Lilita Zaļkalne

Dzimtenes Balss pielikumi

 

1. IEVADS

Kopš 1955. gada aprīļa līdz 1992. gada oktobrim, tautiešiem ārzemēs tika sūtīta Valsts drošības komitejas paspārnē sagatavotā avīze Dzimtenes Balss[1], ko izdeva Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (turpmāk Komiteja).[2] Sākot ar 1965. gada vidu, blakus Dzimtenes Balsij, tautieši sāka saņemt arī īpašus literāras ievirzes pielikumus – Svešuma Balss (latviski) un Amberland (angliski). Pēc dažiem gadiem parādījās jauns, polītiskas ievirzes pielikums, Svešatnes Atspulgi, ko vēlāk pārdēvēja par Atziņām un Pārdomām. 1980. gadā jaunais pielikums Atbalss atvietoja visus iepriekšējos latviešu valodas pielikumus. Laika gaitā angļu valodas Amberland piedzīvoja pāris vārdu maiņas (Amberland – Latvia Today, Latvia Today), un līdzīgi latviešu valodas izdevumiem, tika sūtīts lasītājiem par brīvu, kopā ar Dzimtenes Balsi. Pielikumi beidza iznākt 1988. un 1989. gadā.

Pielikumos ievietoja ideoloģiski bīstamus rakstus – tādus no kuriem Padomju Savienības pilsoņi varētu uzzināt par svešatnes baltiešu antikomūnistiskām aktivitātēm un par viņu polītisko, kultūrālo un sabiedrisko darbību ārzemēs. Tamdēļ pielikumi bija stingri liegti lasītājiem Latvijas PSRS – par tiem nerunāja un nerakstīja – līdz pat tam brīdim kad tie beidza iznākt 1988. gadā () un 1989. gadā (Latvia Today). Lietojot literatūrzinātnieka Rolfa Ekmaņa terminoloģiju, šie pielikumi bija  „…periodiski ‘nepublicējumi’ – tāpat kā valstiskas nepersonas Džordža Orvela romānā 1984.”[3]

Likumsakarīgi, šīs valsts drošības iestāžu ražotās ‘nepublikācijas’ uzskatīja par tik kaitīgām un riskantām vietējiem iedzīvotājiem, ka tās neieviesa ne Latvijas PSR Periodisko publikāciju rādītājos, nedz arī Latvijas PSR Preses hronikās. Tomēr reiz 1978. gadā, kādā ziņojumā par Komitejas darbību, prezidija priekšsēdis Alberts Liepa lasītājus neviļus informē, ka „…laikrakstu Dzimtenes Balss un tās papildizdevumus lasa vairāk nekā 30 ārvalstīs…”, nesniedzot tuvāku informāciju par ‘papildizdevumiem’ šajā vai citās Dzimtenes Balss numuros.[4] Tikai izdevumos, ko izplatīja tautiešiem ārpus Latvijas PSR, varēja atrast vispārēju informāciju par pielikumiem, piemēram, pašas Komitejas publikācijās Jo divu dzimteņu nav (1966),  Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (1981) un Dzimtene – īstenas vērtības mērs (1984).[5]

Kaut angļu valodas pielikumos Amberland vai Latvia Today daudz mazāk parādījās rak­sti par tēmām kas skāra trimdu, arī šos izdevumus uzskatīja par bīstamiem. To izplatīšana Latvijas PSRS bija aizliegta, un tos nereģistrēja oficiālajos rādītājos un pārskatos. Toties tos samērā brīvi pieminēja Dzimtenes Balsī, kā arī citos LPSR izdevumos (piem., Karogā, Literatūrā un Mākslā), īpaši sakarā ar recenzijām par latviešu dzejas antoloģijām angļu valodā, ko izdeva ar Komitejas atbalstu.[6]

Pēc neatkarības atgūšanas tikai pa retam numuram Svešuma Balss, Amberland, Latvia Today vai Atbalss bija reģistrēti Latvijas bibliotēku kopkatalogā; Svešatnes Atspulgi un Atziņas un Pārdomas trūka pavisam. Tika spekulēts, vai piemēram, pielikumu Svešuma Balss neizņēma no specfondiem „vēl līdz atmodas sākumam”, jo „šis izdevums bijis tik ļoti lielā mērā ‚turieniešiem‘”.[7] Tamdēļ nav arī brīnums, ka vēl arvien Latvijas divās nozīmīgākajās bibliotēkās (Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Akadēmiskā bibliotēka) Dzimtenes Balss pielikumu komplekti ir ar pamatīgiem robiem. Te gan vērts pieminēt, ka kopš 1990. gadu sākuma aina ir uzlabojusies un krājumi pildās. Varam cerēt, ka turpinot pētīt trimdas organizāciju un privātpersonu arhīvus, kur šos pielikumus dažkārt var atrast, būs drīz vien iespējams galīgi rekonstruēt visu pielikumu laidienus. Ņemot vērā, ka trūkst skaidras norādes par pielikumiem (attiecīgajā Dzimtenes Balsī nerakstīja par kopā atsūtīto pielikumu), ir iespējams, ka laika gaitā var, piemēram, uzrasties vēl kādi vai kāds neapzināts pielikuma numurs vai blakus izdevums. 

2.  Svešuma Balss

1960. g. sākumā Anglijā dzīvojošais trimdas rakstnieks Guntis Zariņš sāka veidot literāru žurnālu, ar ieceri, ka tur parādīsies gan Padomju Latvijas, gan trimdas mākslinieku darbi. Kā var izprast no G. Zariņa vēstules draugam dzejniekam Gunāram Saliņam ASV, angļu slepenais dienests atbalstīja žurnāla rašanos, motivējot savu finansiālo atbalstu ar to, ka paplašinot kontaktus ar komūnistu okupētajām valstīm, paaugstināsies iespēja, ka šīs valstis liberalizēsies un tādā veidā pašas no sevis atmetīs komunismu.[8] Zariņš ar sagatavotu žurnāla metu bija aizbraucis uz Rīgu 1965. g. sākumā,[9] bet viņa izdomātais žurnāls nekad neīstenojās, viņa pēkšņās nāves dēļ tā paša gada septembrī. Toties Zariņa metu izmantoja Komiteja, kura 1965. gada jūnijā sāka izdot literāri-māksliniecisko Svešuma Balsi, kas iznāca līdz 1979. gada beigām.[10] Liekas, ka žurnāla nosaukums, Svešuma Balss, ņemts no līdzīga izdevuma, kas izdots Padomju Krievijā un ko sūtīja uz krieviski runājošo trimdu.[11]

Tāpat kā Dzimtenes Balsī,[12] arī Svešuma Balsī netiek uzdots ne redaktors, ne redakcija, bet 1. numura ievadvārdos rakstīts, ka „tās redaktori un līdzstrādnieki dzīvo dažadās Rietumpasaules valstīs”.[13] Pašā pēdējā lappusē, mazā ielogojumā, parādās ziņa, ka „Vidutājību starp Svešuma Balss sastādītājiem un līdzstrādniekiem uzņēmusies Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs literatūras sekcija dzejnieka Ojāra Vācieša vadībā. Sūtījumi adresējami šai sekcijai Rīgā, Gorkija ielā 11-a, ar atzīmi – Svešuma Balsij”.[14] Šādu formulējumu patur desmit gadus, laika gaitā izmainot attiecīgi literatūras sekcijas vadītāja vārdu – Zigmunds Skujiņš (1970-1971), Ilgonis Bērsons (1971-1974) un Arvīds Grigulis (1975). 1976. gadā Svešuma Balss slejās paziņo, ka „veidota Svešuma Balss sabiedriskā redakcija dzimtenē” (kur iekļāvās Arvīds Grigulis, Zigmunds Skujiņš, Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Arvīds Darkēvics, Roberts Ievkalns, Jānis Ruskulis un Ēriks Tīvums) un ka „tie, kas līdz šim izmantoja sakarus tikai ar izdevējiem ārzemēs, to varēs darīt arī turpmāk”, tuvāk neatklājot „izdevēju ārzemēs” vārdus.[15] Sekojošos izdevumos atsevišķus redaktorus neizceļ, un sākot ar 1977. gadu, tos kolektīvi nosauc par „redkolēģiju”. Ar to tad arī izbeidzas norādes par ārzemēs dzīvojošiem izdevējiem, redaktoriem vai līdzstrādniekiem.

Līdz šim neviens no „sabiedriskā redakcijā” pieminētiem literātiem (ieskaitot zem pseidonīma Roberta Ievkalna pakārtotais Imants Lešinskis), nedz no rietumu latviešu trimdiniekiem nav sevi atklāti paziņojis par Svešuma Balss bijušo redaktoru, izdevēju vai līdzstrādnieku. Savā autobiogrāfijā (publ. 2006. g.) Ilgonis Bērsons izskaidro, ka viņš kā Literatūras sekcijas vadītājs („taču ne jau visus četrus gadus”) protestēja pret viņa vārda izmantošanu vidutājībā starp sastādītājiem, uz ko viņam atbildēts, ka „tā esot formalitāte”. Viņš pilnīgi norobežojas no atbildības par šo slepeno izdevumu – viņš nezin „kas ir sastādītāji un līdzstrādnieki (autori)”, viņš nav „lasījis nevienu rakstu pirms iespiešanas”, un viņš liek priekšā, ka tā bija Dzimtenes Balss redakcija, kuras darbinieki Rīgā sastādīja un lielākoties pierakstīja Svešuma Balss numurus.[16] Bērsona slēdzieni saskan ar Imanta Lešinska atmiņās konstatēto, ka „…šīs dīvainās publikācijas izdevumi ir radušies Latvijas KGB dzīlēs”.[17] Turpat Lešin­skis arī norāda, ka Komitejas literatūras sekcijas priekšsēdētājs rakstnieks Zigmunds Skujiņš, kas tad it kā oficiāli veidoja Svešuma Balsi, praksē nebija redzējis nevienu šī izdevuma numuru.[18] Šāds secinājums, ka t.s. vidutājība vai redaktors ielikts tikai izskata pēc, sakrīt ar to, kas rakstīts pirmajā publicētajā Svešuma Balss recenzijā trimdā. Tur anonīmais žurnālists AB no Stokholmas konstatē, ka „Svešuma Balss 1. numurā no O. Vācieša varēšanas nemana itin nekā” un ka Ojārs Vācietis tiek izmantots vienīgi jo „viņa vārdam var būt zināma pievilcība”.[19]

Kaut Svešuma Balss centās kļūt par konkurējošo izdevumu, piem., Jaunajai Gaitai un citiem literāriem žurnāliem, tā nekad nekļuva par nopietnu sāncensi trimdā vai Latvijas PSR izdoto publikāciju klāstam. Pirmkārt, trimdas literāti īpaši nekāroja publicēties Svešuma Balsī, jo trimdā iznāca daudz kvalitatīvāki žurnāli un avīzes, kur bija iespējas publicēties un kas pat reizēm izmaksāja honorāru. Otrkārt, pretēji Karogam vai Literatūrai un Mākslai, Svešuma Balss netika izplatīta Latvijas PSR. Izsakoties pazīstamās dzejnieces Veltas Tomas (1912-1999) vārdiem: „Ja pirmos divos izdevumos [te domāta Svešuma Balss un Dzimtenes Balss] drukāto izlasa dzimtenē tikai daži simti, Karogs iznāk 17 tūkstoš eksemplāros un atrodams ik lauku bibliotēkā.”[20] Treškārt, Svešuma Balss nekad nekļuva par respektētu, nopietnu publikāciju, jo tur ne tik vien iespieda pašu sarakstītas rupjības un jēlības, bet tur arī pārdrukāja trimdas rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku darbus bez autora atļaujas. Tālāk Velta Toma: „Ne Svešuma Balss, ne Dzimtenes Balss atļauju publicēt šinīs izdevumos manus darbus nav man prasījuši. Karogam un Literatūrai un Mākslai tie turpretim laipni atvēlēti. Ikviens no publicētiem maniem dzejoļiem jau bijis iespiests grāmatā vai periodikā.”[21] Arī dzejniece Indra Gubiņa (dz. 1927) dara zināmu, ka viņas rakstītais dzejolis un foto, kas parādās Svešuma Balss pirmajā numurā, ielikts bez viņas ziņas.[22] Tā arī rīkojās ar citiem trimdas rakstnieku darbiem, st.c., ar Pētera Aigara (1904-1971) un Jāņa Sarmas (1884-1983) dzejoļiem, kas tika pārdrukāti Svešuma Balss slejās bez autoru atļaujas.

Visumā avīzes vājā literārā kvalitāte liek domāt, ka tie paši Lešinska pieminētie čekas darboņi, kas agrāk pierakstīja trimdas organizāciju un to darbinieku ķengāšanai domāto Dzimtenes Balss septīto lapaspusi, turpināja savu darbu literāri-mākslinieciskajā Svešuma Balsī zem sabiedriskā redaktora Jāņa Anerauda uzraudzības. Vairāk par avīzes saturu var lasīt literatūrzinātnieces Evas Eglājas-Kristsones darbos.[23] Svešuma Balss izbeidzās 1979. gadā ar 50. numuru.

3. Svešatnes Atspulgi

Kad pielikums Svešatnes Atspulgi parādījās 1968. gada sākumā, tad beidzot varēja Dzimtenes Balsi „atslepenot” un to padarīt pieejamu parastajam lasītājam Padomju Latvijā. Līdz šim visu Dzimtenes Balss laidienu, kopā ar Svešuma Balss un Amberland, sūtīja tikai uz ārzemēm, un Latvijā paturēja dažus nepieciešamos eksemplārus Centrālkomitejas un čekas vajadzībām. Nu bija iespējams Svešatnes Atspulgos ķengāties par trimdu „sabiedriski-politiskā” garā, bet Svešuma Balsī kā līdz šim, turpināja „literāri” vai „kulturāli” lamāties. Visus četrus gadus kamēr pielikums Svešatnes Atspulgi iznāca, avīzē nav uzdota ne redakcija, ne redaktors ne izdevējs, ne izdevniecības vieta. Toties tiešo saistību ar Dzimtenes Balsi norāda šī izdevuma pastāvīgā rubrika „Lasītāji raksta DzB”.

Līdzīgi Dzimtenes Balsij, arī Svešatnes Atspulgu rakstu autori ir lielākoties anonīmi. Tie atzīmēti visādi, gan ironiski kā F. Šnabelevopskis, gan kā Čikāgiete, A.B. Hamiltonā, A.G. Hanoverā, gan arī kā Servus Stokholmā vai Akadēmiķis Kalifornijā. Šāda veida paraksti šķietami norāda uz zināmiem trimdas tautiešiem, piemēram ‘Servus’, kas it kā sasaucās ar parakstu ‘Tangens’, ar ko dažkārt parakstījās sociāldemokrātu partijas priekšsēdis Bruno Kalniņš (dzīvoja Stokholmā), kā arī daudzie iniciāļi, kurus izmantoja trimdas laikrakstos, dodot iespaidu, ka šie paši rak­stītāji publicējās arī Svešatnes Atspulgos.

4.  Atziņas un Pārdomas

1972. gadā sāka iznākt Atziņas un Pārdomas, aizvietojot Svešatnes Atspulgus. Principā, saturs neatšķiras no tā, ko publicēja Svešatnes Atspulgos. Izdevums turpināja iznākt astoņus gadus.

5. Atbalss

1980. gadā vienlaicīgi izbeidzās Svešuma Balss un Atziņas un Pārdomas. Abu pielikumu vietā parādījās jauns pielikums Atbalss, ar profesionālu noformējumu un izskatu. Šī izdevuma eksistence motivēta ar to, ka „Ievērojot nemitīgi augošo kultūras sakaru radītas problēmas, 1980. gadā abu minēto izdevumu sabiedriskās redakcijas atzina nepieciešamību to pūliņus apvienot, radot jaunu Dzimtenes Balss izdevumu Atbalss”.[24]

Katrs Atbalss numurs ir datēts un numurēts, un pielikuma galvā stāv rakstīts jau no paša sākuma, ka tas ir Dzimtenes Balss izdevums. Atbalss pirmā numura 1. lpp. tiek atklāts, ka sabiedriskajā redakcijā ieiet Jānis Anerauds, A.B. (ASV), Ilgonis Bērsons, Aina Blinkena, Imants Cepītis, Pāvils Ducmanis, Ināra Ņefedova, Viktors Ozoliņš, Jānis Porietis, Ilmārs Puteklis un Vilis Samsons. Izņemot anonīmais „A.B.”, visas nosauktās personas bija Latvijas PSR pazīstami cilvēki.

Atbalss saturā ir gan padomju ideoloģijas iekrāsoti raksti par pasaules politiku, gan arī ierastie raksti, kur ļaunprātīgi apvainota vai izsmieta trimda. Kā piemēru, pirmā numurā iespiests raksts „Vīns, dāmas un naktsklubi – Pa Tālivalža Kronberga pēdām Austrālijā”, ar blakus virsrakstu „Gastronomija un sekss”. Raksts veidots kā salikums no trimdas laikrakstos publicētajiem avīžu rakstiem par Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā priekšsēža T. Kronberga viesošanos Austrālijā, kur, veikli savirknējot rakstu ekcerpējumus, sanāk, ka T. Kronberga referātu turneja pa Austrāliju īstenībā bija naktsklubos pavadīts alus un vīnu dzeršanas turnīrs. Ar šo tad arī tika demonstrēts lasītājiem trimdā, ka Komitejai un Atbalss redakcijai (t.i. čekai) ir pieejams plašs trimdas laikrakstu klāsts un ka tai pienes pietiekami detalizētas ziņas no trimdas vidus, pat no tālās Austrālijas.

6. Angļu valodas pielikums – Amberland, Amberland-Latvia Today, Latvia Today

Amberland

Jau ar pirmo numuru Amberland (tulkojumā ‘Dzintarzeme’), kas sāka iznākt 1965. gadā gandrīz vienlaikus ar Svešuma Balsi, tiek nozīmēta kā Dzimtenes Balss literārais pielikums.[25] Kaut abi uzdodas par literāriem izdevumiem, Svešuma Balss un Amberland nav, kā varētu iedomāties, viens otra tulkojumi. Amberland tēmēta trimdiniekiem vai tiem latviešu izcelsmes jauniešiem, kam vieglāk lasīt svešvalodā, un viņu draugiem un biedriem, lai viņiem dotu ieskatu latviešu literatūrā.[26] Škiet, ka šis ir bijis iemesls kamdēļ Amberland, vismaz man pieejamos numuros, ļoti reti parādās ar trimdu saistīti raksti  – tika pieņemts, ka ne cittautieši, ne latviešu izcelsmes jaunieši, kas latviešu valodu vairs nepārvalda, par trimdu un tās iekšējām darīšanām nezināja un neinteresējās.

Redaktors vai redakcijas locekļi nav uzdoti, bet daudz gadus vēlāk tiek atklāts, ka „Amberland nodibināšanā un izveidošanā lieli nopelni dzejniekiem Mirdzai Ķempei un Ojāram Vācietim, rakstniekiem Pēterim Bauģim, Miervaldim Birzem, Ādolfam Talcim, tulkotājām Rūtai Spīrsai, Tamārai Zālītei, sabiedriskās redakcijas vadītājam Jānim Aneraudam un citiem.”[27] Var secināt, ka par Amberland tātad oficiāli atbildēja literatūras sekcija un ka Jānis Anerauds, blakus darbam ar Svešuma Balsi, arī šai angļu valodas izdevumā bija iesaistīts kā sabiedriskās redakcijas vadītājs. 

Spriežot no man pieejamiem eksemplāriem, redakcijas locekļi uzdoti pirmo reizi 1975. gada 35. numura beidzamajā lappusē. Tur minēti Ruta Spīrsa kā literāro darbu tulkotāja, Jānis Anerauds un Ilgonis Bērsons kā redakcijas rakstu rakstītāji, Marija Lubocka un Astrīda Lūce kā redakcijas rakstu tulkotājas, bet Gunārs Janaitis un Olģerts Pumpa kā fotogrāfi. Sekojošos izdevumos pie rak­stu autoriem minēti daudzi vārdi, st.c., Gaida Barisone, Valdis Betlers, Ilgonis Bērsons, Jānis Cērps, Vera Dimante, Mintauts Ducmanis, Pauls Ducmanis, Viktors Hausmanis, Pēteris Korņevs, Astrīda Lūce, Elfrīda Melbārde, Ināra Ņefedova, Andris Vējāns, u.c., kā arī tulkotāji Jānis Vējš, Jānis Celmiņš, un rinda fotogrāfu – Aivars Āķis, Leons Balodis, Eiženija Freimane, Juris Krieviņš, Žanis Legzdiņš, Jānis Tālbergs, u.c. No uzdotajiem līdzstrādnieku vārdiem vairāki, kā šodien zinām, ir Valsts drošības komitejas darbinieki.[28] Tāpat kā ar Svešuma Balsi, neviens trimdas vai Padomju Latvijas autors vai literāts vēl nav publiski apstiprinājis, ka aktīvi strādājis Amberland redakcijā.

Amberland – Latvia Today

Sākot ar 1981. gadu pielikumu pārsauc par Amberland-Latvia Today, izmainot apakšvirsrakstu no „Literāra pielikuma” uz „Informatīvu literāru izdevumu”.[29] Izdevuma sastādītājos starp vietējiem redaktoriem (Jānis Vējš, Jānis Celmiņš, Astrīda Lūce, Jānis Cērps) parādās arī ‘ārzemnieki’ – Ruta Spīrsa, Monika Zariņa un Inta Ezergaile. Citi trimdinieki-literāti, kuru darbi parādās šai izdevumā, ir Ojārs Krātiņš, Olafs Stumbrs un Reinholds Millers. Avīzes nosaukumam nemainoties, 1984. g. Nr. 1(48) numurs iegūst jaunu apakšvirsrakstu – „Sociāli-politisks literārs izdevums”,[30] laikam tamdēļ gan, ka pirmās piecas lappuses veltītas PSRS CK ģenerālsekretāra J. Andropova parakstīto dokumentu un runu izvilkumiem.

Trūkstošu eksemplāru dēļ man nav bijis iespējams spriest, cik bieži angļu valodas pielikumos parādās raksti, kas skartu latviešu trimdu. Man pieejamā 1983. gada 1. (46) numurā, zem pseidonīma Pētera Kundziņa vārda, ievietota recenzija par Latviešu Nacionālā Fonda izdoto grāmatu These Names Accuse, kur sakopoti 1941. g. 14. jūnija deportācijās aizvesto un nogalināto cilvēku vārdi.[31] Kundziņš savā recenzijā veltī vienu lapaspusi skaidrojumam par trimdas fašistisko aizmuguri, bet otrā lapaspusē ironizē par grāmatā uzrādīto saturu (deportēto sarak­stiem) un beigās nosauc to par nacistu falsifikāciju. Vairāk par Kundziņa rakstu lasāms Rolfa Ekmaņa rakstā Publikācijas sveštautiešu mulsināšani (3. turpinājums), kur viņš starp citu konstatē, ka „Šādi švaukstīgi ākstīgi raksti, kur infantīli muļķīgā veidā mēģināts viltot mūsu neseno vēsturi, ir visai tipiska un padomju īstenībai neatņemama parādība.”[32]

Latvia Today

1984. gadā, sākot ar 49. numuru, nosaukumu Amberland no virsraksta atmet, un avīzi vienkārši sauc par Latvia Today. Sakarā ar Jūrmalas Čatokvas konferenci, kas notika 1986. gadā no 15. līdz 20. septembrim, iznāca speciāls Latvia Today numurs, veltīts šim notikumam. Uz 24. lappusēm izvietoti rak­sti un foto no konferences gaitas. Latviešu dzejas vai prozas tulkojumi šai izdevumā neparādās. Turpmāk Latvia Today iegūst tādu kā kultūras žurnāla izskatu, kur šad un tad mēdz būt ievietots kāds ideoloģisks raksts par kādu aktuālu jautājumu. 1988. g. un 1989. g. numuros ir raksti un foto no Tautas Frontes kongresa, intervija ar Juri Bojāru un iespiesta Māra Čaklā runa no Radošo Savienību plenārsēdes. 1989. gadā izdevējs mainās uz „Latvijas Kultūras Sakaru komiteju ‘Tēvzeme’”, bet šķiet, ka ar 1990. gadu izdevumu pārstāj publicēt.

Vērtējot angļu valodas pielikumus – zem visiem trim nosaukumiem – jākonstatē, ka pārliecinošu iespaidu uz lasītājiem tie neatstāj. Pirmkārt, izdevuma angļu valoda klibo, tā bieži ir nepareiza un neizprotama, piem., virsrakstā „The Sun's, Humanity's Poet” (Amberland Nr 2, 1965) vai teikumā „I have no lute, on drain-pipes Mayakovsky and Čaks once played, the Dome organ is always occupied, as well as all sorts of drums” (Latvia Today Nr. 3(62), 1988). Otrkārt, pēc izskata pielikumi piebiedrojās parastajam PSRS propagandas klāstam – slikta papīra kvalitāte, vienveidīga „padomju” estētika un garlaicīga satura raksti. Latvieši trimdā vai latviešu izcelsmes ārzemnieki šos angļu valodas izdevumus lasīja ne lai tos baudītu, bet gan jo to saturs piesaistīja viņu sentimentālas izjūtas par Latviju. Jāpiekrīt Rolfa Ekmaņa bargajam spriedumam, ka šie izdevumu neatbilst „…ne estētiskajām, nedz arī kādām citām Rietumu lasītājam parastām prasībām”.[33]

7. Nobeiguma vārdi

Ieskaitot priekšteci Par Atgriešanos Dzimtenē un pēcteci Tēvzemes Avīzi, Dzimtenes Balss nepārtraukti iznāca 37 gadus (1955-1992), tās pielikumi zem vairākiem virsrak­stiem, 24 gadus (1965-1989). Bezmaksas avīze ar pielikumiem tika sūtīta trimdas adresātiem, lai gan lielais vairums nevēlējās šo avīzi saņemt, un pēc apskatīšanas vai arī pat neatverot pusaploksni (brūna vai balta papīra loksne, kas apskāva salocīto avīzi, atstājot galus redzamus), to aizsvieda prom.[34]

Izdošanas apjomi bija milzīgi – no Par Atgriešanos Dzimtenē pieticīgās 3-5,000 tirāžas 1955. gadā apjoms piegauga līdz 1968. gadā reģistrētai 12,000 tirāžai. Tirāža kulminēja 1987. gadā ar 46,710 iespiestajiem eksemplāriem, bet 1992. gadā, kad avīzi slēdza, tā bija nokritusi uz 7,000. No šiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas reģistrā pieejamiem skaitļiem nav nolasāms, cik eksemplāru tika sūtīti uz ārzemēm un cik tika pārdoti iekšzemē. Salīdzinājumam, šai periodā lielākā trimdas laikraksta Laiks tirāža turējās ap 12,000-13,000.[35]

Likumsakarīgi, pielikumu tirāžai būtu jāseko ‘mātes’ izdevuma Dzimtenes Balss apjoma pieaugumam un kritienam, bet pierādījuma šim apgalvojumam man nav. Arī nav noskaidrots, vai, piemēram, angļu valodas pielikumus sūtīja tikai uz angliski runājošām zemēm (ASV, Kanādu, Austrāliju, Angliju), vai tos arī sūtīja, piem., Vācijas, Dienvidamerikas tautiešiem un sveštautiešiem, un vai latviešu valodas pielikumi tika sūtīti absolūti visiem, kas ārzemēs saņēma Dzimtenes Balsi. Kaut patlaban šie specifiskie uz ārzemēm sūtītie apjomi nav zināmi, izdevumu lielā koptirāža un to nepārtrauktā izdošana norāda, ka šim Valsts drošības komitejas darbības virzienam tika piešķirta ļoti svarīga vieta LPSR propagandas darbībā.

Šo izdevumu mērķi bija izjaukt trimdas politisko darbību, sēt tautā neuzticību pret trimdas vadību un pierunāt tautu atmest domu par brīvu un neatkarīgu Latviju. Galvenais mērķis bija panākt to, lai trimda kļūtu apolītiska un nedarbotos pret PSRS interesēm. Lai to sasniegtu, avīžu rakstos tika pielietoti vairāki klasiskie propagandas paņēmieni – gan faktu vienkāršošana, stereotipēšana, atkārtošana, apgalvošana, gan arī prasta melošana. Tika piesauktas autoritātes, nozīmēti ienaidnieki, kā arī publicētas pazīstamu cilvēku liecības, kas it kā sakrita ar Padomju Savienības paustiem viedokļiem. Tīri lingvistiski pārādījās t.s. ‘spīdoši vispārinājumi’[36] – notika mētāšanās ar pozitīviem un negatīviem saukļiem, un ‘vārdos saukšana’ – piem., fašists, žīdu šāvējs, zaglis, melis, utt. Argumentatīvajos rakstos lasītājam piedāvāja tikai ‘pareizās kārtis’, t.i. tekstos parādījās tikai vēlamā informācija, izlaižot faktus, kas neiederējās. Lasītājus mudināja pieslieties ‘majoritātei’ vai ‘pareizi domājošiem’, aicinot viņus nepalikt iepakaļ, nepalikt vieniem pašiem ar saviem ‘nepareizajiem uzskatiem’. Arī tika prezentēta doma, ka „mēs”, tas ir Komiteja, aizstāvam parastos lasītājus – „mūsu” domas atspoguļo visas tautas domas, nevis elitāro, kapitālisko, trimdas vadoņu domas un rīcības.

Uz trimdu šie argumenti un pastāsti visumā neiedarbojās, jo trimda bija izglītota un zinīga. Liela daļa nepiešķīra uzticamību Dzimtenes Balsij un tās pielikumiem, vai arī tā pārāk neiedziļinājās pasniegtajos tekstos. Lasītājs trimdā mācēja muļķības neievērot vai tām runāt pretī. Trimdas vadības vairākums neatmeta savu pretpadomju darbību, bet turpināja cīnīties par Latvijas neatkarību, ko norāda trimdas aktīvā iesaistīšanās Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā 1980. gadu beigās. Tomēr, laikam tekot, mazs bet augošs skaits trimdinieku nolēma uzņemt sakarus ar Padomju Latvijas pārstāvjiem un vismaz atklātībā atmest savu pretpadomju stāju. Darbība „kultūras sakaru” laukā mēdza iesākties ar Padomju Latvijas filmu izrāžu kārtošanu, ar laiku pārejot uz Latvijas PSR mākslinieku un literātu apciemojumu organizēšanu. Kā piemērs tam minama t.s. Leivas biedrība Fīrzenē, Vācijā, kas kā Latviešu biedrība Reinzemē uzņēmās rīkot Padomju Latvijas filmu izrādes, bet trimdas sabiedrības spiediena rezultātā sašķēlās un kļuva par Latviešu kultūras veicināšas biedrību (LKVB), kas principā atbalstīja toreizējo Padomju iekārtu.[37] Šī un līdzīgu „kultūras sakaru” biedrību izpēte diemžēl ir tikai sākuma fāzē, un tā arī vēl nezinām, kāda loma (ja vispār), gan indivīda līmenī, gan sabiedrības līmenī, biedrību veidošanā bija Dzimtenes Balsij un tās pielikumiem. Tāpat nav izpētīts, vai un kā šie izdevumi iespaidoja atsevišķus indivīdus mainīt vai arī nemainīt savas domas par trimdas misiju un trimdas attiecībām ar Padomju Latviju.

 

JG līdzredaktore Lilita Zaļkalne ir mācībspēks Stokholmas U. (kopš 1995), grāmatas Back to the Motherland / Repatriation and Latvian Émigrés 1955-1958 (Atpakaļ uz dzimteni / Repatriācija un latviešu emigranti 1955-1958) autore.

Skat. arī Zaļkalnes rakstus „No repatriācijas līdz kultūras sakariem”, JG224 (2001); „Fricis Dziesma Forstmanis”, JG239 (2004); „1985 ‒ Baltijas valstis atgriežas pasaules kartē”, JG241 (2005); „Izstāde par baltiešu izdošanu PSRS”, JG242 (2005); „Ezergailis un VDK dezinformācija”, JG245 (2006) „Uldis Ģērmanis un izdevniecība 'Memento'”, JG284 (2016).

 

 

---

[1] No 1955. g. līdz 1958. g. aprīlim, avīzi sauc Par atgriešanos Dzimtenē. No 1990. g. līdz 1992. gadam, tā saucās Tēvzemes Avīze.

 

[2] Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs bija piesegorganizācija, kas iekļauta LPSR VDK 1. daļas (Izlūkošanas daļas) 2. nodaļā (ārējā pretizlūkošana). Otrās nodaļas trīs galvenie virzieni bija a. emigrācijas centru izpēte, b. emigrācijas izpēte un ietekmēšana (kur ietilpa Komitejas darbība), c. Ebreju līnija. Zālīte, Indulis, „LPSR VDK uzbūve un galvenie darba virzieni” pieejams <http://lpra.vip.lv/tdsc.htm>.

 

[3] Er. Em. (Rolfa Ekmaņa pseidonīms), „Publikācijas sveštautiešu mulsināšanai”, Laiks Nr. 7 (25.01.1984) 4. lpp.

 

[4] Liepa, A., „Paužot miera, draudzības un progresa idejas”, Dzimtenes Balss, Nr. 7(1579) (1978.09.II) 4. lpp.

 

[5] Ievkalns, R. (pseid. Imants Lešinskis), „V nodaļa” grāmatā Jo divu dzimteņu nav, Rīga: Liesma, 1966; „III nodaļa” grāmatā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Rīgā, Gorkija iela 11a, Anerauds J. un Kreicbergs, H. (sast.), Rīga: Avots, 1981; Liepa, A., „Miera, progresa, draudzības idejām veltītie 20 gadi”, grāmatā Dzimtene ‒  īstenās vērtības mērs, Anerauds, J. (sast.), Rīga: Avots, 1984.

 

[6] Skat. piem., „Ceļi tālumā”, Dzimtenes Balss Nr. 48(1360), (1973.29.XI) 4. lpp; H.L., „Dzejas antoloģija”, Dzimtenes Balss Nr. 52 (1632), (1982.30.XII) 3. lpp; Anerauds, J., „Piederības apliecinājums,” Literatūra un Māksla, Nr. 36(1763), (1978.08.IX) 7. lpp.

 

[7] Rožkalne, A., Palma vējā. Literatūrvēsturskas piezīmes par latviešu trimdu. Rīga: Pētergailis, 1998, 84. lpp.

 

[8] Ceplis, R., „Uz naža asmens. Viena tauta”, Karogs Nr. 2, 2001.

 

[9] Lešinskis, I., „Prozaiķa Gunta Zariņa episode” rakstā „Kalpības gadi”, Latvija Šodien Nr. 14, 1986, 94 .lpp.

 

[10] Liepa, A., „Miera, progresa, draudzības idejām veltīti 20 gadi” grāmatā Dzimtene ‒ īstenas vērtības mērs. Latvijas komitejai kulturas sakariem ar tautiešiem arzemēs 20 gadi. Rīga: Avots, 1984, 16. lpp.

 

[11] Maskavā darbojās „Biedrība kultūras sakariem un tautiešiem svešumā Roģina”, kas izdeva pati savu Dzimtenes Balss (Golos roģini), Svešuma Balss, u.c. dezinformācijas izdevumus.

 

[12] Līdz 1970. g. oktobrim, Dzimtenes Balss redakcijas darbinieki atzīmēti tikai kā „Redakcijas kolēģija”, neuzrādot atsevišķo līdzstrādnieku vārdus. Redakcijas kolēģijas sastāvu publicē sākot ar 1970. g. 6. novembri (DzB Nr. 45(1200)), nosaucot redaktoru (E. Berķis), redaktora vietnieku (A. Sproģis), un arī pārējos locekļus (K. Broks, L. Bukovskis, A. Darkevics, J. Dzintars, D. Golberģis, J. Kalniņš, I. Lešinskis, N. Neilands, A. Rupeiks, Ž. Zakenfelds, U. Zemzaris). Informācija par šo DzB redakcijas sastāvu (izlaižot redaktora E. Berķa vārdu) parādās 1970. g. 5. jūnijā, rakstā „Vērtē sabiedrības pārstāvji”, DzB nr. 23(1178).

 

[13] „Būsim pazīstami!”, Svešuma Balss Nr. 1 (1965.06.I) 1. lpp.

 

[14] Svešuma Balss Nr. 1, (1965.06.I)

 

[15] „Cienījamais lasītāj!”, Svešuma Balss Nr. 1/2 (41/42) 1976, 1. lpp.

 

[16] Bērsons, I., „No Platona līdz Ojāram Vācietim”, Brīvā Latvija Nr. 25 (2009.20.VI) 7. lpp

 

[17] Turpat, 94. lpp.

 

[18] Lešinskis, I., „Kalpības gadi”, Latvija Šodien Nr. 14, 1986, 102. lpp.

 

[19] AB, „Tie paši vēži citā kulītē. Jauns padomju propagandas izdevums,” Laiks Nr. 56 (1965.14.VII) 6. lpp.

 

[20] Ķiķauka, T. and L. Zandbergs, „Intervija ar Veltu Tomu”, Jaunā Gaita Nr. 78, 1970, pieejams <http://jaunagaita.net/jg78/JG78_Toma.htm>.

 

[21] Turpat.

 

[22] Skat., piem., Vč: „Jauns boļševiku izdevums neuzticības radīšanai trimdiniekos. Rakstnieces Indras Gubiņas paskaidrojums”, Latvija Amerikā (1965.09.I).

 

[23] Eglāja-Kristsone, E., „Literatūra un noslēpums. Laikraksts Svešuma Balss trimdas un Latvijas kultūras sakaru kontekstā”, Latviešu literatūras procesi un personības. Sast. V. Hausmanis un B. Kalnačs, Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2008, 102.-120. lpp; Eglāja-Kristsone, E., “Literārā Mahinācija. Laikraksts Svešuma Balss”, Dzelzsgriezēji - Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti, Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013, 100.-113. lpp.  

 

[24] Anerauds J. un Kreicbergs, H. (sast.), Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Rīgā, Gorkija ielā 11a, Rīga:Avots, 1981, 42. lpp.

 

[25] Dzimtenes Balss [Motherland’s Voice] Literary Supplement.

 

[26] Amberland Nr 1, 1965, 1. lpp.

 

[27] Anerauds J. un Kreicbergs, H. (sast.), Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Rīgā, Gorkija ielā 11a, Rīga:Avots, 1981, 43. lpp.

 

[28] I. Lešinskis savos „Kalpības gados”, Latvija Šodien Nr. 14, 1986, nosauc vairākas personas, kas bija saistītas ar čeku, piem., fotogrāfs Žanis Legzdiņš  (72. lpp), Paulis Ducmanis (66. lpp.), Jānis Anerauds (89. lpp), Edvīns Berķis (91. lpp).

 

[29] Informative Literary Publication.

 

[30] Social-Political Literary Publication.

 

[31] These Names Accuse: Nominal List of Latvians Deported to Soviet Russia in 1940-1941: 2. ed. with a Supplementary List, Stockholm:Latviešu Nacionālais Fonds un Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība, 1982, 678. lpp.

 

[32]32 Er. Em., „Publikācijas sveštautiešu mulsināšanai,” Laiks Nr. 11 (1984.03.VIII) 4. lpp.

 

[33] Turpat.

 

[34] Ar to droši vien izskaidrojams avīzes un pielikumu retā parādība trimdas sabiedriskajos un privātajos arhīvos.

 

[35] Anderson, E. and M. G. Slavenas, „The Latvian and Lithuanian Press,” The Ethnic Press in the United States. A Historical Analysis and Handbook, ed. S. M. Miller, Westport CT: Greenwood Press, 1987, 233. lpp.

 

[36] angliski: glittering generalities.

 

[37] Leiva, Jānis, „Spēkus un enerģiju turpmākajiem gadiem,” DzB Nr 12 (1792), 1982.18.III.