Gribētos paskaidrot, ka mana „pārdomu” raksta (JG 113) temats primāri ir nevis „Elles ķēķa skola”, modernisms vispār vai „saturs, forma un stils”, bet gan subjektīvā vienpusība, kas paužas K. Dzelzīša apcerē (JG 110). Manuprāt, Dzelzītis savas mērauklas lieto pārāk dogmatiski, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi... Citiem vārdiem − viņš vai nu neievēro dažus svarīgus attiecīgo parādību aspektus vai arī izturas pret tiem gaužām pavirši („cavalier”). Mana raksta virsraksts ir drusku izvairīgs; varbūt tam vajadzēja būt tiešākam.
Epizods no Aleksandra Grīna romāna Sarkanais jātnieks iztirzāts sakarā ar rakstā minētajiem „internālajiem” ierobežojumiem patiesības rādīšanā. Šie ierobežojumi sakņojas aistētikā, nevis pieklājībā. Redakcija rakstu saīsinājusi, tādēļ nācies pazust gan caram Pēterim, gan manām domām par Grīna māksliniecisko pieeju šai epizodā.
Gundars Pļavkalns
JG redakcijai:
JG 114. numurā latviešu valodas haiku autors raksta: „Cilvēces Krakatova” un pievieno paskaidrojumu (ignorantam lasītājam!), ka K. ir Indonēzijas vulkāns.
Ģeogrāfiju jau mācījos pamatskolā (un domājams, ari citi lasītāji) −, atceros, ka latviski vulkāna nosaukumu rakstīja Krakatoa. (Angļu un vācu valodās − Krakatoa, Krakatao vai Krakatau.)
Vulkāna lielais, eksplozīvais izvirdums notika nevis 1889. gadā, kā to paskaidro autors, bet gan 1883. gadā. Vulkāns neizsprāga, jo darbojas tālāk. Jauni izvirdumi reģistrēti 1928. gadā utt.
Ja reiz paskaidrojumi nepieciešami, tad tos vajadzētu pasniegt bez kļūdām!
Korrektoriem arī derētu autoram aizrādīt, kur nepareizi izvēlēti latviski vārdi un vārdu atvasinājumi. Talantīgam dzejniekam tas būtu tikai par svētību.
Alma Šulca (Schultz)
JG redakcijai:
− Liels paldies JG un V. Avenam par tiešām vērtīgo rakstu (JG111)gleznotāja K. Neiļa septiņdesmit mūža gadu atcerei. V. Avena vārdiem runājot, šis mākslinieks patiešām ir „svētdiena darbdienā”. Arī V. Avena kritika-apcerējums ir pārsteidzoši saprotams mirstīgam nemāksliniekam. Gribētos redzēt arī K. Neiļa jaunākos darbus. Pēc Ņujorkas izstādes nekas vairāk nav redzēts.
I.B.
JG redakcijai:
LUGA VAI LUĢELE ?Jaunās Gaitas 113. nrā rakstā „Atskaņas Gunāra Priedes lugai Sidnejas latviešu teātrī” (55. lp.) atrodamas šādas rindas:
Referente Elga Rodze-Ķīsele norādīja, ka luga (G. Priedes Zilā) ir zemas kvalitātes („luģele”), tā piesātināta ar komunistu propagandu un atzina par kaitīgu trimdiniekiem.
Laikrakstā Latvija (1973. g. 31. martā) atreferēts Mārtiņa Zīverta priekšlasījums PEN kluba sarīkojumā 17. martā Stokholmā. Par Gunāru Priedi lasāmas šādas rindas:
Par talantīgāko Latvijā pašlaik jāatzīst 1928. g. dzimušais Gunārs Priede, kuŗš sarakstījis ap 16 lugu. Viņa nelaime, ka raksta „čechoviski”, reti saredzama kāda galvenā līnija, viss sazarojas sānu ceļos, tā kā bieži nav izprotams, kas ir bijis galvenais. To atzīst arī turienes kritikā par autoritāti atzītais Hausmanis. Pēdējā lugā − Zilā, redzama Ibsena ietekme (Jādomā par Spokiem). 1969. g. Priede krita „nežēlastībā”. Dailes teātris bija sācis iestudēt viņa lugu − Sēņu smarža. Tur uz grauda bija ņemti lepni dzīvojošie partijnieki, protams, ne jau tiešā veidā. Taču manuskripts bija nonācis pie kāda partijas vīra un sākās liela uztraukšanās „Ko? Bet te taču esam mēs!” Lugu nekavējoties „noņēma”, aizliedza visas citas Priedes lugas. Nākamajā gadā iestājās totāls tukšums latviešu lugu laukā − nevienas jaunas oriģināllugas! Vai tā bija solidārizēšanās ar sodīto, vai bailes un uzmanība?
A.K. Sidnejā
JG 112. numurā publicētais Dr. Vairas Vīķes-Freibergas raksts „Trimdas psīcholoģija” radījis dzīvu atsaucību JG lasītājos. Garāku Jāņa Klīdzēja apceri „Redzīgs iekšskats trimdas sāpē”, ko izraisījis minētais Vīķes-Freibergas raksts, publicēsim JG 116. numurā.
