Jaunā Gaita nr. 279. Ziema 2014

JAUNIZDEVUMI

Kārļa Vērdiņa dzejolis Come to Me (krājums Es) pēc Sautbenkas mākslas centra ekspertu vērtējuma iekļuvis 50 pēdējo gadu labāko mīlas dzejoļu sarakstā līdzās Atvudas (Margaret Atwood) Variations on the Word Love un Hjūza (Ted Hughes) Lovesong.

Kā izziņots Frankfurtes grāmatu gadatirgū, Eiropas Savienības Literatūras balva labākajiem jaunajiem autoriem piešķirta arī Jānim Joņevam. To Briselē (18.XI) saņem arī Bens Bluši (Albānija), Milens Ruskovs (Bulgārija), Jans Ņemecs (Čehija), Makis Tsits (Grieķija), Odnija Eira (Islande), Armins Ēri (Lihtenšteina), Pjērs Mejlaks (Malta), Ogņens Spahičs (Melnkalne), Marente de Mora (Nīderlande), Ugļeša Šajtinacs (Serbija), Birgila Oguza (Turcija) un Īvija Vailda (Apvienotā Karaliste).

(vg)

 

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS

Aleksandra Čaka dzejoļu krājums Pilsētai izdots 7 valodās – latviešu, vācu, angļu, krievu, zviedru, franču un spāņu.

Aspazijas jubilejas priekšvakarā izdota dzejas un atdzejojumu izlase Uguns ledū, kur lasāma Aspazijas dzeja ne tikai latviešu, bet arī vācu, krievu un angļu valodā.

Jāņa Rokpeļna dzejoļus angļu valodā tulkojusi Margita Gailītis, izdodot bilingvālo dzejas izlasi, kurā sakopotā dzeja tapusi dažādos laika posmos, senākā – 1964. gadā.

Kādreizējā otaviete (Kanādā), tagad Meinā, ASV, dzīvojošā rakstniece Ilze Bērziņa mēģina atšķetināt mistēriju savā jaunākajā grāmatā The Girl with the Silver Shoes.

(vg)

 

DZEJA

Jāņa Medeņa (1903-1961) ieslodzījuma un izsūtījuma laika dzeja un vēstules izdotas krājumā Dieva dārzs. Putnu ceļš. 1947-1955.

Aleksandra Čaka mīlestības dzejoļi, kas veltīti viņa pēdējai mūzai – Mildai Grīnfeldei, sakopoti krājumā Debesu dāvana.

Lai atgādinātu par 2003. gadā mūžībā aizgājušo dzejnieku Māri Čaklo, viņa dzīvesbiedre Ieva Čaklā izdevusi viņa lirikas izlasi Stikla saksofonists.

Par savu jaunāko dzejoļu krājumu Putna miegs vairāk nekā 20 bērnu grāmatu autore, grāmatu redaktore un operas libretu autore Inese Zandere saka, ka tas ir atrašanās pusmiegā starp bijušo, kas īsti nemaz nav piedzīvots, bet tikai iztēlots, un reālo.

Uzticību sirreālisma un impresionisma principiem atkal rāda Juris Helds savā devītajā dzejoļu krājumā Viņpus.

Trešajā mūziķa, mākslinieka un dzejnieka Igo grāmatā Debesis karstas var atrast dažādos laika posmos rakstītus dzejoļus, daudzi no kuriem ir kļuvuši par viņa dziedātajām dziesmām ar Jāņa Strazda un Valta Pūces mūziku.

Ievas Rupenheites dzejoļu krājumā nepāriet sakopoti dzejoļi, kas tapuši pēdējo septiņu gadu laikā, parādot dzejnieces sievišķīgo, bet tajā pašā laikā ar dzīves reālijām saistīto dzeju.

(vg)

 

PROZA

Pirmais romāns sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts ir Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā, kas sakņojas Latvijas sākuma gados un attēlo indivīda ceļu no pretošanās kustības līdz revolūcijas upuriem, no ideālistiska skata uz nākotni līdz noziegumam un dziļam izmisumam.

Noras Ikstenas Ulubeles pasakās mīt neparasti ļaudis un tā ir brīnumaina vieta, kurai autore ir piešķīrusi dzimtās Ikšķiles vaibstus.

Franciskas Ermleres cikla Rīgas detektīvs otrais romāns Jūgenda pasāža ierauj lasītāju kultūrvēstures dzīlēs, savienojot 20. gs. 40. un 90. gadus ar 21. gs. sākumu.

Fantāzijas žanra cienītāji priecājas par Ievas Melgalves otro romānu Bulta, Zvaigzne un Laī, kas aizved lasītāju kopā ar trīs bērniem uz alu laikmetu, kur dzīvo laumas un valda burvju likumi.

Ilga Liepiņa (kas pazīstama arī ar pseidonīmu Nella no Krotes) savu otro grāmatu Nāve stiprāka par mīlu rakstījusi ar farsa un melnā humora elementiem, stāstot par jaunas sievietes cīņu, meklējot izeju no šķietamas bezcerības.

Par nesaprašanos jauniešu starpā un jaunas meitenes ciešanām stāsta Eva Mārtuža romānā Bize vētras acī.

Annas Skaidrītes Gailītes psiholoģiskais romāns Es stāstīšu visu... vēsta par spēcīga rakstura sievieti, kas nonākusi situācijā, kādā neviens negribētu nokļūt.

Ventspilnieces Laimdotas Sēles jaunākā piedzīvojumu romāna Septiņu rūnu kalns lappusēs atdzīvojas Latvijas vēstures notikumi no 17. gs.

ASV dzīvojošais gleznotājs un rakstnieks Jānis Aistars sakopojis savus stāstus grāmatā Spogulis un trīs stāsti.

(vg)

 

DAŽĀDA SATURA

Monogrāfijā Jelgavas teātris teātra vēsturnieks Viktors Hausmanis pievērsies maz pētītam un maz aprakstītam Jelgavas teātrim.

Lai gan rakstnieks Egons Līvs jau vairākus gadu desmitus ir aizsaulē, nākusi klajā viņa grāmata Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem, kurā sakopotas Līva dzīves laikā veiktās intervijas ar latviešu tālbraucēju kuģu kapteiņiem, ko no magnetofona lentēm atšifrējušas rakstnieka atraitne Edīte Gūtmane un žurnāliste Anna Hānberga.

Par godu Nāves salas pieminekļa 90. gadadienai izdota Jāņa Hartmaņa grāmata Latviešu strēlnieki Nāves salā 1916, kurā izsekots varonīgo latviešu vīru vairāku mēnešu ilgajām cīņām Nāves salā, sakopojot virkni līdz šim maz zināmu faktu.

Vilis Bankovičs grāmatā Los, Los! Davai, Davai! ar apakšvirsrakstu Otrais pasaules karš manās atmiņās stāsta par tiem karavīriem, kas neizsitās līdz Rietumiem, bet kam sākās ceļš uz Austrumiem.

Ārsts un rakstnieks Jānis Liepiņš grāmatā Higieijas klēpis sakopojis rakstus par saviem kolēģiem, trāpīgā un skaistā valodā stāstot par viņu personībām un zīmīgiem atgadījumiem, visvairāk vārdu atvēlot profesoram Kristapam Rudzītim.

Latvijā dzimusī, Amerikā augusī un dzīvojusī, tagad atkal Latvijā atgriezusies Astrīda Jansone grāmatā Dārlinga līkloči stāsta par trimdas latviešu dzīvi un darbiem dažādās organizācijās Amerikā un par atgriešanos Latvijā pēc neatkarības atgūšanas.

Okupācijas muzejā atvērta Lilijas Mednes atmiņu grāmata Vētras traukti dziedātājputni, kas stāsta par autores piedzīvoto Latvijā, kā arī trimdā Vācijā un Austrālijā.

Alberts Legzdiņš atkārtotā un papildinātā izdevumā ar smaidu atskatās uz Čikāgas piecīšu brīnišķīgajiem piedzīvojumiem ansambļa 50 pastāvēšanas gadu laikā.

Melburnietes (Austrālijā) Natālijas Neiburgas dzīvesstāsts Anitas Mellupes redzējumā izstāstīts grāmatā Tēvs, Natiņa un latviskie sapņi.

Profesores Vitas Zelčes un doktorantes Lauras Uzules trīs gadu ilgais pētījums, kura mērķis bija izzināt latviešu kapusvētku pirmsākumus, to attīstību un pastāvēšanu dažādu vēsturisko notikumu griežos, noslēdzies ar monogrāfijas Latviešu kapusvētki: Identitātes rituāls izdošanu.

Reliģiju vēstures profesors Valdis Tēraudkalns pētījumā Reliģijpētniecība: vēsture, metodes, teorijas apgalvo, ka Latvijas publiskajā telpā reliģija ir klātesoša un turpina pastāvēt.

Jāņa Ūdra biogrāfiskā romāna Meierovics. Trīs Annas pārstrādātā un papildinātā izdevumā iekļauta eseja par leģendārā politiķa jaunāko dēlu Gunāru Meierovicu un sniedz unikālus vēstures faktus arī par Kārļa Ulmaņa noskaņojumu padomju okupācijas priekšvakarā.

Pirmskara Latvijas sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa (1899-1977) grāmata Labie gadi. Pirms un pēc 15. maija, pēc vēsturnieka Antonija Zundas vārdiem, „satur spilgtas laikmeta liecības un sniedz daudzpusīgu informāciju par Latvijas politisko dzīvi, politiķu ieradumiem un morālo stāju".

Lielā dzejnieka 150. jubilejas gadā izdotā mūziķa un fotogrāfa Olīva Mētras (1891-1982) grāmatā Raiņa pēdējā vasara. Atmiņas un fotogrāfijas ievietotas ne tikai 18 fotogrāfijas no Raiņa dzīves 1929. gada vasarā, bet arī tiek sniegti dzīvi un krāsaini apraksti par katra fotoattēla radīšanas mirkli.

Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmata Grābeklis dod vielu pārdomām tiem, kuri Saeimas vēlēšanās vēlreiz nobalsojuši par grāmatas galveno varoni Eināru Repši un viņa pašreizējo partiju.

Ar krāšņu pasaku grāmatu Pasakas par mīlestību tiek atzīmēta uzņēmuma „Jānis Roze" simtgade.

(vg)

 

MŪZIKA/TEĀTRIS/OPERA

Baltijas ceļa 25. gadskārtai par godu (23.VIII) lielkoncertā pie Brīvības pieminekļa uzstājas Liepājas Simfoniskais orķestris un Valsts akadēmiskais koris Latvija (vad. Māris Sirmais, Pauls Megi, Modests Pitrens) ar solistiem Daumantu Kalniņu, Ievu Prudņikovaiti, Jeronimu Milusu un grupu Remix, atskaņojot lietuviešu, igauņu un latviešu kompozīcijas. Koncerti notiek arī citur, piem., festivāla Dominante 2014 viena daļa Sv. Pētera baznīcā.

Slepkavas un meļi agri vai vēlu tiks atmaskoti un sodīti... mēs visi esam vainīgi pie notiekošajām šausmām, it īpaši tad, kad ignorējam tos, kuri cieš. Mums katram ir personīgā atbildība. Un katram no mums ir izvēle – būt vienaldzīgam un klusēt vai atrast veidu, kā izteikties – tā Radio Svoboda intervijā izteicies Gidons Krēmers saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas ļoti atgādinot situāciju Eiropā II Pasaules kara priekšvakarā. Cerībā iekustināt cilvēku līdzjūtību un domāšanu ar mūzikas līdzekļiem, Kremerata Baltica dibinātājs un vadītājs maina jau sen ieplānoto koncertu Drēzdenē, iekļaujot programmā Sofijas Gubaiduļinas, Leonīda Desjatņikova, Mečislava Vainberga un Aleksandra Raskatova skaņdarbus. Vidus daļā publiska saruna ar Desjatņikovu par situāciju Krievijā (Ir 16.IX).

Annas Brigaderes Sprīdītis latviešiem ir simbols nemiera garam, meklētājam un atradējam, dzimtās puses mīlētājam. Pie tā ķēries ne viens vien komponists – Jāņa Mediņa opera (1927), Arvīda Žilinska balets (1968, atjaunojums 1983), Gunāra Pieša filma (1985), trimdā Andreja Jansona mūzikls (1978, ar Viļņa Baumaņa libretu, pirmizrāde Bostonā, vēlākos gados uzvedumi Ņujorkā, Toronto, Melburnā, Sidnejā, Minsterē un Garezerā, angļu valodā iestudēts arī Rutgers Universitātē, Ņūdžersijā). Latvijā Jansona Sprīdītis – sadarbībā ar Rīgas 6. vidusskolas solistiem, kori un orķestri – piedzīvo pirmizrādi Rīgas Latviešu biedrības zālē (2014.III). Sprīdītis RLB zālē ievada (5.X) arī PBLA II Kultūras fonda konferenci.

Ēvalda Dajevska dekorācijas Annas Brigaderes pasaku lugai Sprīdītis (1903) Mērbekas Latviešu teātra izrādei (1947) bēgļu laikā Rietumvācijā.

Cēsīs (4.X) Pasaules latviešu kamermūzikas koncertā Daces Aperānes, Tālivalža Ķeniņa, Imanta Ramiņa un Lolitas Ritmanes darbus atskaņo čellists Juris Ķeniņš, vijoļniece Laura Zariņa un pianists Pēteris Zariņš. Tās pašas dienas vakarā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) simfoniskais orķestris (diriģ. Ainārs Rubiķis) atklāj koncertsezonu ar diviem pirmatskaņojumiem – Jāņa Kalniņa vijoļkoncerta un Lolitas Ritmanes Uvertīras gaismai, kam seko Bruno Skultes, Imanta Ramiņa un Tālivalža Ķeniņa kompozīcijas.

LNSO atklāšanas koncertā Lielajā ģildē Richarda Štrausa (150. jubilejas gadā) Alpu simfoniju (diriģ. Andris Poga) atskaņo (19.IX) 107 mūziķi – pamatsastāvs plus ērģeļmūzikas grupa, pilns pūšaminstrumentu spektrs, Vāgnera tuba, vēja un pērkonmašīna, kā arī soprāns Inga Kalna pēdējās četrās dziesmās. Atskan arī Jāņa Ivanova Varavīksne (1939).

LNO sezona iesākas ar Verdi Rigoleto pirmizrādi, beidzas (2015) ar Džakomo Pučīni veltītu festivālu, bet pa vidu virkne jauniestudējumu, to vidū Artura Maskata oriģinālopera Valentīna (ar viesizrādi Deutsches Theater Berlin nākampavasar), kā arī vairāki vērienīgi koncerti – Bavārijas Radio simfoniskā orķestra (Symphonie-Orchester des Bayerischen Rundfunks, vad. Mariss Jansons), solokoncerts basbaritonam Egilam Siliņam kopā ar LNO orķestri (diriģ. Andris Poga), bet no baletiem – Sergeja Prokofjeva Romeo un Džuljeta un Aleksandra Glazunova Raimonda.

Kā vienmēr mūsu mūziķi ir redzami/dzirdami globāli (rudens mēnešos vien): Pēteris Vasks (ar Epifania per orchestra d’archi un Cantabile per archi) Šveicē un Vācijā, Elīna Garanča Vācijā un Austrijā, kā arī Verdi Rekviemā Milānā (La Scala), ērģelniece Iveta Apkalna Slovākijā, klasiskās un eksperimentālās mūzikas akordeoniste Ksenija Sidorova Šveicē (Marcote) un Vācijā (Berlīnē), diriģents Andris Nelsons Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē un ASV, Marina Rebeka donnas Annas lomā Mocarta operā Don Giovanni (Lyric Opera of Chicago), Egīls Siliņš Oresta lomā Beidžingā un Šanhajā, kā arī Amforta lomā Vāgnera Parsifālā, Ēriks Ešenvalds Kanādā (Calgary), Aleksandrs Antoņenko donna Hozē (José) lomā Bizē (Bizet) operā Carmen Ņujorkā (Metropolitan Opera), bet Kristīne Opolais dzied ārijas Bostonā.

Ērģelniece Iveta Apkalna Foto: Das Kulturradio

Klasikas akordeoniste Ksenija Sidorova Foto: Alexander Van Ingen

Deutsche Grammophon laidis klajā Garančas albumu Meditation ar mecosoprāna iemīļotākajiem garīgās mūzikas skaņdarbiem (no Gunō, Mocarta un Bizē līdz Vaskam un Uģim Prauliņam) Latvijas Radio kora un Rundfunk-Sinfonieorchester Saarbrücken (diriģ. Karels Marks Šišons) ieskaņojumā.

Baltijas Teātra festivālu 2014 (10.-20.X) šogad Rīgā noslēdz Baltic House producētais Šekspīra Makbets (Macbeth), ko veidojis viens no izcilākajiem Eiropas pēdējā laika režisoriem, beļģis Luks Persevals (Luk Perceval).

Skats no režisora Persevala veidotā Makbeta

Tāpat kā daudzas citas izrādes, izstādes un koncerti, veltījums Rīgai kā šī gada Eiropas kultūras galvaspilsētai ir Berlīnes mūziķu ansambļa Andromeda Mega Express Orchestra un Sinfonietta Rīga kopkoncerts Alternatīvais džezs (26.IX), kur diriģenta Normunda Šnē vadībā atskan septiņi Daniela Glacela skaņdarbi.

Kopkoncertā Alternatīvais džezs (24.IX)

 

Pretrunīgi vērtētā latviešu lidotāja Herberta Cukura dzimtajā Liepājā pirmizrāde (11.X) komponista Jāņa Ķirša, dzejnieka Pētera Draguna un dialogu autora Jura Millera mūziklam Cukurs. Herberts Cukurs.

Barselonas pilsētas domes Kultūras mantojuma, muzeju un arhīvu kultūras institūta direktors Rodrigess (Josep Alay Rodriguez) informē kā pirmo tvnet.lv (5.IX), ka Mārtiņa Brauna komponētā mūsu tautas atmodas muzikālā simbola Saule, Pērkons, Daugava katalāņu versija Ara és l’hora (Tagad ir laiks) – ar katalāņu pazīstamākā dzejnieka Miquel Marti i Pol vārdiem – oficiāli atzīta par Katalonijas neatkarības himnu. Tā atskaņota daudzmiljonu demonstrācijas kulminācijas brīdī Nacionālās dienas svinībās galvaspilsētā Barselonā (11.IX), kad pirms 300 gadiem kritusi Katalonija. Nezinu, kā viņi atrada dziesmu. Acīmredzot, dzirdēja to internetā un viņiem iepatikās. Man šajā dziesmā svarīgākais ir teksts, jo tieši Raiņa vārdi bija dziesmas rašanās impulss. Tomēr tas, kā tālāk attīstās mūzikas ceļš, nav atkarīgs no manis – tā komponists Brauns.

(mb) (re)

Kataloņu demonstranti Barselonā                                Foto: AP/ScanPix

 

TĒLOTĀJMĀKSLA

Vispirms jāatvadās no zemes gaitas beigušajiem – tēlnieka Laimoņa Blumberga (dz.1919), kurš savas radošās darbības lielāko daļu veltījis akmens tēlniecībai, visbiežāk attēlojot sieviešu tēlus, kas, parasti nesaistīti ar konkrēta cilvēka atveidojumu, lielāko tiesu uzskatāmi par auglības simboliem, kādus radīja pirmatnējā mākslā; LMA profesora, klusās dabas meistara Viļa Ozola (dz. 1939) un karikatūrista Elmāra Damberga (dz. 1924) jeb Dadža, kura darbi publicēti galvenokārt trimdas latviešu periodikā, īpaši laikrakstā Latvija Amerikā, un apkopoti divās grāmatās angļu valodā un arī latviešu valodā Ar smaidu pa trimdas taku (1998).

Cēsīs atklāta (28.VI) Pasaules latviešu mākslas centra galerija (arhitekts Valdis Ligers, interjerists Norvelis Hermanovskis, būvdarbu vad. Ēriks Lismanis), kas iekārtota par arhitekta Jāņa Ripas ģimenes u.c. dāvinājumiem/ziedojumiem. Pirmajā izstādē eksponētas pēdējos gados saņemtās gleznas, akvareļi un zīmējumi (Jāņa Kalmītes, Laimoņa Mieriņa, Ēvalda Dajevska, Ilgas Rekes-Andersones, Ojāra Šteinera, Gerdas Rozes u.c.), kā arī Jāņa Mintika (ASV) un Māra Raudziņa (Austrālija) tēlniecības darbi, aptverot periodu no Vācijas bēgļu nometņu laika līdz mūsdienām.

Jelgavā 8. Starptautiskajā smilšu skulptūru festivālā un vienlaicīgi 2. Starptautiskajā šamota skulptūru simpozijā par tēmu „kino“ (12.-13.VII) dalību ņem arī keramiķe Vitālija Kurtinaitiene no Šauļiem (Lietuva) un jelgavnieki Katrīna Vīnerte un Alekandrs un Māra Djačenko. Konkursā 1. vieta piešķirta Inesei Valterei par darbu, kas veltīts amerikāņu kino režisoram Hičkokam (Alfred Hitchcock).

Ar izstādi Carnikavā (26.VII) atzīmēta Viļņa Titāna (1944-2006) 70 gadu jubileja. Mākslinieks sevišķi bija iecienījis granītu. Visa Latvija nosēta ar viņa darbiem – pieminekļiem, piemiņas zīmēm, zīmēm ainavā, memoriālo tēlniecību, nerunājot par skulptūrām un medaļām. Skat. rakstu „Spēkazīmju Titāns" – JG278:40-42.

Latviju Starptautiskajā keramikas simpozijā Mūžība-Klasika Čančuņas pilsētā, Ķīnā (10.VIII-4.IX), pārstāv Inguna Skuja un Melisa Bradena (ASV) ar kopdarbu Vai Rīga ir gatava? – publikas priekšā veidots 2 m augsts šamota un akmens masas kuģa korpuss ar Rīgas panorāmu uz apgleznota porcelāna, Daugavas viļņiem izmantojot kausētu stiklu.

LNMM izstāžu zālē „Arsenāls" (23.VIII-26.X) Gustava Kluča (1895-1938) darbu izstāde Kāda eksperimenta anatomija. Klucis, kurš mācījies Rīgas pilsētas mākslas skolā, pazīstams kā viens no Krievijas avangarda – konstruktīvisma spožākajām zvaigznēm. Padomju varas pirmajos gados konstruktīvisms simbolizēja radošo brīvību. Būdams eksperimentētājs un novators, Klucis radīja jaunu vizuālā tēla konstruēšanas metodi – fotomontāžu, ko plaši izmantoja žurnālu un grāmatu noformējumā un plakātos. Ienesot kompozīcijās fotogrāfijas un lozungu tekstus, mākslinieks nojauca robežu starp abstrakti nosacīto un reālo. Klucis idealizēja tolaik sludināto boļševismu, kļūdams pats par tā upuri (1938) staļiniskā terora laikā. „Arsenāla" izstāde ir lielākā visā pasaulē, kas veltīta Kluča daiļradei. Kaut arī Rīgā glabājas mākslinieka radošā mantojuma ievērojamākā daļa, izstādi papildināja vēl darbi no Grieķijas, Krievijas, Spānijas un privātkolekcijām, aptverot viņa daiļradi no 20. gs. 20. gadiem līdz pēdējam akvarelim, kas tapis viņa „likvidēšanas" gadā.

Gustavs Klucis (1895-1938). Kāda eksperimenta anatomija

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā mākslas vēsturniece Edvarda Šmite referē (28.VIII) par 20. gs. 20./30. gadu Vācijas mēmā kino zvaigzni, režisora Maksa Reinharda aktrisi Berlīnē, kura savulaik filmējusies kopā ar Marlēnu Dītrihu – latviešu aktrisi Mariju Leiko (1887-1938), vienu no retajām, kas ārzemēs nepieņēma pseidonīmu, atstādama savu Latvijā iegūto vārdu.

Aktrise Marija Leiko

Sakarā ar savu izstādi Baltais mērkaķis Rīgas galerijā Māksla XO Ģirts Muižnieks: Es domāju tēlos, nevis zīmējumā. Un tas arī nav atkārtojams. Bet, kad reāli sāk gleznot konkrēto audeklu, viss mainās. Veidojas pats no sevis kaut kas labs, ko neesmu paredzējis, un tad ir simts variantu, un rodas ideja, kas materializējas gatavā darbā.

Mākslas muzejā „Rīgas birža" izstāde (5.IX-26.X) Nākotnes mākslu meklējot. Voldemārs Matvejs un ārpus Eiropas (Āfrikas, Okeānijas un Ziemeļāzijas) māksla. Voldemārs Matvejs (1877-1914), mācīdamies Pēterburgas Mākslas akadēmijā, sadarbojās ar krievu mākslinieku apvienību Sojuz moloģoži, pakāpeniski kļūdams par tās teorētiķi. Katru gadu (sākot ar 1907) viņš papildinājās ārzemēs, interesēdamies par pirmatnējo tautu mākslu. Ar pseidonīmu Vladimirs Makarovs publicēta Matveja grāmata Lieldienu salas māksla (1914) – pasaulē pirmais sacerējums par šī reģiona mākslu no estētiskā skatupunkta. Cits apcerējums – Nēģeru māksla – publicēts (1919) pēc viņa nāves. Izstādē, blakus Matveja tuvu pie 100 fotogrāfijām, kas tapušas viņa ceļojumu laikā, pirmo reizi Latvijas muzeju vēsturē eksponēti Āfrikas, Okeānijas un Ziemeļāzijas unikāli mākslas darbi no vadošajiem Eiropas muzejiem.

Bornholmā, Dānijā, atklātajā (4.IX) keramikas izstādē ECC (European Ceramic Context 2014) konkursu uzvarējušo 53 pieredzējušo meistaru un 45 jauno mākslinieku pulkā Latviju pārstāv starptautiskas žūrijas izvēlētie keramiķi: Inguna Skuja, Melisa Bradena, Inese Margēviča un Atis Šnēvelis.

LNB atklāta (15.IX) Jāzepa Pīgožņa (skat. JG278:53) piemiņas izstāde Krāsas un līnijas, kā arī laista klajā autobiogrāfija Pēckarš. Krāsas. Jaunība.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā starpdisciplinārā izstādē Dzintara laikmets eksponēts viss, kas Latvijā saistās ar dzintaru – gleznas (Edgars Iltners, Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa), dzintara rotas, kausi u.c. priekšmeti, pat radio, kam dots dzintara vārds, daudz videomateriālu no hronikām, kas vēsta par dzintara izstrādājumiem, bērnu deju kolektīvu „Dzintars" utt. Īpaši šai izstādei fotografēti vīrieši, kam vārds Dzintars.

Starptautiskajā laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 6 (4.-27.IX) Vāgnera zālē Vecrīgā un bij. tekstilfabrikā „Boļševička" Ganību dambī (20. gs. sākumā ādas apavu rūpnīca „Buffalo") galvenās tēmas Utopiskā pilsēta ietvaros izstādīti vairāk nekā 30 ārvalstu (Ingo Giezendanner – Šveice, grupa Predmetiv – Ukraina, Augustas Serapinas – Lietuva, Aglaija Konrāde un Julita Vojcika – Polija, Bert Theis – Itālija, Nir Evron – Izraēla u.c.) un 25 latviešu mākslinieku (Katrīna Neiburga, Andris Eglītis, Kirils Panteļejevs, Reinis Hofmanis u.c.) darbi. Vienlaicīgi notiek starptautisks simpozijs par pilsētvidi un tās plānošanu.

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī (5.-20.X) somu žurnālista/rakstnieka Rislaki (Jukka Rislakki) politisko karikatūru izstāde Soms skatās uz Latviju.

Londonā, Vestminsteras Bibliotēkā Latvijas bērnu grāmatu ilustrāciju izstādē 5x5 (Exhibition of Latvian Children’s Book Illustrations 5x5), ko organizē (8.-18.X) LMA sadarbībā ar Latvijas vēstniecību Londonā, iekļauti Alekseja Naumova, Anitas Paegles, Indras Sproģes, Zanes Lūses un Jura Petraškeviča darbi.

Jaundibināto Nikolaja Bulmaņa (1929-2014) stipendiju (Vītolu fonda ietvaros) saņēmusi (26.IX) LMA Glezniecības apakšnozares pirmā kursa studente Zane Isaka. Savā laikā JG mākslas nodaļas redaktora Bulmaņa raksti par latviešu māksliniekiem, sakopoti grāmatā No vienas puses tā...(2010), visvairāk pirmpublicēti JG lappusēs.

(mb)

 

FILMA

Pētera Krilova dokumentālā filma Uz spēles Latvija ir personisks režisora stāsts par pēckara laiku, par attiecībām starp sovjetu okupētās Latvijas varas iestādēm, ārzemju izlūkdienestiem un apmānītajiem latviešu patriotiem. Šis darbs simboliski turpina Krilova filmas Klucis: Nepareizais latvietis vēsturisko likumsakarību pētījumu, spilgti izceļot cilvēciskās šķautnes un attiecību veidošanu ar varu. Pilnmetrāžas dokumentālās filmas atslēgas kods ir gadskaitlis 1949 – režisora dzimšanas gads. Stāsts par tēvu cieši savijas ar Latvijas čekistu viltīgo spēli pret zviedru-angļu-amerikāņu izlūkdienestiem. Ar čekas līdzdalību Latvijā tapa Arvīda Griguļa grāmata Kad lietus un vēji sitas logā (1964), kam seko filma (1968), pēcāk arī TV pseidodokumentāls seriāls Spēle. Krilova filma stāsta par cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir kļuvuši par šīs „spēles" dalībniekiem.

Rucavā (13.IX) citu norišu vidū notiek Latvijas un Lietuvas kopražojuma Spēlmanis (The Gambler / Lošėjas) pirmizrāde (rež. Ignas Jonynas, operators – Jānis Eglītis). Portugālē notikušajā Festroia-30. Festival Internacional de Cinema de Setúbal – kā informē Nacionālā kino centra pārstāve Astra Spalvēna (16.IX), filma ieguvusi divus apbalvojumus Sudraba delfīns. Par labāko aktieri atzīts galvenās lomas atveidotājs Vytautas Kaniušonis.

(re)

 

TRADĪCIJU VEICINĀŠANA

Vērā liekama ir nedēļas žurnāla Ir līdzstrādnieces Gunitas Nagles intervija (www.ir.lv 2014.21.VIII) ar Vašingtonas U. (U. of Washington, Seattle) Baltijas Studiju programmas vadītāju, grāmatas The Power of Song: Nonviolent National Culture in the Baltic Singing Revolution (Dziesmas spēks: Nevardarbīgā nacionālā kultūra Baltijas revolūcijā – skat. JG277:26-30) autoru Gunti Šmidchenu par baltiešu dziesmu un to dziedāšanas lielo nozīmi nesenajā vēsturē, par „dziesmoto revolūciju", kas folkloristikas zinātnieka ieskatā pa īstam sākusies, kad cilvēki atļāvās dziedāt nacionālās dziesmas un pacelt nacionālos karogus ... 1988. gada pavasarī un vasarā. Dziesmotās revolūcijas sākums ir brīdis, kad cilvēki sāka skaidri runāt par Baltijas valstu neatkarību. Lai gan var arī teikt, ka revolūcija sākās jau agrāk. Varbūt 1985. gadā, kad Dziesmu svētkos aizliedza diriģēt Haraldam Mednim un no programmas svītroja Jāzepa Vītola un Ausekļa „Gaismas pili", bet koris izsauca Medni un nodziedāja viņa diriģētu „Gaismas pili". Tas bija protests, sacelšanās. Igaunijā līdzīgs gadījums bija jau 1960. gadā, kad koris gribēja dziedāt „Mana tēvzeme". Toreiz koristi paši uzsāka šo dziesmu, līdz komponists Gustavs Ernesakss ņēmās diriģēt. Bet varbūt dziesmotā revolūcija sākās tūlīt pēc kara, kad tika atjaunota Dziesmusvētku tradīcija? Varbūt vēl agrāk,19. gs. beigās, kad latvieši, spītējot pārkrievošanas politikai, rīkoja Dziesmusvētkus? 1895. gada Dziesmusvētkos Krievijas ortodoksālās baznīcas metropolīta, pārkrievošanas politikas aizstāvja runu koris nepieļāva, dziedādams „Dievs, sargi ķeizaru!". Jau tajos Dziesmusvētkos atskanēja Jāzepa Vītola „Beverīnas dziedonis" ar Ausekļa dzejā un rakstos pausto pārliecību – mūsu tauta neaptraipa zobenus ar cilvēku asinīm, tās ierocis ir dziesma... Padomju laikā dziesmas palīdzēja uzturēt pie dzīvības vēsturisko atmiņu. Kad represētie igauņu diriģenti atgriezās no izsūtījuma un atkal sāka vadīt korus, viņi varēja diriģēt jebkuru dziesmu, koristi viņus mīlēja, jo zināja, ko viņi ir pārdzīvojuši. Katrs saprata, ka tā nav padomju dziedāšana. Dziesmām ir apolitiski teksti. Tie nav veidoti pēc sociālistiskā reālisma likumiem. Daudzi dziedātāji arī stāsta, ka kora dziesmas rada īpašu sajūtu. Kora dziedātāji nekad neveido masu. Neatkarīgi no tā, vai diriģenta priekšā ir 30 vai 300 dziedātāju, katrs no viņiem ir individualitāte. Dziedot cilvēks gūst pašapziņu, saskaņu un vienotības sajūtu ar citiem dziedātājiem. Cilvēkiem, kuri dzied, mugura iztaisnojas... Gan 1991. gada janvārī, gan jūlijā, kad padomju specvienība Medininku robežkontroles punktā nogalināja 7 lietuviešus, galvenais mērķis bija iebiedēt. Ja Viļņā, publiskā vietā, nogalina 13 cilvēkus, ir cerības, ka pārējiem būs bail. Taču reakcija bija pretēja. Kad TV bija redzams karavīru uzbrukums Viļņas TV un radio komitejai un Preses namam, katrs lietuvietis varēja izvēlēties – iet sargāt TV torni vai ne. Šermuļi iet pār kauliem, skatoties, kā iepretim karavīriem stāv elkoņos sadevušies civiliedzīvotāji un dzied. Bija redzams kadrs, kā krievu karavīrs ar automātu šauj pa cilvēkiem. Lietuviešus tas nevis nobiedēja, bet mudināja plūst uz Viļņu, lai aizstāvētu parlamentu. 1991. gada janvārī Rīgā redzējām, ka nebija tā – mēs, latvieši, šeit, bet viņi, lietuvieši, tur. Vēršanās pret lietuviešiem bija vēršanās arī pret latviešiem. Faktiski Atmodas kustības centrs bija Lietuvā. Ja lietuviešu atmodas gars būtu salauzts, būtu iespējams apspiest arī latviešus un igauņus. Nesalauza – tā prof. Šmidchens.

Öunapuu ar igauņu hiiu kannel Baltijas Studiju centrā Vašingtonas Universitātē (2014.X)

Vašingtonas U. Baltijas Studiju centrā igauņu mūziķis Lauri Öunapuu iepazīstina klausītājus (7.X) ar senām igauņu dziesmām, piem., visai grūti izpildāmo krodzinieka sarunu ar savu ārā metēju, kurš par katru bez žēlastības ārā izmesto saņem „čarku ar kaut ko stipru". Lauri demonstrē arī virkni senu instrumentu, piem., hiiu kannel, ko spēlējuši zviedri tagad Igaunijas salā Vormsu (zv. Ormsö). Pēc kristiānisma ieviešanas līrai līdzīgie instrumenti oficiāli sadedzināti kā „pagānu velna rīki". Pats mūziķis gan ir elektrizējis vairākus senos instrumentus (ne vairs stīgas no kazu zarnām vai zirgu matiem), piedaloties ar tiem „smagā metalla" rokgrupā Metsatöll – sens igauņu vārds, kurā jāsaucot vilks, lai viņš to nesadzirdētu.

(ie)

 

TEKSTI VIŅDIENĀS UN MŪSDIENĀS

Zinātniskās konferencēs (ar Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Dānijas, Čehijas un Gruzijas pētnieku piedalīšanos) Rīgā, Jelgavā un Sunākstē atzīmēta (4.-6.IX) 300. dzimšanas diena Baltijas apgaismības pārstāvim, enciklopēdistam Gothardam Frīdriham Stenderam (1714-1796) – valodniekam, pedagogam, astronomam, filozofam, teologam, mūziķim, folkloristam, mitologam, brīvmūrniekam, literātam.

Gothards Frīdrihs Stenders

Publiciste, Stokholmas U. filol. kand. grādu ieguvusī (1975) vairāku grāmatu autore Valentīna Lasmane, vācu okupācijas laikā (ar 1944. gada septembri) aktīviste Latviešu Centrālās padomes organizētajā akcijā pārvest bēgļus ar laivām uz Zviedriju, vērtē pozitīvi Ulža Neiburga grāmatu Dievs, Tava zeme deg! (Laiks / Brīvā Latvija 23.-29.VIII), bet ir nesapratnē par vēsturnieka pretestības kustības LCP pielīdzināšanu (intervijā Dienas pielikumā Sestdiena 4.-10.VII) politisko diskusiju klubam. Lasmane pie reizes aizrāda, ka „laivu darbībā" autors piešķir pārāk lielu nozīmi Zviedrijas Aizsardzības štāba C-birojam un ASV Kara bēgļu padomei, bet it kā piemirsti ir tie daži latvieši, šīs idejas ierosinātāji. Lasmanes ieskatā nevietā ir arī kapteiņa Valdemāra Jurjaka vēstules pārpublicēšana, jo tā rakstīta jau Stokholmas drošībā. Man ir bažas, ka vēstule var izraisīt aplamu pēdējā pusgada darbības ainu, jo mūsdienu latviešiem nav priekšstata par „Kurzemes katla" dzīvošanas veidu un jēgu – intensīvā braukšana uz Zviedriju sākās vasaras [1944] beigās, bet jau ap martu [1944] LCP vadība bija apcietināta. Dalībniekiem bija jādarbojas pašiem absolūtā slepenībā. Varu apgalvot, ka mūsu 30 cilvēku grupā Ventspilī lielākā daļa nezināja nekā par LCP – ne mērķiem, ne sastāvu. Neviens ne stāstīja, ne jautāja. Jo mazāk zināsi, jo labāk, kad tevi saķers un spīdzinās vācietis. Mēs bijām kā brīvprātīgie karā ar jūru un vāciešiem, lai ļaudis tiktu brīvībā. Protams, arī mēs paši, – tā Valentīna Lasmane. Varētu piebilst, ka ironiskā kārtā pat dažās LV publicētās rokasgrāmatās bēgšana no otrreizējās Maskavas okupācijas, arī laivās pāri Baltijas jūrai, nodēvēta par „emigrāciju".

Ģermāniste Ilze Kļaviņa Mueller savu latviešu rakstnieku angliskojumu virknei (skat., piem., Vizmas Belševicas dzejdarbus World Literature Today, Spring 1998) pievienojusi The Annele Trilogy: A Book for Young and Old (Saint Paul, Minnesota: Ytterli Press, 2014. 657 lpp., $27,-) (<anneletrilogy1@gmail.com>) – Annas Brigaderes (1861-1933) literarizēto autobiogrāfisko triloģiju Dievs, daba, darbs (1927), Skarbos vējos (1931), Akmeņu sprostā (1933) – mākslinieciskā koncepcijā sniegtu personības dokumentu (Andrejs Johansons), kas ataino rakstnieces dzīvi no visagrākās bērnības Tērvetes pagasta Iļļēnu mājās līdz Jelgavas periodam pēc tēva nāves (1874). Tēlojumos redzam gan Anneles garīgo tapšanu (ar daudzām spilgtām ētiskām atziņām), pieredzējumus un pārdzīvojumus, gan arī tā laikā Zemgales dzīves ainas, daudzus raksturīgus tipus, skolas gaitas etc. Vāku angliskotajai versijai darinājusi JG mākslas redaktore Linda Treija, bet Džemmas Skulmes ilustrācijas pārņemtas no Latvijā publicētiem izdevumiem. Milzu darba veicējas Ilzes pašas dzejoļi publicēti vairākos literāros izdevumos angliski – Looking For Home: Women Writing About Exile, CALYX, Water~Stone, 100 Words, Hedgebrook Journal, Deeper Than You Think u.c. Skat. arī viņas dzejoļus JG167(1988).

Lindas Treijas vāks

Anglijā bēgļu ģimenē dzimušais bij. Latvijas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs, pirms tam britu armijas (Royal Regiment of Artillery) brigādes ģenerālis Jānis Kažociņš, tagad pensionārs, priecājas (Laiks / Brīvā Latvija 9.-15.VIII), ka nu reiz būšot laiks sakārtot arī sava tēva Induļa Kažociņa arhīvu. Jāpiebilst, ka Indulis Kažociņš (1917-2000), grāmatas Latviešu karavīri zem svešiem karogiem 1940-1945 (Rīga: LU žurnāla Latvijas Vēsture fonds, 1999) un daudzu rakstu autors, līdz pat savai nāvei bija JG entuziastisks līdzstrādnieks/recenzents/atbalstītājs.

Kaut arī teātra zinātnieka, rakstnieka, tulkotāja, ne tikai Latviešu leģionā iesauktā, bet arī Franču ārzemju leģionā dienējušā (10 gadus!), Dienvidilinoisas U. (ASV) prof. Alfreda Straumaņa (pseid. Alfreds Vilnis, 1921-2011, skat. JG266:49) mazmeita Kaija Straumane kļūst par sensāciju tīmeklī ar saviem Photoshop pašportretiem (skatījumu skaits sasniedzis pat 2-3 milj. dienā), viņas īstais aicinājums ir literatūra, tulkošana, tekstu rediģēšana. Pērngad apgādā „Open Letter Books" publicēts viņas tulkotais Ingas Ābeles romāns Paisums, bet šogad britu „Arcadia Books" sola viņas Zigmunda Skujiņa Miesas krāsas domino angliskojumu. Kaija pukojas par mūsdienu literatūru nelasošiem cilvēkiem Latvijā, īpaši viņas vienaudžiem: Gundega Repše netiek minēta, Inga Ābele, Nora Ikstena, Inga Žolude – to vārdu vienkārši nav...

Guntars Godiņš tīmeklī vēstī par „Piejūras pilsētu literārā izdevuma" Vārds 7. nr saturu – Andra Akmentiņa intervija ar jauno dzejnieku Ivaru Šteinbergu, arī Guntas Šnipkes un Šteinberga dzeja, Gunta Bereļa romāna Aklo gaisma fragments, Andras Manfeldes stāsts Snaipere, ieskats Jura Kunnosa dzīvē un literārajā pienesumā, kā arī atdzejojumi – hellēnisma laika bukolisko dzeju pārstāv Teokrīts ar mītisko Kiklopu Daigas Lapānes atdzejojumā, bet Heli Lāksonenas mūsdienīgās dzejas latviskojis pats Godiņš. Topošās literatūrkritiķes Anastasija Orehova, Jūlija Dibovska un Kristiāna Kārkliņa recenzē Tīta Aleksejeva Svētceļojumu, Franka Gordona romānu Mijkrēslis mikrorajonā un latviešu dzejnieku krājumu Viens dzejolis: 2013. Tam pievienojas izpētes materiāls par kurseniekiem un Kuršu kāpu folkloru Daļas Kiseļūnaites redzējumā, Lindas Kusiņas pētījums par Mariju Valdemāri-Naumani-Medinsku un Minnu Freimani – pirmajām rakstniecēm Kurzemē. Vārdu (2011. gadā iznāk 1. nr.) līdzfinansē Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitālfonds, Liepājas un Ventspils pašvaldības.

(re)

 

DIASPORĀ

Igaunijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālais arhīvs, Martina Mežvīda Lietuvas Nacionalā bibliotēka, „Baltijas mantojuma tīkls" un atbalstītāji ir izveidojuši virtuālo izstādi Baltijas valstu bēgļu nometnes Vācijā. 1944-1951. <http://www.archiv.org.lv/baltijas_dp_vacija>, kurā var iepazīties ar nometņu laika dokumentiem, fotogrāfijām un nelieliem kinohroniku fragmentiem par Baltijas valstu kopīgo vēsturi Vācijā.

Par Ārlietu ministrijas (ĀM) jauno speciālo uzdevumu vēstnieku diasporas jautājumos iecelts Pēteris Elferts, bijušais vēstnieks Īrijā, arī EP pastāvīgajā pārstāvniecībā, kā arī Saeimas pr-jas Solvitas Āboltiņas ārlietu padomnieks, bijis PBLA pārstāvniecības vadītājs Rīgā, strādājis par skolotāju Sietlas latviešu skolā un Minsteres Latviešu ģimnāzijā, bijis Latviešu biedrības Vašingtonas štatā priekšsēdis un valdes loceklis.

Sietlas Latviešu jauniešu apvienības (SLJA) rīkots – amerikāņu „tītardienas" nedēļas nogalē (26.-30.XI), – notiek 62. Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) kongress ar referātiem/pārrunām gan par Krievijas iebrukumu Krimā/Austrumukrainā, par iespējamu uzņēmējdarbību Latvijā, gan arī, citu tematu vidū – par alus darināšanu.

(ie)

 

LATVIJA – AR SKATU SENDIENĀS

Sakarā ar Saules kauju pirms 778 gadiem, kad sakauts tiek Zobenbrāļu ordenis, un baltu cilšu apvienošanos Lietuvas un Latvijas likumdevēji ir pasludinājuši 22. septembri par Baltu Vienības dienu, kuras ietvaros tiek iedegtas ugunis (no plkst. 20.00 līdz 21.00) pilskalnos u.c. vēsturiskās vietās, simboliski vienojot baltu cilšu pēctečus un zemes. Kā vēstī Gunta Saule <saulegunta@gmail.com>, Šauļu (Šiauliai) Dabas un kultūras mantojuma aizsardzības klubs Aukuras izveidojis tiešsaistes karti internetā ar uguņu iedegšanas vietām.

Bauskas pils atjaunošanas svinībās (2014.15.IX)

Septembra vidū starp trīs upēm ieskautajā Bauskas pilī tiek atvērtas vairākas atjaunotas telpas, kas ilustrē renesanses/manierisma laiku Kurzemes hercogistē (1562-1795) un ir vienīgā daļēji saglabājusies pirmo Kurzemes hercogu Ketleru rezidence. Atjaunošanas procesā iesaistīti čehu un arī mūsu speciālisti (arhitekte Ināra Caunīte, vitrāžiste Inita Ēmane, restaurators Gunārs Grīnfelds, mākslas zinātnieki Ina Līne un Dainis Bruģis).

(re)

 

LATVIJA – NO 1939.23.VIII LĪDZ ATMODAI

Kubas krīzes laikā (1962) PSRS armijā tolaik Baškīrijā dienējošais Andris Mētra vēstulē brālim Jānim Mētram Liepājā cita vidū ieminējies, lai darot amerikāņiem zināmu, ka sovjetu raķetes notēmētas uz ASV. No Jāņa kopmītnes Liepājā vēstule nokļuvusi KGB/VDK rokās. Jānim piesprieda 15 gadus koncentrācijas lēģerī Mordovijā un 3 gadus nometinājumā, bet Andrim – 12 gadus Mordovijā un 3 gadus nometinājumā. Ieslodzījuma laikā Mordovijā, kur brāļi atradušies līdz 1971. gadam, viņus uzzīmēja arī turpat ieslodzītais mākslinieks, ļeņingradietis Ivanovs (Jurij Ivanov). Zīmējumu Jānis Mētra uzdāvinājis LOM.

Andris Mētra un brālis Jānis lēģerī Mordovijā

LOM kurators Dr.hist. Ritvars Jansons vēsta LOM Apkārtrakstā (2014, 37) par jaunu muzeja objektu – Latviešu fonda (trimdā) finansiāli atbalstīto mākslas tēlu 1941. gada deportāciju vagons. Rūjienas novada galdniecībā izgatavoto atveidu paredzēts ievietot LOM Nākotnes Namā. Tā autori mākslinieks Ģirts Boronovskis, dizaineris Gundars Gulbis, kā arī vēstures speciālisti. No lopu un preču pārvadāšanai piemērotā vagona aizrestotā loga biršot pēdējās zīmītes piederīgajiem, piemēram: Mīļajai skolotājai no Ieviņas. Mīļā skolotāja. Varbūt mēs satiksimies, bet nevar zināt. Lūdzu, nododiet pēdējos sveicienus manām skolas biedrenēm. Grūti ir šķirties no dzimtenes un no draugiem. Mazo māsiņu atstāsim audzināšanai Lienītes mammai. Kādreiz jau Jūs viņu redzēsiet. Es nezinu, man ir tik grūti šķirties. Tik grūti no dzimtenes šķirties. Lūdzu atnāciet un manas bērnu grāmatas atdodiet maniem skolas draugiem. Vēl Apkārtrakstā piebilde, ka trimdā mirušais Pēteris Aigars (1904-1971) deportāciju laika traģiku izteicis dzejdarbā Sarkanais vilciens, uz kura pamata komponists Juris Kulakovs izveidojis saviļņojošu kantāti ar tādu pašu nosaukumu. Lietuviešiem par deportācijām ir izveidota mākslas filma Ekskursante – par 10 gadu vecumā izsūtītu meiteni, kuras māte un gaidītais bērniņš iet bojā dzemdību laikā.

Ģirta Boronovska un Gundara Gulbja 1941. gada deportāciju vagona atveids

 

Pateicoties Rīgas domes NA frakcijas iniciatīvai, uzstādīta (10.IX) skulptora Edvīna Krūmiņa piemiņas plāksne pie nesalaužamā cīnītāja pret Maskavas okupācijas režīmu, divas reizes (1961-1976, 1983-1988) sevišķi stingra režīma nometnēs Krievijā ieslodzītā Gunāra Astras dzīvesvietas (1931-1988) Lucavsalas ielā 30. Joprojām pravietiski skan Astras tiesas procesā (1983) teiktie vārdi: ...Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku...

Mākslinieces Elīnas Lazdiņas (arhitektes Elīna Zālīte un Dace Ūdre) 6 m augsts un 4,2 m plats piemineklis 2 500 Vjatlagā no necilvēciskiem darba un dzīves apstākļiem bojāgājušajiem latviešiem, kuru kapa vietas nav zināmas, tiks uzstādīts Krievijas Kirovas apgabala Verhņekamskas rajona Sozimas ciemā, kur kopējais ieslodzīto skaits no Latvijas bijis ap 7 000.

Kirovas apgabalā sovjetu koncentrācijas nometnes vietā Rudņičnajā uzstādīta piemiņas zīme bojāgājušajiem 38 latviešu karagūstekņiem-leģionāriem. Oficiālā Krievijas Iekšlietu ministrijas statistika liecina, ka Rudņičnajā atdusas 4 722 karagūstekņi – bez vāciešiem un ungāriem, kuru kara kapu aprūpes organizācijas jau uzstādījušas līdzīgus pieminekļus, itālieši, rumāņi, spāņi, čehi, slovāki, poļi, žīdi, krievi un ukraiņi. Piemiņas zīmes paredzēts uzstādīt arī Sjasstrojā Ļeņingradas apgabalā un Čerepovecā Vologdas apgabalā. Kā vēsta Viesturs Sprūde (LA.lv 2014.14.VIII), katrā no tām apbedīti vairāki desmiti latviešu karavīru.

Bijušās VDK/KGB dokumentu/arhīvu zinātniskai izpētei, kā arī Latvijai un tās iedzīvotājiem VDK nodarītā materiālā/morālā kaitējuma izvērtēšanai valsts vadība, pārvarot atsevišķu bremzētāju radītus šķēršļus, apstiprinājusi (5.VIII) starpdisciplināro komisiju, ieceļot par tās pr-ju bijušo Stokholmas U. Baltijas pētniecības centra darbinieku, tagad LU Latvijas Vēstures institūta pētnieku, bēgļu laikā Vācijā dzimušo (1948) Kārli Kangeri, vairāku zinātnisku darbu autoru, to vidū Latvijas Vēstures institūta klajā laistās grāmatas No NKVD līdz KGB (1999), kurā apkopotas politiskās prāvas Latvijā no 1940. līdz 1986. gadam. Uz Ir korespondentes Māras Miķelsones jautājumu (14.VIII), kāpēc Latvijā kavējamies ar VDK dokumentu izpēti? – Kangeris atbild bez aplinkiem: Ir cilvēki, kas to nevēlas. Ja salīdzina ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, tur ir zināmi lustrācijas principi – bijušajiem VDK darbiniekiem un informatoriem bija jāpiesakās [līdz noteiktam termiņam, bet tie, kas nepieteicās, tika publiskoti]. Igaunijā un Lietuvā tā lieta aizgāja bez kaut kādiem sabiedrības skandāliem. Mans personīgais viedoklis ir, ka šos dokumentus jānodod atklātībai un jāpublicē arī čekas ziņotāju vārdi. Uzskatu, ka šie dokumenti ir svešas totalitāras varas – okupētājvaras – dokumenti, un mums ar tiem nevajadzētu apieties tā, kā pašiem ar savas valsts dokumentiem, (..) uz sabiedrību VDK mēģināja iedarboties caur citām iestādēm, piemēram, caur Latvijas Universitāti vai akadēmijām, kur bija savi VDK kuratori. [Vajag] pateikt, ka Latvijā nebija tikai divi čekisti, bet 25 000 ziņotāju, 5 000 aģentu un tamlīdzīgi.

LU vēstures prof. Antonija Zundas vērtējumā no Kārļa Ulmaņa prezidentūras sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa (1899-1977) trimdā izdotajām četrām atmiņu grāmatām visvērtīgāka esot Labie gadi: Pirms un pēc 15. maija (Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1963), ko šogad pārpublicē Rīgā „Lauku Avīzes iz-ba" (pārējās: Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni; Kārlis Ulmanis: cilvēks un valstsvīrs un 1939. gads), Zundas ieskatā neesot gluži taisnība tiem vēsturniekiem, kas ļoti kritiski izturas pret Alfrēdu Bērziņu kā pret Ulmaņa režīma ideoloģijas galveno izstrādātāju. Vajadzētu atmest priekšstatu, ka pēc 1934. gada 15. maija Alfrēds Bērziņš ir vadonības kulta galvenais virzītājs un galvenais cenzors – preses brīvības ierobežotājs. (..) Bērziņš, protams, bija ulmanists, taču nevar noliegt, ka seši „labie" ulmaņlaiku gadi bija Latvijas augšupejas laiks, atmiņas, kas 50 gadu vēlāk veicināja Latvijas neatkarības atgūšanu. Zīmīgs ir Latvijas Avīzes pazīstamā publicista/recenzenta Viestura Sprūdes atklājums/atgādinājums/atsauksme (27.VIII) uz rakstu krājumu Jaunā Gaita, proti, Gunārs Irbe, dzejnieks, kritiķis, viens no JG agrīnajiem veidotājiem, norādījis (JG47:30,1964), ka Bērziņš bijis viens no pirmajiem, kurš stingri nostājies pozīcijā par padomju un nacistu režīmu kā vienādu ļaunumu Latvijai: Latvija būtībā bija abu totalitāro lielvalstu, Vācijas un Padomju Savienības, upuris. Mūsu ārējās informācijas darbā trimdā vērojama kļūdaina vienpusība, nepievēršot ievērību vācu okupantu nostājai. Bērziņa liecība šai ziņā ir vērtīgs dokuments, kas būtu publicējams citās valodās, lai tā – kopā ar citām liecībām – izklīdinātu nepareizo uzskatu, kas šur tur vēl eksistē, ka Latvija vairāk vai mazāk labprātīgi Otrā pasaules kara laikā nonākusi Hitlera pusē.

Sakarā ar pirms 75 gadiem (23.VIII) Hitlera Vācijas un Staļina PSRS noslēgto līgumu (Molotova-Ribentropa paktu) sadalīt Eiropu divās daļās, pakļaujot to okupācijai, kara noziegumiem un genocīdam, LV Tieslietu ministrija organizē totalitāro režīmu upuru piemiņai veltītu konferenci kultūras pilī „Ziemeļblāzma" (skat. http://cdn.tiesraides.lv/ta.gov.lv/live3/2) ar vairāku ES dalībvalstu tieslietu ministru (tostarp Lietuvas, Rumānijas, Īrijas, Portugāles u.c.), ES pārstāvju un pazīstamu zinātnieku/publicistu (James Sherr, Göran Lindblad, Neela Winkelmann, Juozas Bernatonis, Stefan Trobest u.c.) piedalīšanos. Paneļdiskusiju vadītāji – LOM biedrības valdes pr-js Valters Nollendorfs un ES Tiesas tiesnesis, Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas pr-js Egils Levits. Starp lektoriem no LV jāmin Ritvars Jansons, Ainārs Bambals, Inese Kalniņa, Artūrs Žogla, Kristīne Pabērza.

(re)

 

ASV karavīri ierodas Latvijā (6.IX), lai kopā ar astoņu citu NATO valstu karavīriem piedalītos manevros Lielvārdē                            Foto: Valda Kalnina/EPA

Latvijas karavīri ņem dalību NATO manevros Silver Arrow Ādažos (2014.4.X)              Foto: Ints Kalniņš/Reuters

 

LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS

Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) vēsta, ka 12. Saeimas vēlēšanās līdere ir Saskaņa (saņemot 24% balsu; 11. Saeimas vēlēšanās – 28%), tai seko Vienotība (23%), ZZS (21%), NA (17%), „No sirds Latvijai" (7%) un „Latvijas Reģionu apvienība" (7%). Vēlētāju aktivitāte sasniegusi nepilnus 60%.

Uzrunā ANO Ģenerālās asamblejas 69. sesijā Valsts prezidents Andris Bērziņš atgādinājis klātesošajiem (26.IX), ka abi pasaules kari sākās Eiropā, bet ātri izplatījās visā pasaulē, izpostot neskaitāmu miljonu cilvēku dzīves... Tautu Savienība un ANO tika veidotas uz šo karu atstātajiem pelniem. Šodien globālo drošību un mieru atkal apdraud spēki, kas vēlas pārrakstīt pasaules vēsturi un starptautiskās kārtības noteikumus... [Krievija] ir sagrābusi suverēnas Eiropas valsts daļu, izmantojot iepriekš neredzētas karadarbības taktiku un milzīgu propagandu pret savu kaimiņvalsti, pieļaujot traģisko civilās lidmašīnas notriekšanu, kas jākvalificē tikai kā apdraudējums mieram un drošībai pasaulē...

Ziemeļatlantijas padome pieņēmusi lēmumu (1.IX) akreditēt NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru Rīgā (NATO Centre of Excellence), tādējādi pievienojoties 19 citiem NATO akreditētiem centriem, t. sk. Igaunijā un Lietuvā. Rīgas centra direktors ir diplomāts/vēstnieks Jānis Kārkliņš.

ASV prezidents Baraks Obama vizītē Igaunijā (3.IX) atkārtoti paziņojis, ka ikviena NATO dalībvalsts nepieciešamības gadījumā tiks aizstāvēta atbilstoši NATO līguma 5. pantam, uzsverot, ka Tallinu, Rīgu un Viļņu ir tikpat svarīgi aizsargāt kā Berlīni, Parīzi un Londonu: Latvija, Igaunija un Lietuva nav pēcpadomju teritorijas. Jūs esat suverēnas un neatkarīgas nācijas ar tiesībām pieņemt savus neatkarīgus lēmumus. Vienu reizi jūs zaudējāt savu neatkarību. Ar NATO jūs to nekad atkal nezaudēsiet. (..) Šis brīvības sapnis izdzīvoja cauri okupācijas un apspiestības gadsimtiem. Tas pārdzīvoja masu deportācijas, kas atrāva vecākus no viņu bērniem. Par brīvības sapni cīnījās mežabrāļi un to spēcināja dzejnieki un rakstnieki, kas uzturēja dzīvas jūsu valodas un kultūras.

Nepilnas divas dienas pēc Obamas viesošanās Tallinā KF drošības dienesti, šķērsojot Igaunijas robežu, netālu no Lūhamā robežpunkta nolaupījuši (5.IX) Igaunijas Drošības policijas jeb „Kapo" darbinieku Estonu Kohveru, apsūdzot viņu spiegošanā, nelegālā ieroču turēšanā un robežas šķērsošanā.

Barenca jūrā starptautiskajos ūdeņos krievu patruļkuģis (18.IX) novirzījis Lietuvas zvejas kuģi Jūru vilkas uz 700 km attālo Murmanskas ostu, jo tas it kā nodarbojies ar nelikumīgu krabju zveju.

KF līders Putins sarunā ar Ukrainas prezidentu Petro Porošenko izteicies – ja viņš gribētu, Krievijas karaspēks divās dienās nonāktu ne vien līdz Kijevai, bet arī līdz Varšavai, Viļņai, Rīgai, Tallinai un Bukarestei – tā Süddeutsche Zeitung (18.IX).

Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks paudis (18.IX) sarūgtinājumu par viņa teiktā sagrozīšanu Krievijas Ārlietu ministrijas īpašā pārstāvja cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jautājumos Konstantīna Dolgova izteikumos Krievijas tautiešu reģionālajā konferencē Rīgā.

Politologs, ASV Indiānas U. Prof. em. Dr. Jānis Peniķis sarunā ar Latvijas Avīzes (20.VIII) žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Daci Kokareviču cita vidū secina, ka, attiecībā uz Latvijas ārpolitiku un aizsardzību, beidzot sabiedrībai radusies daudz lielāka interese, kas notiek ar mūsu armiju un aizsardzības politiku, un vai tad mēs tikai tos 0,9% vien varam atļauties aizsardzībai. Ļoti ilgi esam dzīvojuši iemidzinoši mierīgi – sak, nu jau esam NATO un ES, mums jau nekas nedraud, viss kārtībā... Ukrainas krīze ir iepilinājusi arī mūsu, Saeimas un valdības prātos, ka pašiem arī jāsāk domāt par savu situāciju. Igaunijā Ilvess visu laiku ir dzinis uz priekšu pārliecību, ka Igaunijai ir pašai savas intereses un nostāja. Lietuvā Grībauskaite daudz aktīvāk nekā agrāk nodarbojas ar ārpolitisko attiecību jautājumiem ar NATO, ES un ASV... Latvijā atdzīvojusies interese, vai varam iztikt ar četriem vai pieciem tūkstošiem mūsu profesionālās armijas karavīru un vai nav naivi cerēt, ka visu pārējo NATO nokārtos bez pašu līdzdalības.

TV kanāls Al Jazeera, kura auditorija mērāma desmitos miljonu skatītāju, š.g. oktobrī publicējis videostāstu par Latvijas panākumiem cīņā ar vēzi – viroterapiju. Pretēji ķīmiskajai un staru terapijai, melanoma jeb ādas vēzis, arī kuņģa, plaušu un vēl citu vēža paveidi tiek ārstēti daudz „humānāk", izmantojot medikamentu Rigvir, kura sastāvā esošo vīrusu jau 60. gadu beigās sākusi pētīt zinātniece, medicīnas doktore Aina Muceniece (1924-2010).

(re)

 

FRANKA GORDONA SLEJA

„Lindermans draud ar krievu dumpi" (LA.lv 15.X):  Interneta portālā <rus.delfi.lv> Vladimirs Lindermans spiests atzīt, ka „PCTVL" pēctece – Latvijas Krievu savienība – Saeimas vēlēšanās izgāzusies un arī viņa dibinājumam – „Par dzimto valodu" nav nekādu izredžu. Viņš nu nonāk pie secinājuma: Atdot enerģiju Latvijas krievu pretestībai (!) spēj tikai aktīvs (mierīgs, protams) spiediens no Krievijas puses. Lindermans faktiski prasa, lai Krievija, lai Putins iejaucas. Viņaprāt, Latvijas krievi savu stāju jau apliecinājuši, 2012. gadā, balsojot par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Panākt to, kā zināms, nav izdevies... un turpmāk to var panākt tikai ar AK un RPG palīdzību, bet tas taču nav mūsu ceļš, vai ne? Te prasās paskaidrojums: AK ir Kalašņikova automāts, RPG – reaktīvais prettanku granātmetējs. Īsumā: ja Krievija neizdarīs spiedienu uz Latviju, gaidāms bruņots dumpis – kā Doņeckā. 

(fg)

 

ALEHINSBLOG

Reaģējot uz interviju ar Dr. Arni Sauku (Dienā 24.VII) par ēnu ekonomiku LV, Rīgā mītošais blogers atzīmē šādus vērā liekamus punktus, kas esot apmēram tas pats, ko varot atrast ārvalstu investoru rekomendācijās, starptautisko indeksu rezultātos: a) aplokšņu algas pastāv ne tikai mazajos uzņēmumos, bet izplatītas ļoti plaši, b) kukuļdošana sakarā ar valsts pasūtījumiem ir būtiska ēnu ekonomikas daļa, c) zema uzticēšanās valdībai un nodokļu politikai, d) naudas izšķērdēšana valsts budžeta iestādēs, e) nākamo uzņēmēju paaudzi izglīto tā uzņēmēju paaudze, kurā netrūkst nodokļu nemaksātāju.

Nepilnas trīs nedēļas vēlāk (12.VIII) alehinsblog veltīts investīciju higiēnai: ar katru jaunu investīciju – pat caurspīdīgu un šķietami civilizētu – no Krievijas, Latvija, jau tā vājš posms Rietumu aizsardzības ķēdē, neizbēgami kļūst vēl vājāka... ir loģiski uzskatīt, ka, jo pievilcīgāka LV izrādās investīcijām no Krievijas, jo tā ir vājāks posms Rietumu ķēdē...[un] mazāk pievilcīga investīcijām no attīstītajām ekonomikām... Tikai visciešākā integrācija Rietumu struktūrās un interesēs var būt par Latvijas ekonomikas un nākotnes labklājības pamatu.

Jautājumam: Kāpēc neuzvar antisovoks?... Kāpēc pēc 25 gadu nemitīgās izšķiršanās starp sovoku un antisovoku, mēs – sabiedrība savā gaisotnē, risinājumu un to īstenotāju izvēlē, savā gaumē, ticējumos – vēl joprojām tik krasi atšķiramies no Rietumiem un esam tik līdzīgi Krievijai? – seko blogera paša atbilde: Tā ir mana paaudze, tie, kam 40-50. Tā ir liela un, šķiet, lielākoties zaudēta paaudze. Mūs nemācīja būt humāniem, mēs augām melnā neziņā par pasauli un biezā liekulības miglā. Kas ir humānisms un kāpēc ir absolūti svarīgi un stratēģiski nepieciešami cienīt sevi un cienīt līdzcilvēkus, mūs nemācīja skolā, nemācīja augstskolā, un mēs to īsti vēl nezinām un nesaprotam vēl joprojām. Taču mācāmies, daži. Mana paaudze, ja vispār mācās, ja atraujas no televizora, no pudeles, no savām sīkām iegribiņām, mācās lēni, grūti, soli uz priekšu, soli uz sāniem, soli uz priekšu, soli atpakaļ, soli uz priekšu... Kas ir sovoks, cilvēknīšana? Viss, kas antagonizē, pretnostata – pirmkārt sociālās grupas vienas sabiedrības ietvaros (2014.17.IX).

(re)

 

LIETUVA

Vladimirs Putins šobrīd diktē savus noteikumus visai pasaulei, bet Rietumos pagaidām nav līdera, kas būtu gatavs viņu apturēt – šādu pārliecību The Washington Post paudusi Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, izsakot cerību, ka Baraks Obama, kurš beidzot parādījis sevi kā līderi Irākā un Sīrijā, parādīs pienācīgu apņēmību arī Ukrainas gadījumā (25.IX).

Lietuvas Valsts drošības departaments (VSD) brīdinājis tos pilsoņus, kas 1990. un 1991. gadā atteicās dienēt PSRS Bruņotajos spēkos, nedoties uz Krieviju, Baltkrieviju u.c. ES vai NATO nepiederošām valstīm, jo pašreizējā starptautiskajā situācijā tas varētu apdraudēt viņu drošību – gandrīz ceturtdaļgadsimtu pēc PSRS sabrukuma ir ziņas, ka Maskava mēģinot atsākt kriminālvajāšanu pret lietuviešiem, kuri pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas (1990.11.III) atteikušies dienēt sovjetu armijā vai to pametuši (tvnet.lv 9.IX).

(re)

 

Kremļa saimnieks ar Krievijas pareizticīgo baznīcas virsotnēm                  Foto: Reuters/Scanpix

KF – FRANKA GORDONA SLEJA

„Krievijas prezidents – boss vai cars?" – Edvīna Šnores lieliskā filma The Soviet Story beidzas ar Vladimira Putina spriedumu, ka Padomju Savienības sabrukums ir 20. gs. lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Tagad ir skaidrs, ka Putins neapraud boļševistiskā eksperimenta bēdīgo galu, bet ir bezgala satriekts par to, ka kritusi impērija. Cariskās Krievijas devīze bija triāde: patvaldība (samoderžavije), pareizticība (pravoslavije), tautiskums (narodnostj). Vērojot dažu pēdējo gadu metamorfozes KF prezidenta domāšanas veidā, uzvedībā un rīcībā, neviļus prasās šāds līdzinājums: patvaldība + pareizticība = Putina tautiskums. Ja nu ar „tautu" saprot tās laiskās masas, kam vajadzīgs vagars… PATVALDĪBA: Newsweek (23.VII) nāca klajā ar vāku, ko greznoja – uz Putina saulesbriļļu fona – milzu uzraksts THE PARIAH (izstumtais – no angļu val.). Raksta autors Bens Džada (Ben Judah) izsmeļošā analītiskā apcerējumā raksturo Putinu kā mūsdienīgu (latter day) diktatoru, apraksta šā cilvēka dzīvesveidu un domāšanas stereotipus. Putins nemīl trokšņaino Maskavu un faktiski vada Krieviju, atrazdamies savā izcili greznajā ārpilsētas rezidencē Novoogarjovā – 10 km uz rietumiem no MKAD (Maskavas loka autoceļa). Kremli viņš var sasniegt 15 minūšu laikā – radot milzu sastrēgumus. Putins ceļas vēlu un vēlu liekas gulēt. Viņš briesmīgi baidās tikt noindēts, un, dodoties vizītēs ne tikai uz ārvalstīm, bet arī paša pārvaldītajos plašumos, prezidenta „karavānā" ir trīs lidmašīnas – pašam ar svītu, motociklistu kortežām un pavāriem ar produktiem, neskaitot drošībnieku baru. Putina līdzgaitnieki – tie, kas ietilpst t.s. iekšējā lokā, viņu dēvē par bosu. Bet pēdējā laikā sākuši bez ironijas godināt par caru. Tieši pēdējā laikā viņš ir pamatīgi revidējis savas zemes vēsturi. Kā zināms, šogad aprit 100 gadi kopš I Pasaules kara sākuma. Paskatīsimies, kas par šo karu teikts VK(b)P vēstures īsajā kursā, kuru mana paudze bija spiesta zubrīt: boļševiki skaidroja, ka šis imperiālistiskais karš sākts nevis savas tēvzemes aizsardzības, bet svešu zemju sagrābšanas, citu tautu aplaupīšanas, muižnieku un kapitālistu interesēs. (..) Pret šo karu strādniekiem jāved izšķirīgs karš (krievu izd. 157. lpp.). Un tālāk: Boļševiki pieturējās pie politikas – savas valsts sakāve imperiālistiskā karā (161). Un ko mēs redzam tagad? Vladimirs Putins Maskavā, Poklonnajas kalnā (1.VIII), svinīgi atklāja pieminekli I Pasaules kara varoņiem. Savā runā KF prezidents uzsvēra: Šodien mēs atjaunojam vēsturisko patiesību par I Pasaules karu, un mums paveras nepārspējami personiskās drosmes un kara mākslas, krievu kareivju un virsnieku patiesā patriotisma piemēri. (..) Taču šī uzvara tika valstij nozagta. To nozaga tie, kas aicināja panākt savas Tēvzemes sakāvi. (..) Slava krievu ieročiem un mūsu karavīriem – varoņiem! PAREIZTICĪBA: Krievu pareizticīgā baznīca faktiski kļuvusi par valsts reliģiju Putina Krievijā, un tās virsgans – Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils (Gundjajevs) varas virsotnē, var teikt, figurāli stāv blakus „caram" Vladimiram kā svētbildēs – pa labu roku (odesnuju). Jūlijā visā Krievijā ar grandiozām procesijām, dievkalpojumiem un citiem pasākumiem tika atzīmēta 700. gadskārta, kopš dzimis Svētais Radonežas Sergijs, kurš 1337. gadā nodibināja Trīsvienības klosteri. Tur tagad ir, var teikt, Viskrievijas svētvieta (pilsētas nosaukums – Sergijev Posad, padomju laikā – Zagorska). Savā šai gadskārtai veltītajā runā Vladimirs Putins teica: Radonežas Sergija novēlējumi ir atslēga Krievijas izpratnei. Gaisā virmoja vīraks, un vēlamais efekts bija sasniegts: prezidents šķiet Dieva svaidīts, tāpat kā pēdējais cars, kura mocekļa nāve 1918. gadā tika plaši pieminēta šovasar Putina Krievijā. IDEOLOĢIJA: Nu labi, patvaldība, pareizticība – bet vajadzīga arī piemērota ideoloģija, kas aizstātu vēstures mēslainē aizmēzto marksismu-ļeņinismu. Un te nu Putinam talkā nāk Aleksandrs Dugins, kurš Maskavas laikrakstā Zavtra nācis klajā ar apcerējumu: „Pasaulē bez Krievijas dzīvot nav vērts". Viņš kategoriski noraida trīs 20. gs. ideoloģijas – fašismu, komunismu un liberālismu, it īpaši pēdējo, kas viņam ir ļaunuma iemiesojums. Dugins sludina „ceturto ceļu", kura pamatā ir Eirāzijas ideja, sociālais taisnīgums, tradīciju kopšana, krievu patriotisms, kā arī krieviskās nākotnes futūristiskie projekti (?). Un tad nāk „nagla": Nepieciešama nesamierināma cīņa pret Rietumiem. Mūsu galvenais uzdevums ir totālais karš (!) pret liberālismu kā ienaidnieka ideoloģiju. Totālais karš – der totale Krieg – nošpikots no Jozefa Gebelsa. Un šis Dugins ir Putina mentors! (LA.lv 15.VIII)

(fg)

Meiča tautastērpā ar plakātu: Ukraina nav Tava! Tu taču esi palicis bez prāta! (Maskavā 21.IX)

 

PRET TOTALITĀRISMA RESTAURĀCIJU

Krievu demokrātiskā kustība turpinās par spīti Kremļa mēģinājumiem to nožmiegt varas spīlēs. Žurnālā Ir (22.IX) ievietots jau 2010. gadā klajā laistais, bet tikai tagad latviskotais pret Putina režīmu vērstais Krievijas demokrātu aicinājums, ko starplaikā parakstījuši vairāk nekā 150 000 cilvēku – sabiedrisko un politisko organizāciju, arī radošās inteliģences pārstāvji un līderi, žurnālisti, juristi, inženieri, skolotāji, zinātnieki, ārsti u.c.

Organizācijas Inteliģences kongress pret karu, Krievijas pašizolāciju un totalitārisma restaurāciju vairāk nekā 1 800 biedru parakstījuši Aicinājumu (2014.7.IX) pārtraukt agresiju pret Ukrainu (mēs esam ļāvuši nākt pie varas politiskajam režīmam, kas izvērš agresiju, un mums jādara viss iespējamais, lai apturētu III Pasaules karu, kam ievads, iespējams, jau tagad notiek Ukrainā) – viņu vidū mūziķis Andrejs Makarevičs, rakstnieks Viktors Šenderovičs, cilvēktiesību aizstāvji Ludmila Aleksejeva un Ļevs Ponomarjovs, vēsturnieks Andrejs Zubovs, aktrise Lija Ahedžakova u.c.

Viena no Krievijā visvairāk lasītajām rakstniecēm, daudzkārt prēmētā, pilsoniski aktīvā Ludmila Uļickaja, jau kopš aizvadītās dekādes vidus, bet īpaši kopš Putina varas pārņemšanas, pauž Kremlim neērtus uzskatus, pēdējā laikā nosodot Krimas okupāciju, KF iebrukumu Austrumukrainā un krievu tautas manipulēšanu – krievu kultūra esot piedzīvojusi briesmīgu sakāvi un mēs, kultūras cilvēki, esam bezspēcīgi mainīt valsts pašnāvniecisko politiku. Sveiki, Eiropa! Baidos, ka nekad vairs nebūsim spējīgi kļūt par Eiropas nāciju ģimenes locekļiem – tā rakstniece šovasar vācu žurnālā Der Spiegel. Latviskots Uļickajas garais stāsts Soņečka un romāni Patiesi jūsu Šuriks un Mēdeja un viņas bērni.

 

Krievu rakstniece Ludmila Uļickaja	Krievu rakstnieks Mihails Šiškins                                               Foto: David Levenson/Getty Images
Krievu rakstnieks Eduards Uspenskis	Krievu rakstnieks Boriss Akuņins

Daudzu ieskatā viens no izcilākajiem mūsdienu krievu rakstniekiem Mihails Šiškins (dz. 1961), kurš tiek salīdzināts gan ar Tolstoju, Dostojevski un Čehovu, gan arī Buņinu un Nabokovu, un par saviem prozas darbiem ieguvis vairāk nekā duci prestīžāko literatūras prēmiju, arī pašu krievu trīs visaugstākās, britu The Guardian (18.IX) ievietotā rakstā aicina lasītājus ņemt vērā, ka pēckara Eiropa ir jau pārvērtusies par pirmskara Eiropu, jo Huseīna, Mubaraka un Gadafi krišana un Ukrainas līdera Viktora Janukoviča aizbēgšana pārbaidīja Putinu un kļuva par viņa dzenuli Krimas sagrābšanai un iebrukumam Austrumukrainā, par „Putina melno caurumu" (Черная дыра Путина), kas draud ievilkt sevī visu Eiropu... Krievija, kur varu ir pārņēmis korupts, krimināls režīms, ir atgriezusies sovjetlaiku totālajos melos... Kad Putins pavisam atklāti melo rietumu politiķiem, viņš ar dzīvu interesi vēro viņu reakciju un izbauda viņu samulsumu un bezpalīdzību. [Putins] grib nospiest Ukrainu uz ceļiem kā pazudušo dēlu un piespiest tam apkampt tēvišķīgo impēriju. [Putins] zina, ka Eiropa vārīsies dusmās, bet drīz vien nomierināsies un pametīs Ukrainu brālīgajiem izvarotājiem. Latvijā „Jumava" izdevusi (2012) Šiškina romānu Vēstuļnieks (Письмовник) Mairas Asares tulkojumā. Kopš 1995. gada Šiškins ir gan Krievijas, gan arī Šveices rezidents.

Septembra sākumā rakstnieks Boriss Akuņins savā blogā, atbildot uz lasītāju jautājumiem, norādījis, ka vismaz uz laiku vēlas atstāt Krieviju, jo būt skaidrā vienīgajam starp piedzērušiem ir nemājīgi. Staigājot pa Maskavas ielām un skatoties uz cilvēkiem, viņu pārņemot šausmas: Neredz, negrib zināt, neaizdomājas. Manu valsti gaida smagi pārbaudījumi. Pat smagāki nekā tie, kādus patlaban pārdzīvo Ukraina... Un jūs nespējat iedomāties, kā es gribētu kļūdīties.

Krievijas bērnu grāmatu rakstnieka Eduarda Uspenska uzskatā Krievija ir sadalījusies divās nometnēs – 10% gudro un 90% idiotu. Pats piederu tiem 10%... viss šis stāsts par Krimu ir ārprātīgs, (..) ja tā turpināsies, agri vai vēlu notiks sprādziens. Šobrīd visi ir vienoti ar Krimas ideju, viss izdevies, naftu var pārdot, tāpēc visi mierīgi turpina iet pret kalnu, bet kalns kļūst arvien stāvāks un stāvāks. Un vienā brīdī, kad tas viss sāks ripot lejā, atradīsies cilvēki, kas varēs pavērst valsti citā virzienā. Pagaidām nav nekā, kas liecinātu, ka būs labāk (TV kanālā Doždj 1.X).

Samērā plaši Miera marši (21.IX) notiek Maskavā, Sanktpēterburgā u.c. Krievijas pilsētās – ar prasību izvest KF karaspēku no Ukrainas un pārtraukt atbalstu Donbasa separātistiem. Šis karš ir vājprāts un noziegums pret Ukrainu, Donbasa iedzīvotājiem un krieviem – tā aktīvists Igors Jasins. Ir arī aizturēto. Novosibirskā drošības spēki izjaukuši demonstrāciju. Vairāki Krievijā prominenti cilvēki, piem., bijušais vēstnieks Francijā Jurijs Rižovs, TV zvaigzne Leonīds Parfjonovs, dzejnieks Igors Irteņjevs u.c., mudinājuši līdzpilsoņus iesaistīties protesta akcijās.

Miera maršs Maskavā (2014.21.IX): Rokas nost no Ukrainas!                             Foto: Alexander Utkin. AFP

Laikraksts Novaja gazeta (9.IX) pēc Jūlijas Latiņinas raksta, kur viņa salīdzina „ekskluzīvās krievu kultūras" popularizēšanu ar „ziemeļnieciskās kultūras" slavināšanu Hitlera grāmatā Mein Kampf, saņēmis Kremļa varasiestāžu oficiālu brīdinājumu. Varasiestāžu spiediens vērsts arī pret valsts vecāko cilvēktiesību aizstāvju organizāciju „Memoriāls", kas nodarbojas ar Staļina laika represiju upuru apzināšanu.

Rīgā jaundibinātā krievu žurnālistu grupa Meduza                                     Foto: The Guardian

 

Kad Krievijas portālu <lenta.ru> varas iestādes piespiež pakļauties cenzūrai, vairākums tā darbinieku galvenās redaktores Gaļinas Timčenko vadībā oktobra vidū nolemj dibināt jaunu mediju krievu valodā Meduza un pārcelties ar to uz Rīgu, lai turpinātu neatkarīgu ziņu analīzi un neitrālu notikumu izvērtēšanu, ko veikšot 12 žurnālisti uz vietas, kamēr vairāki turpināšot dot ziņas no KF. Diemžēl daudzi Krievijas valsts domes deputāti uzskata, ka Krievijas pilsoņi ir tādi kā nesaprātīgi bērni, kuriem jāskaidro, kas ir balts un kas – melns, un pat labāk vispār visu aizliegt. Mēs „lenta.ru” kādreiz mēģinājām saskaitīt – cik pēdējā gada laikā ir pieņemti aizliedzoši likumi. Pie ceturtā desmita metām šo nodarbi pie malas. (..) Mediju situācija Krievijā ir vairāk nekā šausmīga. Normāla kvalitatīvā žurnālistika pēdējā laikā kļūst par varoņdarbu. (..) Oļegu Kašinu piekāva tik smagi, ka viņš izdzīvoja, tikai pateicoties brīnumam – tā Timčenko ar cerīgāku piebildi un smaidu: Mēs uzreiz nolēmām, ka nevar dzīvot valstī un nezināt tās valodu. Mēs obligāti atradīsim pasniedzēju, kas nāks uz redakciju un mācīs mums latviešu valodu (aģentūras 14.X).

(re)

 

ASV

Pēc ziņu aģentūras ABC aplēses abas ASV politpartijas starptermiņa Kongresa vēlēšanās (4.XI) sasniegušas rekordu – masu manipulēšanai izdoti 3,67 miljardi (am. biljoni) dolāru (neskaitot ap 100 milj. „netīrās naudas" no neatklātiem avotiem). The New Yorker (5.XI, internetā) korespondenta ieskatā par Republikāņu iegūto vairākumu jāpateicoties balsotāju „īsajai atmiņai” – par pirms 6 gadiem notikušo ekonomisko krahu ASV, un ne tikai, eksperti vērš pirkstu pret Vōlstrīta (Wall Street) alkatīgajām mahinācijām („Republikāņu laikā”). Zīmiga ir kāda vidusmēra balsotāja atbilde attiecībā uz savu izvēli: Republikāņi mūs pasargās no ISIS, ebolas un... (trešo iemeslu viņš nevarējis atcerēties)... (re)

 

STATISTIKA

LU jau otro gadu pēc kārtas ir vienīgā Latvijas augstskola, kas QS World University Rankings novērtējumā iekļuvusi labāko pasaules universitāšu tūkstošniekā, gan tā apakšdaļā. No iekļautajām 7 Baltijas valstu augstskolām LU esot līdzvērtīga Kauņas Tehniskajai U., Viļņas Ģedimina Tehniskajai U. un Kauņas Vītauta Magnusa U. Minētās augstskolas gan nesasniedz Tartu U., Tallinas Tehniskās U. un Viļņas U. līmeni. 200 vislabākās pasaules universitātes atrodas 31 valstī, visvairāk ASV (51), Lielbritānijā (29), Vācijā (13), Nīderlandē (11), Kanādā (10), Japānā (10) un Austrālijā (8).

Pasaules ekonomikas foruma (WEF) konkurētspējas novērtējumā LV pakāpusies par 10 vietām – līdz 42. Šveice atzīta par konkurētspējīgāko. Igaunija atrodas 29., bet Lietuva – 48. vietā.

Sabiedriskās domas pētītāja organizācija Levada centrs vēstī, ka aptaujātie KF iedzīvotāji par Krievijai draudzīgām valstīm uzskata Baltkrieviju (51%), Ķīnu (40%), Kazahstānu (37%), Armēniju (15%), Indiju (13%), Kubu (10%), Azerbaidžānu (9%), Bulgāriju (8%); par nedraudzīgām – ASV (69%), Ukrainu (30%), Lietuvu (24%), Latviju (23%), Igauniju (21%). Gruziju (19%), Lielbritāniju (18%), Vāciju (18%).

Organizācijas Help Age International jaunākais pētījums liecina, ka veciem ļaudīm dzīve vislabākā esot Norvēģijā, kam seko Zviedrija, Šveice, Kanāda un Vācija. Latvija ieņem 35., Lietuva – 60., bet Igaunija 20. vietu. Ķīnai – 48., bet Krievijai – 65. vieta. Pēdējā no 96 valstīm ir Afganistāna. (re)

 

 

Nodaļas „Dažos vārdos“ līdzstrādnieki: Vita Gaiķe (vg), Franks Gordons (fg), Indra Ekmane (ie), Māris Brancis (mb), Juris Žagariņš (jž), Rolfs Ekmanis (re)