JG redakcijai:
Sakarā uz Dr. Ulafa Jāņsona „zinātnisko” , ja ne viszinīgo, uzkošanos Veltai Tomai par Jaunsudrabiņa piemiņai veltītā rakstā izteikto izteikto domu, ka viņa „trūdi vēl gaida atceļu uz smiltaini dzimtenē,” (skat. marginālijas JG 117) prasās citēšanu Ausekļa pants:
Vēl gan uz putekļiem cerē,
Vēl putekļi garu grib slēpt.
Kas rādījās mūžīgi miris
Jau tautībā pacelties sāk.Andrievs Ezergailis
JG redakcijai:
Vai tad mūsu meitas Amerikā vēl nemaz nav skāris iezemiešu meitu Women’s Liberation Movement? Vai tad viņas it nemaz nedomā atpestīties no vācu krustnešu „tēviņu šovinistu kuiļu” − male chauvinist pigs − gadu tūkstošos uzspiestā vīrišķā domāšanas veida reliģijā?
Tādas domas man uzmācās lasot tautietes Ursulas Biezās-Karlsonas reliģisko stāstiņu „Par pagānu Dievu” (JG 118). Viņas stāstā mazā varonīte „nojautusi, ka laikam gan eksistē divi Dievi”. Kāpēc gan abi divi − tēviņu šovinistu kuiļu ģīmī un līdzībā: Dabiskais pretstats dzimumu starpā ir vīrietis un sieviete. Ja tagad vīrietis uzspiedis mītiskās būtes pielūgt homoseksuālā kārtā pats savā vīrieša ģīmī un līdzībā, Tad tagad sievietei ir pilnīgas tiesības tās radīt atkal savā ģīmī un līdzībā, kā to viņa arī darījusi aizvēsturē matriarchata posmā, kad pirmās dievības bija pārsvarā sievietes veidā (skat. prof. Marija Gimbutas, The Gods and Goddesses of Old Europe: 7000-3500 BC., London, 1974; un: The Pagan God: Popular Religion in the Greco-Roman Near East, by J. Teixidor. Princeton University Press, 1977.) Senie žīdu priesteri nomāca sievietes tēla pielūgšanu un uzspieda savu − tēviņu šovinistu kuiļu − dievu Jahvi. Vai mūsdienās nebūtu gan daudz dabiskāk, ja tautiete Ursula būtu likusi savai mazai varonītei sacīt: „Laikam gan eksistē divi − Dievs un Dieve?” Tiešām, kas gan būtu loģiskāk un dabiskāk? Absolūti visi tie paši secinājumi, kas Akvīnas Tomam ir vienīgā Dieva eksistences pierādīšanai, var būt pilnīgi noderīgi vienīgās Dieves eksistences pierādīšanai − sievietēm... Mīļās meitenes, esiet tātad beidzot gaužām patstāvīgas un pierādiet iedomīgajiem puišiem savu pilnīgu neatkarību arī − reliģija!
Gregors Smelters Austrālijā
JG redakcijai:
PIEBILDE G. PĻAVKALNA JG 115. NUMURĀ IEVIETOTAM PASKAIDROJUMAM
Mana apcere „Saturs, forma un stils” (JG 110. num.) pulcinājusi vairākus oponentus, kas gribētu to nokritizēt, liekas, galvenokārt tādēļ, ka manā rakstā t.s. „abstraktā māksla” nav atzīta par mākslu. Diemžēl oponenti nav spējuši turēties pie priekšmeta (ad rem), kā man uz to nācās aizrādīt jau manā atbildes rakstā, bet mēģinājuši uzbrukt man kā personai, vai arī aizmaldījušies sānceļos vai ekskursijās, kuŗām ar doto tematu nav nekāda sakara.
Ja mākslas jaunradījums izdevies, tas rada mūsos jaunu pārdzīvojumu, mākslas baudu, dvēselisku vibrāciju sui generis. Savā apcerē esmu apskatījis mākslas klasi un mēģinājis pētīt tās elementus, saturu, formu un stilu. Neesmu vainīgs, ja t.s. abstraktā māksla paliek ārpus noformētās klases, jo tai trūkst šīs klases raksturīgo īpašību, un tā arī nespēj pildīt klases evolucionāro funkciju − dzīves virzīšanu uz lielāku pilnību un skaistumu. (Par to tuvāk skat. manu apceri.)
Pļavkalna pragmatisms un viņa mēģinājumi uzlikt man par pienākumu skatīties manā pētniecības darbā „pa labi” un „pa kreisi” mani neinteresē un īstenībā izteic man komplimentu, jo katrs pētniecības darbs prezumē absolūtu neatkarību.
Dr. Kārlis R. Dzelzītis
JG redakcijai:
PĀRDOMAS PAR KULTŪRAS SAKARIEM UN TAUTAS VIENOTĪBU
1978. g. sākumā PBLA priekšsēža I. Spilnera apciemojums Toronto uzdzirkstīja domstarpības par kultūras sakariem. Kā to liecina, nesenā Sidrabenes 25 gadu jubilejas lielsarīkojuma referāti un vismaz divas paneļdiskusijas, tad skaidrības un atrisinājuma trūkums vēl arvien jūtams.
Jau minētā I. Spilnera apciemojuma nobeigumā viņa salīdzinājums par trusi auto gaismā neizskanēja tā, ka viņš būtu gribējis uzsvērt vecās paaudzes vai LNAK bailību, bet gan, lai raksturotu trimdas samulsumu un neziņu, ko darīt, parādoties Rīgas kultūras sakarniekiem. Ir redzams, ka baiļu versija LNAK padomes priekšsēdim V. Upeslācim bija vajadzīga, lai uzvandītu vecās, patriotiskās paaudzes aizvainojuma jūtas un nodrošinātu tās atbalstu. LNAK padomes priekšsēdis Latvijā Amerikā raksta: „Salīdzinot ar visu latviešu trimdas masu, šīs teorijas sekotāju (sakaru balstītāju un simpatizētāju) nav daudz, bet tie nāk gandrīz vienīgi no jaunākās un vidējās izglītotās paaudzes.” Par to daudzumu statistikas nav nevienam. Kā zināms, trimdas amatpersonas ievēl demokrātiskā ceļā. Ap gadmiju PBLA valdes priekšsēdi I. Spilneru un vicepriekšsēdi I. Freimani, kas arī aizstāv kultūras sakaru vajadzību, aizklāti balsojot, ievēlēja ar visām balsīm, izņemot divas, kas droši vien bija no Kanadas. Ja PBLA trimdas augstākā vadībā vairākums ir par sakariem, tad trimdas masā nevar būt maz sakaru simpatizētāju. Pat Toronto − sakaru apkarotāju cietoksnī − filmas Pūt, vējiņi izrādē bija gandrīz 1000 skatītāju par spīti labi koordinētam polītiskās uzraudzības komitejas darbam (skat. O. Liepas rakstu JG 119. num. 55. lp.) Pagājušajās LNAK padomes vēlēšanās sakaru apkarotāju spožā uzvara nāca tāpēc, ka vēlēšanu kampaņas organizētāji un preses kontrolētāji izmantoja kādu fiktīvu melu rakstu (it kā no Hamiltonas) kā autentisku pierādījumu, it kā jaunu ceļu meklētāji, citu sarakstu kandidāti, Jaunās Gaitas draugi, Latvijas filmu izrāžu rīkotāji un kultūras sakaru simpatizētāji būtu mazāk vai vairāk komunisti, Latvijas okupācijas varas dienderi un pakalpiņi, kas attaisno okupantu noziegumus pret tautu un aicina trimdu tiem pievienoties sociālisma celšanā. Protams, balsotāji, nezinādami patiesību, novērsās no kandidātiem, par kuŗiem varēja rasties aizdomas par sakariem ar Jauno Gaitu un sakaru simpatizētajiem.
Torontietis
JG redakcijai:
JG 118. numurs galvenokārt veltīts Raiņa Zelta zirgam un trimdas jaunajiem dzejniekiem. Ar Raiņa vārdiem JG redakcija sveikusi arī 4. vispasaules latviešu jaunatnes kongresa (VLJK) dalībniekus. Līdz ar to varētu secināt, ka viss kārtībā un mūsu jaunā paaudze it kā jau sākusi iet latviešu izcilākā dzejnieka pēdās.
Bet faktiskie apstākļi, diemžēl, rāda citu ainu. Vairums jaunatnes apvienību nepieņēma 4. VLJK rīcības komitejas izvirzīto kongresa moto un vienu no Zelta zirga centrālajām daļām:
Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, Pastāvēs, kas pārvērtīsies.
Kā tas izskaidrojams? Diemžēl citās plāksnēs pa daļai tik bravūrīgās Austrālijas, Kanadas (!) un Amerikas latviešu jaunatnes apvienības šo priekšlikumu noraidīja, jo tas esot par garu un jaunatnei nesaprotams (sic!). Kā parasti, vienīgi Eiropas jaunatne „izlēca” un piekrita rīcības komitejas ierosinājumam. Tā 4. VLJK, kas pirmo reizi notika Amerikas kontinentā, bija jāiztiek bez kopēja vadmotīva un saukļa.
Vai tā nav mūsu jaunatnes nabadzības apliecība, ka tā vairs nespēj saprast Raini − apstāklis, kas nebūt nesaskan ar JG 118. numura tik optimistisko noskaņojumu? Varbūt (piem., 5. VLJK Austrālijā) nopietnāk derētu pārdomāt cēloņus un iemeslus, kamdēļ latviešu jaunatnes vairumam Rainis acīmredzot palicis svešs un nesaprasts.
Ģirts Zēgners Vācijā
