Jaunā Gaita nr. 192, jūnijs 1993

 

Ivars Ivasks 1971. gada maijā Ņujorkā. Bruno Rozīša uzņēmums.

Holokausta un Gulaga atstātais tukšums ik uz soļa tev seko. Visa trauslums ir manāms ik vietā. Uzticība cilvēku starpā nodeldēta līdz dzeltējuša papīra plānumam. Dzīvie spēlē savus dienišķos darbus vidējā jomā, mēmā skatuves prospekta priekšā, ko izveido tie, kuŗi mira galējā ledū vai ugunī. Viņu miljoni pārnāk kā pārslas, kas ziemā mums izkūst uz ādas, vai kā pelnu putekļi vējā, ko elpojam vasarā. Skaitļiem nav jēgas, pat ietetovētiem mūsu ādā. Apokalipsei ir slieksnis, kas šķērso ikkatru sirdi un apziņu. Žīds vai nežīds veido to pašu kaudzi kaulu un pelnu. Bet katra radība cīnās pret nīcības virpuli kā vien tā var, kur vien tā var līdz pašam mūža galam. Un tomēr ikkatrā gaviļu vēstī ir jābūt bēdu brīdim. Pat Mocartam un cīrulim. Ivars Ivasks (Ivask), Sestā Baltijas eleģija, 1989. Atdzejojis Valters Nollendorfs. Skat. JG 183 (1991).

Juris Silenieks

IVARA IVASKA PIEMIŅAI

 

Ir grūti, varētu teikt pat neiespējami, iedomāties Ivaru Ivasku nobeigušu savas šīs zemes gaitas, līdz ar to kļūstot klasificētam, ierakstītam vēstures grāmatu tādā un tādā nodaļā, kur viss ir pateikts un izskaidrots. Taču Ivars bija aktivitāte, radīšana, iedvesmošana, sadarbošanās un neatlaidīga dziņa pēc kā jauna un skaista. Viņam neesot vairs starp dzīvajiem, Ivars būtu jāklasificē; viņa darbam un sasniegumiem būtu velkama strīpa apakšā, un būtu jāsaskaita saskaitāmais. Šādi norēķini ir vajadzīgi grāmatvežiem, gada bilanci iesniedzot. Ivara gadījumā mums jāapmierinājas tikai ar pagaidnorēķinu, jo, kaut arī nekas jauns nenāks no viņa, viņa atstātais darbs ir par daudz vispusīgs, lai mūsu paaudze to spētu definitīvi novērtēt, ja tas vispār iespējams ar darbiem, kas ir vairāk nekā tikai sava laika un sabiedrības apraksts.

Ivars Ivasks negribēja būt tikai sava laikmeta novērotājs un komentators. Ne jau, ka šis laikmets nebija pilns notikumu, un, visu saskaitot, tas droši vien iemantos apzīmējumu kā pats asiņainākais cilvēces vēsturē. Tāpēc varbūt vērotājam jāatkāpjas no aktualitātes, lai redzētu ko nozīmīgu un paliekošu mūsdienu straujajā nejēdzībā, jābūt apgādātam ar tādu kā filozofa tālskati, kas ietveŗ plašus apvāršņus kā pagātnē, tā esošajā un arī potenciālā. Bet varbūt vēl vairāk būtu vajadzīgas dzejnieka intuīcija un empatija, zināma tuvība cilvēka pārdzīvojumiem un cilvēces likteņiem.

Ivara Ivaska darbā mēs redzam kā personīgo, tā kolektīvo un vispārcilvēcīgo. Un tas nebūtu varējis būt savādāk, jo visa viņa dzīve ir sastāvējusi no robežu situācijām, iesākot ar viņa bērnību, kur saplūst igauņu, latviešu un vācu kultūru strāvojumi. Aļģirdas Greimas, pasaules slavenais lietuviešu izcelsmes semiologs, reiz raksturoja situāciju Baltijas valstīs ar teicienu, ka tur dzīvojošie var īsti izbaudīt, ko viņš nosauca par „le bonheur d’etre balte” (aptuvenā tulkojumā „laimība ir būt baltietim.”) Daudzi, kas nāk no šī Eiropas stūŗa, nevarētu pieņemt šādu novērtējumu, jo kā nekā šis „plankums uz Eiropas kartes,” kā to apzīmē kāda nesen publicēta dzejas antoloģija, ir redzējusi tikai kaŗus, plānveidīgu tautu nokaušanu, laupīšanu, iekaŗošanu, kolonizāciju, badu, mēri, apspiešanu, aizvešanas, un šāda brutalitātes un absurditātes uzskaite varētu vēl turpināties. Taču Greimas būs laikam domājis to bagāto kultūru un valodu mijiedarbību, kulturālo dažādību un daudzvērtību, ko var piedzīvot tikai tie, kam ir tā laime un lāsts nākt no šīs tik bieži postu piemeklētās Eiropas daļas. Ivars, šķiet, šo bagāto mantojumu ir mācējis izlietot, viņš to ir paplašinājis un pārveidojis savā radošajā sensibilitātē. Viņš bija spiests atstāt savas bērnības vietas. Bet dzejnieks jau nekad nepamet savu dzimteni, jo tā ir viņā, un viņa iztēlē dzimtenes iespaids jau nav mazāk spēcīgs.

Savās pasaules gaitās bez tām trijām valodām, kas viņam bija gandrīz šūpulī, Ivars bija apguvis kādas sešas, septiņas citas, kas pavēra viņam ieskatus pāri Baltijai un Eiropai, Jaunās Pasaules pusē, kā ziemeļos, tā tās dienvidos. Viņa darbs vispirms par valodu profesoru Minesotā, bet sevišķi vēlāk Oklahomas universitātē, kur viņš pārņem žurnāla Books Abroad redakciju, vēlāk žurnālu atbilstoši pārdēvējot par World Literature Today un tam pievienojot gan konferences, gan literāro prēmiju, ievirza Ivasku vispasaules literatūras aprindās. Tā veidojās internacionālists, kuŗa izjūtu dzīlēs Igaunijas tēls palika pamatā.

Kā Ivara dzejā, tā viņa kritiskos apskatos ir vienmēr kaut kas dziļi nordisks, kas saistās ar vispārcilvēcīgo un kur konkrētais ir vienmēr zināmas filozofiskas abstrakcijas apdvests. Īrijas mitruma piesātinātām ainavām pieslēdzas Oklahomas skaudrais tuksnešainais plašums, Kolorado kolorīti pāriet Vidus jūŗas saules pielietos skatos. Taču atkal un atkal atgriežas Somijas un Igaunijas nokrāsas. Bet blakus gleznotājam, un Ivars bija palaikam teicis, ka viņam ir bijis grūti izšķirties, vai ķerties pie otas, vai spalvas, ir vienmēr domātājs, kas grib saredzēt tuvo no tālienes. Bez dzejas un kritiskām apcerēm, Ivars pievērsās tulkošanai, it bieži kopā ar savu dzīves biedri Astrīdi, un šoreiz šis tik bieži nodrāztais apzīmējums ir īsti patiess. Pārcelt no vienas valodas un kultūras sistēmas otrā ir gandrīz neiespējami, bet cīnīties ar neiespējamo jau ir dzejnieka nolikums, un tulkošana var būt ģenialitātes skarta. Viss, kam Ivars pieskārās, kļuva saprotamāks un skaistāks.

Ivara radošie kalngali varbūt tika sasniegti ar Baltijas Eleģijām*, kas bija pēdējais lielākais viņa mūžā publicētais darbs. Laikā, kad šīs eleģijas tika sacerētas, Baltijas neatkarība vēl bija tikai lolojums. No šīm eleģijām plūst zināma rezignācija, zināma nožēla, ka tik mazam Eiropas stūrim ir bijis tik daudz jācieš. Bet šim ģeopolitiskam lāstam līdzi nāk apgarotība, skaistums un spīts izdzīvot, lai nāktu kas nākdams. Ja tas vien mums paliktu no Ivara Ivaska, un ir taču daudz kā cita, mēs varētu būtu pateicīgi, ka mums bija lemts būt kaut brītiņu kopā ar viņu. Le bonheur d’etre balte.

Ivars Ivasks ar Astrīdi Ivasku pēc dzejas lasīšanas Apvienotās Nācijās, Ņujorkā, 1991. gada 19. martā. Viktora Neimaņa uzņēmums.

 

Piezīmes par Ivara Ivaska literāro mantojumu

* Šīs eleģijas, tāpat kā Sniega stundas − Snow Lessons (1986), Ivars Ivasks sacerējis angliski. Pirmā sērija iespiesta Jaunās Gaitas 172. numurā ar virsrakstu Baltiešu eleģijas. Latviski tās atdzejojis Valters Nollendorfs (sk. „Baltiešu eleģiju atdzejotāja piezīmes” un turpat autora paskaidrojumu „Kā radās Baltiešu eleģijas”, JG 172.) Otra sērija, nodēvēta par Baltijas eleģijām, publicēta JG 183. numurā. Tās iespiestas arī Karogā, resp. Literatūrā un Mākslā, 1989. g. februāri un 1991. g. februārī. Angļu valodas oriģināli publicēti 1990. gadā: Ivar Ivask, The Baltic Elegies, Norman, Oklahoma. Bez latviešu valodas eleģijas tulkotas vēl 10 citās valodās (poļu valodā tās atdzejojis Česlavs Milošs, viņam arī viss izdevums veltīts.)

Citi Ivara Ivaska dzejoļi latviski sekošajos Jaunās Gaitas numuros: JG52, JG92, JG138, JG189.

Pirmā Ivara Ivaska dzejas grāmata sarakstīta vācu valodā − Gespiegelte Erde (1967) (Atspoguļotā zeme); bez tam astoņi dzejoļu krājumi igauniski un trīs angliski.

Red.

 

.. Tas pats impulss mudina mani zīmēt un veidot kolāžas, fotografēt.” Vecie kastaņu koki Abrenes parkā, Francijā. Ivara Ivaska fotogrāfija − vāks viņa vadītajam žurnālam World Literature Today.

 

*

... Bet igauņu valoda, tāpat kā latviešu vai lietuviešu, ir milzum smalks instruments, kā izteikt zināmus aspektus par dzīvību, par dzīvi un cilvēku, ko tādā veidā nevar nevienā citā valodā. Un tieši tāpēc ir ļoti svarīgi rakstniekiem turpināt rakstīt savās mazajās valodās, jo tās dzīvo lielās pasaules literatūras ekoloģiskajā sistēmā. Es bieži lietoju šo jēdzienu: nevis pasaules literatūras vēsture, bet pasaules literatūras ekoloģija. Tieši šajā aspektā vajadzētu dot latviešu un igauņu lieratūras − no šīm mazajām tautām, kuŗu valodas runā viens vai pusotra miljona cilvēku. Tās ir neatvietojamas literatūras ekoloģijā. Amerikāņi, franči, krievi − viņi nav apdraudēti. Bet Baltijā katrs rakstnieks vai dzejnieks ir ar misionāra uzdevumu. Un tautai viņš kā tāds ir vajadzīgs, un viņam pašam arī ir lielāks svarīgums un dzīves jēga − kam dzīvot un dzejot.

 

*

... Es vēroju pasaules literatūru, kā tā attīstās, īpaši trešajā pasaulē, mazajās un lielajās valodās. Pasaulei nav nekādas intereses par mazām literatūrām ar traģisku likteni, kuŗas nodarbojas ar savām problēmām, ja vien tās nevar transcendēt augstākā līmenī uz vispārcilvēcisko. Es to saucu par literatūras ekoloģijas jautājumu, piemēram, mazo tautu iznīcināšanu. Literārā veidā tam nebūtu jāizpaužas vienīgi ar tautasdziesmu alūzijām piepītos dzejoļos, bet gan kā kaut kam tādam, kas rezonē tālāk, tad varbūt varētu atrast īsto formulu un recepti.

 

*

... Somijā pavadītās vasaras ir ļoti inspirējošas, tās palīdzējušas noturēt iekšēju dvēseles līdzsvaru starp Amerikas realitāti un mūsu saknēm Eiropā. Tā ir atslēga mūsu abu dzejai, dzīves un darbības sintēzei.

 

*

... Nodarbojoties ar citu tautu valodām, ar savu valodu un literatūru, es redzu kopīgas problēmas, redzu, cik daudz ir nepārtulkota un nepārtulkojama. Tas pats impulss mudina mani zīmēt un veidot kolāžas, fotografēt.

 

(Fragmenti no Pētera Zirnīša intervijas „Literatūru nevar sašķelt” − ar Ivaru un Astrīdi Ivasku Lit. un Mākslā 1988. g. 28. oktobrī.).

 

 

No Ivara Ivaska izstādes Helsinku bibliotēkā 1986. gadā.
Syksyn pilarit Höstpelare. Hommage à Timo Sarpaneva. Spalvas zīmējums. 1985.	Igauņu gleznotāja Ērika Haamera (Haamer) ekslibris Ivaram Ivaskam. Zīmēts 1960. gadā.