46. GADAGĀJUMS
2001. GADA SEPTEMBRIS
3.(226) NUMURS

    IN THIS ISSUE

Koša zili zeltaina kļavu lapotne rotā Jaunās Gaitas rudens numura vāku, kas 68 lapaspusēs ietver desmit rakstus par mākslu, trīs dzejnieku pirmpublicējumus, desmit stāstus/esejas, piecas grāmatu recenzijas, interviju, diskusiju un vēl šo, to.

Sakarā ar Rīgā notiekošo lielo Rīgas jubilejas svinēšanu īpaši interesants ir Virdžīnijas universitātes profesores Marutas Ray raksts "Latviešu un baltvācu attiecības". Profesore Ray ieskatās divās nesenās publikācijās, Gunāra Priedes Arhitekts Vilhelms Bokslafs un Rīga un Ilonas Breģes Teātris senajā Rīgā . Viņa aizrāda, ka, lai gan daudzi latvieši ir ar mieru aizmirst un piedot vācu kungu vēsturiskās pārestības, paši vācu kungu pēcteči vēl arvien turpina uzskatīt "baltikumu" par savas kultūras koloniju un latviešus par kalpu tautu.

Kiberkambarī Jānis Peniķis e-pasta sarakstē ar rītdieniešiem un "sveikotājiem" Elizabeti Rūtenu, Richardu Spuri, Alni Freibergu u.c. piedāvā izsmelošu atbildi uz jautājumu "Ko darīt Rītdienai?"

Atzīmējot un komentējot Veronikas Janelsiņas mūža darbu, JG redaktors Rolfs Ekmanis sniedz ievadu "Trīs atmiņu lapām", ko Janelsiņa pievienojusi 1999. gadā Jaunās Gaitas abonementu atjaunojot. Šīs lapas satura iedomātu "strīdu" ar Anšlavu Eglīti, kas ļoti atgādina kādu dialogu Raimonda Staprāna lugā "Anšlavs un Veronika".

Ojāra Krātiņa raksts, "Smieties vai raudāt" iziet no pārdomām par Raimonda Staprāna lugu "Nervu galiņi" un nonāk dziļās pārdomās par mīlestību.

Benitas Veisbergas "Sākums stāstam par eikaliptu" vēstī par kādu nozāģētu priedes zaru, par kādu eikaliptu uzaugušu nevietā, un par bēgšanu no degošās Jelgavas 1944. g. 31. jūlijā.

Dzeju daļā ir trīs dzejnieki. Dzejniece Rita Gāle apraksta "Manas trejādas mājas". Par trešajām viņa raksta:
        Manās vissenākajās mājās man nemaz nav
        jāatgriežas. Viņas vienmēr nāk man līdz un
        neļauj iemīlēt neko citu.

Jānis Elsbergs, starp citu, apdzejo "Meiteni Rīgu" un kādu pastaigu Biķernieku mežā Lieldienās. Dzejolī "Dzīvoklī" Elsbergs raksta
        dzejoļu aizmirsējs
        izlasa
        saspringst
            un projām

Marta Landmane raksta par "Ziedu sētmalē":
        Man gribas
            dejot, dejot!
        Bet - nav jau neviena,
        kas uzlūgtu dejot.

Jānis Elsbergs ir literatūras žurnāla Luna "korifejs, lai neteiktu barvedis", informē Juris Silenieks savā rakstā "Prokrusta gultu meklējot luniešu guldināšanai", kur apskata grāmatas no trīs rakstniecēm: Amandas Aizpurietes, Ingas Ābeles un Irbes Treiles. Atsevišķā recenzijā Silenieks apskata arī Jāņa Elsberga dzeju grāmatu Daugavas bulvāris. Recenzijas ir arī no Annas Siksnas par Jāņa Vēvera Pirmvaloda, no Anitas Liepiņas par Janīnas Kursītes Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā, no Rolfa Ekmaņa par Kārļa Draviņa Kurzeme aizgājušajos laikos un par Jāņa Liepiņa Pretviļņi un bedres.

Rolfs Ekmanis intervē Vilni Zaļkalnu, izdevniecības Memento prezidentu Stokholmā (ieskaitot tās "specfiliāli" Kultūras Glābšanas biedrību (KGB)). Zaļkalns sen bijis spilgta personība trimdas latviešu sabiedrībā: darbojies latviešu jaunatnes organizācijās ELJA un VLJK, organizējis jaunatnes kongresus, izdevis slaveno humora žurnālu Rūgtais apinis, darbojies Stokholmas latviešu sociāldemokrātos un bijis klāt daudzos dramatiskos brīžos tautas likteņgaitās. Zaļķalns šai numurā stāsta par saviem gadiem Minsteres Latviešu ģimnāzijā: "Romantiskajos Minsteres krodziņos, tukšojot putojošus alus kausus, tika dziedāts un triekts velns konsekventi latviešu valodā, kaismīgi debatēts par "latviešu lietām" - par nacionālpolītiskiem jautājumiem, tur tika kalti plāni latviešu sabiedriskajām rosībām. . . ". Nākošajā numurā būs turpinājums!

Atmiņu nodaļā Valdemārs Ancītis apraksta kādu gadījumu, kad viņš Padomju laikos ticis izsaukts uz Stūra namu Rīgā, kur viņš, sev par pārsteigumu, tīri cilvēcīgi sasmaidījies ar savu vajātāju, kādu majoru NN, kad lifts "kā jau lifts, par to nebūtu nekas stāstāms, ja tas jau pēc pirmā stāva nebūtu apstājies . . . ".

Atmiņu nodaļā arī Gunāra Gulbja raksts "Jāni Milzarāju atceroties". Piecpadsmit gadus (1925-1940) viņš vadījis Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta kori, kas toreiz esot tuvojies pasaules izcilākā standarta līmenim.

Par mākslu šai numurā ir daudz. Laimonis Mieriņš raksta "Maija piezīmes no Rīgas", par dažādām izstādēm Rīgā. Mākslinieku savienības galerijā vienu dienu pašus māksliniekus bildēs varēja redzēt apģērbtus, otru dienu, tajās pašās pozās plikus. No gleznotājas Leldes Kalmītes ir apskatāms viņas mākslas darba reprodukcija krāsās "Rīts dārza studijā, 2000" un Voldemārs Avena raksta: "Leldes Kalmītes gleznās svarīga liekas vienkāršotība, stabila gleznas kompozīcija, saskanīgs krāsu zieds un savdabīga gaismas attēlošana un izmantošana gleznas uzbūvē." Otra krāsu reprodukcija šai numurā rāda Jāņa Nollendorfa fotogrāfiju "Kaķīšu ezers, 1996". Par Nollendorfu Helēna Hofmane raksta, ka viņš "labprāt fotografē cilvēkus un dabu, taču ne sausi dokumentējot, bet stilizēti izmeklētus skatus - dažādus ķērpjus, gaismu un ēnu spēli, īpatni sakārtotus ziedus." Tonija Krūka raksta par Imantu Saksu, "Vīru ar pozitīvu strāvojumu", kas bijis Daugavas Vanagu vīru kora sirds un dvēsele un ilggadīgs Jaunās Gaitas mūzikas nodaļas redaktors. Par slaveno šaržistu un karikatūristu Eduardu Hermani Keišu raksta Rolfs Ekmanis, pieliekot klāt arī šaržu, kur redzams pats Ekmanis dzesējam slāpes pie liela Arizonas kaktusa.

Dažos Vārdos sniegtas ziņas par latviešu kultūru visā pasaulē.

Fotoeseja "Pirms desmit gadiem" atzīmē Latvijas Republikas atdzimšanas desmitgadi.

Juris Žagariņš

Kā pasūtināt šo numuru, kā abonēt...