JG redakcijai:
Laimoņa Mierina raksts „Krāsu mijiedirbe” (kas mesiāniski pauž jaunāko atklāsmi un priecas vēsti tēlotājā mākslā) JG 68.n-rā beidzas ar šādu visai mīklainu rindkopu:
„Gleznotāja darbnīca ir sava veida laboratorija, kuŗas eksperimentu rezultāti ar lietiskām mākslām ietekmē visu sadzīvi. Tieši krāsu eksperimenti ir tie, kas visvairāk atbalsojušies tērpu modēs, reklāmās, iekštelpu dekorēšanā u.t.t. Var jautāt, vai eksperimentēšanai ar krāsu ir kāds sakars ar mākslu? Te jāatbild, ka tas nav svarīgi, jo māksla ir cilvēces aktivitātes blakus produkts, ne gala mērķis. Būs lieki šai procesā meklēt loģiku. Tāpēc apzinātu mākslas ‘taisīšanu’ var mierīgi atstāt amatieŗiem un tiem, kas norūpējušies par tās ‘tīrību’.” (58. lp.)
Šķiet, ka Mieriņš glezniecības, lietiskās mākslas un sabiedrības savstarpējās attieksmēs saskata kaut ko analoģisku zinātnisko pētījumu, technoloģijas un masu patēriņa savstarpējiem sakariem. Vismaz attieksmē uz mākslu (bet varbūt arī zinātne nav izņēmums?) viņš, cik spriežams, ir pārliecībā, ka galvenais ir sabiedrības masu vajadzības; uz tām laikam virzās „cilvēces aktivitāte”, un to apmierināšana ir šīs aktivitātes „gala mērķis”. Dažas no šī cildenā mērķa sastāvdaļām, kā var noprast, ir jaunumi „tērpu modēs, reklāmās, iekštelpu dekorēšanā u.t.t.” Mērķis, protams, svarīgāks par „galvenās aktivitātes” blakus produktiem; līdz ar to, piem., modes – kas kalpo sevis izcelšanai – svarīgākas par mākslu – kas masām taču ir nenozīmīgs lukss.
Diemžēl, Mieriņš cilvēci uztver pārāk „totālitārā” veidā (vai te nav pat zināma marksisma ietekme?): cilvēku rosme patiesībā sastādās no daždažādām sīkākām rosmēm, kas var attiekties uz jo daudziem mērķiem – gan modēm, gan mākslu etc., etc. Mērķi atkarīgi no vērtību izjūtas, kas visos individuālos gadījumos nebūt nav vienāda; piem., es mākslu ņemu nopietni, bet uzjautrinos par tērpu modēm. (Kas attiecas uz reklāmām, tās, manuprāt, bieži ir taisni briesmīgas – piem., ja lieto spilgti dzeltenu kopā ar koši zaļu.) Var. jau eksperimentēt ar krāsām, un lietiskā māksla var sniegt daudz laba; bet Mieriņa rakstā runa galvenokārt par „tīro” mākslu (skat. raksta pirmo teikumu), tādēļ drusku šokē tas, ka nu laikam esam atgriezušies alu laikmetā, kad iedomāti efektīva, sabiedriski it kā nozīmīga, „praktiski lietojama” maģija zīmējumos uz alu sienām bija svarīgāka par tīri glezniecisko aspektu... Patiesībā Mieriņš pauž tikai aizspriedumu, nevis kaut cik pamatotu un noskaidrotu spriedumu; tādēļ – citējot vienu no minētās rindkopas teikumiem – „Būs lieki šai procesā meklēt loģiku.”
Mākslas cienītājs, Austrālijā
Mans raksts ‘Krāsu mijiedirbe’ (JG 68) ir mēģinājums īsumā raksturot krāsu problēmas izpratni (ar tās sekām) kā modernās mākslas izteiksmes līdzekli, kas ir akūti, it sevišķi kopš Mikelandželo ‘sagandēja’ glezniecību tik pamatīgi, ka bija jānāk Matīsam, lai vismaz daļēji varētu turpināt reiz sākto dialogu. Nav viegli iztikt bez aizspriedumiem, jo te atrodam situāciju, kur viena konvencija nomaina otru, tāpēc galīgs atrisinājums nav iespējams.
Mākslu ir tiešām ieteicams ‘ņemt nopietni’, neskatoties uz to, ka kardinālais jautājums, kas ir māksla, paliek atklāts. Vai māksla ir tikai ‘iedvesmas’ brīžos radusies formas važās sakalta ekspresija? ... tā varētu būt arī mākslinieka ikviena aktivitāte, piemēram, ūdens nolaišana...
‘Mākslas cienītāja’ starp rindām izlasītie un man pierakstītie secinājumi pieder viņam pašam. Justies ‘šokētam’ neierastos apstākļos ir veselīgi, bet vai pieķeršanās tradīciju putras bļodai nav drīzāk vājuma nekā stipruma pazīme?
Laimonis Mieriņš, Anglijā
JG redakcijai:
Izlasījis lasītāja vēstuli (JG 70. num. 57. lp.), jūtos spiests atvainoties autoriem Antiņam Silazieda kungam Megapolē (?) un Gundaram Pļavkalna kungam Austrālijā par viņu oriģināla un stilizējuma pārstilizējumu.
Eduards Šēnfelds, Eiropā
JG redakcijai:
Vispirms sirsnīgs paldies Jaunās Gaitas redakcijai par publicētajiem dzimtenē dzīvojošo latviešu dzejnieku dzejoļiem. Kaut neizteiktas, mums dziļi sāk sāpēt viņu sāpes un dzelt vainas un bezpalīdzības izjūta. Un tanīs sejās – tajās vēl ir kaut kas tāds, kas ļoti daudziem no mums jau sen izdzisis un apvilcies ar laimīgas apmierinātības apaļumu. Atskatīsimies uz 20 svešumā, bet brīvībā pavadītajiem gadiem. Materiālie sasniegumi pārsteidz, ne mazums veikts arī latviskās kultūras laukā. Bet kādi ir panākumi latviešu tautas dzīvā spēka aizsardzības laukā? Ne pārāk sekmīgi. Mēs priecājamies gan par katru skaistu uzņēmumu, kad latviešu bērni ārpus ģimenes vai skolas sarunājas latviski. Taču kaut kas ārkārtīgi svarīgs pietrūcis, lai bērnus aizrautu un ieinteresētu latviskajai pasaulei.
E.R., Toronto, Kanadā
JG redakcijai:
Jaunās Gaitas 69.numurā skatāmie trīs Raiņa un Aspazijas pieminekļa meti nav vienīgie. Pieminekļa centrālā komiteja pavisam saņēmusi četrus pieminekļa projektus. Kaut gan es pats esmu šīs komitejas loceklis, man, tāpat kā visiem pārējiem Jaunās Gaitas lasītājiem, nav līdz šim vēl dota iespēja ar šo ceturto metu iepazīties.
Longīns Apkalns, Vācijā
Atbilde replikai.
Imanta Bites apceres „Viela, doma, aizdomas” sākuma un vidus daļu izlasīju.
Īsta un laba māksla ir, manuprāt, autentiska māksla. Tā ir dzīvinoša, ne sterila. Tās īstenums mērojams ar to izjūtu skālu, kas raksturo erotiskā pārdzīvojuma dziļumu.
Ar vārdu mīlestība tiek apzīmētas dažādas jūtu iztēles. Jāpiezīmē, ka es šeit nedomāju par mākslīgi izraisītām, dažādu stimulu iespaidā (LSD u.c.) radītām jūtām vai komerciālo erotiku, bet to, kas spontāni rodas starp cilvēkiem – sava veida aistētisku atbalsi.
Mākslinieciskā sprieduma gadījumos, noteicot mākslas darba vērtību, vispirms jāšķiro personiskais un bezpersoniskais izteiksmes veids.
Mākslas mūžīgi pastāvošais kritērijs ir mākslinieka panerotiķa vispārcilvēcīgās attiecības ar pasauli, process, kas skatītājā izraisa spēju mākslas darbu transformēt citā vielā.
Objekts un subjekts ir fiziski jēdzieni – divas atšķirīgas vērtības. Tīrā jeb absolūtā glezniecībā, kas rastos ārpus parasto izmēru robežām, šie lielumi zaudētu savu nozīmi.
Runājot par absolūto vērtību mākslā, es domāju par sintaksi starp mākslas darba dažādām funkcijām un skatītāja garīgo aktivitāti. Šī sintakse jeb funkcionālā relācija dialoga veidā, aptver „visumu”, padarot mūs par vienu no daudziem – par cilvēku.
Lidija Dombrovska-Larsena
JG redakcijai:
JG 67. numurā publicētā recenzijā par V. Biļkina grāmatu Kursa un kuršu cīņas U. Ģērmanis lūdz autoru uzrādīt avotu, kuŗā būtu minēts, ka Dānijas baznīcās dāņi lūguši Dievu, lai pasarga viņus no kuršiem.
JG 69. numurā A. Spekke, norādot uz Misē (Lucien Musset) un Luisa (Archibald R. Lewis) darbiem, domā esam avotus atradis, it sevišķi tādēļ, ka minētie autori savās norādēs atsaucas uz Heimskringlas nodaļām par Magnusu un Haraldu.
Viņi nav vienīgie, kas to dara.
Arī M. Gimbuta un A. Švābe saka, ka „pasargāšanu no kuršiem” esot lasījuši Heimskringlā. Savukārt, atsaucoties uz Švābi, kā U. Ģērmanis (Latviešu tautas piedzīvojumi 36. lp.), tā arī A. Spekke (Latvijas vēsture, 82. lp.) tādu pat „pasargāšanu” tradē tālāk.
Fakts nu ir tāds, ka Heimskringlā nekur nav lasāms teikums: „Dievs, pasargi mūs no kuršiem.”
Jāpievienojas A. Spekkes vārdiem, kuŗus tas rakstījis Rakstu krājumā I, 1957, 8. lp.: „Ikviens atsaucas uz iepriekšējo, pats avotu neredzējis.”
Arnolds Kursis, Zviedrijā
JG redakcijai:
Pēc Jāņa Čipāna domām, uz dzimteni, diemžēl, neaizbraucot tie īstie, kas sarunās ar turienes ļaudīm varētu dot tiem pareizu priekšstatu par dzīvi brīvajā pasaulē. (Skat. JG 70, 56, lp.).
Vai tad tiešām cilvēki ar augstskolu diplomiem, kā ārsti, mācītāji, skolotāji, dzejnieki u.c. ir tikai tādi bailīgi trusīši un vientieši. Tikpat pārliecināts viņš saka, ka lielākai daļai no mums apciemot dzimteni neesot bīstami un to darīt tas sevišķi ieteic polītisko bēgļu jaunatnei un jaunai paaudzei, kas neatceroties dzimteni.
Ja nu Čipānam pašam vēl līdz šim nav bijusi izdevība apmeklēt dzimteni, ne arī izrunāties ar cilvēkiem, kas dzimteni jau apmeklējuši, ne arī satikties ar cilvēkiem no dzimtenes, kas jau ciemojušies šinī krastā, tad vienīgi atliek ieteikt viņam nepalikt par trusīti un pašam posties ceļā un izsēt to sēklu, kas nekrīt uz akmeņiem,
J. Konters, ASV
JG redakcijai:
Trimdā mēs labāk saprotam savas dzimtenes vērtību un nozīmi. Mēs, latvieši, neesam vienīgie, kas esam pazaudējuši savu dzimteni krievu okupācijas dēļ. Tā bija dzimtene arī vairākiem citu tautību mūsu valsts pilsoņiem. Starp tādām minoritātēm bija arī vācieši, pie tam ļoti maza minoritāte. Neizšķirsim šeit jautājumu, vai viņi, dzimteni atstājuši, Hitlera saukti, ir tiesīgi runāt vēl par dzimteni Latviju. Šis jautājums nav juridisks jautājums. Dzimtene ir cilvēku apziņā irracionāls un spilgtu jūtu pārdzīvojumu veidots priekšstats. Mēs būtu nepatiesi un negodīgi, ja mēs noliegtu vācu minoritātes patiesas jūtas pret dzimteni Latviju. Bet ir lietas, par kuŗām ir jārunā un kuŗas nevar noklusēt šo pozitīvo jūtu dēļ.
Mēs šodien zinām Hitlera un Himlera plānu. Tas nav no vēstures annālēm ne izsvītrojams, ne noklusējams. Latviešu tauta bija nolemta formālai iznīcināšanai, gluži tāpat kā žīdi, tikai ar citām metodēm. Bijušai vācu kolonijai Līvlandei bija jākļūst par Lielvācijas Ostlandi. Nupat ir iznācis gadskārtējais rakstu krājums Jahrbuch des baltischen Deutschtums 1960. Tanī ģenerālmajors Kristjans Millers (Müller) raksta par militāro drāmu Baltijā 1944./45. gadā. Nosūkstījies par to, ka Hitlers nav ļāvis jau 1944.g. vasarā atstāt Baltijas valstis, un atzinis, ka igauņu un latviešu brīvprātīgie netika augsti vērtēti (nicht hoch eingeschätzt wurde), viņš rakstu nobeidz necerētā atklātībā: „Sāpes paliek, ka mēs šo skaisto zemi, kas cauri gadu simtiem ar vācu cilvēku palīdzību uzplauka kulturāli un saimnieciski, pazaudējām.” Šo rakstu krājumu izdod neviens cits kā baltvācu centrālā organizācija „Deutsch-Baltische Landsmannschaft”. Vai mūsu bijušie koloniālie kungi ceļ atkal savu galvu? Laikam par daudz būtu prasīts, lai viņi kaunā nosarktu!
Ingus Rudājs
