46. GADAGĀJUMS
2001. GADA JŪNIJS
2. (225) NUMURSJaunās Gaitas vasaras numurā Rīgas astoņsimtgadi atzīmē gan Vitauta Sīmaņa darinātā vāka bilde gan Janīnas Kursītes raksts, "Rīga latviešu folklorā un dzejā". Kursīte pievēršas mītiem par Rīgas iekarošanu Ziemeļu kaŗā. Jānis Rainis lugā "Rīgas ragana" licis Rīgu no posta glābt sievietei - raganai, liedzot Rīgas iekarotājam caram Pēterim pateikt, ka Rīga ir gatava, uzcelta. Kursīte secina: "Rīga savās daudzveidīgajās simboliskajās nozīmēs cauri latviešu folklorai un literātūrai ir gājusi astoņsimts gadu ciklu, bet joprojām raksturojama ar mītisko: vēl nav gatava, vēl nav līdz galam uzcelta."
Tai pašā rakstā Kursīte piemin arī Aleksandru Čaku, kam šogad aprit pirmā simtgade. Viņš bijis liels Rīgas apdzejotājs, kam Rīga rādījusies kā divas atsevišķas sievietes, viena ar eņģeļa vaibstiem, otra, pavedinātāja.
Atmiņu nodaļā Valdemārs Ancītis arī piemin Čaku: "Sovetskij poet jeb kā es izglābu Aleksandru Čaku".
Savā runā pagājušā gada septembrī sakarā ar kampaņas "Eiropa - kopīgs mantojums", valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga īsi un skaidri deklarē Latviju par neatdalāmu Eiropas daļu un aizrāda, ka Latvijas savrupējo kultūras mantojumu ir vērts sargāt gan ar valstiskiem gan ar starptautiskiem līdzekļiem.
Arhitekts Vaidelotis Apsītis raksta par Lestenes brāļu kapiem un par tēlnieces Artas Dumpes darināto pieminekli tur apbedītajiem: Tas ir viens no latviešu mātes monumentālajiem tēliem, kas jaunā izteiksmē parādījies Lestenē.
Turpinājumā no iepriekšējā JG numura "No repatriācijas līdz kultūras sakariem" Lilita Zaļkalne apraksta Padomju varas centienus panākt trimdinieku repatriāciju ar dažādiem preses izdevumiem un ar iejaukšanos tautiešu centienos uzturēt cilvēcīgus kultūras sakarus.
Broka (Brock) universitātes polītoloģijas profesors Juris Dreifelds vaicā "Cik ilgi pastāvēs nevērība pret tautas demogrāfisko veselību?". Citēdams statistiku, Dreifelds aplūko faktorus, kas ietekmē latviešu tautas proporciju visas Latvijas iedzīvotāju kopskaitā un sniedz savas pārdomas, kā palielināt latviešu absolūto skaitu. Dreifelds ieteic Saeimā izveidot pilna laika Demogrāfijas komiteju, kā arī iecelt demogrāfijas ministru.
Dzejas mākslu pārstāv Maija Meirāne un Inese Račevska. Meirānes dzejolis "Sapinis" ("vissenākajā etimoloģiskā nozīmē") ir par tādām lietām, kas saskatāmas tikai mums pašiem:
Sapinis neatstāj mūs
atsauc bērnībā
nē -
atsauc bērnību kā ciemiņu -
bet tā kļūst caurspīdīga . . .Par mākslinieka Visvalda Reinholda mūža darbu raksta Nikolajs Bulmanis: Pirmo reizi ieejot izstādes telpā, skatītāju pārņem laba, priecīga sajūta. Viss ir tik tīrs, tik precīzi nostrādāts un tik skaists. Reinholda akrīlis "Ainava" apskatāms krāsu reprodukcijā šī numura pirmajā lapā.
Apskatāma arī Helēnas Hofmanes darinātā Arābijas gumijas dichromāta attēla reprodukcija no cikla Tavas rokas. Par savu izvēlēto tehniku Helēna Hofmane stāsta: Te cilvēks jūtas kā alķīmiķis. . . Vislabāk man patīk fotografēt cilvēku augumus, vecas kapsētas, rokas.
Aina Vāvere, rakstniece, kas pusgadu dzīvo Austrālijā, pusgadu Latvijā, piedāvā sava nepublicētā romāna fragmentus, "Pret rītiem, pret vakariem". Stāsts par ļaudīm, kas satiekas pa ceļam mājās uz dzimteni: Tie laiki bija pagājuši, kad latvieši pasaulē viens otram krita ap kaklu tādēļ vien, ka abiem pirkstā bija Nameja gredzens. Stāsts ir arī par ļaudīm Dundas pagastā, šo ceļotāju sagaidītājiem.
Rolfs Ekmanis piemina mūžībā aizgājušo dzejnieci Valdu Moru (1902.24.III - 2001.6.II). Par viņas 1980. gadā iznākušo krājumu "Apburto laiku" Ekmanis raksta: Šie viegli uztveramie, nemākslotie un izteiksmīgie dzejoļi ved uz dzīvību, skaistumu, parasti optimistisku pasaules uztveri un, protams, mīlestību, arī erotisku, vienlaikus atspoguļojot visas tautas ievainoto dvēseli, spītīgo spēku, uzticību sev un savai dzimtenei. Valda Mora, starp citu, sacerēja visas tautas iemīļoto dziesmiņu "Zilo lakatiņu".
Biruta Sūrmane atvadās no Nikolaja Kalniņa (1911.18V - 2001.20.II), citējot paša autora vārdus:
Bet brīdis nāk, un skujas bārstām,
Tad ceļa galā jāpiemin
Ir durvis, kas tik reizi veŗas
Un smilšu sienā aizkrīt ciet.Biruta Sūrmane citā rakstā daudzina komponistu Imantu Ramiņu, kuŗa darbi skanējuši daudzās valstīs (ieskaitot Latviju) visos sešos kontinentos, un tas noticis pasaulslavenās koncertzālēs (Karnegi Ņujorkā, Čaikovska zālē Maskavā, Kanterburijas katedrālē un Vestminsteres abatijā Anglijā, Notre Dame Parīzē, Santa Maria del'Fiore Florencē, Itālijā, u.c.).
Anete Ivsiņa raksta: Noguris no raibās Halovīna maskarādes, bērns stiepj mājās savu saldumu turzu. Puisītis lēni iet zem plašām rudens nakts debesīm pa mazu Toronto ieliņu un klusītiņām dzied. Latgaliski. Runa ir par "Linu meitām" Ingrīdu Ertmani , Amandu Jātnieci, Guntu un Zintu Poni, kas guvušas milzu ietekmi Latvijas postfolkloras kustībā. Tālāk Ivsiņa raksta: Ka latviskums nav tikai tautisku brunču nēsāšana un tautisku dziesmu dziedāšana, to mēs jau zinām. Tomēr Linu meitenes noteikti ir izkopušas savu sakņu sistēmu, noturīgāku nekā daudzi viņu vienaudži, gan ārpus Latvijas ... gan Latvijā /.../. Tas palīdz noturēties pret dvēseles ravējošo, visus nolīdzinošo masu kultūru. Un tas nav tikai viņu personīgais ieguvums, tas ir mūsu visu ieguvums.
Juris Silenieks apraksta Latvijas literāro avangardi, īpaši kā tā izpaužas žurnālā Luna, un atrod tur pazīmes, ka tikai tagad, desmit gadus pēc lielajām polītiskām pārmaiņām Latvijā sāk veidoties kaut kas līdzīgs literātūrā: Būs tādi, kas droši vien nesauks šo par Trešo atmodu - drīzāk par murgainu iegrimšanu zaņķī. Taču pagaidām būs jāatliek kristības, līdz jaundzimušais paaugas.
Par angļu tautas varoņpoēmu Beovulfs (Bišulācis) raksta Džeimsa Džoisa (James Joyce) latviskotājs Dzintars Sodums. Par gleznotājas Lidijas Dombrovskas Larsenas dienasgrāmatu Krāsskaņas sniedz savas pārdomas Gundars Pļavkalns.
Grāmatu nodaļā ir sešas recenzijas: Ingrīda Vīksna: Kad jāsadeg (rec. Inta Miške Ezergaile); Anna Žīgure: Es stāstu par Latviju (rec. Kārlis Zvejnieks); Arvīds Purvs: Pa skanošu vasaru (rec. Imants Zemzaris), Profesora Jēkaba Alkšņa dzimta, red. Janīna Danušēvica, Kārlis Eriks Antons un Juris Salaks (rec. Auseklis Zaļinskis); Brīvība 2001. g. izdevums (rec. Ilmars Bastjānis); Inna Šteinbuka, galvenā redaktore: Latvia Entering the XXI Century. Economics, Integration, Finance (rec. Gundars Ķeniņš Kings).
Kiberkambarī Northeastern universitātes vēstures kandidāts un polītekonomikas pasniedzējs Stradiņa universitātē Rīgā Džefrijs Sommerss (Jeffrey Sommers) ierosina uz nopietnām pārdomām par Latvijas valsts makroekonomiku un par tādu soli kā valūtas devalvāciju, lai veicinātu uzņēmējdarbības atplaukšanu un eksportindustriju veidošanos.
Dažos vārdos sniegtas ziņas par latviešu kultūras dzīvi visā pasaulē.
Juris Žagariņš
Kā pasūtināt šo numuru, kā abonēt...
