkst apvāršņu, trūkst progresīvitātes un meklējumu.

G.I.

 

Kurts Fridrichsons, akvarelis no mākslinieka austrumu cikla.

Zigurds Zuze, „Pasaules miers” ceļojošā latviešu padomju akvareļu un grafikas izstādē Zviedrijā.

 

 

 

 

GRAFIKA AR SARKASMU

Pēc ilgāka pārtraukuma grafiķis H. Sils Sidnejā pag. gada oktobrī nāca klajā ar saviem jaunākajiem darbiem. Izstādot tos divi vietās pēc kārtas, mums bija reta iespēja ar tiem labāk iepazīties.

Lasot grafiku nosaukumus katalogā un nepazīstot illustrēto romānu, Sila illustrācijas H. Laksnesa romānam Pasaules gaisma pirmā iespaidā skatītāju pārsteidz, pat satriec un izsit no ikdienas līdzsvara. H. Sila spēja asi un ironiski, pat sarkastiski parādīt situācijas un pārdzīvojumus rada sajūtu, ka pirmā acumirklī pat neērti viņa darbu vērot. Tikai ilgāk un vairākkārt aplūkojot šīs grafikas H. Sila otrajā izstādē Dž. Krīva Mazā galerijā Sidnejas centrā, sajūtam dziļāk mākslinieka cilvēcisko-humāno iztēli pret cilvēkiem un lietām. Šeit slēpjas viņa spēks un varēšana; ne tik vien pasniegt bildītes, illustrēt lasāmo vielu, bet ar savu skopo zīmējumu radīt veselu pārdzīvojumu lasītājā.

Savu kompozīciju, tāpat kā savā laikā viņa skolotājs R. Suta, H. Sils risina atjautīgi, dzīvi un nepiespiesti, dažreiz tematu pasniedzot satīriskā gaismā. Tāpat pa laikam grafiku smagumpunktu novietojot to augšdaļā, viņš panāk svaigu, neparastu kompozīciju. Techniski nevainojami, savus izteiksmes līdzekļus izmantojot skopi un racionāli, viņš labi izsveŗ lielos baltos neapstrādātos laukumus. Brīva, patvaļīgi deformēta līnija, brūnganajos sepijas un umbras toņos mainās ar sausu vai pludinātu otas uzklājienu. Dažreiz ieskanas arī pa zilganam tonim, kā tīrā otas technikā darinātā darbā Dāmas. Mazs iebildums: grāmatas vāka brīvā illustrācija, manuprāt, gan nesaderas kopā ar iespiedburtiem. Vispār, šie zīmējumi neko nezaudē no savas vērtības un ir tikpat labi baudāmi, ja aizmirstam, ka tie domāti illustrācijai.

Viss tas atsauc atmiņā tālo austrumu klasiskās Japāņu grafikas skolu tradicijas, no kuŗas esam savā laikā pārņēmuši un tālāk veidojuši mūsu radošās grafikas stilus. H. Sila tušas eksprompti ir labās eiropiskās grafikas turpinātāji paraugi.

Uldis Āboliņš

 

 

 

NO TEIKĀM LĪDZ MŪSU DIENĀM

Īslandiešu teika stāsta, ka Leifs Ērikadēls, uz rietumiem kuģodams, ap 1000. gadu atklājis Vinlandi, t.i. Amerikas kontinentu. Šo īslandiešu veikumu vēlāk aizēnojuši lielāku tautu pasaules apbraucēju vārdi, bet Īslandes tauta joprojām dzīvo savā zemē, kas pazīstama ar vienu no savdabīgākām kultūrām pasaulē. Plaši pazīstamā īslandiešu literātūra dziļi laidusi saknes tautas mākslas teikām un pasakām bagātajā augsnē, un šai tautas mākslai joprojām ievērojama nozīme īslandiešu kultūrā. Turpat vai ietiepība atspoguļojas kultūras saglabāšanas centienos: īslandieši, piemēram, tikai pavisam retos gadījumos savā valodā iekļāvuši svešvārdus. Katram jaunam jēdzienam viņi cenšas atrast atbilstošu īslandiešu vārdu...

Īslandes iedzīvotāju skaits 1962. gadā bija 183,5 tūkstoši (tātad apm. tik daudz, cik latviešu un igauņu trimdā!), bet salas territorija 103.000 kvadrātkilometru, un tās lielāko daļu aizņem vulkānisku kalnu grēdas. Šie dabiskie šķēršļi bijuši par iemeslu īpatai satiksmes sistēmas attīstībai – Īslandē ne tikai nav neviena dzelzceļa, bet arī zemes ceļu tīkls samērā neizveidots, toties attīstījusies gaisa satiksme – lēš, ka pēdējos gados gaisa satiksmes pasažieru skaits atbilst 1/3 Islandes iedzīvotāju. Šo satiksmi regulāri uztur divas sabiedrības – valstij piederošā ICELANDAIR, kam bez iekšzemes satiksmes ir arī dažas līnijas uz Eiropas kontinentu, un privātā LOFTLEIDIR.

LOFTLEIDIR (Icelandic Airlines) pēdējos gados izvirzījusies uzmanības degpunktā ar savu atšķirīgo polītiku vispārējā gaisa satiksmes attīstībā. Pasaulē vērojama tendence ir – arvien ātrāk, bet jaunu un ātrāku mašīnu būve prasa milzu summas un nedod iespēju pazemināt biļešu cenas. Loftleidir turpina lidojumus ar pārbaudītajām un drošajām propeller-motoru lidmašīnām un tādēļ vēlas, lai biļešu cenas būtu lētākas. Sabiedrība norāda uz nepieciešamību panākt iespējami lētas cenas gaisa satiksmē, jo tāda polītika atbilst demokratiskajam uzskatam – ka visiem līdzekļiem veicināms kontakts dažādu tautu starpā, bet pārāk augstās biļešu cenas šādu attīstību kavē.

Kopš satiksmi starp Ņujorku un Īslandi uztur īslandiešu jaunās „Rolls-Royce 400 Jet Prop” lidmašīnas, lidojums, piemēram, uz Kopenhāgenu ilgst tikai apm. 12 stundas un 30 minūtes, tātad pāri par 4 stundām ilgāk nekā ar „Douglasa DC–8” džetmotoru mašīnām. Cenu starpība toties ievērojama. Latviešiem, kas arvien vairāk cenšas savā starpā uzturēt kontaktu pāri okeānam, tādēļ var tikai ieteikt uzmeklēt tuvāko Loftleidir pārstāvniecību. Informācijai daži cenu paraugi: sezonas laikā (vasarā) lidojums no Ņujorkas uz Luksemburgu, tātad Eiropas vidieni un atpakaļ maksā $389.50, uz Kopenhāgenu $490.20 un Hamburgu $516.50. Ārpussezonas (Low Season) cenas ievērojami lētākas, uz Luksemburgu, piemēram, tikai 319 dolārus, vienā virzienā $167.80. Vēl lētākas ir t.s. 21 dienas ceļojumu biļetes utt. Interesentiem zināšanai – Loftleidir adrese Ņujorkā ir 610 Fifth Avenue, tālrunis PLaza 7–8585.

Pašiem piederot pie mazas tautas, gribot negribot rodas simpātijas pret uzņēmīgajiem īslandiešiem, kas ilgu laiku pirms Kolumba paspējuši atklāt Ameriku un tagad praktiski veicina ciešākus sakarus un draudzību starp dažādu zemju iedzīvotājiem. 

G

 

 

LASĪTĀJU VĒSTULES

 

 

 

JG redakcijai:

Sagaidīju, ka daudzi manā JG 35. numurā iespiestā rakstā „Jaunietis kā latvietis un austrālietis” izteiktajām domām nepiekritīs; par to nedomāju ne skumt, ne apvainoties, jo domu dažādība ir ļoti veselīga parādība. – Toties nepatīk mēģinājums man piedēvēt uzskatus, kādus neesmu izteicis, un tad tos apstrīdēt, kā to dara V. Alksnis savā JG 48. numurā iespiestajā raksta „Trimdas latviešu jaunatnes nacionālā polītika.” Acīm redzot, V. Alksnis nav gribējis, vai nav spējis saprast manas domas; viņa paviršās un sagrozītās manu uzskatu izpratnes dēļ, liela daļa viņa raksta līdzinās tukšu salmu kulšanai.

Īpatnēji, ka V. Alksnis par manu „principiālo” uzskatu atzīst to, ka „Teorētiski visideālākais stāvoklis būtu, ja latviešu jaunietis varētu būt tīri latvisks latviešu vidē un tīri austrālisks austrāliešu sabiedrībā, tādā veidā iegūstot no abām”. V. Alksnis sava raksta turpinājumā, liekas, aizmirsis tūlīt sekojošos manus vārdus (lai gan arī tie V. Alkšņa citēti) „šāds atrisinājums nav praktiski iespējams...”, kā arī manā raksta vēlāk sekojošo teikumu „Latviešu jaunietis Austrālijā nevar būt ne tīri latvisks, ne tīri austrālisks, ne arī pārmaiņus tīri latvisks un tīri austrālisks...” Manu domu par „dinamisku latviskā un austrāliskā kopojumu” (ko gan varētu dēvēt par manu „principiālo” uzskatu) V. Alksnis ignorē.

Vēl daži piemēri, kur V. Alkšņa man piedēvētie uzskati neatbilst manā rakstā izteiktajiem: (K. Ābele) „...izdomājis pilnīgi jaunu un oriģinālu pārtautošanās veidu: trimdas latviešu jaunietis pārtautojas un kļūst tīri austrālisks tikai uz laiku.”... „Tiklīdz šis pārtautotais latviešu jaunietis parādās latviešu vidē, tad kā pēc burvja mājiena viņa austrāliskās intereses un paražas momentāli izzūd.”... „...K.Ābele atrod par iespējamu ar pārtautošanās palīdzību visideālāk atrisināt trimdas latviešu jauniešu nacionālo problēmu.”... „K. Ābelem pilnīgi aplams uzskats, it kā latviešu jaunietis varētu kaut ko gūt no austrāliskās kultūras tikai tad, ja viņš kļūst tīri austrālisks, t.i. ja viņš pārtautojas.”... „Tātad trimdas latviešu jauniešiem pēc K. Ābeles vārdiem ir savs iecienīts un pārbaudīts problēmu atrisināšanas paņēmiens –tiklīdz viņiem kāda problēma jāatrisina, tie pārtautojas.”

Tā kā V. Alksnis tik bieži piedēvē man uzskatus, ko nevaru atzīt par saviem, atrodu par gandrīz neiespējamu plašāk diskutēt par viņa izteiktajām domām. Atļaušos tikai dažas piezīmes.

Ja domāju, ka latviešu kultūras attīstība pašlaik ir samērā sastingusi, statiska, un tomēr atzīstu latviešu kultūru par vērtīgu (nevis „apšaubu latviešu nacionālo kultūru”, kā raksta V. Alksnis) – kur gan šeit ir V. Alkana saskatītie „diametrāli pretēji atzinumi”? Seno ēgiptiešu kultūra jau sen ir pilnīgi statiska, un tomēr neviens izglītots cilvēks nenoliedz tās vērtību.

V. Alkšņa spriedumi par šaubu vērtību un t.s. „pazudušo paaudzi” ir bezgala vienkāršoti un vienpusīgi. Šaubas var būt kā vietā, tā nevietā; akla ticība cilvēcei nereti ir izrādījusies ļoti kaitīga, kamēr veselīgas šaubas nesušas daudz laba (atcerēsimies, piemēram, Koperniku un Kolumbu).

Lai gan V. Alksnis savā rakstā izsaka gribu „objektīvi novērtēt” manis „izplānoto nacionālo polītiku”, to darīt viņam nepavisam nav bijis pa spēkam.

Kārlis Ābele.

 

 

 

JG redakcijai:

Pie JG45./46.numurā publicētās Sarunas par literātūru 18. jautājuma man piebilstams, ka nekad neesmu pielietājis 12 toņu techniku tautasdziesmu apstrādājumos. Abās vārdā sauktajās tautasdziesmu apdarēs nav ne vēsts no 12 toņu technikas. Man norādīts arī, ka profesors Jānis Mediņš Toņu un pustoņu 147. lappusē esot domājis mani, teikdams, ka ar 12 toņu sistēmas pielietošanu tautasdziesmās esot dzīvam sunim piešūta koka aste.

Longīns Apkalns, Vācijā

 

 

 

JG redakcijai:

Ja jau pašos rakstniekos nav vienprātības par literātūras tapšanu un nozīmi tautā (skat. JG 45./46.), ko tad es mazs un melns varu domāt.

A.Krūms, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Atzīstu JG neitrālo un bezpartejisko stāju mūsu tautas nesenās pagātnes polītisko un sabiedrisko notikumu apskatos. Turpiniet iesākto gaitu.

O. Elliņš, Detroitā, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Ir skaisti, ka kaut kur, nesaņemot zaimus, var izteikties par Ulmaņa apvērsuma negatīvajām pusēm. Kaut arī pērkonalietum ir liela nozīme putekļu izkliedēšanā, ir labi, ka lietus pāriet, kad tas veicis savu uzdevumu. Ulmanis to neprata izdarīt. Pagājuši daudzi gadi, nu mums vajadzētu būt tik pieaugušiem, ka spējam bez aizspriedumiem debatēt arī par šo jautājumu.

Lasītājs, Čikagā, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Vairāk dažādības, lielāku sekošanu jaunās paaudzes sarīkojumiem.

A.Pērkons, Toronto, Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

JG 50. n-rā taupības kalendāra gada skaitļa 1965 veidojums „aizlienēts” no Laika mākslas (sienas) kalendāra. Aizlienējums arī ir ietaupījums. Taupi un nemaksā.

Līdzšinējos kalendāros gadskārtu mēnešu nosaukumi saskan ar astronomisko gada laiku sākumiem: marts – pavasaŗa, jūnijs – vasaras, septembris – rudens un decembris – ziemas mēnesis. Bet taupības kalendārī decembris ir tikai vilku mēnesis. Tad jau augusts varēja būt arī suņu mēnesis, jo suņi jau arī ēd rudzu maizi. Vilki gaudo, un suņi gaudo līdz.

Juris Konters, Ilinojā

 

 

 

JG redakcijai:

Paldies par JG 50. numuru. Visvairāk patika bildīte 39. lappusē, tā mazā meitenīte ar flinti. Latvieši jau ir šāvuši latviešus, žīdus, krievus, vāciešus un tagad trimdā šauj skaistus dzīvniekus, kas nespēj aizsargāties. Novembŗa mēneša avīzes ir pilnas ar nošautām stirniņām uz automašīnu jumtiem.

Esmu pensionārs un nupat pārdzīvoju dārgu operāciju. Gribēju jau Jauno Gaitu atteikt, bet pārdomāju. Lai Dievs jums palīdz apgaismot organizācijas, kas spiež ieročus bērniem rokās un naidu sirdīs.

K.S., Čikagā

 

 

 

JG redakcijai:

Izlasot un apskatot Jaunās Gaitas 50. numuru, rodas iespaids, ka kāds iedomājies to taisīt satīrisku, bet nav gluži zinājis, kad apstāties. Paši raksti pārāk gaŗi, lai par tiem pēc izlasīšanas vēl spētu smieties. Daudzas bildes interesantas, zīmējumi efektīvi, bet arī tie pārāk bieži atgādina „Mad” karikatūru žurnālu. Ievads ļoti labs – žēl tikai, ka daži raksti ievadā izteiktos mērķus un humora definīcijas pārkāpj tik lielos apmēros.

Zaiga Rītiņa, Čikagā

 

 

 

JG redakcijai:

Ir grūti atzīties par muļķi. Bet nu jau pagājuši vairāki mēneši, un es vēl arvien cenšos saprast, ko JG 48. numura 39. un 40. lpp. atrodamā lasītāja vēstulē gribējis pateikt anonīmais lasītājs E.R.R., USA..

Saprotu, ka saprotamu iemeslu dēļ JG ir anonīmi lasītāji. Saprotu, ka anonīmā lasītāja vēstulei ar JG saturu mazs sakars, kas arī nav nekāds brīnums. Saprotu arī, ka E.R.R. par kaut ko cīnās un ka viņam ir kaut kādi uzskati. Tik tālu viss būtu kārtībā, kaut arī pavisam miglaini. Bet nevaru saprast, ko anonīmajam lasītājam nodarījusi Zviedrijas latvieši un V. Tenese, kas „raksta Austrālijas Latvietī bez gala”. Negribu nevienam liegt tiesības ERRoties, bet es vēlētos zināt, par ko īsti. Savā vēstulē E.R.R. nav atspēkojis nevienu specifisku „sakropļotu” Zviedrijas latviešu uzskatu un nav citējis nevienu V. Teneses rakstu, lai ļautu JG lasītājam pašam spriest un vērtēt.

Šai sakarā man ir divi jautājumi:

1) Vai šis ir veids, kādā E.R.R. „cīnās” par „ģenerācijas auklētu ideju būt humānam un civilizētam”?

2) Vai JG redakcija, šādu vēstuli ievietodama, nav par augstu novērtējusi savu lasītāju intelliģenci un/vai gaišreģības spējas?

Valters Nollendrofs, U.S.A.

 

 

 

JG redakcijai:

Ar 90% Jaunās Gaitas satura esmu ļoti apmierināts, bet kā ir ar pārējiem 10%? Liekas, ja jaunie nedaudz vairāk papūlētos pastiept roku pretim „vecajiem”, nemaz nenoliedzot savus principus, un ja arī vecie darītu tāpat, tad rokas tomēr sasniegtos kopā. Vecie pirksti ir neizturīgāki: ja stiprāk uzsit, var arī pārlauzt. Bet – tas nemaz nav vajadzīgs! Ir diezgan arī citu ļoti interesantu un zīmīgu tematu – bez Ulmaņa, bez Lāčplēša kulta vai nekulta, bez Bērziņiem.

Mani ieteikumi: a) rakstīt vārdus un uzvārdus ar lielo burtu, jo jauno dzejnieku saime ir tik spēcīga – nevien skaitā, bet jo sevišķi varēšanā – ka viņi to pelnījusi; b) mazliet vairāk rakstīt par dziesmu svētkiem, tiem tuvojoties un c) mazliet pakustināt jautājumu par ārkārtīgi novecojušām un nevērtīgām literārām un mūzikas problēmām dziesmu un korāļgrāmatās, jo dažā vietā allaž velkamies 100 gadus aizmugurē šāsdienas atziņām un vajadzībām.

J. Kalnietis, Klīvlendā, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Vecākās paaudzes interese par Jauno Gaitu pieaug un kāpinās ar polemikas izraisīšanu starp veco un jauno paaudzi. Bija interesanti lasīt, piemēram, strīdus par Kārļa Ulmaņa laikiem. Tas nozīmē, ka Jaunajā Gaitā jādod vārds arī vecajai gaitai. Vairāk prozas un filozofijas.

A. Vilciņš, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Jāizsaka pateicība Astrīdei Ivaskai par prāta apgaismošanu JG lasītājiem. Rakstā Pārdomas par Posta puķi (JG 51) autore izceļ 1962. gadu kā „lielu pagriezienu trimdas rakstniecības vēsturē”. Latviešu grāmatu mīļotājiem svešumā tagad ir skaidrs, ka bez Gunša Zariņa un Andreja Irbes grāmatām trimdas latviešu rakstniecība nav bijusi nekas. „Dziļi apvainotā”

Irma Grebzde, Montreālā

 

 

 

JG redakcijai:

Es skatos ļoti skeptiski uz abonementa atjaunošanu. Kā jau kādreiz rakstīju, es nemaksāju par sarkano – piemēram, Dzelzīša, Dziļlejas – rakstiem. Lasot JG 49. numuru, jūtos kā svaigā gaisā izgājis.

K. Sūniņš, Vebstersiti, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Vairāk interviju ar jaunajiem māksliniekiem un literātiem.

D. Lejnieks, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Eleganti. Tāpat turpiniet.

J. Salna, Ouklendā, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Ir prieks vērot, ka Jaunā Gaita vairs nemeklē „jauno” manierīgās ārišķības vien, lai atšķirtos no „vecā”, bet iesāk pieauguša cilvēka mierīgas atbildības pilno radīšanas darbu.

M. Lapsa, ASV