JG237 Eva Eglāja-Kristsone. Dzejnieks Ojārs Vācietis trimdas publikācijās

Eva Eglāja-Kristsone

DZEJNIEKS OJĀRS VĀCIETIS TRIMDAS PUBLIKĀCIJĀS

Dzejas specifika pieļauj atšķirīgu uztveri atkarībā no lasītāju, arī literatūras kritiķu subjektīvās attieksmes, kas savukārt cieši saistīta ar dzīves pieredzi, zināšanām, interesēm un mērķiem. Latviešu trimdai bija politisks mērķis − panākt nezināmā nākotnē Maskavas Kremļa varas novājināšanos un Latvijas neatkarības de facto atjaunošanu. Pieņemamākais un reālākais ceļš uz šo mērķi „aukstā kaŗa” apstākļos bija ideoloģiskā cīņa plašā nozīmē. Dzejas recepcija trimdas sabiedrībā bija saistīta ar šo ideoloģisko cīņu. Trimdas presē publicētās recenzijas par padomju Latvijas dzeju pārsvarā neiztiek bez dzejas vērtēšanas no politiskā viedokļa. Ir neparasti dzirdēt padomju Latvijas dzeju, ko rakstījuši dzejnieki, kuŗi izpelnījušies esošās sistēmas uzticamību,[1] raksta literatūrpētnieks Valters Nollendorfs, dzeja, kuŗu vieni trimdas komentētāji apzīmogojuši kā komunistisku, otri kā nacionālistisku, un tas vairāk atkarīgs no dzejnieka ideoloģiskās klasifikācijas, nevis no paša dzejnieka. Noderīgu citātu meklētājiem vienā un otrā pusē Vācieša darbos viegli atrast piemērus kā brīvdomībai, tā partejiskai un principiālai nostājai,[2] tā raksta literatūras kritiķis Mārtiņš Lasmanis.[3]

Viena no tendencēm ir dzeju iedalīt darbos, kas ir komunistiski, bet kam nav dzejas vērtību, un darbos, kam ir dzejas vērtība, kur nav nekā komunistiska.[4] Retāk tiek atzīts, ka var būt izcila arī ar patiesām jūtām rakstīta komunistiskā dzeja, piemēram, ASV mītošais dzejnieks, „ellesķēķinieks” Gunars Saliņš 1957. gadā prognozē: padomju lolotajam un talantīgajam Ojāram Vācietim ir izredzes attīstīties par spēcīgu sarkano dzejnieku. Apstākļiem grozoties, var iznākt vai nu tikai boļševiks, vai arī dzejnieks ar Pasternaka likteni.[5] Viens no kompetentākajiem padomju Latvijas dzejas situācijas pārzinātājiem, literatūrzinātnieks Rolfs Ekmanis, vērienīgā pētījuma Latvian Literature under the Soviets (1978, 533 lpp.) autors, savā apcerē „Tas 1970. gads. Iezīmes latviešu literārajā dzīvē” [JG 85 (1971):7] secina: ņemot vērā apstākļus, kādos norisinās mākslas procesi Padomju Savienībā, būtu gluži aplami apcerēt dzeju kā neatkarīgu aistētisku kategoriju, neņemot vērā aktuālos dzīves jautājumus, sociālās problēmas un kompartijas polītiku. Būtu gaužām vienpusīgi pievērsties tikai tam, ‘kā’, atstājot novārtā ‘ko’ un ‘par ko’. Protams, tikpat kļūdaini būtu visu dzejisko darbību pāradresēt, tā sakot, politiskā plāksnē.[6]

Dažās apcerēs atspoguļojas vairāku trimdas intelektuāļu un kultūras darbinieku aizstāvētais uzskats par „vienu kopēju latviešu kultūru”, par kultūras darbu, kas stāv augstāk par politisko propagandu. Tā Anglijā dzīvojošais literatūrvēsturnieks Jānis Andrups[7] 1970. gadā raksta: Mēs trimdā pārāk maz zinām un nepietiekami interesējamies par (..) Latvijā radītām kultūras vērtībām, bet tās ir tautas gara cīņas lepns rezultāts, un nākotnē brīvos apstākļos mēs tās vērtēsim kā šā laika cildenas varonības piemērus.[8]

Trimdas kultūras darbinieki, kuŗi recenzē Ojāra Vācieša dzeju trimdas presē, analizē un apcer kompozīciju, izteiksmi, biogrāfijas ietekmi uz dzeju, politiskās propagandas valodu, kritisko prātu un intelektu, prasīgumu pēc patiesīguma, ietekmes. Lielākoties Ojāra Vācieša dzeja uzlūkota un vērtēta bez eksaltētām emocijām un pārspīlēti pozitīvas vai negatīvas attieksmes. Trimdas publicisti atzīst, ka šāda vēsa distance kā caur stikla sienu (M. Lasmanis) ir vērtīga un, iespējams, paver objektīvāku ainu nekā padomju Latvijas kritiķu apceres.

Trimdas periodikā Ojārs Vācietis parādās vispirms ar izjusto dzejoli „Pēc ilgas šķiršanās. (Rīga)”, kas publicēts 1957. gadā žurnāla Jaunā Gaita 9. numurā. Citāts no pirmā panta:

Cērt man sejā, cik gribi, nakts brāzmainā,
Bet es skatos, kur asfalta stīga
Izkūst tumsā, un pamalē blāzmaina
Tu nāc pretī nakts ugunīs, Rīga.

Trimdas kultūras darbinieki, kas veidoja žurnālu Jaunā Gaita bija Ojāra Vācieša paaudzes pārstāvji „dzelzs priekškara” otrā pusē. Žurnālu viņi iecerēja kā rakstu krājumu kultūrai un brīvai domai. Kā skaidro viens no pirmajiem JG veidotājiem Valters Nollendorfs, „jaungaitnieku” attieksme pret padomju Latvijas literatūru bija divējāda: 1) humoristiski satīriska pieeja; 2) vēlme atrast un izprast savus vienaudžus − literātus Latvijā.[9] Neraugoties uz to, ka Ojārs Vācietis viņiem bija labi zināms arī kā kaismīgs „komunisma cēlājs dzejā”, jaungaitniekiem šķita interesanti publicēt kādu jaunu, svaigu talantu, kuŗa radošās biogrāfijas sākums nav saistāms ar brīvās Latvijas laiku pirms II Pasaules kaŗa. Vācieša personībai ir būtiska vieta JG publikācijās, kas atklāj trimdas lasītājam literatūras procesu dzimtenē. Līdzās Vācieša dzejoļiem JG 21 (1959) publicēts fragments (pārpublicēts no nedēļas laikraksta Literatūra un Māksla, 1959) no viņa teiktās runas Latvijas padomju rakstnieku IV Kongresā 1958. 25.-27.IX: Un vēl viena nelaime, uz kuŗas saknēm mēs lejam ūdeni, pārkāpdami principu ‘mākslai vispirms jābūt mākslai’ − tematikas dēļ par idejisku darbu saucam tādu, kur ideja palikusi bez emocionālā un estētiskā apģērba, un savukārt tematikas dēļ par bezidejisku nolamājam to darbu, kas ir tiešām idejisks, tiešām mākslas darbs, tikai tam, nabadziņam, pietrūkst attiecīgu ārējo atribūtu.[10]

Dzejnieka Gunara Saliņa recenzija par Ojāra Vācieša otro dzejoļu krājumu Ugunīs (1958), kas publicēta ar virsrakstu „Padomju lolots Rīgas dzejnieks” izceļas ar distancētu skatījumu un vieglumu, kāds iespējams brīvā sabiedrībā. Saliņš, arī no šodienas redzespunkta raugoties, trāpīgi uzzīmē „atkušņa” laika Vācieša sociālo un radošo portretu. No Saliņa raksta trimdas lasītājs uzzina, ka Ojārs jau pamatskolā bijis komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs, vēlāk − studiju gados − kā jaunākais Latvijas delegāts vadāts pa Maskavas dekādēm (dekādes albuma uzņēmumos smaidīgs dala autogrāfus). To Saliņš izlasījis par Vācieti Latviešu dzejas antoloģijā (Rīgā, 1954). Tāds ir Vācieša publiskais tēls 50. gados un 60. gadu sākumā. Iezīmējis valdošajai iekārtai lojālas nostājas iemeslus Ojāra Vācieša biogrāfijā, Saliņš redzīgi novērtē, ka ar sociālpolītisku iejavu krājumā izrūgušas ļoti personīgas rindas. Viņš norāda uz Ungārijas revolūcijai veltītajā ciklā „Grūtā stunda” definēto jaunā padomju dzejnieka ilūziju, ka uzticamam partijas cīnītājam ir brīv runāt par visu ko, un paredz, ka, kamēr Chruščovs pratīs šo ilūziju uzturēt[11], Vācieša talants godīgi kalpos komunistu varai. Saliņš arī pievērš uzmanību tam, ka „atkušņa” laikmetā laba dzejošana tiek veicināta, atļaujot dzejniekiem tādas romantiskas pastaigas brīvsolī, kādas nebija atļautas Ždanova kultūrpolitikas laikā. Kā piemēru tam Saliņš citē Ojāru Vācieti („Pēc ilgas šķiršanās”):

...Lapa pēc lapas no koka šķetinās,
Un man noskūpstīt gribas ļoti
Pirmo meiteni, kura pretī nāks.
Un pēc tam − vienalga, kas notiks.

Arī Valters Nollendorfs akadēmiskā pētījumā, kas publicēts Journal of Baltic Studies, pievērš uzmanību tam, ka Vācietis izmanto mīlestības motīvu un Rīgu kā erotiskas pievilcības objektu.[12]

Latviešu Centrālās Komitejas Vācijā izdotajā laikrakstā Latvija Vācietim veltīts raksts „Sarkanais zārks” ar apakšvirsrakstu „Atliek zvanīt tikai pašam valsts drošības komisāram”. Nezināms autors zem pseidonīma Inģists apgalvo: Patiesībā jau viens vien dzejas talants padomju dvingā ir radies, tas ir Ojārs Vācietis, kuŗam kaut cik drosmes un vispār ir atjautīgs, saturīgs un līstošs pants, un kuŗš dzejojis kādu laiku karsti komunistiski, nu izlaižas. Autors iepriecināts citē Vācieša dzejoli „Rekviēms”:

Klusu!
Mēs nesam sarkanu zārku.
Vēl klusāk!

Tā kā zārks ir tik sarkans, raksta autors, tad tanī varētu varbūt būt vecā Jozefa maita. (Bet tā ir Maskavā, mauzolejā). Varbūt vēl ļaunāk − varbūt latviešu brīvība, Latvija...[13]

Divi trimdas literatūrzinātnieki − Jānis Rudzītis[14] savā rakstu sērijā „Literatūra padomju žņaugos” un Rolfs Ekmanis savā apcerē „Tas 1970. gads” pauduši viedokli, ka Latvijā 60. gados ir izaugusi dzejnieku plejāde, kuŗus, Ekmaņa vārdiem, ar pilnām tiesībām var dēvēt par savas tautas nacionāliem dzejniekiem,[15] starp tiem neiztrūkstoši minot Ojāru Vācieti. 1964. gadā Rietumvācijā izdotajā laikrakstā Latvija, Jānis Rudzītis apgalvo: latviešu padomju literatūrā ir jau virkne vārdā saucamu dumpinieku − Jēzups Laganovskis, Laimonis Purs, Visvaldis Eglons, Harijs Heislers, Ēvalds Vilks, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis. Vecumā apmēram starp 30-40 gadiem, viņi ir komjaunieši vai komunisti, bet grib būt arī latvieši, atteikties no meliem un izcīnīt neatkarīga mākslinieka tiesības.[16]

Ojāra Vācieša daiļrades nozīmīgumu un augstvērtīgumu Jānis Rudzītis uzsveŗ īpaši: Ja neskaita dažus spilgtus izņēmumus, vispirms jau Ojāru Vācieti, tad sabrukumu piedzīvojusi lirika, tā latviešu literatūras nozare, kas vienmēr bijusi visaugstākajā līmenī.[17] Par schematismu un nivelāciju, kas izriet no sociālistiskā reālisma prasībām, kur nav vietas individuālai drosmei, personiskiem vaibstiem, Rudzītis raksta: Šo traģisko stāvokli iespaidīgi laimējās raksturot Ojāram Vācietim liriskajā poēmā „Einšteiniāna”:[18] Tev ir divas rokas, / Mums ir divas rokas; / Tad kāpēc tu drīksti / Atrast vairāk par mums? / Pie sienas! / Tev ir divas acis, / Mums ir divas acis;/ Tad kāpēc tu drīksti / Redzēt vairāk par mums? / Uz sārta! − / Lielumu tulko par nodevību...

Jānis Rudzītis spriež, ka minēto latviešu dumpinieku skati spraukušies cauri dzelzs
aizkaram, lai ieraudzītu, kas notiek Rietumu literatūrā un gara dzīvē vispār (..) Tāpat jūtams, ka savā formā Vācietis mācījies no Rietumu modernās dzejas − vai nu tieši vai ar dumpīgo krievu starpniecību.[19] Savu viedokli pamatojot, viņš atsaucas uz Karoga 1963. gada 5. numurā publicēto LPSR Rakstnieku Savienības sekretāra Valda Luksa bargo kritiku tā saucamajiem pseidonovatoriem, kādi krieviem esot, piemēram, Jevtušenko un Vozņesenskis, bet latviešiem − Ojārs Vācietis un Vizma Belševica, nonākot līdz tēzei, ka novators būs tikai viens − visa „daudznāciju padomju
literatūra”.[20] Rudzītis tic trimdas sabiedrības mērķim − kādreiz brīvai Latvijai. Vācieti un viņa dzeju viņš redz kā šā tālā mērķa cerīgu tuvinātāju, kā garīgas brīvības dzejnieku, kuŗa darbs arī nākotnē sekmēs Latvijas brīvības atgūšanu. Lūk, Rudzīša redzējums: nebūtu pareizi, piemēram, Ojāru Vācieti un Ēvaldu Vilku atzīt tikai par „atkušņa” bērniem. Viņi ar savu darbošanos prasa jaunu atkusni, jaunu laikmetu (..) Tie nebūs oficiālie, režīma protežētie sociālistiskie reālisti ar saviem ražojumiem, bet mūsu trimdas jaunie rakstnieki, Rīgas dumpinieki un pagrīdnieki, kas nodrošinās pamatus nacionālās literatūras jaunajam cēlienam brīvajā dzimtenē kādreiz nākotnē.[21]

Preses un vārda brīvība trimdas periodiku nepasargā no pašcenzūras dilemmām, kuŗas rada baisais „dzelzs priekškars”. Aktīvā kultūras „sakarniece” − dzejniece Velta Toma, nopietni baiļojoties par briesmām, kas varētu draudēt viņas draugiem un kolēģiem Latvijā, ir privāti centusies atrunāt JG veidotājus no ieceres publicēt minēto Rolfa Ekmaņa apceri. To viņa apraksta vēstulē Valentīnam Pelēcim: Tikos 3.VII Toronto ar jaunajiem, arī JG redaktoru, un jutu, ka es esmu to tur pusē, viņā pusē, ka aizstāvu jau tur mītošos, labos kolēģus. Rolfs Ekmanis esot uzrakstījis eseju par dzeju Latvijā, smalki iztirzājot zemtekstus, pasvītrojot patriotismu, nemieru, etc, un JG to grib drukāt. Un es zinu, ka tiem tur tas kaitēs kā nāve. Un sākām debates, ar mani bij arī Rīgā bijusī Nonita Priedīte, jaungaitnieka sieva, O. Stumbra draudzene, kas piekrita man, biju ņēmusi viņu līdzi apciemojot kolēģus. Mēs abas tikai saskatījāmies un raustījām plecus par salona patriotismu, kas mīt JG saimē. L. Zandbergs man piekrita, tomēr sakot: nu, visus 73 dzejniekus jau viņi uz Sibīriju neizsūtīs! − Padomā, Valentīn, kas par nejēgu, it kā viena izsūtīšana jau nebūtu traģiska diezgan! Un Knuts Skujenieks ir tikko atgriezies Rīgā, pēc 7 gadiem tur... Pat O.V. ir apdraudēts... L.Z. tad man solīja to Ekmaņa rakstu iedot, lai lasu pati. Laikam būs man jāraksta tam „profesoram”, jāved pie jēgas. Tajā pašā vēstulē lasāms arī Veltas Tomas sarkasms Jānim Rudzītim − otram „vaininiekam”: Jāni Rudzīti arī būtu „jānoindē”...[22]

Psiholoģijas profesore un dainu pētniece Vaira Vīķe-Freiberga, analizējot Ojāra Vācieša dzeju, ir uzmanīgāka. Apcere „Dainu atbalsis modernajā Latvijas dzejā”, kas nolasīta 1972. gadā un 1975. gadā publicēta žurnālā Jaunā Gaita, lai arī tapusi ar mērķi iezīmēt specifiski latvisko Latvijas padomju dzejā, tomēr rakstīta ar piesardzību, jo nacionālistisku elementu sazīmēšana varētu kaitēt Latvijas dzejniekiem (piebilde grāmatā Dzintara kalnā). Lūk, kā Vaira Vīķe-Freiberga apcer Vācieša dzejoli „Sienas”:

Es esmu dusmīgs, siena.
Kad tu uz mani kliedz.

Es nāku no darba
Un eju uz mājām ēst,
Bet tu man pa visu sienu;
Mīliet mūsu Padomju Dzimteni! −
Tūlīt.

Jānis Rudzītis un Rolfs Ekmanis par līdzīga satura dzejoļiem rakstītu, ka te redzams Ojārs Vācietis − dumpinieks, bet Vaira Vīķe-Freiberga raksta: Rīgā dzirdēju, ka franču komunistu grupa, kas tur atbraukusi viesos, esot vareni amizējusies par milzīgajiem, uz ēku sienām izklātajiem saukļiem, kā, piemēram, „Visi vienā solī uz komunismu!”. Ne jau satura, bet stila dēļ. Tā vietā, lai mudinātu VDK analitiķus secināt, ka reakcionārā buržuāziskā emigrācija slavē Vācieti kā dumpinieku un neuzticamu komunistu, Vaira Vīķe-Freiberga piedāvā citu interpretāciju: lūk, franču komunisti ir smalkāki par padomju komunistiem, viņiem ir cita estētika, un arī latviešu komunista Ojāra Vācieša estētika ir smalkāka, un šis stils, kas visumā saskan ar krievu tautas temperamentu, ne vienmēr pilnīgi iederas citu kultūru kontekstā un var radīt grūtības pat pārliecinātiem komunistiem.[23] Savu domu Vaira Vīķe-Freiberga noapaļo ar spriedumu: Skaļi un atkārtoti pieprasījumi justies šādi vai citādi − uz pavēli un tūlīt − nav nekas cits kā rupja sabiedrības (respektīvi, politiskās varas) ielaušanās indivīda visintīmākajās dvēseles sfērās. Dainās nekā tamlīdzīga nekad neatrast.

Dzejnieks un tulkotājs Paulis Birznieks apcerē „Saules dzeja un ikdienas nedzeja” JG 62. numurā 1967. gadā salīdzina Ojāra Vācieša dzeju krājumā Elpa (1966) ar Austrālijā dzīvojošā trimdas latviešu dzejnieka Kārļa Ābeles dzeju krājumā Saule vien un atzīst, ka abi ir īsti dzejnieki, kas cīnās ar valodu un mēģina pat dot mesiāniskas vērtības, lai gan abiem, liekas, ir zināmas grūtības pārvarēt savas dzejas tēvus vai krusttēvus − Ābelem Raini un Vācietim Chruščovu, jo Vācietis sprediķo kā kādreiz Chruščovs strādniekiem, ceļot Maskavas pazemes dzelzceļu − nost ar gļēvajiem un remdenajiem! Abu dzejnieku labākās vērtības, kā formas, tā satura ziņā slēpjoties atsevišķās vietās, bet jāpacieš daža laba rindiņa nedzejas, vairāk Ojāram Vācietim. Kā vislabāko Paulis Birznieks vērtē Vācieša dzejoli „Rītausma”: Vecvecais latviešu zemes tuvums šeit, liekas, pavēris ceļu uz dzeju, kas ir neizmērojami dziļāka un skaistāka nekā Ojāra Vācieša parastā lamāšanās par ASV „fašistiem”. Atzinīgi Paulis Birznieks Vācieša dzejā novērtē klasisku cilvēka un zemes salīdzinājumu ar bērnu un māti, kā arī oriģinālu gaisa un ūdens tuvuma tēlu.

Arī ilggadējais jaungaitnieks, vēsturnieks un literatūrpētnieks Valters Nollendorfs pētījumā „The Rite of Life: A Theme and its Variations in the Poetry of Soviet Latvia”, kas 70. gados publicēts komparatīvistikas žurnālā Mosaic, uzsveŗ dzīves cikliskuma nozīmīgumu gan latviešu folklorā, gan tā dažādās izpausmes jaunajā Latvijas dzejā. Valters Nollendorfs min, ka Ojārs Vācietis ir viens no ievērojamākiem latviešu pēckaŗa dzejniekiem, un viņa dzeja bieži vien ir dubulti sakņota folkloras tradicijā − gan formas, gan tēlu sistēmas un tēlainības ziņā, uzsveŗot, ka mūsdienu padomju Latvijas dzejā pagātne tiek uzlūkota kā daļa no šodienas dzīves caur neiznīdējamu paaudžu turpinājuma apziņu.[24]

Atšķirībā no Valtera Nollendorfa, Gunara Saliņa, Jāņa Rudzīša un Rolfa Ekmaņa, Paulis Birznieks Vācieti tomēr pārsvarā redz nevis kā pilnasinīgu, dzīvības un jauneklīga ideālisma pārpilnu dzejas radītāju, bet kā politisku propagandistu. Tā rakstā „Pērļu zvejnieki vai lēta stikla pūtēji”, kur Birznieks vērtē piecu Latvijas dzejnieku sešus krājumus [Ojārs Vācietis Viņu adrese − taiga; Imants Auziņš Jaunu rītu lauki; Jānis Plotnieks Ar liesmu ledus deg; Vitauts Ļūdēns Saules lidlauki; Laimonis Vāczemnieks Kad apses tvīkst (visas 1966): Vitauts Ļūdēns Pulksteņi (1967)], jau pirmā rindkopa noskaņo lasītāju: Šos Padomju Latvijas jaunos dzejniekus visvieglāk lasīt kā polītiskus reklāmistus, kas lietā īsas, ritmiskas valodas rindiņas tīri ideoloģiskai propagandai. Viņu vērtība vai nevērtība atkarīga no lasītāju pašu politiskās nostājas − padomju komunists šos dzejoļus droši vien mācīs saviem bērniem no galvas, bet latviešu patriots tos noteikti iemetīs krāsnī.[25]

Arī Jānis Rudzītis un Rolfs Ekmanis neizliekas neredzam Vācieša politisko „sarkanumu”. Rudzītis atzīst, ka Ojārs Vācietis atrodoties ierindā, īpaši savas karjeras sākumā braši salutē „lielās dzimtenes” sarkanajai zvaigznei, bet norāda, ka, tiklīdz rodas izdevība ieņemt brīvstāju, Ojārā Vācietī parādās pavisam sirsnīgs patriotisms, kas nu attiecas uz rakstnieka paša mazo dzimteni un tās grūto klaušu gājējiem.[26]

Gadskārtējā izdevumā Latvija Šodien 1984. gadā publicēts Rolfa Ekmaņa raksts (ar segvārdu Māris Rauda) „Nevar izcirst vārdu, kas pirms nāves pasacīts. Piezīmes par Ojāru Vācieti”, kas uzrakstīts pēc dzejnieka nāves. Šis raksts ir viena no augstākajām virsotnēm Padomju Latvijā notiekošā literatūras procesa atspoguļošanā ar nenovecojošu vērtību. Rolfs Ekmanis, būdams viens no trimdā dzīvojošiem pētniekiem, kuŗi rūpīgi ieguva, analizēja un apcerēja iespējami plašu un detalizētu informāciju par procesiem Padomju Latvijā un Padomju Savienībā vispār, raksta par Ojāru Vācieti kā labs padomju dzīves pazinējs. Ekmanis ar brīvā sabiedrībā dzīvojoša literatūrzinātnieka atklātību atsedz Ojāra Vācieša kā cilvēka un kā dzejnieka stiprās un vājās puses, nekautrējoties pievērsties tēmām, par kuŗām Latvijā atklāti sāka runāt tikai pēcatmodas laikmetā.

Rolfam Ekmanim raksturīgs izteiksmes blīvums un strukturēts sniegums. Trāpīgi ir visai garās apceres apakšvirsraksti (kopskaitā 21), kur mijas Vācieša dzejas citāti ar Ekmaņa asprātību, piemēram, „Neizvesti mēsli zem ultrasmaržām krājas”, „Staļiniski ždanovisko izrīcību bliezējs”, „Kas tikai nav no liriskiem kastrātiem jādzird”, „Dzejnieka alter ego Arkādijas ‘huligāns’ Ješka”.

Lielākā daļa no pieminētajiem Ojāra Vācieša dzejas vērtētājiem trimdas periodikā izteikuši atzinumu par bezkompromisa godīgumu un maksimālismu viņa daiļradē. Gandrīz vai patoloģiska vēlme paturēt sirdsapziņas tīrību, tā to precīzi formulē Rolfs Ekmanis.[27]

Eva Eglāja-Kristsone ir Latvijas Universitātes doktorande.

ATSAUCES UN PIEZĪMES

[1] Nollendorfs, Valters. „Riga in the Lyric Poetry of the Postwar Latvian Generation.” Journal of Baltic Studies. V/2 (1974): 107.

[2] Lasmanis, Mārtiņš. „Tumšais minors un ķeizarkronis.” Jaunā Gaita (turpmāk: JG) 150 (1984):21.

[3] Mārtiņš Lasmanis (dz. 1930) − literatūras kritiķis. Kopš 1945. g. dzīvo Stokholmā. 70. gados trimdas periodikā sācis publicēt recenzijas, kam raksturīga autoru poētikas smalkjūtīga izpratne un novatorisko aspektu precīza atklāsme.

[4] Andrups, Jānis. „Viena latviešu kultūra.” Ceļa Zīmes (turpmāk: CZ) 44(1970):52.

[5] Saliņš, Gunars. „Padomju lolots Rīgas dzejnieks.” Tilts 31(1959):39.

[6] Ekmanis, Rolfs. „Tas 1970. gads. Iezīmes latviešu literārajā dzīvē.” JG 85(1971):7.

[7] Jānis Andrups (1914-1994) − literatūrvēsturnieks, kritiķis. Organizējis latviešu leģionāru bēgšanu no Zviedrijas uz Angliju. Žurnāla Ceļa Zīmes redaktors (1953-1987), izveidojis žurnālā autoritatīvu literatūras kritikas daļu.

[8] Andrups... skat. 4. atsauci.

[9] Saruna ar Valteru Nollendorfu 1999.21.V, Rīgā.

[10] Nodaļā „Starp papēdi un zemi... iezīmes apspiestās Latvijas jauno autoru dzejā.” JG 21(1959): 114.

[11] Saliņš... skat. 5. atsauci.

[12] Nollendorfs... 104. lpp. Skat. 1. atsauci.

[13] Iņģists. „Sarkanais zārks. Atliek zvanīt tikai pašam valsts drošības komisāram.” Latvija (1960.3.XII):6.

[14] Jānis Rudzītis (1909-1970) − literatūrzinātnieks, kritiķis. No 1952. g. Vācijā iznākošā laikraksta Latvija Zviedrijas redakcijā. Rudzītis kļuva par vienu no
sistemātiskākajiem un prasīgākajiem literatūras vērtētājiem trimdā.

[15] Ekmanis... skat. 6. atsauci.

[16] Rudzītis, Jānis. „Literatūra padomju žņaugos.” Latvija (1964.22.II):4.

[17] Turpat... (1964.1.II):4.

[18] Turpat... (1964.8.II):4.

[19] Turpat... (1964.22.II):4.

[20] Turpat... (1964.15.II):4.

[21] Turpat... (1964.22.II):4.

[22] Veltas Tomas vēstule Valentīnam Pelēcim (1969.8.VII, Kanadā). RTMM 555965, V.Pel K 54/5.

[23] Vīķe-Freiberga, Vaira. „Dainu atbalsis modernajā Latvijas dzejā.” Dzintara kalnā. Rīgā: Zvaigzne, 1993,61. lpp.

[24] Nollendorfs, Valters. „The Rite of Life: A Theme and its Variations in the Poetry of Soviet Latvia.” Mosaic. A Journal for the Comparative Study of Literature and Ideas. VI/4 (Summer 1973): 199-208.

[25] Birznieks, Paulis. „Pērļu zvejnieki vai lēta stikla pūtēji.” JG65(1967):53-54.

[26] Rudzītis... skat. 16. atsauci.

[27] Rauda, Māris [Rolfs Ekmanis]. „Nevar izcirst vārdu, kas pirms nāves pasacīts. Piezīmes par Ojāru Vācieti, 1933-1983.” Latvija Šodien 1984. 48. lpp.