Lasītāju vēstules
JG redakcijai:
Tikko izskanējusi IV Kanadas dziesmu svētki. Liels gara pacilājums, liels baudījums, liela patriotiska demonstrācija, lielu pārdomu un atmiņu uzplūdi. Pēc III ASV dziesmu svētkiem daudz pārdomu radās sakarā ar Margaritas Ausalas rakstu JG 43. numurā. Tās pārdomas pastiprinātā kārtā uznāca pēc redzētiem un dzirdētiem IV Kanadas dziesmu svētkiem. Autore turēdama rokās Kaudzītes Matīsa apcerējumu par notikumiem pirmajos dziesmu svētkos pirms 92 gadiem ir pilnīgi viņa iespaidā. Man šī raksta nav, bet, būdams dzimtenē, tiku to lasījis, un, cik atceros, Kaudzītes Matīss ar visu sirdi un dvēseli toreiz dzīvojis pirmo svētku gaisotnē. Cieši viņš blakus turējies dedzīgajam atmodas laika darbiniekam Kronvalda Atim, kas bija jau pārcēlies uz Piebalgu. Kaudzītes Matīss jūsmoja par katru vārdu, kas nāca pār Kronvalda lūpām. Un bija arī par ko jūsmot! Bet Kaudzītes Matīss jūsmoja arī par uzbrukumu Cimzem. Mūsu domas šeit dalīsies. Mums jājūsmo par Kronvalda Ati, Kaudzītes Matīsu un citiem atmodas laika darbiniekiem, bet nebūsim netaisni. Kaudzītes Matīss nebija cimzietis, un viņš nesaprata Cimzes centienus un mērķus. Cimze zināja, ka ar humāno vācu mācītāju un muižnieku palīdzību pie labas izglītības bija tikuši vairāki latvieši, kā: Valdemārs, Alunāns, Brīvzemnieks, Bergmanis, arī Kronvalds. Netikai pirmos, bet visu tālāko dziesmu svētku pamatā ir un paliek Cimzes darbs. Tie, kas nāca pēc Cimzes, strādāja ar baltām rokām savos kabinetos pie rakstāmgaldiem un instrumentiem. Viņi bija sējēji Cimzes uzartā druvā. Cimze sagatavoja augstvērtīgus, intelliģentus skolotājus, kas, iziedami savās darba vietās, zināja savu vērtību. Cimze bija ļoti sarūgtināts par Kronvalda uzbrukumu un no dziesmu svētkiem aizbrauca. Kronvalds savu pārsteigšanos ļoti nožēloja un brauca uz Valku ar Cimzi izlīgt. Saprotams, abi kā lieli patrioti sapratās un izlīga. Nesaprotu, kur Margarita Ausala atradusi zelta vidus ceļu, kas gājis pa nacionālu gultni, jo pēc viņas domām iznāk, ka Rīgas Latviešu biedrība un jaunstrāvnieki ir bijušas galējības ar internacionālu seklumu.
Kas pirmajos vispārējos dziesmu svētkos sastapās kā pretinieki, ir jau sen savas dzīves gaitas nobeiguši. Cimze ar Kronvaldu diezgan agri. Viņi vēl daudz varēja strādāt savas tautas labā. Pieminēsim viņus ar godbijību un dziļām pateicības jūtām.
J. Ezergailis, Klīvlendā, ASV
JG redakcijai:
Gunša Zariņa raksta un Monikas Zariņas intervijas ievietošana (JG 51) ir drosmīgs solis, ko pratīs novērtēt visi, kam nav bailes meklēt patiesību pat nelabvēlīgos apstākļos. Demokrātiskā iecietība prasa uzklausīt arī opozīcijas viedokli. Tas ir vienīgais veids, kā atrast patiesību.
Ojārs Gobiņš
JG redakcijai:
JG50. numurs lasītājus vilktin velk uz izrunāšanos. Arī man ir ko sacīt, un kādēļ ne? Šinī numurā jūs esat uzņēmuši veco kursu... Bet kā? Vai lai pateiktu – lūk, tādiem un tādiem veciem rakstniekiem ir paslīdējusi spalva un viņi ir to un to uzrakstījuši ne tik labā tonī. Tad ko jūs, vecmodīgie, uztraucaties, ja mūsu jaunajiem četrdesmitgadniekiem ir bijusi vaļīga mēle; tas ir mūsu vecā leģiona garā, kas vienmēr vēl rūgst mūsu kaulos.
Tik tālu viss kārtībā. Neviens nesagaida, lai Jaunā Gaita mainītu kursu.
Un tagad par skābputru: tā noteikti pieder pie latviešu kultūras. Anglijā un Amerikā pastāv institūti ar nodarbinātiem zinātniekiem, kas atklājuši „nutrition” un vitamīnu
nozīmi. Latvju sievietei bija vārīšanas māka, kas latviešu paaudzes uzturēja pie labas veselības fiziski un garīgi.
Un ja grib redzēt un dzirdēt kultūras tautu, tad ejiet atpakaļ ar lāpu, lāpstu un kāpnēm 500 gadus pirms Kristus un pāri Ķīnas mūrim. Tur jūs atradīsit rakstnieku Tao-Tsu, kas raksta: „Mēs esam laimīga tauta, mums garšo mūsu ēdieni, un mēs izdaiļojam savus apģērbus un mūsu dievu tempļus pēc savas gaumes. Mūsu kaimiņi kāpj viens otram uz galvas, lai noskatītos, kā mūsu namiņu dārzos ķirši zied un kā mušu pagalmos gaiļi dzied.”...
Ķīnieši bija ķīnieši un vienmēr ir bijuši ķīnieši; viņi bija nodrošinājusies, pret citu tautu kultūras un varas invāziju? Tālākus padomus šai jautājumā varat iegūt no jūsu draudzenes Dzimtenes Balss. Viņi rokas, rokas un rokas, meklēdami latviešu kultūras pēdas pagātnē.
V. Majore, Anglijā
JG redakcijai:
JG 48. numurā publicētajā rakstā Kāpēc vajadzīgs radio raidītājs D.Vallena pieskaŗas sāpīgiem jautājumiem. Pastāvošiem raidītājiem ir viens kopējs trūkums: aprobežotā laistai dēļ tie var pārraidīt tikai nepieciešamāko. Lai sabiedrība varētu spriest ko darīt, derētu krietni vairāk pārrunu un informācijas par Madrides raidījumiem un radiokuģa ideju. Pašreizējā klusumā var rasties iespaids, vai tikai „Garlība Merķeļa laika slīkonis” nav jau nonācis debesīs.
Dzintars Paegle, M.D.,ASV
JG redakcijai:
Ir taču patiesība, ka kopš iesākta laika un telpas ekspluatācijas pierādīts, ka arī morāle un manieres ir relatīvas. Angļu 17. g.s., franču 18. un 19. g.s., tāpat cara Krievijas 1905. un 1917. g. revolūcijas pierādījušas un apstiprinājušas uzskatus par pārmaiņu iespēju idejās un vispārpieņemtos postulātos.
Zīmīgi, ka pašlaik tiek propagandēts emocionāls pieņēmums, ka mums, latviešiem, trimdā un dzimtenē jāsastopas uz kaut cik līdzīgas bazes. Propaganda tiek motivēta kā ideja, ar kuŗu vajadzētu iepazīstināt komūnistu ideoloģijā veidotu paaudzi. Tiek uzsvērts, ka „smadzeņu mazgāšanu” un arī „atmazgāšanu” varētu veikt, ja darbotos radio kuģa raidījumi „drošā aizmugurē”. Tie pāraudzināšot komūnistu partijas garā un ideoloģijā veidoto sabiedrību ar „Brenčiem un Žvinguļiem”, kas satiekoties atskurbtuvēs pārrunātu jaunākos partijas lēmumus utt. Bet – kas būtu sakāms „vecai, labai Burbuļmātei” tiem, kas savu izglītību sākuši komūnistu bērnu dārzā, tas paliek noslēpums. Taču aktīvā, vēstures procesu saprotošā cilvēces daļa tomēr zina, ka Latvijā dzīvojošā jaunā paaudze jau sākot ar bērnu dārzu tiek ieaudzināta pārliecībā: Tu esi dzimis tāpēc, lai sargātu komūnistu revolūcijas ieguvumus.
Piedzīvojumi rāda, ka sazināšanās sistēmai tikai tad ir nozīme, ja tā ir brīva un neierobežota. Radio un televīzijas raidījumi ne vienmēr atbilst faktiem. Bieži vien tie ir cīnītāja vai skatītāja personīgs pieņēmums, ieskats, vēlējums vai pat tīra sensācija. Lai izgaisinātu nepatiesības, individiem ir jāaug līdz apstākļiem, kas mainās.
E.R.K.,Takomā ASV
JG redakcijai:
Mani interesē diskusijas par kontroversāliem jautājumiem, sevišķi par Latvijas vēstures un tagadnes problēmām. Prozas daļa jums vēl pavāja.
J. Zommers, Kanadā
JG redakcijai:
1963. g. ierosinātais projekts par baltiešu raidāmkuģa pirkšanu esot saņēmis amerikāņu uzmanību (Dervinskis u.c.). Nebūtu pārsteigts, ja vienā jaukā dienā amerikāņi mums šo kuģi arī nopirktu. Jautājums ir tikai: ko tad mēs raidītu. Latviešiem Latvijā, kā Dzintars šodums reiz rakstīja JG slejās, „nav vajadzīga trimdinieku nesatricināmā ticība restaurācijai un revanšs kaŗam, bet gan dažāda veida vēstis par spodrāku, tīrāku pasauli.”
K. Pētersons, Ņujorkā
JG redakcijai:
Viena no sāpīgākām atziņām šodien trimdas literātūrā ir izcilu jaunās audzes prōzistu trūkums. Vēl sāpīgāk ir vērot veco meistaru lejup slīdēšanu diletantisma un seklu izmēģinājumu purvos. Modernisma kliedziens nu dažkārt tos piespiež gan kropļot stilu, gan arī izravēt pēdējo jēgu un (lūdzu atvainot manu „aizlaikmetīgo” domāšanu!) morālo principu, lai pielāgotos šāsdienas literātūras standartam. Jājautā tikai, vai ar to nav vairāk pazaudēts kā sasniegts?
Topoša prōzista viduvēja darba iespiešana JG slejās ir attaisnojama, jo tā dod autoram izdevību augt, attīstīties un varbūt pat sasniegt izcilu literāru līmeni. Turpretim no jau atzīta autora prasāms daudz vairāk. Iespiežot Irmas Grebzdes stāstu Ciņa, redakcija šādas prasības ignorējusi, līdz ar to pazeminādama literāro līmeni, kā arī sagraudama lasītāju illūzijas par mūsu kādreizējo meistari novelē. Ļoti šaubos, vai šāds darbs, kas neiztur pat viselementārāko literātūras kritiku būtu pieņemts, ja autore būtu maz pazīstama iesācēja. Lasītājam atliek tikai nopūsties un teikt: „Mūsu kādreizējie elki sākuši zaudēt paškritiku, un mums pat nav drosmes to viņiem aizrādīt.”
Nora Kūla, Bostonā
JG redakcijai:
JG 51. numurā publicētais Irmas Grebzdes stāsts par trim jauniešiem ir ļoti labi uzrakstīts, kā jau visi mūsu izcilās rakstnieces darbi. Tanī ir pateikta labā tēlojumā tīra patiesība par šī laika jauniešu dzīvi. Manuprāt zem virsraksta vajadzētu būt – „iz patiesās dzīves”.
Voldemārs Šņornieks, Kanadā
JG redakcijai:
Priecājos par skaistajiem Latvijas skatiem JG 49. numurā. Iepriekšējos numuros ir bijuši dažkārt mazu bērnu kleķējumi.
L. Ekšteins, Čikāgā, ASV
JG redakcijai:
JG 50. numura nodaļā „Ieskatītais un atzītais” var pievienoties visiem „pret” un „par” punktiem, izņemot „pret” 1. un 4.
V. Jurevičs, Staten Island, N.Y.
JG redakcijai:
Turpiniet tāpat kā līdz šim! Rīkojiet nākošo JG literāro kokteili Toronto latviešu namā, atbalstot latviešu pasākumu.
J. Zibiņš, Toronto, Kanadā
JG redakcijai:
Ļoti nepatīk, ka JG mākslinieciskie redaktori sistemātiski ignorē latviešu valodas pareizrakstības likumus. Īpašvārdi taču vienmēr rakstāmi ar lielo burtu.
J. Avotiņš, Kalamazū, ASV
JG redakcijai:
Redaktoru kungi, gribēdams jūs vēl uzmudināt uz tālāku tautas izglītošanu, nosūtu jums agrāk dzirdētus, pārlaicīgus pantiņus:
Kas tie tādi, kas dziedāja
Citu ļaužu viesnīcā?
Tie ir visi latvju bērni,
Lepna gara klausītāj’.
Dārgas drēbes lūdz tie mātei,Rauda gaužas asaras.
Vecāki kremt pelu maizi,
Bet pērk dēliem mustangus.
Māmiņ vēlu vakarāi
Lāpa zīda zeķītes;
Meitiņa tās noplēsusi
Dejas zālē līgojot.Jānis Bērziņš, agrāk Valmierā, tagad atceļā no dziesmu svētkiem.
JG redakcijai:
Kur palicis Olafs Stumbrs? Vai no darbošanās rimis?
A. Pētersons, Ņujorkā.