REŽĪMS UN LITERĀTŪRA
JG redakcijai:
Jaunā Gaita, liekas, atturas no sava sprieduma sakarā ar Jāņa Rudzīša rakstu izvirzītās problēmās. Tas, ko atrodam J. Rudzīša, N. Valtera, A. Brastiņa un K. Dziļlejas izteiktos uzskatos, patiesībā ir tikai sākums pārrunām, kas var novest pie secinājuma, ka nebijām pietiekami izaugusi, dzirdējām partiju ieskaņas – vecās, vāciskās vai krieviskās, bet nespējām kopējā saimē ievērot, ka Latvijas 18. novembrim ir pavisam cita programma. Tā bija vispārnacionāla, nepartejiska un tāpēc tā ierobežoja partejiskus uzskatus. Pavisam citādi notika: radās zemnieciskie uzskati, sociāldemokrātiskie un daudzu citu grupu uzskati. Grūti bija tādā sarežģījumā atrast kopējo, nacionālo. Līdz nācijas idejai, konstruktīvai un efektīvai, vēl nebijām nonākuši, lai gan 18. novembŗa diena to solīja un uz to aicināja.
Manas atmiņas – simt gadu dzīves ietverē – to stāsta. To stāsta jau mana Vācijā izdotā grāmata – „Das Verbrechen gegen die baltischen Staaten” un otra latviska „Par Latvijas jautājumiem”.Dr. Miķelis Valters.
JG redakcijai:
Kā to rāda JG 40. numurs, Jāņa Rudzīša raksts „Režīms un literātūra” JG 38. numurā sacēlis īstu puteni. Put pārmetumi, put apvainojumi, put arī „trimdinieku godība”, jo katrs rakstītais vārds jau nodod liecību ne tikai par aprakstīto vielu, bet arī par pašu rakstītāju. Tādēļ grūti samierināties, ka analītiskais teorētiķis un domātājs Nikolajs Valters nav izpratis J. Rudzīša raksta nolūku un ka ievērojamais literāts Kārlis Dziļleja tik neliterāri un rupji uzbrucis savam kollēgam. Vienmēr ir interesanti lasīt vairākus viedokļus, ja rakstītājiem vērīgs skats, skaidra doma un asa spalva. Šoreiz, diemžēl, šīs īpašības piemitušas vienīgi Jānim Rudzītim. Pārējie, ieskaitot Zentu Mauriņu, ļāvuši personīgiem pārdzīvojumiem pārāk spilgti iekrāsot savu nostāju pret aizgājušo laikmetu.
Protams, nav viegli aizmirst to, kas netaisni pāri nodarīts. Tas arī nebūtu jāaizmirst, ja vainīgais režīms vēl pastāvētu un cīņai pret to būtu nozīme. Tad varbūt varētu pat attaisnot cīņas ieročus, resp. pretinieka pozitīvo īpašību pamazināšanu vai noklusēšanu un negatīvo izcelšanu. Bet vai tagad ir vērts cīnīties ar pagātnes rēgiem, ja mūs apdraud daudz bīstamāki naidnieki – komūnistu imperiālisms no austrumiem un latviešu kultūras asimilācija no rietumiem?
Tas, ka „Ulmaņa laikiem” bija daudz pozitīvu parādību, zināms ne jau tikai no Rudzīša raksta. Negatīvās nenoklusē arī Rudzītis. Un vispār, pamatos jau nav runa par kādas polītiskas sistēmas priekšrocībām un trūkumiem, bet gan par vienas mūsu pagātnes daļas nepatiesu nomelnošanu. Vai nu ar vai bez autoritārās iekārtas atbalsta trīsdesmitajos gados Latvijas kultūras dzīve sasniegusi jo augstu līmeni. To joprojām vēl liecina tā laika „relikvijas”, resp. literātūra, mūzikas kompozīcijas, gleznu reprodukcijas, teātŗu un baletuzvedumu fotogrāfijas, mākslinieku un mākslas vērtētāju atmiņas u.t.t. Ļoti iespējams, ka tas viss veidojās dabiskā attīstības ceļā un sasniedza briedumu neatkarīgi no pastāvošās iekārtas. Iespējams arī, ka demokratiskā iekārtā daiļrade būtu uzplaukusi vēl košāk. Kas tagad to uzminēs? Paliek gan fakts, ka tai laikā radušās ievērojamas kultūras vērtības, kas kļuvušas par mūsu „garīgās Latvijas” sastāvdaļu, un izauguši radoši mākslinieki.
Rasma Birzgale.
JG redakcijai:
Enerģiskā jaunatnes darbiniece Vilma Tenese sašutusi par Z. Mauriņas darba vērtējumu J. Rudzīša rakstā Režīms un literātūra un „stipri iekodusi” Rudzītim. Vairākkārt izlasīju šo rakstu. Par spilgtāko piemēru, ko kāds rakstnieks par zināmo „diktātūras” laikmetu rakstījis, autors minējis Z. Mauriņas vācu valodā izdoto grāmatu „Denn das Wagnis ist schoen”. Rudzītis konstatējis tikai grāmatā atrodamos faktus un to darījis viņam pierastā pieklājīgā veidā. Vai V. Tenese ir lasījusi mūsu visu cienītā latviešu literātūras seniora un Z. Mauriņas cienītāja P. Ērmaņa recenziju par viņas grāmatu Trīs brāļi? Tur lasām ne vienu vien iebildumu. Kāds Mauriņas cienītājs H. Lubāns vērtē Mauriņas esejas un, jāsaka, diezgan kodīgi. Šie vērtējumi līdzinās J. Rudzīša viedoklim. Raksts lasāms Laika 1948. g. 22. numurā. Gaŗāks Mauriņas darbu vērtējums iespiests Ceļa Zīmju 1954. g. 22. numurā. Autore Velta Zante. Šis vērtējums pārspēj visus iepriekšējos, ieskaitot J. Rudzīša rakstu. Tāpat šinī numurā iespiesta H. Biezā recenzija par šo pašu darbu. Ceļa Zīmju 25. numurā iespiesta interesanta polemika starp Z. Mauriņu un H. Biezo par to pašu tematu. Vēl varētu minēt Latvju Enciklopēdijas 18. grāmatā kādas rindiņas, bet tās jau laikam rakstījis V. Teneses ienīstais Rudzītis. Pēc šo žurnālu iespiešanas laika (gada) liekas ka Z. Mauriņai „spļauts” sejā jau daudzus gadus un nevis, kā to V. Tenese raksta, pēc 18 trimdas gadiem, pie kam „spļāvējs” nav vis bijis J. Rudzītis, varbūt, izņemot Latvju Enciklopēdiju. Visu šo apstākļu nezināšanai, liekas, pamatā varētu būt tas, ka V. Tenese tanī laikā valkāja vēl bizītes un viņai par literātūru nebija intereses. Vēlākos gados gan jau par to varēja painteresēties. Vai tad nu taisni viņai būtu tiesības teikt „mūsu teļos mūsu nākotne?” Vai nu tāds „teļš” ir latviešu literātūras vērtētājs Rudzītis! Var jau nepatikt tie „diktātūras” gadi, bet visam savas robežas. Nesaprotams arī pārmetums jaungaitniekiem resp. Jaunajai Gaitai. Vai tad JG deklarācijai – rakstos izteiktās domas ne vienmēr atbilst redakcijas viedoklim – nebūtu vairs seguma? Domāju, ka tas vēl spēkā joprojām, un tas ir labi.
Man liekas, ka tā, kā Mauriņa rakstījusi pārrunājamā grāmatā, nevar rakstīt, turklāt vēl svešā valodā. Vai V. Tenese ir pretējās domās?
Alfrēds Krūms, Mineapolē.
JG redakcijai:
Jaunās Gaitas abonementu vairs neatjaunošu. Par daudz sarkano melu par Latvijas pēdējiem gadiem. Brīvā Latvija nenomira Ulmaņa laikā. Tā tika nobendēta sarkano laikā, kad komūnistu valdībā piedalījās Latvijas kapraču partija ar sarkano ģenerāli priekšgalā. Viņi ir līdzvainīgi par tūkstošiem nobendētu latviešu un tūkstošiem izsūtītajiem uz Sibiriju, ieskaitot Ulmani un manus piederīgos.
K.S. Aiovā
JG redakcijai:
JG 41. n-rā visu 52. lpp. aizņem Paula Ābrahama brīvdzeja „Mani senči”. Tiešām monumentāls darbs! Pirmā daļa tiek galā nevien ar cilvēka izcelsmi, bet zīmē jau dažas attiecības individu starpā, kā „Muša pie loga ir mana māsa. Es nospiežu viņu: Tā vajag!” Dzejoļa otrā daļa pievēršas tālākajiem attīstības procesiem: „Un nāk, kam jānāk: Dzeltens, kaparots, sarkans un melns”. Varu iedomāties, ko saprast ar dzelteniem, sarkaniem un melniem. Bet kaparotie? Velns!, vai Amerikas indiāni atkal dejo kaŗa dejas? Trešajā daļā autors kavējas pie tīri personīgām problēmām: „Nekariet man pie kājām..., Nekariet man kaklā..., Paturiet sev...” Jūtu līdzi autoram un uzsaucu viņam ar Pietūka Krustiņa muti: „Apkamp visu firmamentu, Univerzums nu ir tavs!”
Godājamā redakcija, nobeigumā atļaujiet vēl citēt: „Mērkaķis kokā Pazīst mani un brīnās...” Mēs arī brīnāmies.
A. un A. Olte
JG redakcijai:
Lasot JG 41. numurā simpoziju par abstrakto mākslu, atdūros uz 23. jautājumu, vai Kārļa Skalbes pasakas varētu illustrēt ar abstraktām illustrācijām. Kā bijušo Viļa Baumeistara skolnieku mani šo atbilžu kodols nepavisam neapmierināja. Nosūtu kādu 1950. gadā pagatavoto illustrāciju Skalbes „Kaķīša dzirnaviņām”, kuŗu kopā ar 7 citām Skalbes pasaku illustrācijām nodevu kādam latviešu izdevējam. Sakarā ar izceļošanu grāmata netika iespiesta. Varbūt arī šīs illustrācijas bija toreiz par modernām?
Jēkabs Ozols, Vācijā.
Illustrācija „Kaķīša dzirnaviņām” 1950. g.
JG redakcijai:
Mīļie jaungaitnieki, jūs lielāties ar savu jaunību... Palasait Dzimtenes Balsī nesen publicēto pazemīgi sīko kultūrpaziņojumu, ka Tukuma veco ļaužu nabagmājā nodibināts deju kollektīvs. Laimīgie nabagi dziedot un dejojot! Austrālijā daži bija pat sašutuši, no Andreja Eglīša demonstrētas filmas par dzimteni bija izprotams, ka turienes nabagmājas iemītnieki cepjot baltmaizi!
Rietumi ir atkal sasisti un bez raķetēm, ar kruķiem; prezidents Kenedijs jau nevar tagad padejot. Kāpēc kultūrapmaiņas ceļā nepieprasīt šo kruķu deju kollektīvu?
Vecais tukumnieks, Austrālijā.
JG redakcijai:
Izlasījis JG 36. numurā I. Sakša rakstu „Vēl par tautasdziesmām” nopriecājos, ka ir mūziķis, kas nebaidās teikt patiesību.
Man bijusi izdevība ar mūsu komponistu darbiem iepazīstināt angļu mūziķus. Bendžamins Brittens (Britten) ir ļoti atzinīgi izteicies par J. Graubiņa 1928. g. aranžētām tautasdziesmām: Māte mani pametusi un Jāņu dziesmām solo balsij, tāpat pirms nāves aranžētām Aiz upītes meitas dzieda, un Ziedi, ziedi rudzu vārpa. Tāpat par J. Vītola tautasdziesmām, tās visas esot akadēmiski uzrakstītas. Turpretim ne visai labi viņš izsakās par trimdā aranžētām tautasdziesmām. Par kādu viņš saka: nav gribējis rakstīt kā Vītols un nekas nav iznācis! Visvairāk Brittens ir neapmierināts ar septītā pakāpē rakstītām tautasdziesmām un brīnās, kāpēc tās nosauktas par tautasdziesmām.
Nesen izlasīju JG 39. numurā I. Sakša interviju ar komponistu A. Ābeli. Dažām vietām es nevaru pievienoties, piemēram, sarunas daļai par Latvijas komponistiem. 1961. g. man atsūtīja no Rīgas Četras Ādolfa Skultes solo dziesmas. Uz vienas uzraksts „Dāvinu Tev četras savas mīļākās dziesmas”. Dziesmas ir augstvērtīgas. B. Brittens ir atzinis arī daudz A. Žilinska dziesmu par ļoti labām, tāpat Aldona Kalniņa aranžētās tautasdziesmas. Daļu Žilinska dziesmu viņš nosauc par ļoti skaistām balādēm, piemēram, Rokas un Maza dziesma. Daudzi komponisti nav domājuši par vienkāršo klausītāju, kuŗu koncertu zālēs Anglijā ir apmēram 80 procentu. Ko viņi darītu bez mūzikas? Bez mūzikas koncertu zāles paliktu tukšas.
Miķelis Mežmalietis.
FEDERĀLISMA BIOLOĢISKĀS SAKNES.
Komentāri par Viļa Zariņa rakstu JG 37.
1. Federālisms tiek pamatots ar tām pašām bioloģiskās attīstības hipotēzēm, ar kuŗām komūnisms attaisno savas pasaules iekarošanas tieksmes. Kā komūnisms, tā federālisms atzīst uz papīra tautu pašnoteikšanās principus, kamēr praksē ir pierādījies, ka komūnisms un tautu pašnoteikšanās principi ir divas nesavienojamas lietas. Pat tik brīvā zemē kā Amerikas Savienotajās Valstīs centrālā valdība arvien vairāk un vairāk uzspiež pavalstīm savu gribu. Tādēļ domāju, ka būtu vietā paskaidrojumi par to, kā federālisms panākams, neatņemot tautām brīvas saimnieciskās, kulturālās un garīgās attīstības tiesības.
2. Apgalvojums, ka cilvēku sugas attīstība dabiskās izlases ceļā jau beigusies, nav pierādāms, jo:
a. Lai jaunas nekrustojamas sugas varētu attīstīties, ir nepieciešami miljoniem gadu. Šī attīstība ir par lēnu, lai mēs to ar rīcībā esošām metodēm konstatētu.
b. Evolūcija var notikt dabiskās izlases ceļā uz garīgā līmeņa. Kā piemēru var minēt Austrālijas iedzimtos, kas nekādā veidā nespēj dzīvot civilizētu dzīvi, lai gan fiziski viņus no citiem nēģeriem nevar atšķirt.
3. Novērojums, ka progress ir lielāks tieši tajās sabiedrībās, kas apzinīgi grib un cenšas savu bērnu dzīvi padarīt labāku kā savējo, ir ļoti pareizs, bet tas Rietumu pasaulei neko labu nesola. Šeit šī cenšanās bieži vien ir zudusi, šeit cilvēki dzīvo acumirkļa baudai. To ļoti labi norāda balsis, kas prasa lielāku valsts iejaukšanos skolu un izglītības laukā, jo tas liecina, ka cilvēkiem vairs nerūp bērnu izglītība; viņi vēlas, lai kāds cits uzņemas viņu bērnu audzināšanu, kamēr viņi paši bauda dzīvi.
4. Autors atzīst, ka vislielākās neveiksmes cilvēces attīstībā (kaŗi, revolūcijas) bieži ir izrādījušās kāpnes uz augšu. Spožākie civilizācijas uzplaukuma laiki vienmēr bijuši tautu, rāšu un kultūru krustceļi. Kamēr pastāvēja dažādības un konflikts, tikmēr kultūra plauka; tiklīdz dažādās kultūras un dzīves veidi apvienojās vienā, progress apstājās. Ja tas tā, tad atzinums, ka nākotnes attīstības veicināšanai nepieciešama cilvēces vienošana un indivīdu un tautu sadarbība, nav pareizs. Ja konflikti veicina cilvēces augšanu, tad ir tieši nepieciešams ne vien pasargāt, bet tieši veicināt tautu īpatnību saglabāšanu un to tālāku izveidošanu. Jāparūpējas vienīgi, lai konflikti un sacensības tautu starpā būtu konstruktīvas cilvēces tālākai attīstībai.
5. Tautu federācija nozīmē, ka visas tautas apvienojas kā līdzīgi partneri. Šāda federācija ir neiespējama, ja tautu un cilvēku garīgā attīstība visu laiku attīstās, jo tas nozīmē, ka vecās kultūras tautas ir gudrākas un viņu spriedumi vērtīgāki. Neattīstījušos tautu uzņemšana federācijā ar līdzīgām tiesībām būtu tas pats kas ģimenē dot maziem bērniem līdzīgas tiesības ar vecākiem. Rezultāts būtu absurdu vai pat kaitīgu lēmumu pieņemšana. Tādēļ jāatzīst, ka federācija, dodot visām tautām vienlīdzīgas tiesības, nav bioloģiski pamatojama.
Ko mums darīt? Vienīgais, ko varu ieteikt, ir mācīties vēsturi, bioloģiju un psīchologiju un izlietot iegūtās atziņas apdomīgi civilizācijas attīstības veicināšanai. Vienmēr jāpatur prātā, ka mēs neesam perfekti un ne vien izlietotie dati, bet arī mūsu secinājumi var būt kļūdaini.
Andrejs Baidiņš, Vilmingtonā, ASV.
