Una Alksne
ESTĒTISMS FRIČA BĀRDAS LIRIKĀ – V
NĀVES ESTETIZĀCIJA
Nāve,
kas pārsvarā saistās ar pelēkās krāsas toņiem, Friča Bārdas
dzejdarbos gandrīz vienmēr ir atbrīvošanās no cilvēka asinīs
ietvertā nemiera un ilgām. Un, kad svētais sargs reiz mieru
sauks, / miers būs ilgām, ilgu dziesmām visām. / Pirmreiz būsi
apmierināts, draugs, / kad tu dusēsi uz skaidu cisām – tā
dzejolī „Skaidu spilvens” (
Vienmēr jau nevar lapas plaukt
un birze briest pumpuros brūna.
Kaut kam Dieviņš tomēr aizvien liek augt:
raug, kā uz loga krusta aug sūna –
apaļos cekulos,
zaļi brūnos cinīšos...
Gan uz mana krusta ar viņa augs
un spurainos cekuliņus saistīs.
(
Dzejolī „Miruša bērna dvēselīte dzied” nāve attēlota atšķirīgi no lielākās daļas krājuma Zemes dēls dzejoļu. Šeit nāves traģisms skar nevis mirēju, bet dzīvus palikušos tuviniekus. Dzejoļa noskaņa ir neviennozīmīga. No vienas puses, nāves tēls nav tumšs vai biedējošs, un liriskais „es” atkārtoti apgalvo: Es visam pāri. No otras puses, Bārda liek lasītājam izjust žēlumu, uzsvērdams bērna nevainību, neaizsargātību un neizdzīvoto dzīvi un ļoti spilgti atainodams mātes mīlestību pret nu jau mirušo bērnu un zaudējuma izraisītās sāpes. Nāves attēlojums no mirēja skatu punkta šajā dzejolī ir stipri estetizēts ar izvērstu ziedu metaforu lietojumu un ļoti maigs un gaišs: Kā saldi dūmi / man mūžība pretim plūst. / Es aizeju kā caur ziemsvētku svecītēm. // Vējiņš no ziedošas liepas / mīkstiem dzeltainiem spārniem / pavēra logu / un mani aiznesa, / zaļiem zariem mādams, / ziedus birdinādams... (
Bārda 1990,141-142).Vairākos krājuma Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam dzejoļos, tāpat kā tēlojumā „Dzintarbērni un Mežainis”, nāvei ir piešķirta liela nozīme kā skaistam, varonīgam solim, ko veic, upurējot sevi mīlestībā pret valsti vai sievieti. Dzejojumā „Meža pasaka” jauneklis dāvina dievinātajai sievietei ar ledus puķu mirdzumu ap acīm nāvīgo brūci savās krūtīs, kas viņam šķiet izplaukusi kā reta neļķe. Nāve karā kā pēdējā un izšķirošā varonības izpausme ir atainota dzejoļos „Vagonā” un „Parole” (
Bārda 1992,218-219). Nāve tiek estetizēta ne tikai ar miegu vai rudeni, bet arī izmantojot debesu tēlu un jo īpaši — ziedu tēlus. Ļoti bieži dzejnieks attēlo nāvi kā dvēseles pacelšanos debesīs. Dzejolī „Debess” liriskais „es” debesij saka: Tad jūtu, ka zemes / saites sāk rist: / tavā dzidrajā atvarā / gribas man krist. // Un nogrimt. Un izzust – / lai nav vairs nekā! / Tik zvaigznes – kā lilijas / ezerā...” (Bārda 1992,193). Rita Elstiņa maģistra darbā par Bārdas eksistenciālo pārdzīvojumu precīzi norāda, ka vārds „paradīze” lietots ar svētlaimīgas sajūtas nozīmi, bet dzejnieka nāves izpratnē daudz svarīgāks ir vārds „debesis”, kas norāda uz telpas bezgalību (Elstiņa 2009,49).Ziedu simboliskajā nozīmē jau izsenis ietverta ideja par skaistuma pārejošo dabu un dzīvā nolemtību nāvei (
Cirlot 1971,109-110). Vīstošu puķu tēli Bārdas Zemes dēla dzejoļos „Augšāmcelšanās” un „Svešā kapsētā” (vīstošs dzeltens ziediņš un vīstošu puķu smarža kapsētā) norāda uz nāves klātbūtni, it kā padarot to redzamu vai sajūtamu. Dzejolī „Parole” (krājumā Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam) nāves kā pļāvēja tēls – mirstošais strēlnieks krīt kā nopļauta zāle (Bārda 1992,220). Puķu tēli veido izteiktu karavīru nāves estetizāciju dzejolī „Puķes”: Ja dvēsles būtu puķes – / ak, sēru Latvija! / tu būtu tagad visa / kā puķu pasaka. (..) Ai, puķe krīt uz krūtīm – / dziest tumsā vaidiens žēls – – / Ai, puķe krīt uz krūtīm – / Ar Dievu, draugs jeb dēls! // Ja dvēsles būtu puķes – / šai cīņu reibonī / mēs staigātu tagad visi / kā puķu mākonī (Bārda 1992,224). Visniansētāk noziedēšanas metafora izvērsta krājuma Zemes dēla dzejolī „Miruša bērna dvēselīte dzied”. Ne tikai liriskā „es” pāragrā nāve izteikta kā noziedēšana, bet arī līdzšinējā dzīve pielīdzināta puķes dzīvei: Es pirmās lapiņas tik pavērt spēju. / Man žēl šo mazo rociņu – / man viņas plauka rudās piedurknītēs / kā divi bāli ziediņi / divos brūnos zariņos. / Ik rītu es tās / pret sauli cēlu / un no avotiņa pļavā debestiņas smēlu (Bārda 1990,141).Gaisīgāks un maigāks tēls ir birstoši ziedi, izmantoti analoģijā ar dvēseli: Mans sapnis ira, kā sapņi irst. / Bet tagad dvēsle kā zieds birstot irst – / ilgās irst… Mirst… un nenomirst – – (
Bārda 1990,15). Dzīvības pakāpeniskā iziršana dzejojumā „Sapņotājs pāžs” ietverta naktsvijoles tēlā:Nāk dienas un aiziet. Gan lēni tās iet,
gan lēni pār slieksni ceļ kājas,
bet pirkstos tām mūžības pavediens rit,
un dzīvība aizplivinājas
tām līdzi. Tā zaļganais mēneša stars
no nakts vijoles dzer klusi
tās smaržu, tās dvēseli. Tuvs tik un mīļš,
bet izirst uz rīta pusi;
un līdzi tam nakts zieda dvēsele irst.
(
Citur nāve ir saistīta ar vainagu, tā simbolisko nozīmi kā pabeigtam laika ciklam, kurā ziedi varētu pārstāvēt dienas vai notikumus: Vainagā pēdējais zieds kad būs iris, / izirs ir vainags pats, / rai-dai-dai-dā!” (
Bārda 1992,169). Ziedi novīst, sakalst un sabirst pa vienam, un ir skaidrs, ka to skaits nebūs bezgalīgs. Dzejolī „Nāvīte” liriskais „es” aicina nāvi būt ar viņu pa draugam un nenākt tumšā pusnaktī, / kad vēji baigi vaid:Nāc tad, kad siltā saulītē
dīgst pirmās puķītes!
Tad zaļā, klusā pļaviņā
ar tevi tikšos es.
Es plūkšu cīruļactiņas,
tu pīsi vainagā.
Mēs skatīsimies pūpolos
un debess dzidrumā.
Un, vainadziņš kad gatavs būs,
tu uzliec galvā man.
Es pasmiešos un izsaukšos:
„Cik saldi gaisā san!”
Un tad jau vari aiziet tu —
gan mani atradīs.
Un ļauna vārda it neviens
uz tevi nesacīs…
(
Nāves estetizācija Friča Bārdas daiļradē sasniedz augstāko virsotni tajos darbos, kur mirēju pilnībā apņem ziedi (tāpat tas ir Jāņa Jaunsudrabiņa lugā Dzīvas un nedzīvas puķes). Tēlojumā „Dzintarbērni un mežainis” Gaids mirstot atrodas pārdabiskiem ziediem pārpilnā telpā; ne tikai viņa asinis ir kā ziedi, bet viņa dzīves skaistākajā brīdī ziedi ir visapkārt: Gaids mira jautrs, sarkanos un baltos ziedos, un ziedos pārvērtās viss, viņam mirstot... Ziedi bij viņa acis, ziedi bij viņa vaigi un lūpas, bālu ziedu čemuri bij viņa rokas, un ziedi šāvās no viņa mutes, kad viņš lūpas pavēra, — jautri ziedi mirdzošiem kātiem, tauriņu spārniem... Bet visskaistākie ziedi bij viņa asinīs — to viņš arī pats apliecināja (
Bārda 1992,328). Dzejojumā „Meža pasaka” mirējs atrodas neparastā meža pļavā, kurā aug garkātaini zilie zvaniņi, kas vējā san kā nāves zvani. Atkārtotais epitets „zils” veido saikni – visticamāk, F. Bārdas apzinātu – ar vācu agrīnā romantisma pārstāvja Novalisa (īst.v. Georg Philipp Leopold Freiherr von Hardenberg, 1772-1801) iemūžināto, par vācu romantisma simbolu kļuvušo puķi romānā