PADOMJU LATVIJAS PROZA 1974. GADĀ

 

1974. gadā nav bijušas spilgtas debijas latviešu stāstam un novelei. No Latvijā publicētiem darbiem spēcīgākie iespaidi gūti no A. Bela un A. Kļavja jaundarbiem periodikā un A. Jakubāna grāmatas. Šinī numurā publicējam A. Kļavja „Beidzās ziema − tāda pati kā iepriekšējā”, stāstu par jaunu techniķi Aldi Lapiņu, kas gribējis izrauties no apnicīgās ikdienas, parotaļāties somu pirtī ar meitenēm. Ar stāstu „Sainis” savukārt pārstāvēts A. Bels (skat. J. Saliņas rakstu JG 92 un A. Ezergaiļa, O. Stumbra, Dz. Freimaņa rakstus JG 97, 99, 103). Par šo saturā mūsdienīgo, struktūrā sarežģīto un simboliem bagāto darbu, kuŗā satuvināti dažādi īstenības slāņi, kritiķis Jānis Čākurs 1975. g. Karoga 9. numurā saka:

Bet kas tad tā galu galā ir par nežēlības teoriju, ko „Saiņa” Liepkalns mums sludina? Vai viņš līdz ar autoru nav iebraucis antihumānā filozofijā? Kā dažkārt teikts: purvā, purvā. Nē, nav. Jo: „... nežēlīgam jābūt vispirmām kārtām pašam pret sevi, pret sliktajiem ieradumiem, pret slinkumu, gara kūtrību, pret sūnzaļo mieru ikdienā (..)”

Arī Alberts Bels savā stāstā nelieto padilušo, kaut gan vajadzības gadījumos nepieciešamo vārdu personība. Tomēr tieši viņš visai dedzīgi iestājas par tām ētiskajām kvalitātēm, bez kuŗām nav iedomājama ne tikvien harmoniska, bet − galvenais − enerģiska un darbīga personība, cilvēks, kas strādā, ceļ un rada. Savam idejiskajam nolūkam prozaiķis izmanto vairāknozīmīgo saiņa tēlu un vārdu, kas iznests arī visa stāsta nosaukumā. Vispirms tas ir galvenā varoņa reāli konkrētais un fiziski tveramais sainis ar segu un citām mantām, kuru viņš pazaudē vilcienā. Tad sainim tiek pielīdzināts konstanto īpašību kopums, kuru cilvēki allaž nēsā sev līdz un, nokļūstot citā vidē, jūtas nelāgi − kā jau tādi, kas pazaudējuši savu „saini”: „Ko lai nu dara, ko lai iesāk? Kādā kantorī lai griežas, kur ir tā sainības ministrija (..)?” (Salīdz.: būrības motīvu romānā „Būris”!)

Un visbeidzot − ar saini tiek salīdzināts cilvēks kā cilvēces un kosmosa sastāvdaļa. „... tā jau ir, šo lielo saini daba iemetusi visumā, un mēs skrienam ap sauli, skrienam cits citam garām, skrienam cits citam pāri un cauri, bet galvenais tomēr ir un paliek, ka vienmēr kāds paceļ kritušos, neatstāj zemē zem kājām, patur galvu pakritušajiem, tas ir pats galvenais (..)”

No 1974. gadā iespiestās prozas visvairāk iepriecināja LuM lasītais A. Bela „Sainis” un fakts, ka lielā metienā krievu valodā iznākusi Jāņa Jaunsudrabiņa Baltā grāmata ar autora illustrācijām. Vai latviešu literatūra izies pasaulē?

Paredzēto trešo darbu šinī 1974. g. izlasē, stāstu par dzīvnieku kā cilvēka tukšuma aizpildītāju, (spēcīga tendence latviešu rakstos 1974. gadā) bijām spiesti technisku iemeslu dēļ atlikt.

JG lasītāji lūgti izteikties par gadskārtējām Padomju Latvijas prozas izlasēm. Vai tagad, kad ārzemēs brīvi pieejami Padomju Latvijas periodiskie izdevumi un grāmatas, šo JG tradiciju vajadzētu turpināt?

L.Z.

„Par maz viņš dzīvojis ar savu prātu, savām domām,” „daudzas reizes dzīvojis ar svešu gribu un padomu” − šādos pašpārmetumos mokās architekts Bērzs A. Bela romānā Būris. Uzņēmumā svarīgu jautājumu izvirzītājs latviešu rakstos Alberts Bels viesojas mākslas akadēmijas studentu klubā. A. Bela stāstā „Sainis” pilnā vilciena vagonā, „teātŗa zālē uz riteņiem” sēž divsimt cilvēki: „Iedami kopīgo ceļu, skriedami kopīgo ceļu, ripodami cauri dabai, viņi nesarunājās, viņi bija nekomūnikabli.”