JG250: Rolfs Ekmanis. Sapņojums par radiokuģi

AKTĪVISTE DAGMĀRA

Viena no galvenajām iecerētā radiokuģa Baltijas Balss aktīvistēm ir Dagmāra Paegle-Vallena (dz. 1928), gaiša, spēcīga, garīgas degsmes piesātināta personība. Viņai, tāpat kā Vilim Skultānam [14] un Dzintaram Paeglem (Dagmāras ļoti tālam radiniekam), informācija uz Latviju un no Latvijas izsūtītas informācijas raidīšana atpakaļ uz dzimteni kļūst par dzīves saturu. Čikāgas gados politiski aktīvajam Čikāgas Latviešu jaunatnes pulciņam tolaik trīsdesmitgadniece Vallena skaitās tāda kā neoficiāla padomdevēja gan radiokuģa, gan arī dažādu kulturālu sarīkojumu jomā, kārtojot sabiedriskus pasākumus, piemēram, literārus vakarus ar Ivara Lindberga, Olafa Stumbra u.c. rakstnieku savu darbu lasījumiem. Kad divus mēnešus pēc baltiešu lielsanāksmes un demonstrācijas Ņujorkā baltiešu aktīvisti − lielā mērā pateicoties Roberta Hirša $10 000 ziedojumam, nodibina (1966.12.-13.III) jaunu organizāciju BATUN − Baltic Appeal to the United Nations (Baltiešu Apelācija pie Apvienotajām Nācijām), kuŗas ideoloģiskais līderis toreiz ir prāvests Norberts Trepša − Vallena Ņujorkā kļūst par BATUN galvenā biroja vadītāju (1967-1975). Šī visiem baltiešu politiskajiem bēgļiem kopīgā organizācija (ar biedriem gan citur ASV, gan arī Kanadā, Eiropā, Austrālijā un Dienvidamerikā) drīz vien var lepoties ar ievērojamiem nopelniem ciešāku savstarpēju saišu izveidošanā, informācijas izplatīšanā par baltiešu prasībām un apstākļiem viņu okupētajās zemēs − īpaši ANO locekļu vidū, kā arī jaunu iespēju meklēšanā pastāvīgiem radioraidījumiem uz Igauniju, Latviju un Lietuvu. [15] Uz Ņujorkas biroja rosīgo darbību norāda, piemēram, fakts, ka viena gada laikā (1969) tās delegātus pieņem 25 ANO dalībvalstu vēstnieki, 14 lietveži, 12 ministri, 17 padomnieki un 18 vēstniecību sekretāri. [16]

Kad 1975. gadā Radio Brīvība (Radio Liberty) sāk raidīt no Minchenes baltiešu valodās (kopš 1984. gada Radio Brīvā Eiropa jeb Radio Free Europe paspārnē), Vallena uzņemas latviešu redakcijas Ņujorkas biroja vadīšanu, sekmīgi to turpinādama līdz pat aiziešanai pensijā (1993).

Atgriežoties pie iecerētā radiokuģa Baltiešu Balss, labi pārdomātā un ļoti atjautīgā rakstā „Kāpēc vajadzīgs radioraidītājs?” (1964) [17] Vallena ļoti trāpīgi norāda, ka līdzšinējie starptautiskie radioraidījumi latviešu valodā a) ne vienmēr atbilstot latviešu tautas interesēm (tādi kā Radio Vatikāns un Amerikas Balss) un b) tie varot pārraidīt tikai pašu nepieciešamāko aprobežotā laika dēļ. Pamatīgus un vispusīgus raidījumus visdažādākajām ļaužu grupām varētu sagaidīt tikai no tāda raidītāja, kas darbotos astoņas, sešpadsmit vai, vislabāk, 24 stundas diennaktī, komentējot dažādas nozares − no vēstures, filozofijas, loģikas, psicholoģijas un pedagoģijas līdz jurisprudencei, filoloģijai, žurnālistikai, pat medicīnai un matemātikai, nevis tikai piepildot ēteru ar nepārtrauktām patriotiskām runām, nepārtrauktu pretkomunistisku propagandas straumi, kūdīšanu uz sabotāžu, varasvīru lamāšanu un marksisma-ļeņinisma-hruščovisma teorijas apkarošanu. Svarīgu vietu Vallena ierāda klausītāju iepazīstināšanai ar trimdas publicējumiem, īpaši grāmatām − vai nu pārspriežot pie mikrofona to saturu, vai arī lasot tās priekšā turpinājumos. Dzejnieki savukārt varētu savas jaunākās grāmatas ierunāt lentē, ko pēc tam pārraidītu atsevišķās pusstundās.

Latviešu Balss darbībai, kā uzsver Dagmāra Vallena, jānotiek kaŗa apstākļos, nevis kādā drošā vietā, kādā respektablā, pasaules svaru kausos par teicamu atzītā aizmugurē, jo pat dedzīgākās patriotiskās runas varētu būt klausītājiem vienaldzīgas, zinot, ka tās sagatavotas par cietu algu, siltā un ērtā birojā, varenas patvēruma zemes paspārnē. Turpretim pat ķecerīgs džeza gabals, raidīts no vietas, kur draud dzīvības briesmas, varbūt liktu nosmīnēt ūsās un neviļus piesist takti ar kailo papēdi pa kolchoza kūtsaugšas (labais tonis pašreiz Latvijā prasot neturēt privāto radiouztvērēju uz etežēras) pussagruvušajām sijām, sak’ − vella pulveri tie letiņi, varbūt nemaz nav tik aptaukojušies, kā visu laiku licies. Turpretim, iedomāsimies šo pašu džeza gabalu skanam no drošas, pasaules vareno balstītas stacijas − tad tas liktos kā mūsu nelaimīgā likteņa nežēlīgs izsmiekls. Citiem vārdiem: ja gribam pa īstam atrast kopēju valodu ar saviem brāļiem dzimtenē, mums jāsastopas uz kaut cik vienlīdzīgas bāzes. Viņi riskēs savas un savu mīļo dzīvības mūs klausīdamies. Ko mēs liksim pretī? Vai tikai vārdus? Nebūsim pārsteigti, ja viņiem tas izliksies par maz.

Vallena vēl pasvītro, ka Baltijas Balss katrā ziņā jāuztur trimdas baltiešiem pašiem, nevis svešzemju mecenātiem, jo tā ir mūsu lieta, mūsu zeme un mūsu brāļi! Un mēs to varam pavisam viegli. [18] Tādēļ, lūk, vislabākā vieta raidītājam esot tieši uz kuģa, jo tad, ļaudis, par to padzirdot, apstātos un padomātu. Tas arī iespētu veicināt Baltijas jautājuma iekļūšanu avīžu pirmajās lappusēs, parādītu rietumniekiem un arī austrumniekiem, ka esam gatavi ziedot vairāk kā tikai vārdus savu brāļu dēļ, turklāt, diplomātiskais spiediens uz kaut cik nozīmīgu sauszemes raidītāju varētu būt nopietnāks, nekā uz kuģi, kam ļaunākā gadījumā tikai jāapmaina karogs, lai tas „piederētu” atkal citai valstij. Un arī no tiesu prāvām neesot ko bīties, jo tās kļūtu par sensācijām un baltieši tādējādi iegūtu publicitāti. Par piemēru varētu ņemt melnādaino amerikāņu cīņu par tiesībām ASV dienvidu štatos.

Gan rakstiski, gan arī mutiski, Vallena kaunina trimdas latviešu, īpaši vecākās paaudzes ierasto letarģiju, visai izplatīto uzskatu, ka mēs jau esam par mazu un sīku, lai ko iespētu, vai dažkārt arī: viss ir taču labākā kārtībā − gulēsim tālāk! Bet visskarbākie vārdi vērsti pret organizācijām, respektīvi, to vadošajiem darbiniekiem − pagājis jau gandrīz 20 gadu, bet viņi neesot pat domājuši par savu neatkarīgu raidītāju latviešiem: kamēr amerikāņi, kam tautas jēdziens mūsu izpratnē nemaz nav tuvs, tomēr raida latviešiem (Amerikas Balss); ģeneralissimo Franko, ko dažkārt dēvējam par „briesmīgu fašistu” − raida latviešiem (Madrides raidītājs); Nacionālā Ķīna, kam līdzekļu tik maz, ka nevar uzņemt visus savus bēgļus, tomēr atlicina kaut cik, lai raidītu latviešiem Sibīrijā; Romas pāvests raida latviešiem; pat krievu solidāristi raida latviešiem. [19]

Un pēdīgi Vallena izsaka cerību, ka viss tas nāktu arī pašai trimdai par labu − daudzi trimdas jaunieši, iepazinušies ar „kuģa papīriem”, kuŗus paredzēts rediģēt un izplatīt plašākas publikas vajadzībām, sākšot vairāk interesēties par apstākļiem dzimtenē, par komunistu metodēm (atšķirībā no ideoloģijas, par ko tie dzird skolā). Radiokuģa ideja, iespējams, viņus pasargās no asimilēšanās un palīdzēšot kļūt par īstākiem latviešiem. [20] Līdzīgas domas par trimdinieku pašlepnuma celšanu pauž Dzintars Paegle: Kopš dzimtenes atstāšanas nav bijuši latvieši, kas varētu lepoties ar to, ka riskējuši un parādījuši drosmi. Izņēmums daļēji ir tie, kas darbojušies zem citu zemju karogiem, piemēram, kā ASV armijas karavīri. Ja radiokuģim būtu panākumi, tad vecāki varētu beidzot teikt savām atvasēm: lūk, mēs visa trimdas saime kopā, atkal paši strādājam un cīnāmies par savas tautas brīvību un atzīšanu. [21]

TRIMDINIEKU APTAUKOŠANĀS SINDROMS

60. gados uz trimdinieku aptaukošanās sindromu norāda arī daudzi citi latviešu jaunās un vidējās paaudzes aktīvisti, viņu vidū arī vairāki rakstnieki un dzejnieki (labi piemēri ir Valdis Krāslavietis, Valentīns Pelēcis, Dzintars Sodums, Valdis Zeps u.c.) − ja trimdas politiskā apņēmība un apzinība nepieaugšot, ja trimdinieki nekļūšot neatkarīgāki un drosmīgāki, pienākot brīvības stundai nebūšot viegli iestāstīt Latvijas latviešiem, kādi vareni un rosmīgi cīnītāji, kuŗus nebaida neviens risks, esam bijuši. Laika posms līdz 60. gadu vidum trimdā (izņemot krietni aktīvākos un atbildīgākos Zviedrijā nonākušos latviešus) dažkārt raksturots kā ar latviskiem ornamentiem bagātīgi izrotāts tukšums. Protams, lielumlielajam vairumam pēckaŗa pirmie četri vai pieci gadi paiet bēgļu jeb „dīpīšu” nometnēs Rietumvācijā, pēcāk, skolojoties vai pārskolojoties un vienlaikus pelnot naudu iztikai, šaubu nav, grūtā darbā dažādās patvēruma zemēs (ASV daudzos gadījumos pat divos darbos − vienā pēc otra), lai tiktu, tā teikt, uz zaļa zara, kas arī lielā mērā notiek − māju un automašīnu iepirkšana un vispār personīgās labklājības nostabilizēšanās. Sava daļa tiek atlikta arī paciņām − sūtīšanai radiem un paziņām dzimtenē. Bet viss tas nav būtiski. Nevar būt, ka viņiem vajadzīgas tikai paciņas, izsaucas Vallena, ikviens, kas kaut brīdi bijis ieslodzījumā, atcerēsies, ka vairāk par maizi tam gribējās brīvības! [22]

RADIOKUĢA MEMORANDS

1965. gada vidū, apmēram ap to laiku, kad izbeidzas latviešu raidījumi Madridē, ALJAs paspārnē nodibinātā Radiokuģa komisija sastāda un izplata vairāk nekā 30 lappušu gaŗu memorandu blīvā mašīnrakstā, sadalītu 13 nodaļās, kur visai detalizēti izstrādāts radiokuģa Baltijas Balss projekta iedzīvināšanas plāns, kā arī izklāstīti dzīves apstākļi Latvijā − no krievu iepludināšanas un draudiem, ka Latvija varētu kļūt par pārkrievotu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) sastāvdaļu, līdz padomju režīma soļiem nacionālkomunisma apkaŗošanā, izmisīgajai pretestības kustībai pret okupācijas varu, dzimtenes latviešu neziņai un vienlaikus interesei par trimdas latviešu dzīvi u.tml. [23] Nodaļa par nepieciešamību uzlabot un pastiprināt politisko darbību patvēruma zemēs iesākas ar nožēlu, ka trimdas latviešu politiskās darbības rosmes un iniciatīvas lielā mērā noritējušas ārpus latviešu centrālo organizāciju rāmjiem, jo tās, nespēdamas pārstāvēt brīvās pasaules latviešu kopdomu, kļuvušas par tukšām, politiski nenozīmīgām čaulām. Atzīstot, ka atsevišķu personu un grupu, īpaši politiski apzinīgāko jaunāko un vidējo paaudžu pārstāvju iniciatīva politiskajā darbā ir ļoti vēlama un pat nepieciešama, pienācis tomēr laiks jautāt − vai arī centrālajām organizācijām nav jāpārvērtē sava līdzšinējā rosme un jādomā par aktīvāku lomu politiskajā darbā? [24]

Privātā ierosmē rodas vairākas politisko jautājumu studiju grupas, arī (bez jau minētās BATUN organizācijas) Americans for Congressional Action to Free the Baltic States (Amerikāņi par kongresa atbalstu Baltijas valstu atbrīvošanai), kuŗu visumā sekmīgajai darbībai latviešu centrālās organizācijas sniedz vienīgi „morālu atbalstu”, turklāt minimālu. Bez centrālo organizāciju līdzdalības sasauc trimdas vēsturē pirmo Kultūras darbinieku kongresu Čikāgā, [25] kur pulcējas ap 200 zinātnieku, skolotāju, rakstnieku, sabiedrisku darbinieku, latviskas dzīves kopēju. Literāta un dermatoloģijas doktora Pāvila Vasariņa vērtējumā kongresā ar runām uzstājas mūsu labākie lietpratēji, ne diletanti ar labu gribu un sliktām zināšanām. Uz jautājumu, kādēļ šādu sanāksmi neietilpina savā dienas kārtībā neviena centrālā organizācija, viņš atbild: tās pārlieku aizņemtas ar nepieciešamajām skanīgajām vispārēja satura runām, amatpersonu vēlēšanām un debatēm par administratīviem sīkumiem. [26] Otrs Kultūras darbinieku kongress notiek 1966. gadā, arī Čikāgā.

Zīmīga ir ALJAs Radiokuģa komisijas prasība palielināt Brīvās Pasaules latviešu apvienības (BPLA − 1972. gadā tā pārdevējas par PBLA − Pasaules Brīvo latviešu apvienību) darbības apjomu un kļūt par kodolu, kuŗā apvienotos visas lielākās trimdas saimes: BPLA jākonstruējas cīņai par mūsu brīvību, jāpaceļ sava balss skaļāk un daudz asāk nekā līdz šim, tai jākliedz, lai visi, kam jādzird, dzirdētu tās balsi, tai bez vilcināšanās jādibina ad hoc pētījumu komisijas dažādu politisku jautājumu apsvēršanai − par sadarbību ar igauņiem un lietuviešiem, par BPLA darba aktivizēšanu, par politiska centra izveidošanu, par radiokuģa demonstrācijas-informācijas braucienu, par Baltijas Balss raidījumu varbūtēju saturu, par sakaru uzturēšanu ar Rietumzemju valdībām un sūtniecībām, par Madrides raidījumu atjaunošanu, par raudzīšanos, lai informācija par stāvokli trimdā un Latvijā, ko sakopo Latviešu Nacionālais fonds Skandināvijā, Madrides latviešu raidījumu redakcija, trimdas laikraksti, Komiteja Latvijas Brīvībai, sūtniecību darbinieki, Institutum Balticum (Kēnigšteinā, Vācijā), Mare Balticum (Hamburgā un Stokholmā) u.c, būtu pieejama visiem interesentiem. [27] Vienīgi atsevišķas DV organizācijas nodaļas un Latviešu Apvienība Austrālijā pievērš nopietnu uzmanību šim Radiokuģa komisijas ultimātam. Jāpiebilst, ka tā sastādītāji tomēr nav iedrošinājušies minēt Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku Partijas vadību un tās jaunos biedrus trimdā, kas ļoti operatīvi apkopo ziņas no dzimtenes, lielu daļu darot pieejamu savā Stokholmā atsāktajā (1948) mēnešrakstā Brīvība. [28] Jau 1956. gadā pazīstamais zviedru apgāds Tidens Förlag (Stokholmā) laiž klajā vācu valodā tajā laikā plaši pārrunāto un daudz citēto Dr. Bruno Kalniņa grāmatu Der sowjetische Propagandastaat: Das System und die Mittel des Massenbeeinflussung in der Sowjetunion (Padomju propagandas valsts: Masu pārliecināšanas sistēma un līdzekļi Padomju Savienībā).

BALTIJAS JAUTĀJUMS UN ANO

Atskan balsis, ka radiokuģis, respektīvi, nopietnas pretestības gribas parādīšana Rietumu valstīm, varētu iekustināt Baltijas tautu jautājumu ANO ar baltiešiem labvēlīgu valstsvīru un delegātu palīdzību. Piemēram, cerības, kaut arī visai vientiesīgas, tiek liktas uz Francijas prezidentu, ģenerāli Degolu (Charles de Gaulle, 1890-1970), kuŗš, kas zin’, varbūt pat varētu nodot radiokuģinieku rīcībā daļu no Francijā noguldītajiem un iesaldētajiem Baltijas valstu līdzekļiem.

Baltiešiem ļoti svarīgi, kā norāda Radiokuģa komisija, būtu iegūt tiesības uz saviem pārstāvjiem ANO, kas norādītu uz Baltijas tautu 20 neatkarības gadiem, kad tās sasniedz un nodrošina relatīvi augstu vispārējās labklājības līmeni un tiek atzītas par pilntiesīgām Tautu Savienības (League of Nations) loceklēm, un uz tā pamata mēģinātu pārliecināt ANO dalībvalstis iestāties par brīvām vēlēšanām okupētajās Baltijas republikās speciālas ANO komisijas pārraudzībā, par krievu iepludināšanas izbeigšanu, cenzūras atcelšanu, ārzemju publikāciju brīvu pieejamību, iespēju brīvi ceļot pa visu pasauli u. tml. Pārstāvjus izraudzītu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas diplomātiskā korpusa locekļi brīvajā pasaulē. [29] Tajā pašā laikā radiokuģinieki labi izprot reālos apstākļus − pat, ja Vašingtona mainītu savu negatīvo nostāju pret Baltijas jautājuma pacelšanu ANO no ASV delegācijas puses (kas konkrētajā gadījumā, protams, izrādās par tukšām cerībām), tas nenozīmētu jūtamu dalībvalstu atbalstu, nerunājot nemaz par balsu vairākumu. Tieši pretēji − neitrālās valstis šādu ASV nostāju droši vien uzlūkotu tikai par vēl vienu manevru superpretinieku Aukstā kaŗa cīņā un tāpēc ieņemtu nelabvēlīgu nostāju.

FANTĀZIJAS LIDOJUMI

Sakarā ar cerībām, ka radiokuģis varētu izmainīt politisko situāciju par labu baltiešiem, dažkārt tiek dota vaļa bagātai, bet nereāli zvaigžņacainai iztēlei. Citēsim pilnībā kāda anonīma autora izfantazēto scenāriju, iespiestu ČLJP informācijas biļetenā (1965): Baltijas Balss izturējusi jau labu laiku Baltijas jūrā, varbūt jau demonstrējusi pie AN[O] un ieguvusi zināmu ievērību ASV publikā. Tā pārbrauc okeānam, lai piedalītos Apspiesto tautu [Captive Nations] piemiņas nedējas sarīkojumos ASV austrumpiekrastes lielajās pilsētās, kā Bostonā, Ņujorkā, Filadelfijā un varbūt Vašingtonā. Kuģa jau savlaicīgi izbūvētā sarīkojumu zālē notiek piemiņas akti, kuŗos ieaicināti ASV kongresa locekļi, citi federālās valdības pārstāvji, attiecīgo pilsētu galvas, kā arī preses pārstāvji. Pēc sarīkojuma parastā fotografēšanās. Salīdzinot ar patreizējo piemiņas sarīkojumu mērogu un to atspulgu presē, kuģa atbalstīts sarīkojums iegūtu krietni vairāk uzmanības, kaut vai tādēļ, ka ne jau nu katru dienu radio kuģi iebrauc ostā. Var sagaidīt, ka lokālajās avīzēs šī notikuma apraksts būs pirmajā lappusē un līdz ar to lokālo politiķu vārdi un bildes, kas šo sarīkojumu ir apmeklējuši. Lokālie politiķi varētu cerēt, ka vismaz daža laba lasītāja-vēlētāja atmiņā viņu vārdi iegulsies, saistīti ar brīvības principu atbalstīšanu to tradicionālajā nozīmē. Ja kāds kongresa loceklis būtu sevišķi pulējies mūsu labā, to intervijās būtu iespējams arī izcelt. Citu gadu kuģis varētu mēģināt mērot ceļu uz rietumpiekrastes Losandželosu un Sanfrancisko vai, izbraucot Sv. Lorenča ūdensceļam, apciemot Čikāgu un Detroitu. Šos sarīkojumus un kuģa apciemojumus varētu arī savienot ar atbrīvošanas centieniem domātu līdzekļu vākšanu amerikāņu publikā. Šo uzdevumu attiecīgā vidē varētu nodot profesionālo līdzekļu vākšanas organizāciju rokās. Bez augšā minētā efekta amerikāņu publikā, sarīkojumus apmeklējošajos amatvīros mūsu lieta tiktu nostādīta stipri iespaidīgākā gaismā, jo, klausoties runās, tie justu ap sevi mūsu darboties gribas un cīņas gribas kuģa četrās sienās, un nevis tikai īrētas zāles robežās. Protams, ASV kongresa locekļus, kas izrāda pārāk lielu labvēlību baltiešiem, varot arī piemeklēt tautas vietnieku nama deputāta Kerstena (Charles J. Kersten) liktenis. Viņš interesējas un daudz mēģina darīt Austrumeiropas apspiesto tautu labā, bet vēlēšanās zaudē. Uz sevi centrēto amerikāņu vēlētāju uzskatā viņš, lūk, pārāk daudz interesējoties par apspiestajām tautām un tāpēc maz darot sava „distrikta” labā − tas ir viens no iebalsotā oponenta argumentiem.