Gunars Irbe

TROPISMI ĪSLANDIEŠU PROZĀ

 

Kad bijām pārcilājuši rindu sīko ikdienas tematu, no kuŗiem mēdz veidoties laipa starp diviem viens otram pilnīgi svešiem cilvēkiem, es vaicāju Oulafuram Jounsonam (Ólafur Jónsson), Rejkjavīkas pēcpusdienas laikraksta Vísir literātūras kritiķim:

– Vai tu nevarētu te uz šīs bloknota lapiņas uzrakstīt piecu īslandiešu rakstnieku vārdus, kuŗi reprezentētu pašu raksturīgāko mūsdienu Īslandes rakstniecībā?

Kopš tās pēcpusdienas (mēs notērzējām par literātūru un visu ko citu arī vēl līdz vēlai nakts stundai) bloknotā glabājas šādu īslandiešu vārdi:

- Tors Vilhjaulmsons (Thor Vilhjálmsson)

- Gudbergurs Bergsons (Gudbergur Bergsson)

- Svava Jakobsdoutīre (Svava Jakobsdóttir)

- Jakobīna Sigurdardoutīre (Jakobía Sigurdardóttir)

- Indridi G. Torsteinsons (Indridi G. Thorsteinsson).

Divus no viņiem atradīsit mūsu īslandiešu prozas atlasē. Jakobīnas Sigurdardoutīres un Svavas Jakobsdoutīres darbus neizdevās publicēt, kā mēdz sacīt, „technisku apstākļu” dēļ.

 

TROPISMI

Latviešu prozas īstenie sākumi laikam būs datējami ar 1878. gadu, kad iznāca brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki. Ap to pašu laiku – 1850. un 1876. gadā – publicēti Jouna Torodsena (Jón Thoroddsen, 1818-1868) romāni Piltur og stúlka (Zēns un meitene) un Madur og kona (Vīrs un sieva), kuŗus savukārt uzskata par sākumu īslandiešu prozai mūsdienu izpratnē.

Par Torodsena romāniem teikts, ka tie uzrakstīti Voltera Skota un Čarlza Dikensa ietekmē un ka to literārās caursites spēks vistiešāk izjūtams vides notēlojumos un sižeta blakuspersonu komiskajos tēlos. Gluži to pašu varētu sacīt arī par mūsu Mērnieku laikiem!

Protams, īslandiešu prozas tradīcijas ir ar daudz senāku datumu: atšķirtībā no visas pārējās pasaules un salas vientulībā viņiem izdevies saglabāt un pilnveidot senskandinavu literātūru mutvārdu tradīcijas formā. Un, kad bija apgūta rakstīšanas māka, to visu arī pierakstīt – iespēja, kādas mums, domājot kā par tautasdziesmām, tā par pasakām un teikām, nebija. Kamēr austrumu un rietumu „interešu sfairu” krustpunktā pie Baltijas jūŗas austrumam un rietumam par labu saulē izbalēja kritušo kuršu, zemgaļu, sēļu un letgalu ādiņas, īslandiešu teļi atdeva savas, lai taptu un nākotnei saglabātos īslandiešu senā literātūra, uzrakstīta ar īslandiešu pašu un īslandiski noskaņotu Romas mūku roku.

Un tomēr – starp šīm senajām sāgām, kuŗās vēstīts arī par īslandiešu sirojumiem Kursā, un mūsdienu īslandiešu dzeju un prozu ir gaŗš, vairākus gadsimtus ilgs klusuma brīdis. Tie ir gadi un gadu simteņi, kad, runājot Tora Vilhjaulmsona tērzējot izmestajiem vārdiem, ikviens, kam vien bijusi dūša, ņēmis un nomiris...

Runa ir par īslandiešu „septiņsimt gadiem”, par svešām (norvēģu un dāņu) varām, par badu, mēri un – piedevām – vulkānu izvirdumiem un gaŗām un saltām ziemām.

Taču jau Torodsena darbu raksturojumā saskatāmi aizmetņi mūsdienu Īslandes rakstniecības tropismiem.

Par tropismiem botānikā apzīmē augu kustības, ko izraisa fizisku, ķīmisku, mechanisku u.c. faktoru vienpusēji kairinājumi. Pozitīva tropisma gadījumā augs tiecas kairinājuma virzienā, negatīva – projām no kairinājuma.

Literātūrā par tropismiem varētu saukt radošo autoru tieksmi ar savu darbu tematiku vai formas aizguvumiem tiekties „kairinājuma avota” idejisko izstarojumu virzienā (pozitīvais tropisms) vai vērsties pret tiem (negatīvais tropisms), kad tie sākuši apdraudēt tautas un sabiedrības vērtību mērauklas un sadzīves normas.

Torodsens, tāpat kā mūsu Juris Alunāns un arī Reinis un Matīss Kaudzītes, atjaunojis tautas literārās tradicijas, pozitīvi atsaukdamies uz ārzemju literātūras ierosmēm. Bet tieši pēdējo gadu īslandiešu prozā par dominētāju parādību uzskatāms negātīvais tropisms, novēršanās no svešķermeņa Īslandes miesā, amerikāņu militārās bazes: tās „izstarojumi” īslandiešu autoru uztverē ir drauds ģenuīni īslandiskajam dzīves veidam, patstāvīgajai īslandiešu kultūrai un īslandiskajām vērtību skālām. Idejiskās domas attīstība mūsdienu Īslandē var noderēt par uzskates līdzekli, lai demonstrētu, kā svešu varu bažu un kaŗaspēka (un rūpniecības izrīkotāju un visāda veida citu svešinieku) iejaukšanās kādas nācijas dzīvē ir asā pretrunā idejai par mieru un tautu draudzīgu sadzīvi.

Tiem latviešu lasītājiem, kas no turpmākajām rindām secinās, ka īslandiešu proza ir polītizēta (kas ir tiesa) un attālinājusies no literātūras tradīcijā pazīstamajiem individuālā cilvēka dzīves un likteņu tematiem, der iegaumēt, ka līdzīgus ceļus, gribēti vai pašplūsmas ceļā, gājusi arī mūsu rakstniecība kā trimdā, tā Latvijā.

ĪSLANDES ORĀKULS

1904. gadā Īslandei, kas vairākus gadsimtus ilgi bija bijusi Dānijas karalistes bieži vien dziļi nicināta kolonija, piešķīra pašpārvaldes tiesības; tas bija gadu desmitiem ilgās „tautas atmodas” rezultāts. 1918. g. Īslande atguva 1262. g. zaudēto patstāvību (paliekot personālūnijā ar Dāniju); un 1944. gadā tā pasludināja sevi – atsaucoties uz tautas nobalsošanā izteikto absolūtā vairākuma gribu – par pilnīgi neatkarīgu republiku. Starp šiem jūdžu stabiem Īslandes polītiskajā vēsturē plūst īslandiešu kulturālās attīstības straumes virzienā uz mūsu dienām.

Viena no tām, visskaidrāk saskatāma tagad jau vecās paaudzes rakstnieku un mākslinieku centienos, tiecās no Īslandes noskalot atkarības gadu sanesumus un turpat vai burtiski iemācīt īslandiešiem pašiem saskatīt īslandisko Īslandes dabā un vēsturē, dodot arī valodai jaunu, modernu un tomēr dziļi īslandisku skanējumu.

Otra, jau krietni jaunāka straume plūst tagad, un to izraisījusi dziļi izjusta nepieciešamība saskaņot īslandisko ar mūsdienu pasaules realitātēm, pārbaudot tā atbilstību modernā laikmeta kontekstam.

Līdz Otram pasaules kaŗam īslandiešu literātūra bijusi īslandiski savrupa, par stila paraugiem un arī tematiski izmantojot teiku varoņlaikmetu vai vismaz aizvadīto gadsimtu notikumus. To var sacīt par starptautiski pazīstamo prozistu Gunāru Gunarsonu (Gunnar Gunnarsson, 1889), kas labu daļu savu darbu sarakstījis dāniski. To pašu arī par Haldouru Laksnesu (Halldor Laxness, 1902), bet vēl vairāk par visiem citiem, kas lasīt kāro tautu apgādājuši ar saviem nereti visai provinciālajiem darbiem.

Ir uzskats, ka šajā laika posmā īslandiešu literātūras attīstību kavējusi tālu ārpus Īslandes slavu ieguvusi senā īslandiešu rakstu bagātība. Jaunie autori turējuši cieņā „pārbaudītās tradīcijas”, un viņu darbus raksturojusi motīvu, stilu un raksturu vienmuļa, nemainīga atkārtošanās.

Ar Laksnesu īslandiešu daiļliterātūra atdzimusi spoži un nozīmīgi, aizsniegdama labāko viduslaiku sāgu līmeni. Bet viņš īslandiešiem nozīmē arī sāgu tradīcijas nobeiguma fazi, kā tas netieši arī teikts Zviedru Akadēmijas motivācijā, piešķiŗot Laksnesam Nobela prēmiju.

Līdz pat 1965. gadam Laksness īslandiešiem bijis neatdarināms paraugs, ko apskauda un ko bijīgi uzlūkoja par tādu autoritāti, kuŗa atkārtoti Delfu orākula runām līdzīgie spriedumi līdzinājušies pāvesta bullām. Paradoksāli, un droši vien negribēti, Laksness bija kļuvis par šķērsli īslandiešu prozas tālākai attīstībai. Jaunāki un vecāki Laksnesa laika biedri, kas nesagremotu norijuši meistara nereti paviršo argumentāciju par labu tradicionālajai episkai rakstniecībai, izvērtās par sekotājiem, kam nekad nepanākt Laksnesu meistarībā, un ceļus pa labi un kreisi nespēja saskatīt to orākula spožuma apžilbinātās acis.

Laksnesa prozā tomēr var arī saskatīt iedīgļus mūsdienu autoru orientācijai. Trīsdesmitajos gados, kad Laksness vienu pēc otra laida klajā trīs ievērojamus kritiskā reālisma garā sacerētus romānus – Salka Valka, Sjálfstaett folk (Neatkarīga tauta) un Ljós heimsins (Pasaules gaisma), – tie bija literāras atbildes uz laikmeta ideoloģiskajiem un polītiskajiem jautājumiem, kuŗu risināšanā Laksness piedalījies arī ārpus tiešā rakstnieka darba. Tās bija plaša apjoma replikas domu izmaiņā par sociāliem, polītiskiem un kulturāliem tematiem. Šiem trim darbiem viņš kaŗa gados pievienojis ievērojamo triloģiju Īslandsklukkan (Īslandes zvans), rēgaino vēstījumu, no kuŗa tumšiem mutuļiem plūst no ārpuses ieceļojušo vagaru nenomāktais un kaŗot nepakaŗamais tautas pretestības spēks.

 

KREISAIS NACIONĀLISMS

Iespaids, kāds rodas no sarunām ar pašlaik aktuālajiem īslandiešu rakstniekiem (un par viņiem; un vai visi viņi – „kreisi noskaņoti”), ir, ka Īslandē modernā variantā atkārtojas kaut kas no mūsu pazīstamās „jaunās strāvas”. Neaizmirsīsim, ka „jaunā strāva” Latvijā plūda Kārļa Marksa vārdā un nepiedzīvotā spožumā krastā izskaloja tīrākās un dziļākās latviešu literārās kultūras vērtības – ar J. Raiņa, ar Aspazijas, Kārļa Skalbes un Jāņa Akurātera literārajiem veikumiem. Tieši pretēji toreiz populārajam sauklim, ka proletārietim nav tēvzemes, toreiz moderno autoru darbi atdeva latviešu tautai tās pašcieņas un sevis apzināšanās nepieciešamo daļu, definītīvi pārvēršot „bezvēstures zemniekus” nācijā, kuŗai ir ne tikai tūkstošiem gadu veca kultūra, bet arī „jaunas skaņas”, ar kuŗām skanēt nacionāli un starptautiski.

Īslandes jaunos (un kreisos) rakstniekus pašlaik nomāc viena rūpe: kā saglabāt Īslandi īslandisku. Tā ir dominējošā, un tās gaismā jāizvērtē arī sociālās taisnības un līdztiesības idejas, rūpe, lai ienākumi nesaplūstu tikai dažās, bet visas tautas kabatās.

Īslandietim nekad nav bijusi viegla dzīve, bet domas, kā to uzlabot, dalās. Par to īslandietis lemj savas parlamentārās demokrātijas ietvaros, un liekas, ka cita polītiskās sadzīves forma viņam ir pilnīgi nepieņemama. Vie_tā un nevietā viņš labprāt atgādina, ka Īslande ir zeme, kam. ir visvecākās parlametārisma tradicijas.

(Fona izgaismošanas labad der piebilst, ka īslandiešu saimnieciskajā dzīvē ievērojama loma ir kooperācijai. Un ne jau visi īslandieši ir „kreisi”: Īslandes lielākā polītiskā partija ir konservatīvi liberālā Sjálfstaedisflokkur, neatkarības partija.)

Izklausīsies pēc paradoksa, bet īslandiešu kreisumā nacionālā stīga ir tik dzīva, ka draudzīgi tērzējot šie „kreisie” brīžiem rādās kā tāda šovinisma tīrkultūra. Bet tas ir simpātisks, spontāns un everģēlīgi pausts šovinisms, kas noraida visādu veidu „lielos brāļus”, atsaukdamies uz pašu tūkstošgadīgo un krāšņo kultūru.

–... šeit dzīvoja Einars Benediktsons, – Tors Vilhjaulmsons rādīja pa automašīnas logu. – Viņš pārtulkoja Ibsena Pēru Gintu, tā sakot, oriģinālvalodā...

Īslandieši joprojām runā tīru, nepievazātu skandināvu valodu, kamēr dāņu, norvēģu un zviedru valodās nosēdušās gan vācu, gan franču un anglosaksisko „orientācijas periodu” nogulsnes.

 

ATOMDZEJA

Nolīgstot ar Dāniju par neatkarību 1918. gadā, Īslande „uz mūžīgiem laikiem” tika pasludināta par neitrālu un demilitārizētu zemi.

Otra pasaules kaŗa laikā to vispirms okupēja britu, pēc tam amerikāņu kaŗaspēks, aizsteigdamies priekšā vācu un krievu līdzīgiem nodomiem. Pēc tam, kad bija nolijis atombumbas sprādziena ugunslietus un Cechoslovakijā nolikvidēta demokrātiskā valsts iekārta, Īslande drīz vien kļuva ne tikai par NATO locekli, bet arī par amerikāņu flotes gaisa spēku bazi, turklāt tikai nedaudz gadus pēc „pilnīgas neatkarības” pasludināšanas Tingvellās, senajā Īslandiešu parlamenta sapulču vietā.

Neko nav vieglāk saprast kā to rūgtumu, ko izjūt vismaz daļa īslandiešu, apzinoties šī vēsturiskā paradoksa dziļāko būtību.

Tam pievienojas atkarības sajūta, zinot, cik liela loma Īslandes saimnieciskajā dzīvē ir ārzemju kapitālam.

Bet īslandietis spurojas pretī, viņā ir dzīvs ietiepīgais, mēra un bada gadsimtos pārbaudītais „es būšu pret”.

Pirmais to literāri pilnvērtīgā prozas darbā pateicis tas pats jau aplūkotais Haldours Laksness ar romānu Atomstation (1948).

Pēc šī darba uzrakstīšanas, Laksness sācis visu pārvērtēt, rakstīdams esejas, skatuves darbus (bez īpašiem panākumiem) un tagad prozu, kam modernas leģendas raksturs.

Bet Atomstation devis vārdu veselai moderno dzejnieku plejadai – atomdzejnieki, kaut arī ne jau visi tie rakstījuši par šo vai līdzīgiem tematiem. Šo grupas nosaukumu vairāk attaisno dzejnieku drastiskā sakaru saraušana ar klasiskajām un nacionālromantiskajām dzejas ievirzēm, jaunas formas meklējumi, dabas lirikas aizstāšana ar sociālu, filozofisku un polītisku tematiku.

Laksnesa jaunāko laikabiedru darbos, kas veltīti vēsturiskā paradoksa tematam, šajā laika posmā tikai retumis pazib pa nozīmīgākai talanta dzirkstij, piemēram, Indridi G. Torsteinsona romānā 79 af stödinni (apm.: Taksometram 79 izbraukt!). Polītiskie spriegumi pēckaŗa Īslandē izlādējušies tiešās polītiskās debatēs un polemikās. Lēnais rakstniecības aplinkus ceļš sakaitētajiem prātiem licies par gaŗu. Un pamazām vajadzēja arī nobriest jaunai formu valodai, lai proza un dzeja atbilstoši izgaismotu jaunās īstenības saturu un iezīmes.

 

MELNĀ IRONIJA

Sigurdurs Magnusons (Sigurdur A. Magnússon), kuŗa spalvai pieder vairākas informatīvas un analītiskas esejas par moderno īslandiešu polītisko romānu, uzskata 1965. gadu par jaunā, mūsdienīgā īslandiešu romāna dzimšanas gadu. Salīdzinājuma labad der piezīmēt, ka ap to pašu laiku latviešu trimdas prozā bija modē runāt par „pagriezieniem”.

Šajā gadā Īslandē laisti klajā divi romāni, kas ievada, patapinot daļu termina no viena romāna titula, melnās ironijas posmu īslandiešu rakstniecībā. Vienu no šiem „pagrieziena romāniem” sarakstījis 1926. gadā dzimušais Jouhanness Helgi (Johannes Helgi). Tas saucas Sort messe (Melnā mesa), kuŗā notēlota kāda sala, ko okupējis svešs kaŗaspēks, un salinieku attieksmes ar svešajiem. Romānam ir vāja kompozīcija un to vēl vairāk vājinājusi autora tieksme izrēķināties ar saviem polītiskajiem pretiniekiem pārāk „caurredzamā” veidā. Romāna sižets atbalsojies arī polītiskajās debatēs, bet tajās nesekmīga izrādījusies Helgi „sabiedriskā recepte”: viņš ieteic meklēt glābiņu no morālās un polītiskās korrupcijas aiziešanā atpakaļ uz laukiem, vienkāršā un dabiskā lauku dzīvē. Protams, tādam atrisinājumam trūkst jebkuŗa reāla pamata.

Otru šā gada „dusmīgo romānu”, Borgarlif (Pilsētas dzive) sarakstījis Ingimars Erlandūrs Sigurdsons (1934), kam sava līdzība ar Melno mesu, tikai izdomātās salas vietā autors liek saviem varoņiem darboties konkrētākā vidē, Īslandes lielākā laikraksta Morgunbladid redakcijā. Arī šis nav nekāds izdevies romāns, liecina vairāk par autora svēto sašutumu nekā par rakstnieka spējām. Tā succés du skandale pamatā apstāklis, ka nebijusi nekāda māksla atšifrēt romāna „varoņu” prototipus.

Īsāks un kodolīgāks ir Sigurdsona otrs romāns Íslandsvísa (Īslandes dziesma, 1967). Tajā notēlots, kā Īslandes uzņemšana visādās „savienībās” noved pie tā, ka ieceļojošu svešinieku skaits pārsniedz zemes pirmiedzīvotāju īslandiešu skaitu. Lai panāktu mieru un kārtību un neapdraudētu „savienotās valsts” drošību, Īslandes valdība nolemj, ka visiem īslandiešiem jāatstāj Īslande... Sižeta apstrādājums ir virspusīgi veikts, un saistošākais tajā ir viegli absurdais stāstījums un intensīvi paustā atziņa, ka zeme un tauta nav dalāmi.

 

NJARDVĪKA DZEMDĒŠANAS ATĻAUJAS

Atļauju dzemdēt izsniedz īpaša ministrija...

Ap šīm absurdajām atļaujām savīts Njordūra P. Njardvīka (Njördur P. Njardvík, 1936) fantastiskā melnās ironijas romāna Nidjamálaráduneytid (apm.: Tautas plānošanas ministrija, 1967) sižets, īsumā tā:

Altings (Īslandes saeima) pieņēmis likumu, kas nosaka, ka bērnu pasaulē laišana pakļauta valsts kontrolei. Tātad tā būtu Īslandes atbilde uz demogrāfiskās eksplozijas jautājumu. Izrādās tomēr, ka valdošā partija izsniedz šādas atļaujas tikai tiem pilsoņiem, kas ir šīs partijas biedri – ar „perspektīvu nodomu” neveicināt citādi domājošo dabisku pieaugumu. Romāna varonis, kas ir bankas ierēdnis, pēc ilgākas šaubīšanās nolemj mainīt partijas piederību, jo visi līdzšinējie lūgumi pēc atļaujas ģimenes pieaugumam noraidīti. Lai attaisnotu savu rīcību, viņš valdības partijas sanāksmē saka runu, kas Njardvīka atainojumā ir gluži vienreizējs polītiskās satiras paraugs.

Kad bērns jau ceļā, izceļas zvejniecības krize un valdības partija zaudē savu niecīgo vairākumu saeimā. Valdība atkāpjas. Valsts groži nonāk opozīcijas partijas rokās, kas retroaktīvi atceļ visas iepriekšējās valdības laikā izsniegtās dzemdēšanas atļaujas, un bankas ierēdnis un viņa sieva kļūst par likuma pārkāpējiem.

Šis neliela apjoma romāns ir pilns izsmalcinātu pasāžu un veselīga humora. Tas ir tipisks „sociālā sašutuma paudēja” tipa romāns, bet autora talants devis tam literāru formu, kas liecina, ka aktuālu tematu var arī pasniegt, nenobeidzot daiļliterātūru. Romāns tulkots dāniski (ar titulu Må vi få et barn, hr. minister? Grevas Forlag, 1970), norvēģiski un vāciski. Krievu tulkojumā tas iespiests žurnāla Sever 1971. gada 12. numurā.

 

AITU ZAGĻI

Aitu Īslandē ir četras reizes vairāk nekā pašu īslandiešu. Plašā Īslandes kalnu panorāma ir aitu nosēta, un tiltus tur ceļ no apaļiem dzelzs stieņiem, lai aitas nevarētu aizmukt.

Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ja aitu zagļa motīvs ielauzies arī Īslandes modernajā romānā – Indri di G. Torsteinsona (dz. 1926. g.) Thjófur i paradís (Zaglis paradīzē, 1967). Romāns uzbūvēts kā modernizēta leģenda un sižets patapināts no klasiskās īslandiešu literātūras un kāda patiesa notikuma trīsdesmito gadu beigās. Tajā notēlots lauku pagasts, gadu tūkstoti veca paradīze, ko nešķērso pat lielceļš un vienīgi kaut kur baumo, ka kādā patālākā tīrelī mitinoties nezin no kurienes atnācis svešinieks ar sievu un sešiem bērniem.

Šad tad pazūd pa aitai, bet kas nu tur liels. Kad pagasta turīgākajam saimniekam arī zirgs pagalam, sākas pēdu dzīšana un svešinieka tīreļa sētā uziet ne tikai milzumu aitu un zirga gaļas, bet arī bedri pilnu ar aitu un zirgu galvām.

Šīs allegorijas adrese arī nav tālu jāmeklē: amerikāņu Keflavīkas baze uzcelta milzīga, sūnām noauguša un lavas akmeņu noklāta tīreļa vidū, bet bazes „pirksti”, televīzijas viļņi iesniecas „tūkstošgadīgajā paradīzē”, lai pakamptu pa aitai vai zirgam, tātad – iejauktos īslandiešu pašu lietās.

Viss ir relatīvs un illūzorisks, liekas, ir galvenā atziņa Gudbergura Bergsona (Bergsson, 1932) polītiski satiriskajā romānā Tómas Jónsson metsölubók (Toumasa Jounsona bestsellers, 1966), kuŗu rakstot, autors ignorējis vai visas īslandiešu prozas tradīcijas un kompozīcijas normas. Romānā nav laika dimensijas, viss notiek – tieši tagad, šinī acumirklī, kad vecītis Toumass raksta savus memuārus, iet uz mazmājiņu, sēž tur ilgi un gaŗi, un viņa īstenība ir seni notikumi, kuŗus viņš pats pieredzējis. Šo romānu rakstot Bergsons izmantojis savas gluži neticamās novērotāja spējas, (par kuŗām ikviens var pārliecināties, lasot Bergsona noveli šinī JG numurā), un vērienu, piešķiŗot dzīves sīkumiem lielo dimensiju izgaismotāju lomu.

Nākošajā grāmatā, Ástir samlyndra hjóna (Saderīga pāŗa mīlas dzīve, 1967) Bergsons daudz tiešāk iztirzā „saderīgā pāŗa” – īslandiešu un amerikāņu – attieksmes, kuŗu šķietamā draudzība ir tikai detaļa kaut kādā anti-life, neīstumā.

Autora humors ir cietsirdīgs un nežēlīgs, kad viņš, vaļsirdības uzplūdumā, atmasko ikdienas nodrāztās frāzes, ierastās domas un svešu garnizonu ietekmi uz tautas dzīvi.

1969. g. iznākušajā romānā Anna Bergsons tēlo trīs īslandietes, kas atgriežas dzimtajā zvejniekciemā no Amerikas, kur „paša Dieva zemītē” pārlaidušas dažus laulības gadus. Viņu amerikāniskajā perspektīvā” dzimtās Īslandes kultūra un sasniegumi ir nožēlojama pasaules perifērijas krāmu bode. – Šo rindu rakstītājam iedomājamā aina dzīvi sauc atmiņā noklausīto grupiņā latviešu, kas – pāris nedēļas sabijuši Rīgā – stundām varēja runāt par ledusskapjiem, kuŗi nedarbojas...

 

DZEJNIEKS UN DIVAS DĀMAS

No aprakstiem spriežot šķiet, ka pašu skaistāko romānu modernajā īslandiešu literātūrā uzrakstījis dzejnieks Torsteins no Hamri (Thorsteinn frá Hamri, 1938). Tas saucas Himinbjargarsaga eda Skógardraumur (Himinbjarga stāsts jeb Meža sapnis) un vairākās plāksnēs rakstīts prozas darbs, kuŗā izmantoti pasaku un varoņteiku motīvi, bet senie laiki un jaunie laiki tajā kā sapnī saplūst kopā, sašķetinās: it kā pagātnes nebūtu, it kā pagātne būtu šodiena un tagadne – vakardiena. Tas ir stāsts par nabagu kaŗagājienu uz jarla (seno skandināvu virsaiša) pili, lai atbrīvotu Himinbjargu, kas tur sēž, ķēdēs sakalts, bet – kā vēlāk izrādās – kuŗa varbūt nemaz nav, tas ir tikai iedomu tēls, māneklis revolūcijas izraisīšanai.

Nabago kaŗavadonis Sigurds Torsteina romānā simbolizē Revolūciju, par kuŗas nodevēju viņš kļūst, tāpat kā lielākā daļa viņa vēsturisko līdzinieku, savos kommentāros par šo darbu raksta Sigurdurs Magnusons.

Liekas, ar rakstniecēm īslandiešiem nav veicies. Visā plejadā, par ko ir runa, tikai divām ierādīta pieminēšanas cienīga vieta, bet vismaz par Svavu Jakobsdoutīri (Svava Jakobsdóttir, 1930) var sacīt, ka viņas romānā Legjandinn (Apakšīrnieks, 1969) kūsāt kūsā patiesa mākslinieciska spēka izpausme, atjautība, prozas technikas prasību apzināšanās.

Sižets romānā ir vienkāršs, taču vienlaicīgi arī kaut kur uz robežas starp reālu stāstu un pasaku. Kāda jauna laulāta pāŗa dzīvoklī vienkārši ienāk un apmetas uz dzīvi pilnīgi svešs vīrietis. Viņa ierašanās abiem laulātajiem sagādā nepiedzīvotu paļāvības un drošības sajūtu. Svešais aizdod arī naudu savrupmājiņas būves pabeigšanai, uz kurieni visi trīs pārceļas un iekārtojas uz dzīvi. Dzīvei ritot tālāk, apakšīrnieks un namatēvs burtiski saaug kopā, kļūst par vienu miesu un dvēseli. Bet pa pludmali klīst vēl kāds nepazīstams cilvēks, un šis svešinieks dīvaini satrauc namamātes prātus. Ziemsvētku vakarā nepazīstamais zvana pie durvīm. Pa lūciņu durvīs sieviete saskata svešinieka seju, tā ir sarkana – it kā asiņu klāta, it kā Ziemsvētku lāktura gaismas apspīdēta. Un namamātes rokas nolaižas, atslēgu nepagriezušas. Ar to romāns beidzas.

Romānā ir pa makabram, nepārliecinošam burbulītim – vietām autores tieksme sabiezināt krāsas novedusi pie deformācijas. Romānu var lasīt kā iejūtīgu un vaļsirdīgu modernās laulības dzīves iztirzājumu. Taču tikpat viegli ir saskatīt tā allegorisko dimensiju. Tas ir romāns par neatkarīgās Īslandes dīvaino likteni, „saaugot kopā” ar zemē nometināto svešinieku, kamēr pa pludmali klīst vēl viens svešais ar sarkanu seju.

Vai vēl plašāk: tas ir romāns par to, kā mazās tautas „pasargātāji” svešinieki „saaug kopā” ar pasargājamajiem tā, ka pēdējiem nekādi vairs netikt no tiem vaļā.

Jakobīnas Sigurdardoutīres (Jakobína Sigurdardóttir, 1918) romāns Snaran (Cilpa, 1968) ir viens vienīgs nepārtraukts monologs, ko norunā kādas ar ārzemju kapitālu uzceltas un ārzemnieku vadītas rūpnīcas strādnieks. Romāns uzrakstīts ar neizmeklētiem vārdiem, vienkāršā, tiešā strādnieku žargonā, ar kuŗa palīdzību runātājs vienlaicīgi vēstī par to, kādu virzienu ņēmusi Īslandes industrializācija, un mēģina visu aizbildināt, kaut gan „patiesību nevar neredzēt”.

 

NEGATĪVAIS TROPISMS

Īslandiešu polītiskā romānā tātad skaidri nomanāms negatīvais tropisms, novēršanās no „aizsardzības”, kādu zemei un tautai sagādājis nolīgums par bazēm ar ASV. Dziļākā doma ir, protams, ļoti vienkārša: Īslandi īslandiešiem! Pie bazes Keflavikā tiešām lasāms uzraksts, ka šeit mitinās „Īslandes aizsardzības spēki”, bet šie spēki nav snieguši nekādu tiešu atbalstu īslandiešiem starptautiskajā strīdiņā par īslandiešu neaizkaŗamajām zvejas tiesibām īslandiešu nosacītās robežās...

Lai nokļūtu Īslandes vienīgajā internacionālā lidlaukā, jāiet cauri amerikāņu militārai sardzei.

Ar ārzemju kapitālu darbinātā īslandiešu rūpniecība tiešām pārāk nerūpējas ne par skaistajiem Īslandes ūdenskritumiem, ne gaisa tīrību un sūnām apaugušajiem lavas uzkalniņiem.

Ir pilnīgi dabiski, ka „šovinistiskais īslandietis” uz visu to reaģē ar novēršanos, kritiku, ironiju.

Šī kritika ir izraisījusi debates, skandālus, boikotēšanas ierosinājumus. Īslandiešu rakstnieks tādējādi nav palicis pazīstamajā „ziloņkaula tornī”, bet izgājis ielās, lai runātu par to, kas viņa uztverē ir kā draudīgs mākonis zaļā tīreļa vienā malā. Bet visu to īslandietis varējis arī pateikt – skaļi un nepārprotami, neriskēdams ne ar cietumu, ne izsūtījumu neapdzīvotajos lavas laukos. Un Rejkjavīku joprojām apdzīvo tikai īslandieši; un „okupācijas vara”, par cik teiktais attiecas uz bazes personālu, ir pati ieslēgta aiz dzeloņstieplēm ar vienu vienīgu „izejamo vakaru”–trešdienās, kad visā Īslandē nepārdod ne lāsīti stiprāku par augļūdeni.

Par kritiskajām, „skandalozajām” grāmatām, kuŗās ironiski notēloti „lielās, draudzīgās amerikāņu tautas” garnizoni Īslandē un „vadošā loma” zemes industriālizēšanā, īslandiešu rakstnieki saņem balvas un godarakstus, tās iespiež un izpērk un tulko citās valodās. Viena no pašām kritiskākajām autorēm sēž parlamentā, kaut gan viņas pašas terminoloģijā Īslande ir okupēta.

Šī tātad būtu literāri noformulētās sabiedriski polītiskās īslandiešu kritikas anti-aina.

Ja vēl piebildīsim, ka pašreizējā Īslandes koalīcijas valdība pie sēdekļiem tikusi, solīdamās beidzot aizdabūt projām amerikāņus, tad jāceŗ, ka dažiem no šo rindu lasītājiem būs skaidrs, ka ne visas bildes panes salīdzinājumu. Īslandiešu „bilde” ir parlamentārās demokrātijas un vārda brīvības līnijām izzīmēta.

Vai tādēļ bija vērts tik gaŗi pakavēties pie mūsdienu Īslandes negatīvā tropisma, pie antiamerikāniskā polītiskā romāna?

Vispirms – runa bija par iezīmīgāko mūsdienu Īslandes prozā. Otrkārt – konkrētas parādības dotā laikā un telpā nereti ir tikai vispārēju cēloņsakarību apliecinātājas illustrācijas.

Īslandes piemērs koncentrēti un uzskatāmi rāda, ka ikvienas svešas varas un svešas kultūras iejaukšanās kādas apzinīgas nācijas dzīvē noved pie rūgtuma un naida izpausmēm; un iztēlē mēs amerikāņu vietā Keflavīkas bazē varam novietot jebkuŗu citu svešu varu – rezultāts būs tas pats.

Tāpat kā daudzās citās vietās zemes virsū.

 

MODERNAIS KONTEKSTS

Īslandiešu kultūras, tātad arī rakstniecības aktuālajai problēmai tagad būtu jābūt: Cik ilgi īslandiešu salinieku kultūra paliks tādā mērā pārējās pasaules neskarta, lai uz tās īslandiskajiem vaibstiem nebūtu neviena sveša puteklīša?

Valodu viņi ir saglabājuši tik tīru, cik vien iedomājams, vienlaicīgi vai visi vairāk vai mazāk būdami – divvalodnieki. Vismaz. Tūristam Īslandē nav jāsaduras ne ar kādām nepārkāpjamām valodas problēmām.

Problēmai „kultūras atbilstība modernās mūsdienu pasaules kontekstam” tomēr nav nekādas līdzības ar uzspiestām vai ievazātām svešas kultūras atbirām. Par šo atbilstību vienmēr un visos laikos rūpējas tautas pašas intellektuālie spēki, tās eksperimentālās jaunrades prieks, meklējot – savukārt – „pasaules” sniegtā atbilstību nācijas garam un vajadzībām.

Mūsdienu Īslandes prozas redzamākais pārstāvis laikam gan būs Tors Vilhjaulmsons (Thor Vilhjalmsson, 1925), kuŗa literārā produkcija jau tālu šajā pusē robežai starp sāgu laikmeta turpinājumu un īslandiešu literātūru modernās mūsdienu pasaules formu valodā.

Vilhjaulmsons debitējis 1950. gadā ar grāmatu Madurinn er alltaf einn (Cilvēks ir vienmēr vientuļš), kuŗai 1954. gadā sekoja īsprozas krājums Dagar mannsins (Cilvēka dienas) un 1957. gadā Andlit í spegli dropans (Seja lāses spogulī). Pēc tam viena pēc otras sekojušas ceļojumu piezīmju grāmatas: Undír gervitungli (Zem sputņika, 1959), Regn á rykid (Eietus putekļos, 1960) un Svipir dagsins, og nótt (Dienas ēnas un nakts, 1961).

Izrakstot šo grāmatu titulus, duŗas acīs, ka jau tie kaut kā atšķiŗas no Tora laikabiedru polītiskās prozas grāmatu tituliem! Tāpat savādāka ir arī pati šī autora proza, kas viskoncentrētāk noraksturo pati sevi plašajā prozas darbā Fljótt fljótt sagdi fuglinn (Žigli, žigli, teica putns, 1,968) un tā netiešajā turpinājumā Óp bjöllunnar (Vaboles kliedziens, 1970).

Vilhjaulmsona prozā nav nekā no tradicionāli episkā un reālistiskā romāna, un viņa prozu analizētāji kritiķi labprāt salīdzina ar viduslaiku freskām, kuŗās nav dziļuma, perspektīvas, un nav ari laika dimensijas: pagāniskas auglības svētku orģijas Vilhjaulmsona darbos savienojušās ar mūsdienu briesmu un baiguma pilnajām pasaules ainām, kuŗu priekšā cilvēks stāv viens un pamests. Dziļāk ielūkojoties viņa darbos, redzam tomēr, ka to uzbūvē nozīmīga loma ir sīkām, reālistiskām, jā – pat naturālistiskām detaļām, par kuŗām rakstnieks nestāsta, bet kas piesaista lasītāja uzmanību tā, kā acs no apkārtnes neloģiskā un nesakarīgā detaļu daudzuma izkristallizē nozīmīgo un būtisko. Vilhjaulmsona proza ir aktīva lasītāja proza, tā ir literātūra kas top, to lasot.

Vilhjaulmsona prozā Īslandei pašai maza loma. Notikumi, ja par tādiem vispār var runāt, risinās „kaut kur” Eiropā, bet tikpat labi to cēlonisko sakarību var meklēt vēsturē un mākslas jaunrades gadsimtu gadsimtos izšķiltā vīziju un fantāzijas veidolu pasaulē bez robežām.

Īslandiešu kultūras laukā Vilhjaulmsona pienesums tomēr neaprobežojas ar viņa rakstnieka jaunradi vien. Pats par sevi saprotams, šķiet, ka viņa ceļojumu piezīmes nav nekāda viegla patapas literātūra, bet gan ziņojumi no „modernā konteksta” meklējumu gaitām tālu aiz Īslandes robežām, bet vienmēr ar to kontaktā, vienmēr pašam esot daļai no tā, kas ieslēpts vārdā Ísland. Brīžiem, gleznaini runājot, šķiet arī, ka Tors bijis kā bite, kas izlidojusi no stropa, lai pārnestu svešādu, eksotisku ziedu medu – viņa tulkoto darbu rindā, cita starpā, priecīgi plivinās labs paziņa: Edvarda Albija Zvēru dārzs. Bet tur ir arī tādi vārdi kā Françoise Sagan, John Osborne un Thornton Wilder.

Vilhjaulmsona oriģinālproza tomēr ir un paliek viņa nozīmīgākais devums Īslandiešu „pagriezienam” modernās pasaules virzienā. Tā vismaz domā viņa kritiķi un apcerētāji, piemetinot, ka ir nepieciešama „meistara roka”, lai Vilhjaulmsona valodas gleznas dzīvas un nesamaitātas pārceltu kādā citā valodā.

1972. gada rudenī iznākusi Vilhjaulmsona jaunākā grāmata Folda, kas esot, tā man raksta, „burbuļojoša satira, ko lasot brīžiem jārec smieklos”.

Nobeidzot vēlreiz jāatgriežas pie Haldoura Laksnesa un viņa „jaunās prozas”. Kam vien izdevība, ir vērts izlasīt viņa autobiogrāfisko Skáldatími (Dzejnieka laiks, 1963), kas tulkota vairākās valodās un kuŗā Laksness īslandiskā pietātes trūkumā norēķinās ar sava laika polītiskajiem strāvojumiem – pašu zemē un citur. Un visbeidzot – Innansveitarkronika (Pagasta chronika, 1970), par ko zviedru kritiķis Olofs Lagerkrancs zīmīgi rakstījis, ka šis darbs ir par mikrokosmu, kuŗā atspīd makrokosma būtiskās un nozīmīgās līnijas, jo cilvēks, pasaules notikšanas bīdīdams, tomēr visu laiku ir un paliek – pats savā pagastā.

Tāds „mikrokosms” ir visa īslandiešu literātūra un Īslande pati. Bet tajā ir viss tas pats, kas citur pasaulē – cilvēku dzimšana un miršana, dusmas, prieks un ikdienas vienmulība – tikai savā, īslandiskā versijā. Vai kā Ausmundurs Sveinsons (Ásmundur Sveinsson), viens no īslandiešu ievērojamākajiem skulptoriem teica: „Zviedru trollis ir maziņš, bet Īslandiešu trollis ir liels. Tik liels kā kalns.”

 

IZMANTOTIE RAKSTI UN ESEJAS

- Sveinn Skorri Höskuldsson, „Thor Vilhjálmsson och modernismen i isländsk prosa”, Horisont, Vasa: nr 5/6 – 1970.

- Erlandur Jóhnsson, „Die isländische Literatur”, Gero von Wilpert und Ivar Ivask, Herausg., Moderne Weltliteratur, Stuttgart: Alfred Kröner Verlag 1972.

- Sigurdur A. Magnússon, „Islandsk skönlitteratur 1959-61”, Ny litteratur i Norden 1959-61, Stockholm: Rabén & Sjögren, 1963.

- Sigurdur A Magnússon, „The Modern Icelandic Novel: From Isolation To Political Awareness”, Mosaic, A Journal for the Comparative Study of Literature and Ideas, The University of Manitoba, Vol. IV, No. 2.

- Sigurdur A. Magnússon, „Islandsk litteratur etter krigen”, Vinduet, Oslo: nr 3 – 1969.

- Njördur P. Njardvik, „Isländsk litteratur 1968-70”, Ny litteratur i Norden 1968-70, Stockholm: Rabén & Sjögren, 1972.

- Litteraturhandboken, Stockholm: Forum 1971.

 

 

 

TŪKSTOŠGADĪGĀ ZEME

Apmēram stundas braucienā no Reikjavīkas, milzīga sūnām un melno visteņu mētrām noauguša klajuma vidū, lavas iežu cietā garoza it kā pārlūzt, veidodama krauju, gar kuŗu lejup ejot, abējpus takai ķeburaini vaibstās, magmai spēji atdziestot, sastinguši akmens stabi, kārtaini izciļņi un robainas muguras. Zils un plašs ielejā mirguļo Īslandes lielākais ezers un pie apvāršņa skaidrās dienās – šlūdona sniegs.

Šeit, Tingvellās (Thingvellir) pavisam viegli negribot uzmīt ar kāju necilai akmens plāksnītei, kuŗā iegrebts, ka te 1944. gada 17. jūnijā pasludināta neatkarīga Īslandes republika.

Vairāk tur nekā nav: tikai šī plāksnīte, pavisam vienkārša karoga kārts; un gabaliņu tālāk ūdenskritums (kur senos laikos slīcinātas palaidnīgas sievas), upe, kas ieplūst ezerā. Bet ikviens īslandietis zinās pastāstīt, ka šeit 930. gadā pirmo reizi sapulcējās pasaules vecākais parlaments, novadu vecākie. Izraudzījis viņus par saviem pārstāvjiem šajā īslandiešu altingā, protams, neviens nebija; bet tāda nu bija kārtība toreiz. 1944. gadā, turpretī, šeit neatkarību deklarēja polītiķi, kas varēja atsaukties uz aizklātā tautas nobalsošanā izteiktu vairākuma gribu izstāties no personālūnijas ar Dānijas karalisti un iet tālāk savu patstāvīgo ceļu, kas stūrgalvīgi iesākts pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem.

*

Īslandiešu nācija piedzima plaša apjoma polītiskas emigrācijas rezultātā 9. gadsimta beigās.

Ap 870. gadu Īslandē bija pārziemojis norvēģis Flouki Vilgerdarsons. Grenlandes peldošos ledos iestrēgušo zemi viņš nosauca par Īslandi (Ledus Zemi) – par kaitināšanu mūsdienu īslandiešiem, kam nemaz nepatīk, ka citur pasaulē domā šo zemi sastāvam no lediem vien.

Ap to pašu laiku Norvēģijā karalis Haralds Skaistmatis (Harald Hårfager) bija izstiepis savu valdonīgo roku, lai pakļautu sev novadus, ciltis un virsaišus. Ietiepīgākie virsaiši un novadu vecākie tad nu sakrāva mantu, sievas un vergus laivās un kuģoja uz Īslandi, par kuŗu bija arī dzirdēts, ka tur zāle kā sviests. Lēš, ka gadus simts vēlāk Īslandē uz dzīvi jau bija apmetušies ap 60.000 cilvēku. Pirmais, kas, sekodams dievu padomam, nometies uz dzīvi tagadējā Reikjavīkā, bija Ingoulfurs Arnarsons (Ingólfur Arnarson); un tur viņš, akmenī veidots, stāv joprojām un raugās uz savu „dūmu līci” (Reykjavík), kas ir vismazāk piedūmotā galvaspilsēta pasaulē – Reikjavīku apsilda pa caurulēm pievadītais karsto avotu ūdens. Ingoulfurs – bija karstavotu garaiņus noturējis par dūmiem.

 

*

Līdz 1262. gadam jaunā nācija dzīvoja neatkarīgu dzīvi: iekopa zemi, muka no vulkānu izvirdumiem, kāvās savā starpā, nodibināja pasaules vecāko parlamentu, altingu, un 1000. gadā ar šī parlamenta lēmumu kļuva kristieši (vecos dievus vienkārši sametuši upē). Un, kā vismaz domā, atklāja arī Ameriku, Leifuram Eirīksonam nonākot Vinlandē. Pa starpām viņi bija arī ļāvuši aitām nopostīt Īslandes mežus, jo kur aita iet, tur atvasīte pāri nepaliek. Nesaticība cilšu vecāko starpā un saimnieciskas likstas noveda Īslandi pie nolīguma parakstīšanas ar toreiz vareno Norvēģiju, apsoloties norvēģu karalim maksāt nodevas un parakstot t.s. Veco nolīgumu (Gámli sáttmáli) par personālūnijas izveidošanos Īslandes un Norvēģijas starpā. Īslandes neatkarības laiki bija beigušies. Sekoja septiņsimt gadi zem svešām – norvēģu un dāņu – varām, ģeogrāfisko un klimatisko apstākļu nosacīta neiedomājami nospiedoša atkarība.

Īslandieši meklēja glābiņu, kā jau no sākta gala darījuši, dzejā un prozā – Un laimīgā kārtā mutvārdu tradīcijā tapušais – arī pierakstīts. T.s. vecā jeb poētiskā Eda – liels skaits dziedājumu – atrodama 13. gs. beigās tapušajā rokrakstā Codex Regius. Saturā: nopietni mitoloģiskais Voluspá, humoristiskais Lokasenna un zemnieka gudrību un dzīvesziņas krājums Havamal. Aptuveni vienlaicīgi radusies īslandiešu skaldu dzeja, teikas (kas ir veseli romāni, piemēram Njáls saga) un Snorri Sturlasona Norvēģijas karaļu teikas (Heimskringla), un otra Eda, sava veida poētikas rokasgrāmata. Jauna veida episka dzeja tapusi 14. gs., t.s. rímur, kuŗā saglabājies senākās dzejas stils un valoda. Šajā senajā īslandiešu literātūra lasām arī par Eigila Skalagrimsona kuģojumu uz Kursu un piedzīvojumiem cīņā ar labi pārtikušajiem kuŗšiem (Egil Skallagrimsons sāga).

 

*

No 1262. līdz 1387. g. Īslande bijusi pakļauta Norvēģijai, vēlāk apvienotajai dāņu un norvēģu karalistei. 1814. g. Norvēģiju pievienoja Zviedrijai, bet Īslande palika Dānijas pārvaldē.

1550. g. Īslande kļuva luterticīga. Beidzamajam katoļu bīskapam Jounam Arasonam un viņa dēliem īslandieši apgriezuši kaklus. Bībeli īslandiešu valodā laida klajā 1584. gadā, bet 1602. g. sākās drūmākais posms īslandiešu septiņus gadsimtus ilgajā atkarības vēsturē: Dānijas karalis pilnīgi pārņēma savās rokās visu tirdzniecību ar Īslandi, kas nozīmēja neierobežotu pakļautību un atkarību no „dāņu žēlastības”; dāņi vienu pēc otra pievāca arī vērtīgākos īslandiešu rokrakstus, no kuŗiem daļa aizgāja bojā Kopenhāgenas ugunsgrēkā 1728. gadā. Eiropā izplatījās uzskats, ka Īslande ir elles pievārte, ja ne pati elle, un ka īslandieši nemaz nav īsta cilvēka vārda cienīgi.

1752. g. Īslandē uzcēla pirmo fabriku, to var uzskatīt par Īslandes industrializācijas sākumu. 1800. g. dāņi likvidēja īslandiešu parlamentu, kam šā vai tā jau turpat simt gadus nebija īpašas lomas Īslandes likteņos. Un visus šos gadus viens pēc otra sekoja vulkānu izvirdumi, bads un mēris. 18. gs. beigās īslandiešu skaits bija sarucis uz apm. 40.000 cilvēku. Reikjavīkā dzīvoja 150 cilvēki.

19. gs. pirmajā pusē arī Īslande piedzīvoja nacionālo atmodu, kuŗas redzams darbinieks bija Jouns Sigurdsons (Jón Sigurdsson, 1811-79). 1843. g. Īslandē no jauna sasauca parlamentu, kas 1848. g. atteicās sūtīt pārstāvjus uz Dāniju un pieprasija Īslandei pašnoteikšanās tiesibas. Šajā gadā sāka iznākt ari pirmais īslandiešu laikraksts. Īslande tomēr palika „nedalāmās Dānijas” sastāvdaļa, taču brīvības centieni neapslāpa; un jau 1903. g. Īslandes pārvaldes funkcijas nonāca īslandiešu cilmes Īslandes ministra Hannesa Hāfsteina (Hannes Hafstein) rokās. 1908. g. nodibinājās Īslandes pirmā polītiskā partija, neatkaribas partija (Sjálfstädisflokkur), kam 1916. gadā pievienojās Īslandiešu sociāldemokrātiskā partija (Althýduflokkur) un arodbiedrības. Sakarā ar satversmes reformām Dānijā, 1915. gadā Īslandē nodibinājās pirmā Īslandiešu valdība, un arī sievietes ieguva balstiesības. 1918. gadā, noslēdzot līgumu par personālūniju ar Dāniju, Īslande kļuva patstāvīga, demokrātiska, neitrāla un demilitārizēta valsts.

Diemžēl, globālajā Otrā pasaules kaŗā lielvalstīm Īslandes neitralitāte svēra tikpat maz, cik Baltijas valstu neitralitāte un labā griba palikt ārpus lielvalstu nesaskaņām. Vispirms Īslandi okupēja briti, pēc tam amerikāņi. Tā kā personālūnijas nolīgums ar Dāniju izbeidzās 1944. gadā, īslandieši tautas nobalsošanā izšķīrās par pilnīgu neatkarību, pasludinot sensenā parlamenta vietā Īslandi par neatkarīgu republiku.

 

*

Kaut arī Īslandes pelēkā parlamenta ēka Reikjavīkas centrā ir nemitīgu un asu domstarpību krustpunkts, un kaut arī īslandieši nereti dusmojas par vēlēto tautas pārstāvju un valstsvīru neefektivitāti un kāri strīdēties, Īslande funkcionē kā parlamentāra demokrātiska valsts, kuŗā suverēnā vara ir īslandiešu tautas ziņā. Visos laikos īslandiešu lielākā partija bijusi neatkarības partija (Sjálfstaedisflokkur) ar liberāli konservatīvu noslieci, kam seko vairākas centra un kreisās partijas, pie kam pašas kreisākās (parasti kreisie sociālisti koalīcijā ar komūnistiem) visus pēdējos gadus turpat vai nepārtraukti dalījušās un „pārkārtojušās”. Pašreizējais parlamenta sastāvs ir šāds (iekavās deputātu skaits):

• Sjálfstaedisflokkur (neatkarības partija, 22), liberāli konservatīvie;
• Framsóknarflokkur (progresīvā partija, 17), centra partija;
• Althýdubandalag (tautas alianse, 10), kreisie sociālisti un komūnisti;
• Althýduflokkur (sociāldemokrāti, 6);
• Samtök frálslyndra og vinstri manna (kreisie liberāļi, 5).

1971. g. vēlēšanu rezultātā sastādītā koalīcijas valdība veidojas no progresīvās (centra) partijas, tautas alianses un kreiso liberālu pārstāvjiem.

Īslande ir 103.000 km² liela. 1970. gadā to apdzīvoja 210.000 īslandiešu (vai 2 uz km²). Īslandes galvaspilsētā Reikjavīkā dzīvo ap 95.000 no visiem Īslandes iedzīvotājiem.

G.I.

 

 

 

 

Gunars Irbe

ELLES IZDEDŽI DURU PRIEKŠĀ UN LĪDZ PAT APVĀRSNIM

 

*

Kad Īslandē pie zinātājiem apvaicājas pēc divdesmitā gadsimta vidus ievērības cienīgāko dzejnieku vārdiem, stāsts nereti sākas ar Gudmunduru Bodvarsonu (Gudmundur Bödvarsson, 1904). Kad viss daudz maz apstāstīts, klausītāja gara acu priekšā nostājas šāda aina: gaišzaļā kalnu nogāzē uz pūkaina zirģeļa un aitu bara aplenkts īslandietis Gudmundurs skandē Dantes vārsmas par Beatriči, deviņiem lokiem un šķīstīšanas ugunīm. Viss turpat vien arī ir. Neteiksim, ka īslandietes nebūtu Beatričes cienīgas. Un elle ir īslandietim zem kājām, jo Īslande pati ir elles izspļauta pa vulkānu mutēm. Par šķīstīšanas ugunīm nemaz nerunāsim: tās šo rindu rakstīšanas bridi „nošķīstijušas” veselu pilsētu t.s. Rietumnieksalās (Vestmannaeyar), kur Īslandes vēstures rītausmā bija patvērušies ķeltu vergi pēc sava kunga Hjorleifura Hroudmarsona nokaušanas. Protams, klinšainās salas nepasargāja šos dusmīgos ļaudis pašus no līdzīga likteņa.

Bet ar to stāsts par zemnieku Gudmunduru Bodvarsonu vēl nav galā. Vēl jāpasaka, ka viņš atdzejojis īslandiski Dantes Dievišķo komēdiju ne vārda italiski neprazdams...

 

* *

Ari mēs, kas ar šo nododam JG lasītājiem nelielu ieskatu mūsdienu īslandiešu literātūrā, neprotam „ne vārda” – īslandiski. Tas nozīmē, ka ir iets pa aplinkus ceļiem – tulkojot un atdzejojot no tā, kas pieejams zviedriski, norvēģiski, dāniski un angliski. Kur tas bijis iespējams, tomēr ir arī izmantoti īslandiskie oriģināli – Mārai Kaugarai un man (un mēs abi kopā uzņemamies riskanto atbildību par turpat vai visu, kas ar šā numura starpniecību nonāk pie lasītājiem) pēc triju nedēļu uzturēšanās Īslandē radies zināms ieskats īslandiešu valodas struktūrā un īpatnībās, tādēļ varējām ar vairāku vārdnicu starpniecību „atburt” vienu otru mazāk precīzu vietu citvalodās tulkotā dzejā un prozā atpakaļ pie oriģināla. Protams, tas nozīmē arī, ka atsevišķos gadījumos intuīcijai bijis sakāms galavārds.

Visu tādā apmērā būtu grūti paveikt, ja palīgā nebūtu nākuši JG kollēgas un kollēģes ar tulkojumu melnrakstiem: Lidija Dombrovska-Larsena (Njardvīka romāna fragments), Regīna un Juris Kronbergi (Bergsona novele un S.A. Magnusona eseja, kas izmantota rakstā par Īslandiešu moderno romānu), Baiba Rirdāne (dzejoļi: Hjartarsona „Nakts Romā”, Petursona „Ceturtais gudrais”) un Ilze Šedrika (Vilhjaulmsona eseja). Šī kollēģiālitāte bija liels atspaids Mārai, atšķetinot īslandiešu modernistu – īpaši Tora Vilhjaulmsona – periodu ekvibliristiku un izteiksmes krāsainību, un man, skicējot literārās Īslandes šāsdienas vaibstus. Svavas Jakobsdoutīres noveli „Bērnu māte” tulkojusi no angļu valodas Ilze Šķipsna. Technisku iemeslu dēļ tās publicēšanu esam spiesti atlikt uz kādu no nākamajiem JG numuriem [skat. JG99]. Atlase ir, protams, subjektīva. Taču – ciktāl tas bijis iespējams – izmantotas īslandiešu kollēgu norādes un ieteikumi, ar kuŗiem tie nav skopojušies. Citiem vārdiem, vismaz autori nav izraudzīti „aiz sagadīšanās”, un viņu darbi nereti ņemti no tā, ko savās literātūras atlasēs, piemēram, norvēģiski vai angliski, ietilpinājuši paši īslandieši. Vairāki no viņiem turklāt palīdzējuši, dodot savu un kollēgu dzejas parindiņas zviedru valodā.

Taču jāpiebilst arī – pēc trim Īslandē pavadītām nedēļām liekas pilnīgi neticami, ka īslandiešu dzeju un prozu kāds varētu atdzejot un tulkot, šo zemi un tās ļaudis, tā sakot, vaigu vaigā neskatījuši.

Tad nu vēl lieki nerunāsim par Īslandes spokiem un gariem – to vara, un arī dusmas, aizsniedz jebkuŗu vietu uz zemeslodes.

* * *

1971. gadā iznākušas divas grāmatas par Īslandi ar vienu un to pašu nosaukumu: angliski Ice and Fire (Hjálmar R. Bárdarson, Reykjavík: P.O. Box 998, maksā 18,70 dol.) un zviedriski Is och eld (Olov Isaksson & Sören Hallgren, Stockholm: LTs Förlag, 45.-kr.).Toreiz, Īslandi vēl tuvāk neiepazinis, recenzijā zviedru laikrakstos izteicu aizdomas, ka grāmatu tituls būtu vismaz papildināms ar pelnu vārdu. Ledus un uguns (vulkānu izvirdumi) nav nekāda tukša romantika Īslandes literārajā profilā, bet ciemošanās šajā zemē pilnā mērā apstiprināja, ka, rakstot par Īslandi, pirmā vietā būtu liekami vārdi: Cilvēks, pelni. Jo lai cik ledaina, Īslande pirmām kārtām ir vulkānu no zemes dziļumiem izmesto iežu veidojums. Un to par mājvietu zemes virsū no tukšas un neiztaisītas vietas divu milzu okeānu starpā izveidojuši cilvēki – devītā gadsimta polītiskie bēgļi no Norvēģijas. Bez šiem vulkāniskajiem pelniem nebūtu ģeogrāfiskās Īslandes, bez šiem cilvēkiem nebūtu Īslandes valsts.

Elles izdedži ir Īslandietim duru priekšā – pagalmā, uz ielas, pilsētu laukumos. Un tie ogļu melni sniedzas no apvāršņa līdz apvārsnim tuksnesī, ko 1104. gadā veidojis ugunsvēmēja kalns Hekla, aprakdams zem tā iekoptas sētas, ganāmpulkus un, laikam jau, arī pa īslandietim. Pa šo melno līdzenumu no zilgani baltiem šļūdoņiem plūst melnas upes, un pirmais uzplaukušais ziediņš ir bērna naga lielumā, un tikpat sārts.

Šis melnais tuksnesis ir tikai viens drastisks piemērs. Citur lavas iežu lauki jau paguvuši pāraugt ar zaļu sūnu, sprīdi vai divus gaŗiem purva bērziņiem un citiem līdzīgiem augiem. Un atkal citur – iebrūni kalni bez koku un zāles ciktāl vien acis sniedz, un pa spraugām kūp sēra tvaiki.

Dienvidos šļūdoņu upes ik gadus sameklē sev jaunas, ērtākas gultnes. Ziemeļos, pie Mývatn (Odezera) starp krāteriem un pseudokrāteriem lava gul kā jūdžu jūdzēm krustu šķērsu samestas milžu lietas ķeburainas jaungada laimes. Pasaules spoku noliktava.

Tāda ir Īslandes dabas dramatiskā ainava. Bet starp šiem elles pievārtes krāvumiem un noplacinātiem pelnu līdzenumiem ir zaļas ielejas, pa kuŗām staigā pienīgas govis un vismaz kāda no tām astoņsimt tūkstoš aitām, kādu – īslandieši paši tā domā – nav citur pasaulē.

* * * *

Dienu pirms izlidošanas atpakaļ uz Zviedriju es Toram Vilhjaulmsonam tālrunī izmetu: – Rīt jādodas atpakaļ trimdā...

Tors man vēlāk vēl divi reizes pārprasīja, vai es tiešām tā domājot. Un man nebija cita ko atbildēt kā: – Jā.

Un Tora zilās acīs iedzirkstījās Atlantijas okeāns ar sudrabaino kalnu Šnēfelnēsu, līča viņā pusē.

Īslandē es šīs trīs nedēļas nebiju trimdā, bet latviešu rakstnieks ciemā pie īslandiešu kollēgām.

Un vairāk tur nebūtu daudz ko piebilst, jo tad šīs piezīmes izvērstos pārāk gaŗas. Tad tur būtu stāsti par īru kafijas dzeršanu siltūdens upes krastā, par divdesmit gadus celto baznīcu, kam tikai tornis vēl gatavs, un viesmīlīgu dzīvokli Rejkjavīkas šķērsieliņā, kas mums bija atvēlēts un kuŗā namamāte, atgriezusies no Dānijas, netika iekšā, jo bijām aizvazājušies suvenīru medībās. Un ka šī namamāte Kristina Jounsdoutīre pirmajos pēckaŗa gados Zviedrijā kādā veļas mazgātuvē locījusi palagus kopā ar Veroniku Strēlerti...